tag:blogger.com,1999:blog-58070531405690008382024-03-13T11:40:00.672+02:00go hard or go homeWarning: prolonged use of positive thinking may create a permanent positive attitudeDainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.comBlogger37125tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-16534446170027476942013-06-01T22:33:00.001+03:002013-06-01T22:36:14.157+03:00xRace tautas klase Mazsalacā, Garmin komandas piedzīvojums<span style="background-color: white;"><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Labi, nu.. Tā nu es pavisam netīšām esmu tikusi pie labas komandas LARam. Ieberziens, čaļi nopietni, izskatās, ka nebūs nekāda ķēmošanās ar atpūtām, vvz kādām brīvdienām. Vēl šodien nebijām lāga finišējuši, kā jau treniņplāns sastādīts.</span><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Bet par tēmu - bija ļoti interesanti. Protams, xrace tautas klasē tāds bliežamais gabals, nav laika domāt, knapi apskaties uz karti un mauc - tikko sāc domāt, tā citas lidmašīnas pajoņo garām. Pirms starta ar leikoplastu pielīmēju odometru, un man nācās skatīties uz cipariņiem, kas brīžam pārsniedza 30. Pa labiem, tomēr meža ceļiem. </span></span><br />
<a name='more'></a><span style="background-color: white;"><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Startā interesants uzdevums, kurā uzreiz neiebraucām (ok, uz komandu viena karte, un tur tāda burzma..), tādēļ stratēģija totāli nepareiza, zaudējām dārgo laiku. Skrien un, pilsētā atrodot bildīšu objektus, savelc attiecīgi līnijas kartē un noskaidro KP atrašanās vietas. Labi, izretošanās notikusi, sākās velo posms ar tiem pašiem nelaimīgajiem 30km/h, kurā sadzinām ellīgi daudz komandu - uz grantenes rindiņā šāvāmies garām tā, ka man no laimes gandrīz asaras bira. Daži KP pa ceļam, vienā manējie dīvaini ilgi uz stigas kavējās, bet nu nekas. Man ir laiks sakārtot nomestos velo kā īstā veloparkā, saskaitīt nākamā posma punktus un izdomāt pašai savu stratēģiju. Visam fonā, krustām šķērsām pāri un no apakšas - KARSTUMS. Jūtu, ka sistēmā ūdens jau pavisam maz, pudelē uz velo jau puse cauri - bet trasē tikai pusotra stunda. Mazgāju seju notekgrāvī. Ūdens brūns, purvs visriņķī, bet galvenais, ka vēss. Piebraucam pie karjera, kur, akdies, akdies, uz galdiem daudz vēsa isostar, rupjmaize un vispār viss ir forši. </span><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Kāju posms ar uzdevumu paņemt 8 no 10 KP, no kuriem katram ir sava vērtība - reālā summa ir 55, bet mums jāpaņem tie, kuri kopā dod 45p. Aerofoto karte, kas sākumā šķiet nereāli liela, bet mums ir labs gids, un man atliek tikai tikt līdzi. Ar līdzi tikšanu kāju posmos man vienmēr ir problēmas, it īpaši reljefainā apvidū. Dibens par smagu. Nekas, ir uzdevums, strādāsim. Posma sākumā redzējām iepriekš noskatīto Impro komandu, kas 1. posmā līderos, bet viņiem iet daudz ātrāk, un tūlīt jau ne miņas. Ātrs, pagarš veloposms līdz sac. centram pa karti, kurā daži fragmenti apgriezti kājām gaisā. Paātri tiek "iebraukts", kartes saliktas kopā, un braucam. Speciālais uzdevums finišā, atpakaļ pilsētā - 4min jākrāso vimpelītis, un laiks noteikti domāts, lai izlasītu, kas jādara laivu posmā. Mēs esam īpaši attapīgi, tāpēc ar noteikumiem pēc tam iepazināmies gaitā, mēģinot savienot airēšanu un lasīšanu. Neviena karte, par laimi, nepeldēja. Pārskrējiens uz laivām, es cenšos tikt līdzi. Pff. </span><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Laivās izrādījās, ka Gaujas XXL uzvarētājs airē tā, ka man nav ne mazākās nojēgas, kā stūrēt; tur gāja tādos tempos, ka airi čut no rokām nerāva laukā. Apjēdzos, un airējām mēs abi, jo kaut kāds spēks rokās tomēr ir, Reinis piestūrēja. Pa ceļam Salacas krastos jāmeklē gleznainu skatu bildītes, no kurām jāizsecina nākamā kāju posma ņemamo KP daudzums un paši punkti. Bija interesanti, pats uzdevums tika lasīts skaļi vairākas reizes, kamēr pa visiem sapratām. Laukā no laivām, kopā ar komandu, kas mūs apdzina, kamēr es tur mēģināju stūrēt. Iebļaujam pretējā klintī "kas ir mana sieva?", iečekojamies KP, un fiksi mežā. Čaļu komanda aizdeso pa priekšu, tad piestāj apdomāties. Uz nākamo KP viņi iznāk kaut kur no krūmiem, paņem un iet atpakaļ. Mēs, savukārt, paņemam un laižam tālāk pēc azimuta. Manējie gan saka, ka nākošais KP nepareizi nolikts, bet man izdevās pamanīt iebristo sliedi (uzvarētāji gan tāpēc ir uzvarētāji, ka viņiem to sliedi nevajag, tomēr iet tādam baram no muguras ir diezgan parocīgi). Līkums pa mežu, un, paldies Dievam, ceļš uz finišu taisni lejā no kalna. Asfaltiņš, čill, es paspēju nobildēt vīrus, kam nav grūti nomaukt visu nakti un vēl nākamo dienu, vēl nakti un vēl, bet 4h sprints viņus nedaudz nogurdina. </span><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Man iedarbojās nočieptā high5 želeja ar kofeīnu (labi, ka iso, jo ūdens ir tikai Salacā, sistēma sen jau ne tikai tukša, bet noteikti arī izžuvusi), iedancoju finišā. Koaaaaaaa? Viss? 4h20min. Tāds neliels wtf, bet, ņemot vērā, ka ir nereāli karsti, un distancē esmu izdzērusi krietni pāri 3l šķidruma, un vienalga ir dikti par maz, tad nu, šodienai pietiks. Atdodam identus, nav sodu, jipijēeeeeeeee! :)) Tā bija nelaime, kas mani vajāja visu iepriekšējo sezonu, kad tur, kur es nesāku psihot (Valkā), sportā no pjedestāla pāris reižu bijām 45min soda attālumā tieši sīku neuzmanības kļūdu dēļ.. Apskatāmies, ka koka medālis ir mūsējais. Mani klusie sapņi ir piepildījušies - nezaudējam nevienai meiteņu komandai (jo uzvarētājas ienāca pirms mums, bet kaut kur pa ceļam norāva 5min sodu), kā arī paši esam tīri kā stikliņi, bez sodiem, bez neuzmanības kļūdām.. Jauki. Ejam nomazgāt velo un savākt mantas, un finišā ieskrien čaļi, kuri mūs bezkaunīgi apdzina laivās. Es neko, es viena joprojām sēdētu meža vidū un klusi šņukstētu :D Bet dušās jau, protams, siltais ūdens vairs pat nav auksts - viņa vienkārši nav nemaz, duša žēlīgi pil. Mums priekšā 9 vīru un 3 mix komandas - tātad tas ir tikai loģiski, komforts ir balva par uzvaru. Aukstais ūdens uztaisa restart, un visas vietas, kur mute kalta, bija grūti, nevarēju paskriet... Tas viss tiek noņemts kā ar roku. Ir vienkārši LABI!!!!! un pusdienas ar 2 ēdieniem vispār kaifs.. Tur ir zupa ar lociņiem un GAĻA!!!! Pavisam noteikti esmu plēsējs, īpaši pēc kaut kā tāda. </span><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><br style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;" /><span style="color: #5d0a52; font-family: Arial; font-size: 12px; text-align: justify;">Koka medāļi uz pjedestāla netiek dalīti, un īsto ceremonijā tāpat būs daudz skatītāju - izvēlamies steigties atpakaļ mājās. Pa ceļam veikals, kurā uz saldējumu pat negribas skatīties - graužu čipsus. Izsvīsts ne pa jokam, ja vajadzētu raudāt, noteikti piebērtu pilnu sālstrauku. Vienīgais, kas mani tagad uztrauc - pēc 11h jādodas ceļā pirmajā pusoficiālajā komandas treniņā.....</span></span>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Mazsalaca57.8646219 25.04815899999994157.830835400000005 24.967477999999943 57.8984084 25.12883999999994tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-86864399144972556722012-11-02T14:31:00.001+02:002012-11-02T15:12:18.424+02:002012 vasara/rudens. bildes un šķipsniņa rakstzīmju.<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<br />
<div class="" style="clear: both; text-align: center;">
Gribējās rakstīt gari, par katru pasākumu uzreiz pēc tam.. Bet patiesībā varu pateikt vienu - 2012. gada vasara ir pavadīta, dzenoties pēc kā netverama, tā arī nespējot to nedz saprast, nedz noķert. Nemiers.</div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
</div>
<br />
<a name='more'></a><br />
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjBKbpEPaX1Nwo5Xmw1ybGeHvZhYv3dY_2EFhEARWIXT8wnnEo4l2pp7Wv56WiAZoO4yfhZPMulQuYyfucTMBh_LCJV2WwjYnI102TI4nzloyvv26ZsWzPKLllRUiKtkbfQC_CmqD7LzyOK/s1600/citats.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="177" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjBKbpEPaX1Nwo5Xmw1ybGeHvZhYv3dY_2EFhEARWIXT8wnnEo4l2pp7Wv56WiAZoO4yfhZPMulQuYyfucTMBh_LCJV2WwjYnI102TI4nzloyvv26ZsWzPKLllRUiKtkbfQC_CmqD7LzyOK/s320/citats.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">xRace 1. posms Jūrmalā. kļūdas un savas pārliecības dēļ nepaņēmām 1 (VIENU) kp, tāpēc izlidojām no pjedestāla. <br />
Un es - pāri stūrei uz vienīgā asfaltētā pleķa visā mežā</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh-uQw1C2lQz5Wust2n6lk3KT3lItxxa_JbLpH9Z6dt3S-CZBonD0HPRJURDU4ofWeuhatchw_a9VpIX-jhzJJpzLkchyphenhyphen2cQHFqmwfGjvE9C8o66T8r0z2UNgvyfpClq6BOhonN5qacEh0i/s1600/vsk_noskrien_koptrenins_20km.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="187" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh-uQw1C2lQz5Wust2n6lk3KT3lItxxa_JbLpH9Z6dt3S-CZBonD0HPRJURDU4ofWeuhatchw_a9VpIX-jhzJJpzLkchyphenhyphen2cQHFqmwfGjvE9C8o66T8r0z2UNgvyfpClq6BOhonN5qacEh0i/s320/vsk_noskrien_koptrenins_20km.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">5. maijs, VSK Noskrien koptreniņš - pusmaratons nedaudz virs 2h, pēdējos km atsēdēju Matīsam - pārliecinājos, ka aizvējš atvieglo arī skriešanu, ne tikai braukšanu</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhRTskJAjAfUZ53c9jAlSLqgFrlr51YsspBa6eONKywF0QkKagJXfqi0F003vJVy2Qwmtfk6oSwtefBlKaUlVbDYt5cAoRrveGnDc3Qw3MkQ_p7p9uk2dPp45NTG3Lo9Tc80Y3QGLRi4Aep/s1600/880230dae6d9b1f8d671e3e5f175963d_large.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhRTskJAjAfUZ53c9jAlSLqgFrlr51YsspBa6eONKywF0QkKagJXfqi0F003vJVy2Qwmtfk6oSwtefBlKaUlVbDYt5cAoRrveGnDc3Qw3MkQ_p7p9uk2dPp45NTG3Lo9Tc80Y3QGLRi4Aep/s320/880230dae6d9b1f8d671e3e5f175963d_large.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">10. maijs, Rīga-Bauska-Rīga, pirmo reizi braucu ar šosejnieku. Gāja pagrūti, vissmagākais bija ~ mēnesis PĒC, jo rokas notirpušas kā vēl nekad mūžā. Jautrākais, ka tieši tai brīdī sāku strādāt jaunā darbā - kolēģi noteikti padomāja, ka esmu tizla.</td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
</div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgmY9iKXPUESrsF4gKIeGHLKCuP9qFcB33CKDbLheUbUYisiGXBQr8ec2LbJc3465vFFJ5UKqoqIZzE_nVkftm3epFQ4mlBvvpQX6IA6v3OMVbCzoztLmg3pZNixgTqBYT6MjohPn5lc1pp/s1600/2012_06_02-03+xrace+Valka+Valga2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgmY9iKXPUESrsF4gKIeGHLKCuP9qFcB33CKDbLheUbUYisiGXBQr8ec2LbJc3465vFFJ5UKqoqIZzE_nVkftm3epFQ4mlBvvpQX6IA6v3OMVbCzoztLmg3pZNixgTqBYT6MjohPn5lc1pp/s320/2012_06_02-03+xrace+Valka+Valga2.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">2.-3. jūnijs Valkas-Valgas xRace. apkaunojoša izstāšanās, nosalu, jo pašā sākumā iegāzos no laivas upē, un nebiju padomājusi par atbilstošu ekipējumu. sekoja likumsakarīga panika par kājas pirkstiem.</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9T9NR6JtvvY5rfJ4LktEJclKCU7uZQI5zqc7kxjnS9tpeo-XtjxGMiMaQPDtDJlFUw1bN4XC1kob8MOX7VW_e0hOzh3kQgt9Ue0VKXeLRNqSBqOxiXY1Hvw2gmMUHYf_noiVv6vp0sFSr/s1600/DSCF0801_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="183" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj9T9NR6JtvvY5rfJ4LktEJclKCU7uZQI5zqc7kxjnS9tpeo-XtjxGMiMaQPDtDJlFUw1bN4XC1kob8MOX7VW_e0hOzh3kQgt9Ue0VKXeLRNqSBqOxiXY1Hvw2gmMUHYf_noiVv6vp0sFSr/s320/DSCF0801_1.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">8. jūnijs, lielā lidmašīna, kuru skatīties braucām.. ļoti agri no rīta. ļoti, ļoti agri.</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgSxbMU6LyqaYLZ1jD8jCjXDi71uqYUANWeth-WAbaWal4OiNv2vna7Xc3C3XHAqStF-KD6RY92dgH3UpHhRnyKs-h1YiUIbjusohA-Sj3iAlX-mKQx5LflClo7mmZKn7iyTi7pcRdDbPiz/s1600/2+000.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="220" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgSxbMU6LyqaYLZ1jD8jCjXDi71uqYUANWeth-WAbaWal4OiNv2vna7Xc3C3XHAqStF-KD6RY92dgH3UpHhRnyKs-h1YiUIbjusohA-Sj3iAlX-mKQx5LflClo7mmZKn7iyTi7pcRdDbPiz/s320/2+000.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">17. jūnijs, Cēsu SEB. Pirms starta, kā zinādama, fotogrāfa Katrīnas priekšā pārbaudīju bremzes un rādīju, ka viss būs ok ..</td></tr>
</tbody></table>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjhIeA06-e0TqKkeejmTppVWPDkyG3-KA9T88pn9IwZvbTTmaYHQfOYxE8SLCNM14PXuHjc228hVQ9wvtgB6QtK8XM6yfNUEOjZ04Fypkuz_VLTXePb17kjKe3Meo0u9iJB1sy49eviDx84/s1600/5.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjhIeA06-e0TqKkeejmTppVWPDkyG3-KA9T88pn9IwZvbTTmaYHQfOYxE8SLCNM14PXuHjc228hVQ9wvtgB6QtK8XM6yfNUEOjZ04Fypkuz_VLTXePb17kjKe3Meo0u9iJB1sy49eviDx84/s320/5.JPG" width="222" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">..nu, un beigās ne tik ļoti ok, jau pašā sākumā pārdūru riepu, savas nemākulības dēļ paliku bez pakaļējām bremzēm un izgaršoju Ozolkalna šķembas. Divreiz. Visa gonka pārvērtās par nemitīgu cenšanos noķert priekšā braucošos, pierunājot sevi, ka "vēl, vēl, vajag vēl to muguru noķert, tagad šito, uzbraucam šajā kalnā". Smagi, ļoti patika, secināju, ka kam tādam jātrenējas, nevis vnk jāaizbrauc nobraukt.</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh474eBXzA8UbaYLmumQgH7EbziDtGDLbbtY93rQ0lhvAHFN-CGFuGU1P3txSwU35RZzUnq9oKcFRwF8BPwpqjzlV7JX0eu1rriYeQumvajLA49FfcC8QvQohTw_U-ib13d8Jbjf2eyRoWa/s1600/PICT0264.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="235" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh474eBXzA8UbaYLmumQgH7EbziDtGDLbbtY93rQ0lhvAHFN-CGFuGU1P3txSwU35RZzUnq9oKcFRwF8BPwpqjzlV7JX0eu1rriYeQumvajLA49FfcC8QvQohTw_U-ib13d8Jbjf2eyRoWa/s320/PICT0264.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="font-size: 13px;">22. jūnijā, ļoti, ļoti, ļoti spontānas nakts vidus idejas dēļ gada agrāko saullēktu uz un blakus velo sagaidīju Bulduros ar ne mazāk dullajām māsām Katrīnu un Elīnu</td></tr>
</tbody></table>
</div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiXq2t6SyOokjTR1sKLirkYm5mBTtsFfKFqfwgZ75hOqpiE7HbjnWJd5TCjOP5YjFpwAtfPzWr66DcciFEExkh4ciTtov7x16Uxf7iMFAn31VSZIeEnfuxnNXHK-xGrhXN9w9UIDVET-9Jx/s1600/22062012440.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" height="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiXq2t6SyOokjTR1sKLirkYm5mBTtsFfKFqfwgZ75hOqpiE7HbjnWJd5TCjOP5YjFpwAtfPzWr66DcciFEExkh4ciTtov7x16Uxf7iMFAn31VSZIeEnfuxnNXHK-xGrhXN9w9UIDVET-9Jx/s320/22062012440.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">23. jūnijā dullie devās uz Berlīni - es pabraukājos līdzi līdz pat Ķekavas aplim...</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<a href="http://www.endomondo.com/workouts/68013590">http://www.endomondo.com/workouts/68013590</a> 30. jūnijā devos treniņā pirms LAR 44h pasākuma. starts vakarā Ogrē, finišs pēc 12h Siguldā. Gara, vientulīga, smaga nakts, es, mēness un velo ar cieto dakšu pa nebeidzamu grantenes trepi.<br />
<br />
<br />
<div>
</div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh0vS4mh_RIQVEz9Eq5QkrHKrO8BJWqWsaiGSf5sFa1hDXPr2JbKofXN1sfrj_5pJI8h1u4xdXa0h8LjFeeOmwyO7QilMZAe8GcLsMB3XwVFbT1juBrJL8KGFJgyP2RQ4GmgkJ6DnhR-uUn/s1600/Picture+008.jpg" imageanchor="1"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh0vS4mh_RIQVEz9Eq5QkrHKrO8BJWqWsaiGSf5sFa1hDXPr2JbKofXN1sfrj_5pJI8h1u4xdXa0h8LjFeeOmwyO7QilMZAe8GcLsMB3XwVFbT1juBrJL8KGFJgyP2RQ4GmgkJ6DnhR-uUn/s320/Picture+008.jpg" width="213" /></a></div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgwbKb5nTP0YiofL8eTl4o6EMGFKjoIJWt0DIWZDUX9Th8PnkwnSVEFjSBMupfIAZKxESWQdlZUGwd8AoaBwH_Bf7t7ZRvDxwc7O5Wz_4XdG_dsgLqrJHrFOp5fkDEEkTFuQbJ1Kuq5k3Ai/s1600/Clipboard4_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="189" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgwbKb5nTP0YiofL8eTl4o6EMGFKjoIJWt0DIWZDUX9Th8PnkwnSVEFjSBMupfIAZKxESWQdlZUGwd8AoaBwH_Bf7t7ZRvDxwc7O5Wz_4XdG_dsgLqrJHrFOp5fkDEEkTFuQbJ1Kuq5k3Ai/s320/Clipboard4_1.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">7. jūlijā xRace Siguldā, kur arī kko nodarījām šķībi un uz pjedestāla netikām. bet bija grūti, grūti...<br />
sāku domāt par nākamo sezonu..</td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
</div>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghC_SwJr0M7dN2XIt38U4ia3m0BXaqYfpOyZX8V8gVqsMh1YHRC3NxeCkSBzDOF9b8JfcE2uV_UU8W5NhT62iomJlP_44_2KB-xmwO7vYXzTemAkiObAtK_7E1h7IN3zq2GlcRqBXNpRqb/s1600/IMG_0779.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghC_SwJr0M7dN2XIt38U4ia3m0BXaqYfpOyZX8V8gVqsMh1YHRC3NxeCkSBzDOF9b8JfcE2uV_UU8W5NhT62iomJlP_44_2KB-xmwO7vYXzTemAkiObAtK_7E1h7IN3zq2GlcRqBXNpRqb/s320/IMG_0779.JPG" width="240" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">15. jūlijs, SEB Vietalvā, turpmāk atzīmējama kā diena, kad Kaspars Dainai atsēdēja, un vēl "kad Dainai baterijas izbeidzās". Kā nebeidzama mantra, minot kalnos, pār lūpām vēlās "kāp, kāp, kāp..", spēka nav, atsēdēt nav kam - tā arī visu garo gabalu nobraucu viena. Daudzstāvīgas sarunas ar sevi.<br />
Finišā pieturējos pie velo, lai nenogāztos, un apsolījos ja ne tā vairs nedarīt, tad vismaz patrenēties pirms nākamajiem pasākumiem un piedomāt pi pārtikas.</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRqiHcg9AXjDD9tRjViu3w9sKkdhIZ4NnITAo8i1F-eBc15ZXyZHsBhFhrx8fdMg3PKyPPuzD-NU3kcRjUu3DcaaDoCJxe_rlcnGcuoqXDzK7zuhqEBEqMDT_OVr6cEh3imGVT4Xej1HN8/s1600/100_6397.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRqiHcg9AXjDD9tRjViu3w9sKkdhIZ4NnITAo8i1F-eBc15ZXyZHsBhFhrx8fdMg3PKyPPuzD-NU3kcRjUu3DcaaDoCJxe_rlcnGcuoqXDzK7zuhqEBEqMDT_OVr6cEh3imGVT4Xej1HN8/s320/100_6397.JPG" width="197" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">LAR 44h pre-party Ogrē pie vecākiem. Zaļa zālīte, tīrs velo...</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg9M5l8oJada4DmqhOzpCPPdZE3E7wl64SyRb1RGy8I-ojkJJbdVXOcHI2AX8OihrKJRpnc4rX7KDAhhyphenhyphenXox0hOFjUQkCjD6QX2j9PPp7iCch_E7tTpkn9y4P6AWxInVVkCXFWQlT4yk42l/s1600/030820121076_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg9M5l8oJada4DmqhOzpCPPdZE3E7wl64SyRb1RGy8I-ojkJJbdVXOcHI2AX8OihrKJRpnc4rX7KDAhhyphenhyphenXox0hOFjUQkCjD6QX2j9PPp7iCch_E7tTpkn9y4P6AWxInVVkCXFWQlT4yk42l/s320/030820121076_1.jpg" width="242" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">3. augusts. Tieši pirms došanās uz Aizputi, pastniece atnesa paciņu ar Endomondo challenge vinnēto krekliņu. </td></tr>
</tbody></table>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg0HM4f80US-ejtld1okxFTfSzlEm7aEiKCIJjKvWxULupQiGTo85KlJhg_Busqfj-l4ArsddMDng7dkE5P7jJn9yJQd3L3TWVtLpbpVA53X4j8rgdHW6Jr-aPolmLkbglOHasod0m5bbCF/s1600/IMAG0374_2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="191" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg0HM4f80US-ejtld1okxFTfSzlEm7aEiKCIJjKvWxULupQiGTo85KlJhg_Busqfj-l4ArsddMDng7dkE5P7jJn9yJQd3L3TWVtLpbpVA53X4j8rgdHW6Jr-aPolmLkbglOHasod0m5bbCF/s320/IMAG0374_2.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">3.-5. augusts, raid.lv organizētās piedzīvojumu sacensības Latvia Adventure RAID 2012<br />
Garmin komanda startē Expert klasē ar 44h kontrollaiku. Man gāja grūti, pēc nepilnām 24h kaut kas aizgāja ciet, ceļgals sāka sāpēt aizvien neciešamāk, un nakti pavadīju bāzes nometnē, no rīta atkal pievienojoties cīņu biedriem. Prieciņš vien par to, ka nepalikām pēdējie, vismaz kāds uzlabojums pēc pagājušā gada. </td></tr>
</tbody></table>
<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhAureBjZ6bButsCk-KxFQEO7YOO3E5hUDjdhVPK7aJdY-IunplDUia3Zs5rLAYKy-q7WFGU6cMqgWOsLCIiQNmd1tznJY-14aIfrnXJLpLPyeyLab_nbmViNtAXrMijWr7r7_-f4VRtbQe/s1600/4629605_ORIGINAL_1344709584.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="223" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhAureBjZ6bButsCk-KxFQEO7YOO3E5hUDjdhVPK7aJdY-IunplDUia3Zs5rLAYKy-q7WFGU6cMqgWOsLCIiQNmd1tznJY-14aIfrnXJLpLPyeyLab_nbmViNtAXrMijWr7r7_-f4VRtbQe/s320/4629605_ORIGINAL_1344709584.jpg" width="320" /></a></div>
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjdA-0zZVFH3IPtQzWZgCiQ_KUpT6t_5yhuxr4L_g2vvsZZFA7GNaPDy_at36f6SOGaBrcVPM-aqHUAbiy-opH0rp5Js1TIN_rPZ-TB8oPPilFDU1ge9o501-0Lh-tFMPVRZzeIxrkJJ_ip/s1600/DSC00117.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="180" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjdA-0zZVFH3IPtQzWZgCiQ_KUpT6t_5yhuxr4L_g2vvsZZFA7GNaPDy_at36f6SOGaBrcVPM-aqHUAbiy-opH0rp5Js1TIN_rPZ-TB8oPPilFDU1ge9o501-0Lh-tFMPVRZzeIxrkJJ_ip/s320/DSC00117.JPG" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Augusta vidu pavadīju Londonā, jo ģimenē tomēr ir viena baltā avs - Agnese startēja Olimpiskajās spēlēs, 20km soļošanā. finišēja arī :)<br />
Tālā ceļā pavadījām brāli, kurš tieši no notikuma vietas devās uz ASV, studēt un skriet.</td></tr>
</tbody></table>
<br />
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjgGNtjL3RaZUDz_nOWwBRUN36IGajxUnUd2ts6ka8QOcxr28H_pVGDO4tPq0ALSkla_mqqRbMHmr3q0JY1H5xsTYsiB4vmf81LatJHm25cCWIbsUc_WDnmYG1hHl0gggf-tXF3CfqBvxGA/s1600/Kiegelis_ar_skocu_roka__26aug2_19.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="209" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjgGNtjL3RaZUDz_nOWwBRUN36IGajxUnUd2ts6ka8QOcxr28H_pVGDO4tPq0ALSkla_mqqRbMHmr3q0JY1H5xsTYsiB4vmf81LatJHm25cCWIbsUc_WDnmYG1hHl0gggf-tXF3CfqBvxGA/s320/Kiegelis_ar_skocu_roka__26aug2_19.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">26. augusts Ogrē, fantastisks pasākums, ko organizēja Nesēdi mājās, veloorientēšanās pilsētā. Mana tik pat fantastiskā komanda "Ķieģelis ar skoču rokā" ar 4 Meridām (nesaskaņoti) izbraukāja pilsētu, stāvēja uz rokām dz-ceļa tunelī, līda varžudīķī (es, kurš tad cits :)) ), meklēja visādas jocīgas bildītes un vispār.. ļoti labi pavadīja laiku! </td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiPndPEJN2En_xSa63pl5rZ3bCDq-auD79Fk5dByBMD5c-by4c_sck6auUjoWQj8AJRwHeH7zGKC5Pa6Sr4_-aF-cM0yw9FfjBm0bKmSjIFS1hGAFPRMkoDG2FGwrN4-y9qq9-thUeP8Wkw/s1600/528690_417283488332462_1592367561_n.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiPndPEJN2En_xSa63pl5rZ3bCDq-auD79Fk5dByBMD5c-by4c_sck6auUjoWQj8AJRwHeH7zGKC5Pa6Sr4_-aF-cM0yw9FfjBm0bKmSjIFS1hGAFPRMkoDG2FGwrN4-y9qq9-thUeP8Wkw/s320/528690_417283488332462_1592367561_n.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Septembra Baložu posmā nestartēju, jo braukt negribējās - aizvizinājos paskatīties..</td></tr>
</tbody></table>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjjj2vooEeCOnk9JWENKHO4Pps1IFgbi5qQxrFzTPb4VdIG2q97NJtvCoPWFE-PTrcYpOdWS45HRGsjQFq8nzWiOeW5W1hVNGeD1qlKMid-g2j-cPnAcjy_D8_WPqRHdhdwYGloptDCf-F/s1600/IMAG0117_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="282" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjjjj2vooEeCOnk9JWENKHO4Pps1IFgbi5qQxrFzTPb4VdIG2q97NJtvCoPWFE-PTrcYpOdWS45HRGsjQFq8nzWiOeW5W1hVNGeD1qlKMid-g2j-cPnAcjy_D8_WPqRHdhdwYGloptDCf-F/s320/IMAG0117_1.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">..toties noslēdzošajā kārtā, 6. oktobrī, biju klāt kā likts. Šķiet, Ligitai un Laimai nedaudz pietrūka motivācijas, bet man tāda bija - vismaz 1 šīssezonas posmā uzvarēt. Noteikti pateicoties iepriekšējā 3dienā izbrauktajiem 5 apļiem, kuru laikā samācījos trajektorijas, tas padevās ja ne vienkārši, tad vienkāršĀK kā bez tā.</td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhfEGyaMz3NPkFgLs09tkXn4NFncBhihk-jZqYr3LBEsGUytREcL01pi2wzIwnZA5ctd9TdIlLoYkHUV3o4bel0QPsi702PQflu60lFLDvLsfzGog99eRi7VRjcL0bDsCvy9gXu4EtJmsM5/s1600/IMG_2974.jpg" imageanchor="1" style="text-align: center;"><img border="0" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhfEGyaMz3NPkFgLs09tkXn4NFncBhihk-jZqYr3LBEsGUytREcL01pi2wzIwnZA5ctd9TdIlLoYkHUV3o4bel0QPsi702PQflu60lFLDvLsfzGog99eRi7VRjcL0bDsCvy9gXu4EtJmsM5/s320/IMG_2974.jpg" width="320" /></a></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<br />
<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiIzWxkYf3v84Bti7EkI_y_2LPZnJgbNkK9zSgJ05zR_xWWi0FcMDzKU0E6LfYAEN9E6N-rL46I1tVgVE_Ptkl3TrmJmWUl3wjYNOqt-YHJCJWnASOB5NZK4TF_qNZVeXvOD4FwQI9pz9_M/s1600/071020121302.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" height="267" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiIzWxkYf3v84Bti7EkI_y_2LPZnJgbNkK9zSgJ05zR_xWWi0FcMDzKU0E6LfYAEN9E6N-rL46I1tVgVE_Ptkl3TrmJmWUl3wjYNOqt-YHJCJWnASOB5NZK4TF_qNZVeXvOD4FwQI9pz9_M/s320/071020121302.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">un nākamjā dienā bija dzimšanas diena Siguldā, lidoju augstu virs zemes ne tikai tādēļ, ka gaisa tamvajs un panorāmas rats lietū un vējā. </td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggmFf739GONrQLGGuMTUAgv1i8nWbdoVD81DRD3t30v6kYkkwSeDyMXn9m0lUTHoZ2QkbhHZiU7JnnGijccZBbZDJ9IZ7MsMywz0qultYPaNeo0xHjNi5zagn7pHBMfpoA9Fa6gWni755J/s1600/p1018298size.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEggmFf739GONrQLGGuMTUAgv1i8nWbdoVD81DRD3t30v6kYkkwSeDyMXn9m0lUTHoZ2QkbhHZiU7JnnGijccZBbZDJ9IZ7MsMywz0qultYPaNeo0xHjNi5zagn7pHBMfpoA9Fa6gWni755J/s320/p1018298size.jpg" width="249" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">un visbeidzot, 20. oktobra krosduatlons Mežaparkā, kur, pieveicot gliemežu cienīgus 5km kopā ar Laumu, nobraucot 21km ar velo, un, kā odziņa, mokoši 3km atkal skriešus, sanāca kāpt uz pjedestāla un dabūt 2. kausu šosezon. </td></tr>
</tbody></table>
<div style="text-align: center;">
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh_CwsdrVpZzkcP90xxsQrBFNrSH82QJrAjb724cwAdG2VxY1pZIbJw1Jatp6Aykz4Bit1sDVVdv0eQShTm44z0hlVVLeCi2xIvjQGpcLy3o-7fUw0biwr5s5cF03E_G51R6o2y506UUgh1/s1600/201020121334.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" height="167" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh_CwsdrVpZzkcP90xxsQrBFNrSH82QJrAjb724cwAdG2VxY1pZIbJw1Jatp6Aykz4Bit1sDVVdv0eQShTm44z0hlVVLeCi2xIvjQGpcLy3o-7fUw0biwr5s5cF03E_G51R6o2y506UUgh1/s320/201020121334.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Pavasara pusmaratonā 2.v., 1h47:35,<br />
Krosduatlonā 3.v., 1h48:25</td></tr>
</tbody></table>
</div>
Tā kaut kā. bet nav, nav.... Nezinu, kā nav. Sezonas vērtīgākais secinājums - prieku nogalina cenšanās kādam kaut ko pierādīt un kaut kā darīšana "par spīti"..Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-26757215710374598442012-05-29T09:41:00.001+03:002012-06-23T14:06:52.204+03:00pārāk atklāti par Carnikavas velobraucienu, 27maijs2012Tā kā tā arī neatradu transportu uz Mazsalacu, kaut biju jau samaksājusi dalības maksu (un 15+ Ls par ceļu nebiju gatava izmest), svētdien devos tepat uz Carnikavu, uz Carnikavas piejūras tautas riteņbraucienu.
<a href="http://www.sports.carnikava.lv/">http://www.sports.carnikava.lv/</a><br />
Reku svētdienas vakara pēcfiniša emocijas.<br />
<div>
Carnikavas velobrauciens bija tāda konfekte!!!! kalniņi un kalni, daudz stumšanās, sakņaini nobraucieni ar neieklipsētām kurpēm, dzīšanās pakaļ un bēgšanas.... un apmaldīšanās. tā arī nesapratu, vai tā bija vai nebija mana vaina, bet es braucu tur, kur man parādīja. trase muļķīgā veidā veido cilpu, un mani tur iesūtīja vēlreiz, kopā ar meitenēm, kas kāpj lejā, kalnu jau ieraugot vien.. ātri sapratu, ka nav labi, bet pa to laiku mana stabilā 1.-2. vieta pakāsta, jo garām bija aizbraukusi vēl viena meitene. un labi ka tā, ka tikai viena..<br />
aa, un es trasē ēdu. apēdās 4 vīģes, kas bija aizbāztas aiz šortu apakšmalas - velošortiem ir tāda gumijota maliņa, nekas nekrīt laukā. un ērti.</div>
<div>
Aizbraucām arī uz turieni un atpakaļ (30km katrā virzienā), gonka sanāca 22km - šodien kopā 82km velobaudas! :) es tajā dakšā esmu samīlējusies, varētu gultā ņemt līdzi.. jūt katru nelīdzenumu, viss notiek tikai tad, ja es pati strādāju, paceļu, nolaižu, pārlecu, nedrīkst palaisties uz to, ka amortizators izvilks. man ļoti, ļoti patīk, bet roku muskuļi ar laiku pieradīs.</div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEifk2IeOtTMBy2NltShwwnn92gWUNp-1-xc70GEBmnbb1H2bvkUGQRv5ntKle_i9hzfjRnWZNp_A597QsmLBMHmQNxSo3dmNOOFwnMeA2tjpgMeH2XtZvNGCYqOzbEVMOKt7Xmwc1xyFjmG/s1600/DSC_0099_2.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" height="400" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEifk2IeOtTMBy2NltShwwnn92gWUNp-1-xc70GEBmnbb1H2bvkUGQRv5ntKle_i9hzfjRnWZNp_A597QsmLBMHmQNxSo3dmNOOFwnMeA2tjpgMeH2XtZvNGCYqOzbEVMOKt7Xmwc1xyFjmG/s400/DSC_0099_2.jpg" width="397" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Kristapa līkumu izbaukšanas skolas absolvents ar sarkano diplomu</td></tr>
</tbody></table>
<div>
<br />
<a name='more'></a><br />
<br />
<a href="http://www.sports.carnikava.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=373:pavasara-ritebrauciena-2012-kopjie-rezultti&catid=38">Rezultāti</a><br />
22km, finiša laiks 1h11min43sek, <br />
3. vieta grupā no 18 meitenēm, no Ievas 5min17sek<br />
46. vieta distancē no 110 finišējušajiem, no Krišjāņa atpaliku 19min5sek (izņemot mūs, 18 meitenes S elites grupā, pārējie visi - jaunāki vai vecāki puiši). Jāsaka, ka sacensībām bija pārsteidzoši liela atsaucība tieši no meiteņu puses - parasti tajās, kur es braucu, meitenes ir patiešām DAŽAS (šeit bija pieteikušās vēl 10 - 9 no tām neatbrauca, viena - noķēra DSQ, nav ne jausmas, par ko) </div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjA8CE8iJhK61Bw_m4OZA7hZH2YXOKMH1MkG3NmEbr9Mdb2VNqqhBwtJhE8Snva57GJ7WwvoikDQmVwmlbYuk5XQM_nNQSwVM5kLbPlPG2OHfVc9nDQfku8395rAJupxW9bUdpB4j1CEFbx/s1600/IMG_4154_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><img border="0" height="300" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjA8CE8iJhK61Bw_m4OZA7hZH2YXOKMH1MkG3NmEbr9Mdb2VNqqhBwtJhE8Snva57GJ7WwvoikDQmVwmlbYuk5XQM_nNQSwVM5kLbPlPG2OHfVc9nDQfku8395rAJupxW9bUdpB4j1CEFbx/s400/IMG_4154_1.jpg" width="400" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">S elites pjedestāls, atsevišķi apbalvoja arī Carnikavas labākās meitenes</td></tr>
</tbody></table>
<div>
</div>
<div>
<br /></div>
<div>
Bet nu, kad eiforija noplakusi, gribas būt godīgai pašai pret sevi. Gaidu puvušas olas un tomātus.<br />
Sagribējās uzrakstīt, kā svētdien bija patiesībā. Bija NENORMĀLI grūti. Es nevaru izturēt, ka redzu, ka cilvēks man priekšā vnk vizinās, bet es liekos ārā, jo tad ir sajūta, ka nemūžam nenoķeršu. Smagi. Elpas trūkst, kājas kāpumos deg. Nolekt nav labāk, jo paskriet nevar - ļimst ceļgali, bet augšstilbi vispār izmetami. Visu laiku prātā doma - <i>štrunts par pirmo, es varu būt arī otrā, nekas nenotiks, ja atlaidīšu. Nekas nenotiks, ja mani noķers arī trešā, jo pjedestāls ir pjedestāls</i>. Tāda vājuma sajūta, ka vemt gribas. Gribējās izstāties, gribējās mājās, gribējās NEbraukt, jo "kur es atkal esmu iepērusies, nu priekš kam man šito vajag?????", biju nikna, ļoti, ļoti nikna un ļoti, ļoti, ĻOTI nelaimīga. Varētu pat teikt, ka man ļoti, ļoti nepatika braukt. Sīkie mirklīši - jā, bet ne vispār, ne visu vairāk kā stundu mocīties. Daudz runāju ar sevi, klusītiņām brēcu, jo tas ļoti, ļoti palīdz saņemties. <br />
<br />
Vienīgo motivāciju dod adrenalīns nobraucienos un asajos līkumos, kurus izņēmu visus, NEVIENA kritiena, ātrumi slēdzās perfekti, bremzējās perfekti (ar db es noteikti būtu kaut kur likusies), dakša perfekta, jaunais velo PERFEKTS. Tās saknes nobraucienos - bez komantāriem, nav lielākas laimes par uzelpu pēc veiksmīgi izgriezta mikrolīkuma vai pārlektas bedres [un tas nenotiek tikai prātā - būtu interesanti paņemt kameru kādreiz līdzi un pafilmēt, jo runāju un nopūšos es daudz..]. Šoreiz vājais posms izrādījos es, un tas, patiesībā, mani apmierina. Pati vainīga, nevis "ķēde, ātrumi, sēdeklis, jo citādāk, citādāk pavisam noteikti es vinnētu". Es vienkārši biju vājāka.<br />
Raudāju un krieviski [bet ne tikai] lamājos, kad mani aizsūtīja nepareizajā virzienā, jo tā jau biju izpumpējusies līdz pēdējam, jau tā biju dusmīga uz sevi, ka viņa brauc ātrāk, un tad vēl viens idiots [excuse my french, esmu gatava personīgi atvainoties konkrētajam tiesnesim par šiem vārdiem, ceru, ka, kad atgriezos, lai prasītu, kur tad īsti bija jābrauc, neko nejauku nepateicu] uzskata, ka esmu gliemezis, nevis otrā braucēja. Bet mani saniknot nevajag, nē, nē, jo pēc tam, nesoties uz finišu, uztaisīju dažas tādas situācijas, kur apdzenamajiem visi mati uz ķermeņa mierīgi varēja ne tikai nosirmot, bet arī izkrist, apdzīšana bīstamās vietās, nebija spēka uzbrēkt, lai lasās malā. Un joprojām esmu dusmīga uz organizatoriem par to, ka trase veidoja cilpu - kā viņi to iedomājās, m? Nāk pirmie no cilpas ārā, ātrums nežēlīgs, šķērsām iet nedaudz lēnākie, bet arī nevājā ātrumā. Kuram priekšroka, kurš dos ceļu, kur sarkanā zīme STOP?<br />
<br />
Man gribējās pierādīt, ka "visu ziemu trenējās pie Eduarda" var būt vienlīdzīgi ar "visu ziemu prieka pēc rija sniega šļuru džekiem aiz muguras", aizbraucu uz turieni ar mērķi viņu vinnēt, iebāzt maisā un parādīt, ka braukt naktī, sniegavētrā uz Siguldu ar Krišjāni "jo man patīk braukt" var būt līdzvērtīgi treniņiem. Nezinu, kurā brīdī es nofeiloju - vai 2 nedēļas bez brīvdienām strādājot, stāvot kājās uz flīžu grīdas un skrienot riņķī, vai regulāri ejot pēc pusnakts gulēt un ceļoties ap 7iem, vai neko nedarot pēdējā laikā, vai arī slikti bija tas, ka nesliktā ātrumā aiz un blakus Krišjānim aizbraucu līdz startam ar velo. Vai tas, ka es atkal esmu uzaudzējusi masu līdz stulbiem 79kg. Aizbildinājumi, aizbildinājumi.. Vai arī viņa tiešām ir stiprāka - un, visu cieņu, Ieva IR stipra. Nemāku salīdzināt, jo SEBus nebraucu, bet Renāte saka, ka kopš pagājušā gada ir ļoti, ļoti uztrenējusies - ir jābūt "iekšām", lai mērķtiecīgi trenētos, es gļēvi slēpjos aiz apziņas, ka tik pat labi varu neko nedarīt, jo "es taču netrenējos". Tā ka, Ieva, ja Tu lasi - ķiveri nost Tavā priekšā! :) Tas, kas notiek manā galvā, ir tikai un vienīgi mani tarakāni :)</div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg3pf7tqZy9_8_mdp6D_alHYqsQxJ-ehSCOcq6xrgLX1akuEhxkTvw8zaLluU3Jz8t2Zi2cn_xHyNFI_8Xi05NJ-s9eztxRP7qEgoGNbaePwyEmLDu3Z-oT-WwTxcYtZmuW6_VtBPoj3Ywh/s1600/IMG_4056_1.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="300" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg3pf7tqZy9_8_mdp6D_alHYqsQxJ-ehSCOcq6xrgLX1akuEhxkTvw8zaLluU3Jz8t2Zi2cn_xHyNFI_8Xi05NJ-s9eztxRP7qEgoGNbaePwyEmLDu3Z-oT-WwTxcYtZmuW6_VtBPoj3Ywh/s400/IMG_4056_1.jpg" width="400" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Neliels pierādījums, ka es ne tikai riju smiltis, bet arī nedaudz pabraucu priekšā. Nebija prātīgi darīts.</td></tr>
</tbody></table>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com9Carnikava57.129298927031748 24.26987171173095757.127144427031745 24.264936211730959 57.131453427031751 24.274807211730955tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-80236632376859375562012-04-02T20:56:00.002+03:002012-04-02T22:30:20.618+03:00Kā "es ar kājām uz Ogri"* pa bezceļiem devos, 31marts2012<br />
<span style="color: #cccccc;">* - frāze no </span><a href="http://www.youtube.com/watch?v=E8OoSyCC-ss"><span style="color: #999999;">Hospitāļu ielas dziesmiņas "Par pogu"</span></a><br />
<br />
Šonedēļ man ir tā laime [vai posts] rast atbildi uz sakrālo jautājumu "vai ir dzīve pēc maratona?". Pagaidām neizskatās PĀRĀK traki - kustos pati saviem spēkiem, svētdienas vakarā noskrēju 2km līdz vilcienam, bet nu jau rodas uzmācīgas domas par "atskriešanos". Katrā ziņā ne sliktāk kā sajūta pēc 10km pa asfaltu.<br />
<br />
Ziemā diezgan cītīgi minot pedāļus, nobraucu velo "līdz kliņķim", var teikt, ka galīgi nekustināmā stāvoklī. Ņaudiņas ņau, tāpēc sariktēju balto zirgu pavasara guļai, bet pati pārmetos uz skriešanu, pēc iespējas variējot treniņu veidus. Pirmdien ar Krišjāni gandrīz netīšām pieveicām pusmaratonu - sākotnējais uzstādījums "skrienam, kamēr krītam" skanēja pabaisi, un Biķerniekos patiešām arī nožāvos, tomēr, tā kā Krišjānis nekrita ne lūdzams, pusīte "kabatā" (un man, pateicoties nesenai mutes palaišanai par tēmu "nemūžam. Varbūt tikai tad, ja noskriesi pusmaratonu", laikam jābrauc kāds SEB posms). Pa vidu paskrēju vēl, un radās doma, sestdien dodoties uz Ogri, kādu gabaliņu arī noskriet - ceļš tāpat gar sliedēm, sak, apniks un Salaspilī vai Saulkalnē sēdīšos vilcienā. Taisnību sakot, es ZINĀJU, ka līdz Ogrei sanāk ~43km (un bezkaunīgi pat biju saplānojusi maršrutu), bet uz patiešām visiem 42-43km, uz MARATONU(!!!) diez ko neiespringu , jo, nu, godīgi sakot, baigi skaļš vārds. Cilvēki trenējas, noskrien ne vienu vien pāri kurpju, treniņprocesā izēd pudu sāls, pateicoties elektrolītu dzērienu sastāvam, nosaldē degunu ziemā un apdedzina plecus vasarā, bēg no suņiem un izoperē visus meniskus pēc kārtas. Ko ta' es, man patīk skriet.<br />
<a name='more'></a><br />
<br />
Salādēju dziesmiņas un pāris audiogrāmatas pleijerī, somā salēju zaļo tēju ar citronu un medu, noslēpu vienu banānu un kabatā iebēru dažas dateles. Maršrutu sazīmēju tā, lai pēc iespējas mazāk sanāk skriet pa asfaltu. Centrā smidzināja, bet Krustpils ielas dabūju lietu tieši sejā, un jau baidījos, ka nu tik būs slikti (patiešām slikti esot bijis tiem, kuri ap to laiku no Siguldas mājās braukuši), bet nekā - pie Getliņiem lietus beidzās, un laiks pamazām sāka skaidroties. Austiņās klausījos "Trīs vīri laivā", un pretīmnācēji neizpratnē raudzījās, kā es muļķīgi ķiķinu un brīžam iesmejos skaļāk. Traucēja garāmbraucošās mašīnas (uuuuun kravas vilciens), kā arī manas angļu valodas zināšanas, izrādās, nav nemaz tik spožas, tādēļ brīžam "pazaudējos" stāstījumā, tomēr ceļš līdz Salaspilij (20km, 2h09min) pagāja nemanot.<br />
<br />
Pastāvēju pie stacijas, apēdu banānu un padzēros, vērojot, kā pienāk un Ogres virzienā atiet vilciens. Spēka daudz, temps patīkams, tāpēc skrēju tālāk, un pat atradu veikalu, kurā nopērkamas baterijas, uzlādējos arī pati - izrādās, bauda turpmāko 10km garumā maksā vien 21sant - pārtikas produkts, kas garšas un konsistences ziņā atgādināja sacietējušu gotiņkonču, tā arī skrēju un pa mazam gabaliņam zelēju. Tieši pirms apvedceļa kartē iezīmēts ceļš, kas dabā vairāk izskatījās pēc vairākām dziļi iebrauktām risēm taisni pāri laukam - man ļoti paveicās, ka tumšs palika burtiski uzreiz pēc apvedceļa šķērsošanas, nevis līdz tam, jo nu es vismaz redzēju tos dubļus, nekas, ka PĒC iekāpšanas tajos. Uzliku Hospitāļu ielu, un kā viena no pirmajām sāka skanēt dziesmiņa ar tekstu "..es ar kājām uz Ogri..". Gana atbilstoši, un, ja nopietni, ilgi jo ilgi man tā dziesma jau bija skanējusi galvā, un tāpēc pat virsrakstā viņa ir tikusi. Saulkalnē ceļš tieši gar staciju ir dubļains un iet caur vistumšāko mežu. Nezinu, kā viņi tur ikdienā staigā, kad rītos tumsa, tumsa, tumsa, un nekas vairāk. Neomulīgi. Parēķināju, ka līdz Ogrei vēl gabaliņš ir, bet esmu stipri pāri pusei - ja tagad padošos, tad, lai noskrietu pilnu maratonu, būs jāmēģina vēlreiz.. Tā kā esmu slinka bez gala, skrēju vien tālāk. Nu jau bija pavisam satumsis, toties debesis noskaidrojušās, un no mugurpuses spīdēja spoža Mēness pusīte. Jā, atzīstos, pēc Saulkalnes brīžam pārgāju soļos, bet ne tā, kā parasti skrējienos, kad aizelsusies centos pierunāt sevi "aizskriet līdz tam un tam krustojumam, un tad varēšu paiet pāris soļus", spēks bija, nogurums nevienā acī, bet gluži vienkārši skriešana jau bija līdz kaklam - nu cik var vienā ritmā kustināt kājas? Turklāt skriet blāvā mēnessgaismā pa peļķainu zemes ceļu nav baigā medusmaize, negribējās neplānoti samērcēt kājas. Pagājušajā vasarā ar velo biju izbraukusi maršrutu posmā Ogre-Saulkalne, tas krietni atviegloja orientēšanos brīvā dabā, pēc grāvīšiem, ķērpjiem un kā tik vēl ne. Iepriekš kartē biju noskatījusi celiņu pār laukam, gar mājām, taisni uz Selēku ezeru, tomēr uz vietas ceļš neizskatījās pēc ceļa, drīzāk pēc dubļuvannas - skrēju vien tālāk, ar līkumiņu, bet tomēr pa jēdzīgu ceļu. Tad, absolūti meža vidū sagadījās 2 nelaimes vienlaicīgi - izbeidzās gan pleijera baterija, gan piena našķis. Kabatā sameklēju pēdējo bateriju, un centos nomainīt, tomēr nekā, neskan ne sitams, ne lūdzams. Absolūts klusums, mēness caur koku zariem, tik-tikko samanāms meža ceļš, pavasaris smaržo no katra kukurznīša, koka stumbra un peļķes, un es pat jutos pagodināta, ka tur varu skriet. Garām ezeram, garām izcirtumam, kur vasarā sapinu Jāņu vainagu ķiverei, garām dīķim.. Vienā no krustojumiem tā īsti nebija skaidrs, kur tālāk, un mani no nokļūšanas Ikšķilē (un bonus-kilometriem, kas varbūt aizvilktu līdz pat 50km summā) pasargāja prožektors, kas Ogres estrādē ik nedēļas nogali caururbj naksnīgās debesis. Ogre=Bermuds, par laimi vai diemžēl. Pēkšņi uz ceļa uzlīda vairāki cilvēki, kas, iespējams, izbrīnījās tik pat ļoti. Bet varbūt ne. Pāri Tīnūžu-Ikšķiles ceļam, un karjeru labirints klāt. Dūru taisni gar malu, it kā ceļš ir, tikai pēkšņi priekšā gadījušos grāvi nācās šķērsot pa apšaubāmas kvalitātes sprunguļu tiltiņu. Nomierināja abās pusēs samanāmi velo riepu nospiedumi - tātad nav tik traki, te ir bijuši cilvēki. Un -bums! - asfalts! pieliecos un pataustīju ar roku, jo meža vidū ko tādu bieži nevar atrast. Labs asfalts mētājas nevis uz ceļa, bet Zilajos kalnos pie karjeriem. Man bija daži kilometri smagām pārdomām - pārbaudīt, vai arī pēc 40km noskriešanas man joprojām ļoti patīk Zilie kalni, vai arī skriet apkārt. Nenožēloju, ka, kaut arī pēdējiem spēkiem, skrēju pāri. Mežā, tumsā ir kaut kas tāds, kā dēļ nepieciešamības gadījumā var atdot, piemēram, pēctreniņa tunci. Vai ko tik pat svarīgu. Vietā, kur sadalās ZK skrējiena trases, es patiešām pamanījos uzskriet augšā, bet pa otru pusi lejā neriskēju, pārāk viegli izdotos izmežģīt visas potītes, kas vien man ir, tāpēc lēnām un prātīgi nosoļoju, izmantojot iespēju un piezvanot mammai, un paziņojot, ka bērns pārrodas mājās, lai <strike>zīmē plakātus un pūš balonus</strike> ieslēdz boileri. Šķita, ka pēc tāda skrējiena karsta duša būtu pašā laikā. Tālāk jau naksnīgs skrējiens pa Ogri (visus kokus apzāģējuši, nelieši), skrēju pa asfaltu un pusotra kilometra garumā kājas nomocīju tik pat, cik visā pārējā gabalā. Viiiiiss!! :) Pirmais jautājums - <i>kur velo?</i>, ar domu, vai priekšnamā. Nē, velo nav. <i>Kā ta' tu tā, no vilciena skrēji? ko, pag, nē? no Rīgas? nu beeeeeeeeidz..</i> :) tomēr jā, un vēlāk sazīmēju <a href="http://www.endomondo.com/workouts/45634817">endomondo maršrutu</a>.<br />
<br />
Apmierinājums un tāda "nu pag, tiešām? maratons? tas bija TAS maratons?" sajūta. 44km, skriešanas laiks 4h50min, maratona laiks 4h38min. Plus ~15-20min, kas tika pavadītas "zaļo pieturu" pauzēs, veikalos un Salaspilī, gremojot banānu. Ēdu daudz. Griķus, griķus, sieru, griķus, zivi... Kazas sieru, kaut kādu parasto sieru, pūdēto sieru. Vēl griķus. Nakts vidū māsas recovery pulveri un vēlreiz sieru. Aizmigu ap 4-5 uz rīta pusi. Nav noguruma, nekas nesāp, vienkārši nenāk miegs.<br />
No rīta cēlos, vēlos, un joprojām nekas nesāp, tikai neliels sagurums. Agnese iet uz baseinu (soļošana atstāta novārtā, pēc apjomiem šķiet, ka viņa taisās pārkvalificēties par peldētāju), mani ņemšot līdzi - esot jāatsildās. Nopeldēju kilometru, pēc tam pusstundas laikā izsēdējos/kārtīgi <i>atsildījos</i> tvaika pirtī un saunā. Pēcpusdienā jau bija pavisam labi, pat saņēmos nomazgāt <strike>siltumnīcā</strike> otrā stāva istabā logus (pa visu sienu, nu kur tas der???).<br />
Viens man ir pavisam noteikti skaidrs - ja kā dāvanu vientuļai sievietei man pasniegtu dalību NRM, es skaļi nobrēktos "Runčuk, nemūžam!". 5h asfalts, asfalts un viens vienīgs asfalts? Paaaaaldies par kūkām, pat ja tās būtu meduskūkas. Vēlreiz 5h mežā? To var, jā. Pēc kāda laiciņa.<br />
Bet vispār - baigi labi, es teiktu, <b>baigi labi</b>! :)Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com5Rīga-Ogre56.822960221295034 24.62533950805664156.814270221295033 24.605598508056641 56.831650221295035 24.64508050805664tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-17992767954397182132012-03-12T04:02:00.000+02:002012-03-12T04:02:26.382+02:00Griķu diētas nedēļa. Ne ļoti īss pārskats.Pagājis apmēram mēnesis, kopš sākām runāt par griķiem, un nedēļa, kopš nosvērāmies un es pirmo reizi pirms gulētiešanas gribēju "kaut ko apēst", bet sapratu, ka tā vis nevarēs. Ka būs jāiztur.<div>
<br /><b><u>Cilvēki.</u></b> 5 pustraki velosipēdisti un viņiem līdzīgie - mēs ar Renāti aizstāvējām sieviešu tiesības būt vājām, bet ne tik ļoti, lai padotos 8. marta priekšā, Andris, Dzintars un Toms pārstāvēja civilizācijas vīrišķo daļu. Pustraki, jo ar veselu prātu jau neviens nedēļu neēdīs tikai griķus ar piedevām, nepārtraucot trenēties. Toms gan uzreiz pateica, ka ēdīs arī visu ko citu, vienīgi ēdienkartē iekļaus griķus, nevis, piemēram, kartupeļus. Neliels spoileris - viņš pazaudēja procentuāli visvairāk kilogramu. <br /><br /><b><u>Par metodēm.</u></b> Griķi + dārzeņi garšai, tēja, kafija. Man gan maltīte pamatā bija aptuveni 1:1 griķi ar dārzeņiem, gan sautētiem, gan svaigiem. Pagatavošanas veids - jebkāds, neesam raw-food piekritēji, bet var arī apliet un noturēt nakti ūdenī. Pamēģināju - ēdami, tomēr es pēc tam viņus vēl uzvārīju, man patīk silts ēdiens. Dārzeņi - izmantoju sīpolus, ķiplokus, tomātus, cukini, ķirbi, kāpostu, burkānus - dārzeņus, kuros nav īpaši daudz cukura. Tomēr cukuru velobraukšanas un skriešanas dēļ vajag, to izjutām uz šosejas. Trešdien, skatoties filmu, apēdām pa pus-avokado, nedēļas laikā 5 āboli. Tika apēsts 1.1kg griķu, pēdējā porcija vēl stāv ledusskapī. Pagatavošana - patiešām dažādi, vārīju arī griķu-kāpostu-sīpolu zupu. Šī NEBIJA populārākā internetā atrodamā griķu diēta, kurā atļauts ēst griķus un kefīru, ar variācijām.<br /><a name='more'></a><br /><u><b>Par mērķiem.</b></u> <u>Svars</u> - protams. Sākās viss ar to, ka Dzintars ieminējās, ka "baigi viegli nāk svars nost, 2 nedēļas, un teju padsmit kilogrami. Tikai vēl arī jābrauc". Mēs tādi foršie, uzreiz pavilkāmies. Nedēļa tika atlikta pēc dzimšanas dienām, tomēr 8.martu neņēmām vērā - mēs esam stipras meitenes :) Man ar svaru nekad nav gājis viegli, tomēr uz diētām neesmu "sēdējusi", jo raksturs ir ārkārtīgi vājš, arī daudz maz veselīgi ēst es varu tikai tad, kad naudas mazāk, jo vienmēr gribas kaut ko saldu [par laimi, mazāk kā bērnībā, kad cukurs no cukurtrauka pazuda ēdamkarotēm. Es nepārspīlēju], un ar 1 karoti no saldējuma kastes es nevaru samierināties. Patiesībā es dziļi ticēju, ka man pašausies roka "jo neviens taču nezinās, ko es apēdu". Izrādās, ja iespītējos, tad varu izdarīt arī ko šādu. Tieši <u>rakstura audzināšana</u> bija otrs, patiesībā pat vēl lielāks mērķis kā svara dabūšana lejā. Es zinu, ka ir cilvēki, kas ēd kā cālīši, bet es tāda noteikti nekad neesmu bijusi, es vienmēr esmu ēdusi DAUDZ, sāta sajūta iestājas, bet turpinu ēst, jo garšo, apstāties nevaru. Vienmēr esmu bijusi no cilvēkiem, kam tieši ēšanas process sagādā baudu. Trešais valis, ko patiesībā apzinājos tikai šīs nedēļas laikā - <u>organisma attīrīšana</u> no ķīmijas, garšas pastiprinātājiem, kas slēpjas VISUR - saldumi, maize, viss iespējamais. Šķita, ka garšas kārpiņas ir tā nomērdētas, ka burkāns nevis negaršo pēc burkāna kā bērnībā, bet es to garšu vienkārši nejūtu. Un nedēļas beigās varu teikt - man bija šķitis pareizi. Ooo, bet pilnīgi noteikti veikala burkāni ir pilni ar minerālmēslu paliekām, utt. Tomēr pārvākties uz salmu būdu meža vidū un pati audzēt visu pēc kārtas es pašlaik neesmu gatava, tādēļ priecājos, ka man pēc nedēļu ilgas griķēšanas ir dota iespēja sagaršot kaut tos pašus minerālmēslus :) par griķu īpašībām var lasīt pilnīgi visur internetā, piemēram, <a href="http://www.whfoods.com/genpage.php?tname=foodspice&dbid=11">šeit</a>; to šeit netulkošu un neatstāstīšu. .<br /><br /><u><b>Par procesu.</b></u> Bija ĻOTI grūti. Īpaši pirmās dienas, kad apziņa, ka to vajag paveikt līdz galam, vēl nebija nostiprinājusies, un atlikušo dienu šķita tik daudz. Gribējās visu ko - sākot ar saldumiem, beidzot ar kārtīgu karbonādi, un kairinātāji bija visi iespējamie - ledusskapja saturs, konditoreja mājas pirmajā stāvā, veikala pilnie plaukti, reklāmas internetā, vai gluži vienkārši ēdieni, kas man vienmēr ir garšojuši. Par laimi, dzīvokļa biedrene nebija mājās līdz pat ceturtdienai - līdz ar to dzīvoklī nevaldīja nepārtraukta ēdiena smarža, un pamatā vienīgie, kas uz plīts vārījās, bija mani griķi un dārzeņi. Uz nedēļas beigām saldumu kāre izbeidzās. Vai nu tādēļ, ka sāku ēst burkānus, kuros tomēr ir salīdzinoši daudz cukura, vai arī tādēļ, ka cukura līmenis asinīs nostabilizējās, tā lēkāšanu vairs neizraisīja mākslīgie saldinātāji, neradās "bedres", kas parasti atkal izraisa cukura pārdozēšanu [mana teorija, par šo tēmu kaut kad senāk esmu lasījusi].<br />Kursu noturēt palīdzēja tieši tas, ka svara zaudēšana bija tikai viens no mērķiem - daudz vairāk gribējās savest sevi kārtībā pārējās jomās. Un pierādīt sev, ka vismaz kaut ko spēju novest līdz galam. 8. martā dzīvokļa biedrs iedāvināja manu mīļāko kakao desertu, ko es citkārt nedomādama, acis nepamirkšķinādama, būtu notiesājusi. Un, lai arī nu šīs nedēļas fināla svēršanās ir aiz muguras, un es it kā drīkstu, tomēr kārbiņa ir neatvērta, jo ir parādījies jautājums - "vai man to vajag? ko tas man dos? vai tas man palīdzēs treniņā vai, galu galā, izdzīvot?". Atbilde ir diezgan skaidra. Nedēļas laikā vairākkārt netieši aizdomājos par to, cik ir "izdzīvošanas minimums", jo taisnība tomēr ir tiem, kuri saka, ka ēdam, lai dzīvotu, nevis otrādāk.<br />Nedēļas mīnuss bija nespēks, iedomāts vai reāls, nezinu, bet bija. Tas lielā mērā sasaucas ar nākamo punktu par sportošanu, tomēr tieši ēšanu tas ietekmēja ļoti. Ko es parasti esmu darījusi, kad šādi jūtos? Saldumi. Sviestmaize. DAUDZ sviestmaižu, jo - apēd vienu, gribēsies vēl. Īsais ceļš uz ledusskapi [pāris metri no rakstāmgalda], no kura līdz šim ārkārtīgi reti tika izvilkts un nomizots burkāns. Nedēļas beigās viss nostabilizējās, un nespēka iestāšanās nozīmēja vien to, ka sen nav ēsti griķi. Sakārtoju ēdienreizes. Atklāti sakot, viņus nemaz tik daudz nav iespējams apēst [vizuāli iedomājieties griķu paciņu, ~10 vidēja lieluma burkānus, vidēju kāpostgalvu, sīpolus un vēl šo to. Un tagad iedomājieties savu VIENAS dienas maltīšu kopējo tilpumu un pareiziniet ar 7. Joprojām darbojas augstākimētais pieļāvums par cilvēkiem, kas ēd maz vai normāli - tad kādreiz paskatieties uz ēdelīgu kolēģu pusdienās apēsto un sareiziniet ar 7, iegūsiet spilgtu nedēļā apēstā tilpuma salīdzinājumu]. Dīvains fakts - visu nedēļu staigāju ar pilnu vēderu, varētu teikt, ka ēdu manāmā nespēka dēļ, tāpēc, ka kaut kas jau ir jāēd, kalorijas IR vajadzīgas. Līdz šim ēdu, kad GRIBĒJĀS ēst. Katrā ziņā interesanta pieredze. Ja kādam tas izbrīnu neraisa, tad izlasiet vēlreiz par manu cenšanos līdzšinējā dzīvē sevi novest līdz neveselīga cilvēka stāvoklim, un ar dažādajām gastronomiskajām iegribām un to piepildīšanu un pārpildīšanu es to lielā mērā biju paveikusi godam.<br /><br /><u><b>Par sportošanu.</b></u> Bija skaidrs, ka braukt ātri un daudz nevarēs vis. Pirmajās 2 dienās ar Tomu un Renāti bijām slēpot, neskrēju pa galvu pa kaklu, bet piebremzēju, un paliku dzīva. Liela pārgalvība bija 2. dienā, kad viss vēl gāja šķērsām, smadzenes pieteica streiku, organisms brēca pēc citādākas pārtikas, pirms slēpošanas izmēģināt bodybike, bet, tā kā man Liene laipni atdeva savu sportakluba abonementu, vajadzēja izmantot iespēju. 45min laikā nokusu bezjēgā, bet nevarētu teikt, ka nebija spēka. Spēka bija ļoti daudz. 2 dienas sanāca izlaist, ko patiesībā ļoti nožēloju - pamatā jau tādēļ, ka piektdien muskuļi nebija atjaunojušies [ja reiz pārtika to neveicina, tad man tomēr vajadzēja būt tik gudrai un saņemties stiepšanās vai jogas vingrinājumu sērijai]. Piektdien atpakaļ zirgā jeb uz velo. Gāja grūti, jo savu zirgu pa ziemu esmu piebeigusi līdz pēdējam, radās lielas problēmas ar aizmugurējo ratu, mīties bija 2x grūtāk. Bonusā pretvējš, tādēļ pēc 40km pieveikšanas jutos tā, it kā to pašu būtu minusi ar ātrumu apmēram 30km/h to izspiesto 23km/h vietā. Smagi. Vakarā ēšana, no rīta pamodos , un...ēst negribas. Izdzēru krūzi tējas un devos skriet. Pašai šķita, ka knapi velku kājas, tomēr ātrumu dabūju tieši tādu pašu kā skrienot ar bļodiņu spēcinošām auzu pārslām vēderā. Nespēks - tas gan, un skriet stundu šādā stāvoklī ir daudz grūtāk kā braukt 2h vai vairāk. Toties visu pārējo dienu nodzīvoju tādā kā eiforijas stāvoklī, sajūta tik viegla, ka sāku pat šaubīties par savu garīgo veselību :D Braukšana pēdējā dienā - mazais murdziņš, jo atkal pretvējš. Apmānīju sevi, uzbraucot uz veloceliņa, kur galīgi netīšām satiku brāli, kurš bija devies skriešanas treniņā, un tā nu man bija iemesls pāris kilometrus pavizināties lēnām. Pa vējam tiešām izdevās izspiest pa 30km/h, Kristaps, kurš pievienojās atceļā, vēl iestūma, - neslikti. Braukšana ilgāku laiku patērē daudz enerģijas. Pirms lielā starta jokojāmies, ka līdzi jāņem kārbiņa ar griķiem..un tas patiešām tika darīts. Es ne, bet Andris piektdien pauzē pie velomeistariem no somas izvilka griķu maisiņu. Lielākais atklājums - grauzt burkānu pie stūres ir dīvaini, bet efektīgi. Un garšīgi. <br />Pavelkot svītru, varu teikt, ka šāda ēdienkarte ir savienojama ar zema pulsa treniņiem, jo nogurums parādās daudz ātrāk. Novērojums no pulsa skaitītājiem - tik augstus pulsus kā pirms tam nevar dabūt.<br /><br /><b><u>par REZULTĀTIEM.</u></b> Sāksim ar foršo - nedēļas laikā esmu atvadījusies no 6kg un no 5cm viduklī. Sākuma svars bija liels, 78kg, bet nu esmu norāpusies zem "augums-100", un patiesībā esmu ļoti, ļoti apmierināta. Ja nopietni, man nav ne jausmas, kas ir tie 6kg - muskuļi? tiešām tauki? tikai pirms tam regulāri pārpildītais kuņģis beidzot ir tukšāks/mazāks? tad jau vairāk runā vidukļa apkārtmērs un rūkošās tauku kārtiņas.<br />Labs garastāvoklis. Apziņa - es varu kaut ko novest līdz galam, tas patiesībā ir viens no pamatīgākajiem ieguvumiem. Bija jautājums par ādu - nedēļas laikā pumpas nemetās, uz beigām parādās dīvainas, daudzas un maziņas, ne iekaisušas. Nav ne jausmas, katrā gadījumā tās visas sēnītes mīl cukuru, un visas nedēļas laikā tas viņām tika liegts. Jāskatās, kas notiks vēl pēc nedēļas. Meitenēm interesēs, ka mēnešreizes nav sāpīgas, kaut līdz šim ik reizi vismaz 1 dienu noteikti esmu vēlējusies būt mirusi vai spēt rāpot pa sienām (tam noteikti arī ir sakars ar cukura līmeni vai ko tādu).<br />Protams, ka man joprojām gribas sintētiskās, pārspīlētās garšas, nevis savā ziņā plikos griķus. No otras puses - ūdenī sautētie dārzeņi, ko pagatavoja Andris, bija nepārspējami. Bez eļļas, ar tīrām garšvielām, kaut kas tāds, pret ko man patiesi nebūtu pretenziju arī ikdienas ēdienkartē. Ieguvums nr1 - saprašana, ka "var arī tā", un "tā" nebūt nenozīmē pliekani un tukši.<br /><br />Milzīgu paldies, pirmkārt, varu teikt cilvēkiem, kuri ar mani kopā iesaistījās šai avantūrā. Katrs pavisam noteikti ar savu motivāciju, tomēr ikdienas sarunas internetā un klātienē ļoti, ļoti palīdzēja noturēties, ir ārkārtīgi forša tā "pleca sajūta", ka vari pasūdzēties, ka "varētu tagad kādu šokolādi. DAUDZ ŠOKOLĀDES. Vai PICU. Nē, KARBONĀDI!!!", un citi māj ar galvu un reāli tevi saprot. Ļoti palīdz tas, ka Renāte 8. martā saka "man te visi ēda saldumus, man arī uzdāvināja, bet es atteicos".<br />Mamma uztraucās, apjautājās, bet nenosodīja. <br />He, paldies interneta videi, kurā gan esmu nepieklājīgi izklājusi savu personību, taču, apzinoties, ka dažiem no tiem, kas lasa vai izliekas lasām, kaut kas no šī tādā vai citādā veidā interesē, galīgi negribējās pacelt ķepiņas, apēdot desmaizi. Bet ai, kā gribējās ;)<br /><br /><b><u>Par to, kas būs tālāk,</u></b> man nav ne jausmas. Es neesmu cits cilvēks, nedēļas laikā noteikti nav iespējams mainīt kustības virzienu par 90`, tomēr man bija fantastiska iespēja paskatīties uz sev no malas, pavērtēt savu standarta rīcību atsevišķās situācijās. Vai es nedabūšu svaru atpakaļ? Kas to lai zina, bet gribētos ticēt, ka nē. Nākamā nedēļa pašlaik tiek plānota ar to pašu ēdienkarti, klāt ņemot olbaltumvielas no dzīvnieku pasaules - vistas fileja, zivis, biezpiens, kā arī, iespējams, rieksti. Par to, vai brokastīs ēst manas mīļās auzu pārslas [vienīgais veselīga cilvēka paradums, ko piekopju jau no decembra], es vēl ar sevi diskutēju. <br /><br />Ee, jautājumi? :) Katrā ziņā es uzskatu, ka, ja ES varu, tad to var jebkurš, tikai pareizi jānostāda mērķi, kā labā tas tiek darīts. Jā, un zināt ko? Man griķi joprojām garšo.</div>
<div>
<br /></div>
<div>
Un pielikumā - īsas, nedaudz rediģētas piezīmes, ko veicu katru dienu.. :)</div>
<div>
<br /></div>
<span style="font-size: x-small;"><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace;">05 marts 2012 @ 23:07<br />griķu diena pirmā.</span> </span><br />Pagaidām nav grūti, iestāstīju sev, ka vajag, tātad nedrīkst. bet biezpienmaize uz mani skatās, piemājas konditorejai durvis pavērtas, ledusskapī biezpiens ar melleņu ievārījumu.. un siermaizīti gribas. sviests kkāds. tā jau tas būs, visskarbākā cīņa ir ar gribasspēku. jātrenē. tas arī bija iemesls izaicinājuma pieņemšanai. pārējiem arī it kā iet labi, pagaidām par visu vēl smejamies.<br />biju slēpot, atnāca Toms mācīties, pirmo reizi uz slēpēm, un tā nu es ar viņu noslēpoju 5 aplīšus Uzvaras parkā, vairāk negribējās, un arī spēka nav. protams, ka tas tā griķu dēļ. jāpiebremzē ar slodzi, tā vietā ilgāki lēni treniņi.<br /><br /><br /><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace;"><span style="font-size: x-small;">06 marts 2012 @ 23:01<br />griķi. diena otrā.</span> </span><br />pareizā recepte - no rīta ilgi gulēt, ātri iet no mājas laukā, daudz padarīt, un tad vakarā būs vienalga, ko bāzt mutē. nav jau tik traki, tos griķus ēst var, man garšo. joprojām pa reizei gribas kaut ko, kam ir specifiska garša, piemēram, vistas karbonādi. par brīnumu, negribas saldumus, tikai kaut ko "pamatīgu". nevar jau visu laiku putru un zupu ēst, kad sagribas ko reālu graužamu, ēdu kāpostus.<br />ar kājām nostaigāti vairāk kā 10km, 40-45min Āgenskalna Cityfitness bodybike, izmēģināju, iepatikās. nepilna stunda slēpojot Uzvaras parkā. bišķi baidījos, kā būs tūlīt pēc baikiem, bet izdzīvoju, izdzēru tēju [BEZ cukura, ja!] un aiziet :)<br />otrās dienas summary - viss ir forši :)<br /><br /><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace; font-size: x-small;">08 marts 2012 @ 00:15<br />griķi. diena trešā. </span><br />ciemos bija Andris. PĀRĒDĀMIES. tik pilns vēders bez smaguma sajūtas man nav bijis nez cik ilgi. kausiņš griķu un kausiņš dārzeņu sautējuma [cukini, ķirbis, tomāts, sīpoli, ķiploki, burkāni. viss, izņemot burkānus, ar zemu cukuru]. NEREĀLI garšīgi. foršas tās diētas ;)<br />nav ne jausmas, kā šitā var zaudēt svaru, bet tur iekšā kaloriju ir ārkārtīgi maz. biju gaidījusi mūždien tukšu vēderu, bet - 3 dienas, un es joprojām esmu dzīva. rīt vajadzētu braukt, daudz un dikti, bet izskatās, ka aizņemta diena.<br />pēc vakardienas slēpošanas un baikiem kājas dīvainas, bet uz priekšu kustos. būs labi.<br /><span style="font-size: x-small;"><br /><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace;">09 marts 2012 @ 00:46<br />griķi. diena ceturtā. </span></span><br />3 krūzes tējas, 1 krūze kafijas, 1 krūze cigoriņu kafijas. krūze=0.7l. cigoriņu kafija - nu, īstā. apgrauzdēti sakņu gabaliņi. no veikala bija jātinas ļoti ātri prom, lai pie seleriju kātiem un tomātiem grozā neielec kaut kas, kas ne tuvu neatgādina griķus..<br />2 āboli, daudz griķu. <br />dzīva un pārēdusies.<br />griķi ir griķi, ja reiz sola, ka tīra organismu, tad to arī dara. 4 dienas, un seja acīmredzami ir tīrāka. uz pleciem arī nekas nemetas.<br />vakarā saģērbos [-7`C tas prasa īpašu pieeju un laiku], savilku ķiveri un sakārtoju lampiņu, nogāju lejā un sapratu, ka velo nebrauc. ļooooti dusmīga Daina. tā kā visas dienas laikā tika apēsti tikai 2 āboli, kāpu atpakaļ augšā un par godu neizdevušamies treniņam sarijos griķus. bet ārā TĀDS pilnmēness.. braucot pāri Akmens tiltam, mēness tikko parādījās no pamales, milzīga, oranža bumba..<br /><br /><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace; font-size: x-small;">09 marts 2012 @ 22:49<br />piektā griķu diena </span><br />taaaaaa. beidzot ir izvārīta visa 1kg paciņa [tas nenozīmē, ka apēsta - tur ir vismaz rīt visai dienai vēl]. 1kg griķu nedēļā un dārzeņi - how cool is this? :)<br />braucot treniņā, secināju 2 lietas. pirmkārt - maz spēka, tas jau bija sagaidāms. otrkārt - kādus vēl batoniņus vai vēl kko - kabatā līdzi jāliek nomizots burkāns. min pedāļus un grauz. 5 dienas, un pilnīgi sajūtama dārzeņu garša, ko līdz šim es neizbaudīju pilnībā. mostas atrofējušās un nomērdētās garšas kārpiņas. jā, pica un viss pārējais ir garšīgi, nenoliegšu. bet piestūķēt ar to vēderu.. es pavisam noteikti turpmāk par to 2x pārdomāšu, pirms to darīšu. vismaz tuvākajā laikā. jūtu, ka vajag vēl vienu nedēļu bez ķīmiskiem garšas uzlabotājiem, lai man reāli garšotu šokolāde, nevis es visu tāfelīti aprītu neskatoties. un būs tā nedēļa. <br />nedēļas laikā iegūtās mantas - man uzdāvināja šokolādi un kakao desertu, laikam jau tāpēc, lai paskatītos, ko es darīšu. šokolādes gabaliņi rindiņā atvilknē [SEŠPADSMIT gabaliņi!], deserts ledusskapī.<br />puiši saka, ka svars nekrītas - man svaru nav, es šorīt izmērīju vidukļa apkārtmēru, un, ka tavu neražu, -4cm. un tas, no vienas puses, ir sliiikti. lūk, kāpēc-> lai arī vēderam ir diēta, nolēmām, ka tā nebūt nav jāievēro arī galvai. visi kopā aizgājām uz Nacionālo teātri, Kapusvētku PR. smiekliņi 2.5h garumā. BET lielākie smiekliņi un apjukums bija pusstundu pirms tramvaja atiešanas, kad tika secināts, ka bikses, ko novembrī knapi dabūju kājās, karājas kā maiss. žakete, kas smuki apņēma vidukli, karājas kā maiss. sakarā ar šo es tagad meklēju cilvēku, kas gribētu smuki pāršūt manas glaunās drēbes...<br />enīvei, viss joprojām ir baigi labi :)<br />par slikto - velo pagalam. tas pēc ziemas jau bija gaidāms, bet nu tik pagalam, ka rumba jāmaina ar steigu. kasete, ķēde.. bet vispār biju rēķinājusies ar lielākiem cipariem. nobraucām tikai 40km, es beidzos nost, Andris arī [man mtb ar 2.2 riepām, viņam šosejnieks, es nez, vairāk par 2cm nebija.. es gan braucu aizvējā, vai vismaz pēdējiem spēkiem mēģināju noķert aizvēju - brīžam atpaliku tā pa nopietnam]. minās grūti, spēka nav, pēc otrdienas baikiem+slēpošanas tā arī "neatbraucu", atstāju sāpošas kājas...<br />p.s. jā, bet piloša picas šķēle vai īsts saldējums nebūtu par skādi :) garšīgi ir, ko padarīsi :)<br /><br /><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace; font-size: x-small;">10 marts 2012 @ 15:46<br />piecarpus dienas zem griķu zīmes.</span><div>
all the freaky people make the beauty of the world :) <br />jāpieraksta. krūze zaļās tējas ar citronu, 1h/10km skrējiens gar kanālmalu, bez brokastīm, pēc tam karsta duša, smaržīgi mati, brokastīs [14:00, lol] griķīši un svaigi dārzeņi [selerijas kāts, tomāts, spinātu lapiņas un nedaudz kāposta], kafija. klausos <a href="http://www.youtube.com/watch?v=tbpaKg9D32o&feature=BFa&list=AVGxdCwVVULXfrLhi6bzgsP4BzYJ1IxvK0&lf=list_related">Michael Franti</a> playlist, un man ir ļoooooooti labi. viegli. priecīgi :) TĀDS chill.. es sāku sev patikt aizvien vairāk. spogulī un ārpus tā. ne jau tāpēc, ka esmu izturējusi griķus, ne jau tāpēc, ka ir mīnuscikturtie cm no visurienes nost.. bet tāpēc, ka.. jā, tāpēc, ka es sevi ļoti, ļoti mīlu :) <br />jāsāk domāt, ka griķi atstāj nopietnu ietekmi uz smadzeņu darbību... :)<br /><br /><span style="font-size: x-small;"><span style="font-family: 'Courier New', Courier, monospace;">11 marts 2012 @ 00:05<br />griķi, sestā diena</span> </span><br />līdzsvars ir aizgājis pa pieskari. nogurums. es, protams, pārspīlēju, bet visu sašķobīja daži notikumi - tai skaitā tas, ka nu es no visas kompānijas esmu palikusi vienīgā, kura izturējusi griķus, griķus, griķus. jopcik, kā var "apēdu bulciņas, jo nezināju, ko ar viņām darīt". pff...<br />tātad - nogurums. neliela apātija. fiziski nedaudz neturos uz kājām, bet tas arī nekārtīgā miega režīma dēļ. bet viss kārtībā, pamatā es jūtos labi [atbilstoši normai/tā, kā man vajadzētu pie šādas ēdienkartes justies]<br />dzeru tējas, daudz un dažādas. zaļā tēja + citrons + ingvers + ķimenes + kanēļa miza. garšīgi. neprasās saldu. vispār neprasās neko saldu, uz šokolādi mierīgi varu skatīties. padodiet tikai normālu ēdienu, gaļu, biezpienu. pirmdien būs nedaudz citādāk. ņemšu klāt filejas, zivis, olbaltumus, riekstus un vēl šo to.<br />ko darīt ar tiramisū, kas nu jau kkur top, un tiks kopīgi tiesāts rītvakar?<br />nekas, rīt es braukšu. braukšu viena un izbraukšu visas sīkās dusmas laukā.<br /><br />[svētdienā viss sastājās pa vietām, laikam jau beigu tuvums bija saožams. jā, mēs apēdām tiramisū, šokolādi, zefīrus.. un man ir daudz spēka nākamajai nedēļai.]</div>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-11830256064440321062012-02-20T16:38:00.000+02:002012-03-22T16:40:33.522+02:00Daugavas veloekspedīcija, 11feb201211. februārī bariņš smaidīgu un saulainu velosipēdistu devās ekspedīcijā pa Daugavu Ķekavas virzienā (nav mums rados dullais Dauka, otrā virzienā, jūras malu nebraucām meklēt). Kā mums gāja un kas no tā visa sanāca, īsumā var skatīt video -<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<object width="320" height="266" class="BLOGGER-youtube-video" classid="clsid:D27CDB6E-AE6D-11cf-96B8-444553540000" codebase="http://download.macromedia.com/pub/shockwave/cabs/flash/swflash.cab#version=6,0,40,0" data-thumbnail-src="http://1.gvt0.com/vi/VB_Qs83kBqE/0.jpg"><param name="movie" value="http://www.youtube.com/v/VB_Qs83kBqE&fs=1&source=uds" />
<param name="bgcolor" value="#FFFFFF" />
<embed width="320" height="266" src="http://www.youtube.com/v/VB_Qs83kBqE&fs=1&source=uds" type="application/x-shockwave-flash"></embed></object></div>
<br />
<br />
<br />
<br />Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Daugava56.947970275100175 24.09782409667968856.930650275100177 24.058342096679688 56.965290275100173 24.137306096679687tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-70380052085492035142012-01-03T13:15:00.000+02:002012-01-03T13:31:35.471+02:00novembris - decembris 2011varētu pat teikt, ka beidzot ir tik daudz darāmā, ka ierakstīt nav laika.. par visu pēc kārtas, sākot ar novembri..<br />
<br />
<a name='more'></a><br />
pēc lidojuma Garkalnē izturēju precīzi nedēļu bez kāpšanas uz velo. tiesa, pa vidu bija viens skrējiens - pašsajūta normāla, tāpēc atļāvos arī ko vairāk par gulēšanu gultā un galvas saudzēšanu. sāku iet uz baseinu, uz Xrace pjedestāliem bijām salasījuši dāvanu kartes Ķeizarmežā. biju Baložos, izbraucu <a href="http://www.endomondo.com/workouts/28632934">palielu apli gar Ādažiem</a>, pārsvarā pa mežu, un ielīdu ezeriņā, kas gadījās pa ceļam.<br />
<br />
<b>18. novembrī</b> braucu Velomena ekspedīcijā 93km Latvijai 93. dzimšanas dienā.<a href="http://www.endomondo.com/workouts/29046972"> nobraucām nedaudz vairāk</a>, kā arī vakarā ap 10km skatīties salūtu. sportiski svētki!<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://2.bp.blogspot.com/-s6zcDD2jddA/TsfQ-ah0nvI/AAAAAAAACC0/W19vhyRfWdM/s1024/_B187358.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="262" src="http://2.bp.blogspot.com/-s6zcDD2jddA/TsfQ-ah0nvI/AAAAAAAACC0/W19vhyRfWdM/s400/_B187358.jpg" width="400" /></a></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<b>25. novembrī</b> pēdējā peldēšanas reize, pa 4 reizēm nekādus uzlabojumus, protams, nejūt, bet es vismaz esmu gan papeldējusi kraulā, gan ar dēlīti, gan tāpat "savā stilā". pozitīvi, ka ūdens nav tik hlorēts, lai nevarētu peldēt bez brillēm.<br />
<br />
<a href="http://www.endomondo.com/workouts/32047715">izdomāju aplīti</a>, ko var skriet arī, dzīvojot centrā, kad Biķernieki šķiet neaizsniedzami. kad sauss, var skriet pa zālīti, saudzējot ceļgalus, bet pārējā laikā arī asfalts nekaitē, pie tam maršruts ir salīdzinoši interesants, tik pat kā bez luksoforiem, stunda paiet nemanot.<br />
<br />
<b>27. novembrī</b> TREK Ziemas mtb maratons Mežaparkā, 17km 1h5min. bez balvām nepaliku, jo... biju vienīgā savā grupā.<br />
<br />
<b>4. decembrī</b> velo no rīta līdz vakaram - sākās viss ar 30km minienu no Ogres uz Rīgu, lai paspētu 9:00 startēt no TC Dole, kamēr gaidīju pārējos, apgādājos ar kafiju, kolu un šokolādēm, izžmiedzu no iekšējām zeķēm ūdeni. izbraucām aplīti precīzi uz 85km. Rumbula - Getliņi - Saurieši - Silakrogs - Asaru ezers Garkalne - Ādaži - Alderi - Baltezers - Jaunciems - TC Alfa - Purvciems. Garkalnē pēc tautas pieprasījuma izbraucām čempionāta apli, kurā oktobra beigās nožāvos. nenobraucu 3 nobraucienus [bīstami], neuzbraucu laikam 2-3, slīd nejēgā.<br />
nenormāli pārsalu, saliju un gluži vienkārši apnika tik lēnu vilkties. braucot tumsā gar apdegumu centru, skaļā balsī dziedēju kko līdzīgu "tūlīt būs silti, tūlīt būs silti". bija silti, bet pirms tam knapi atslēdzu durvis, pirksti nemaz nekustās. sasildīju kājas 3 vilnas zeķēs, pati apģērbos kā uz ziemeļpolu, un tikai tad varēja sākt domāt par vannu, jo uzreiz iet būtu neprāts. recovery, visas drēbes noskalojam dušā iekš spaiņa un liekam veļasmašīnā, karsta tēja, vēl viens recovery, mazgājam velo, mazgājam kurpes, karsta vanna, ēdiens, ĒDIENS!!! kopumā patiešām gatavošanās+nokopšanās paņēma tik pat daudz laika, cik braukšana. izmazgāju sealskinz zeķes veļasmašīnā..<br />
<br />
<b>8. decembrī</b> pirmo reizi pievienojos puišiem, kas brauc uz Jūrmalu - nedaudz bija bail, ka netikšu līdzi, bet izturēju visus 50, tikai pēdējos tiltos griezu zobus un minu bez redzamiem rezultātiem. dienas prieks - pāris nedēļu laikā, lai arī ne visai koordinēti un bez nekādiem treniņplāniem, tomēr ir "taustāms" rezultāts - pazaudēti 5kg dzīvsvara. brīvprātīgi-piespiedu kārtā nācās mainīt ēdienkarti uz daudz saprātīgāku, nedaudz vairāk pabraucu un paskrēju - un ir rezultāts.<br />
<br />
<b>11. decembrī</b> savdabīgs eksperiments - 111km summā, no tiem 15km sacensībās Ozolniekos (1h33min), pēc tam caur Jelgavu-Iecavu braucu mājās ar velo.<br />
<br />
<b>17. decembrī</b> TREK mtb maratons Zilajos kalnos, no 4 dāmām 2. vieta, savā grupā 1., bezkaunīgi apbraucu Laumu, kurai joprojām trauma liek par sevi manīt [fakts skumīgs, bet man tomēr sanāca atskaņas]. gandrīz līdz ceļgaliem dubļos, ar vienu ieklipsētu kāju rāpoju zem nogāzta koka, pa slidenām saknēm un tā.. secināju, ka, ja grib ko tādu darīt, vismaz 1x nedēļā jāpabrauc pa mežu, citādāk sanāk, ka es mēnesi tikai pa šoseju, un vēl nezin ko gribu.. pirms starta no gaisa nāca kas krus-veidīgs, bet, ja neskaita stipro pretvēju vienā posmiņā, laiks lutināja.<br />
<br />
pirmssvētku nedēļa, sakarā ar 2. pārvākšanos mēneša laikā un pāris negulētām naktīm mācību dēļ, tā arī palikusi no mierīgajām. un tad jau pēdējā gada nedēļa, kas pagāja Renātes un velobraukšanas zīmē.<br />
<br />
<b>26. decembrī</b> pievienojos Kasparam, pirmo reizi biju līdz laternai, 80km. 27. decembrī doma skriet, bet vienai pa Rajonu bail. ir kompānija, nav problēmu... NEEE! kompānija izrādījās ne tik ļoti spēcīga, tādēļ nācās 10km skrējiena vietā nostaigāt tikai 7...<br />
<br />
<b>28. decembrī</b> zvana Renāte un saka, ka gribot braukt. 60km. Aplis jau gatavs - Mežaparks-Garciems-Carnikava-Ādaži-Rīga. Kalngalē velkam uz 30, vējš mugurā, pašas tādas priecīgas.<br />
Ādažos jau tumšs, izdzeram kakao un kafiju, apēdam viņas līdzņemtās bulciņas. Pēc endomondo šodienas braucēju aplūkošanas nolemjam, ka arī mēs neesam mīkstās, jābrauc visi 100, un uzņemam kursu uz Salaspili. Pie nobrauktuves uz Rīgu es saku "reku 50, mums TIKAI vēl tik pat!", un viņa ir gatava mani iepļaukāt.<br />
Pa ceļam man iekož dulla muša (nez kur tādas rodas, knišļu sezona jau it kā galā..), un saku, ka jābrauc uz Ogri, mamma uztaisīs tēju, atpūtīsimies. Abas dumjas, braucam ar`. Mamma, iepriekš pabrīdināta, ir ne tikai uzvārījusi tēju, bet pat pankūkas sacepusi. Pieēdam pilnus vēderus, sadzeramies tēju ar granātābolu sulu un laižam atkal dzīvē.<br />
Atpakaļ pa D-pils šoseju, vējš pār Daugavai ieskrējies un naturāli pūš grāvī. Neteikšu, ka bieži braucām virs 20km/h; ja man vēl ir spēks pavilkt aizvējā, tad viņai iet švakāk, nebrauktais mēnesis rāda savu.. Kilometri iet, un izskatās, ka būs apaļi 150. Rīgā vēl izmetam līkumu apkārt Spicei. Atvadāmies, bet man biiišķi pietrūkst līdz maģiskajiem 150, tādēļ, jau braucot pa Salu tiltu, griežu apkārt, braukšu vien līdz D-tiltam.. Uz Mūkusalas ielas pretvējš, atkal gāž no kājām [wtf, tikko bija vējš Ogres virzienā..], priekšā pēdējie <10km, bet man spēka nav. Nemaz. Raudāt aiz bezspēka negribas, jo arī tam spēka nav. Sāku reāli fantazēt par ēdienu, mutē parādās rīsu-tītaru sirsniņu zupas/putras garša. Pa vidam atjēdzos, ka kabatā joprojām daži cepumi, no kuriem Renāte lepni atteicās Ādažos. Slava viņai mūžīga.. 150 noķēru, braucot lejā no D-tilta. Uz Krastenes atkal pretvējš [eu, nu!!!!!!!!], bet, cepumu iedvesmota, uz Salu tilta estakādes, braucot virsū Lāčplēša ielai, uzvilku uz visiem 30km/h. Protams, ka, apgriežoties par 180`, manā ielā atkal tāds pretvējš, ka acis nevar noturēt vaļā.. Pie durvīm precīzi maģiskie 155, 7h 20min... Ai, un kā es, mājās atbraukusi, ēdu..<br />
nākamajā dienā staigāju diezgan šķībi, bet visā visumā nebija ne vainas, netesāmies jau kosmiskos ātrumos.<br />
<br />
<b>30.decembrī</b> <a href="http://www.endomondo.com/workouts/32471481">100 km ar Renāti un Dzintaru</a>, un vakarā, pēc spēku uzkrāšanas un pusdien-vakariņu notiesāšanas 11km gar kanālu un pa parkiem.<br />
<br />
rudenī atteicos no visiem orientēšanās pasākumiem, pamatā jau bail, ka atkal trases vidū nosalšu. izstāties nav labi, it īpaši šādu iemeslu dēļ, un šī ir vienīgā reize, kad es saku "tad jau labāk palikt mājās un sēdēt dīvānā".<br />
<br />
<b>un gads beidzies! :)</b> varbūt nedaudz sportiskāks, bet slinkāks citās jomās, tomēr tāds nu viņš bija. ārkārtīgi daudz jaunu cilvēku, ārkārtīgi daudz notikumu. par spilgtāko noteikti izvirzu 44h LAR mačus Ludzā, kur piedalījos Matīsa vietā. par jaukāko un grūtāko - Xrace posmus, kur, savukārt, komanda mani nežēloja, un paldies Artūram un Mārtiņam par to!<br />
par šī gada visu notikumu Notikumu uzskatu to, ka es vispār sāku braukt ar velo. līdz tam - daži ~20km izbraucieni ar šosejveidīgu brīnumu un 24h Mona-X 2010. gadā, kurā piedalījos ar ārkārtīgi smagu velo ar ārkārtīgi platām riepām, katrā ziņā galīgi nepiemērotu šādiem pasākumiem. pirmais kritiens dubļos uz sāniem, jo klipšu kurpes kājās tikai kādu pusstundu, bailes braukt lejā no jebkura kalna Baložos, stumšanās arī pārsvarā visos Baložu kalniņos.. vasarā paslinkoju, un nu, tiesa, ne bez papildus motivācijas, jāsāk strādāt.<br />
slēpošana.. pirms gada uzkāpu uz slēpēm, "situācija spieda" jau pēc mēneša braukt Ogres sacensībās, kur, pašai par brīnumu, līdz galam tiku, tāpat arī Apkārt Alaukstam. ceru šogad sagaidīt sniegu, jāpārbauda, vai kas nav aizmirsies..<br />
<br />
un arī 2012. gads ir iesācies gana sportiski. jau <b>1. janvārī</b> <a href="http://www.endomondo.com/workouts/32669492">VSK Noskrien koptreniņā Piņķos</a>, sparīgi vicinot kājas un risinot sarunas ar NRM2012 pusmaratona 2:15 tempa turētājiem, 21.1km noskrējām 2h14min29s. endomondo saka, ka PB pusītē uzlabojies par 25min, iepriekšējo reizi skrējām ar Artūru un Linardu pa Biķerniekiem un Šmerli. motivācija skriet būs, jo Signim noskrien.lv ir izdevusies gada ideja `12 - visi skrējēji automātiski sadalīti komandās, un nu notiek sacensība par ātrāko apskriešanu apkārt pasaulei. NOSKRIEN! un NOBRAUC! un vispār - foršu 2012. visiem! :)Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-32771379454003243912011-11-07T12:46:00.000+02:002011-11-07T12:46:44.037+02:00Lidošanas mācības Garkalnē, 27okt201130. oktobrī Garkalnē notika krosa čempionāts. Tā kā sevi neuzskatu par baigo profu, tad nemaz nedomāju piedalīties - tikai pirms tam aizbraukt apskatīties, kas tas īsti ir - čempionāts. Izrādās, tas nav tā kā 10km stadionā, kad tikai sabrauc ātrāki skrējēji un uzvarētājs finišē ātrāk kā sētas mačos. <br />
<a name='more'></a>Ja salīdzina Garkalnes un Baložu krosa kalniņus, tad var teikt tā - cik man Baloži likās briesmīgi, 1. reizi nopietni iebraucot mežā (2. reizi dzīvē ar klipšu pedāļiem), tik tagad "patīkama" bija Garkalnes trase, kad nu jau savu pirmo sezonu esmu nobraukusi. Kalniņi augšā pārāk gari un stāvi (tās gan varētu būt sekas arī tam, ka ne visai godīgi un pietiekami trenējos), lejā vienkārši stāvi. Un visur smiltis, saknes un sūnas vienā putrā. Protams, es pirms tam lasīju, ka "tur jau nekā nav", "var nobraukt īzī pīzī", "bērnu trase", "aizbrauciet paskatīties, kā jābrauc Eiropā", utt., bet tas neatturēja mani, minoties uz trasi, paklusām skaitīt lūgšanas un pielabināt velo.<br />
<br />
Aizbraucot galā, redzam veselu baru bērnu un pieaugušo, kas aktīvi iemēģina trasi, organizatori izdara pēdējos labojumus, un man prieks, ka neesam vieni paši meža vidū. Iesēžamies astē bariņam, kas godīgi izbraukšot visu trasi. Pirmajā kalniņā es elšu un pūšu, bet vienīgo skādi nodara sūnas, pa kurām brīžam slīd. Nobrauciens. Uzbrauciens, kurā es ar pirmo reizi netieku augšā - tikai pēc tam, kad atrodu apbraukšanas iespēju "mīkstajiem". Īstie vīri - uz pusi jaunāki (un vieglāki..) par mani - minas augšā pa taisno. Vēl viens tāds, kurā es netieku augšā ne sitama, šaurs, stāvs, starp koku un piekalnīti, saknes krustām šķērsām.. Visi labumi vienuviet. Garš kāpums, kurā es 1. aplī laimīga un lepna tieku augšā, otrajā vairs ne, apstājos pusceļā un bezspēkā uznāk raudiens. Un tad nobrauciens, pa kuru jātiek lejā vienā gabalā, vēlams, kopā arī ar velo, un vēlams - kontaktā ar zemi ir tikai velo riepas, nevis ķivere, seja, utt. Pirmajā aplī nosacījumi tiek izpildīti, otrajā - ne tik ļoti, vienā brīdī jūtu, ka paceļos gaisā, diemžēl neatceros, vai apmetu salto, vai tomēr ne (jābrauc vēlreiz, citādāk nebūs ko mazbērniem stāstīt..).<br />
<br />
Atjēdzos garšļaukus, iespējams, joprojām ar ieklipsētām kājām, mežonīgas sāpes krūtīs, sajūta tāda, it kā ar visu spēku ar ribām vai nu uz stūres, vai aizšļūcu pa zemi. Paelpot nevar, nāk laukā tikai tāda dīvaina gārgšana, redzēt neko neredzu. Novērotāji no malas apgalvo, ka man esot asinis pa muti tecējušas, acis plati vaļā, seja netīra, skats vnk pa rubli. Par laimi, zobi vietā, acis nav izdauzītas, seja tikai virspusēji noskrāpēta, zilumu redzamās vietās nav.. Ķivere izglāba dzīvību, jo visās mazākajās spraugās sadzītas sūnas, izskatās, ka arī ar galvu sitos pret zemi un vēl pašļūcu nedaudz. Velo aiz riepas sabrāztas sūnas, skaists astotnieks. Dzimusi laimes krekliņā. Protams, tie nav lauzti kauli un zaudēta samaņa, finišs reanimācijā (pati saviem spēkiem aizbraucu mājās) vai kaut kas tik pat nelāgs, bet ar kaut ko jau jāsāk..<br />
<br />
Pusotra nedēļa garām, tā arī nesaprotu, ir vai nav smadzeņu satricinājums, jo it kā ar galvu viss kārtībā, bet sestdienas Siguldas tūres laikā man, pa grambām kratoties, galva tomēr sāpēja. Ej nu saproti.. Zilumi arī lēnām pazūd, seja, cik jau nu viņa smuka bija pirms kritiena, tik arī tagad (tas nav tā kā "dakter, vai es pēc tam varēšu spēlēt klavieres?"). Bet no stāvākiem kalniņiem ar neskaidri redzamu reljefu gan raustos. Uzskatīsim to par treniņu sastāvdaļu - trenējamies krist.Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com3Garkalne57.05335884032754 24.41501140594482457.051199840327541 24.410075905944826 57.055517840327539 24.419946905944823tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-92029631875160535682011-10-05T00:22:00.000+03:002011-10-05T00:23:27.383+03:00tumšais Magnēts Berģos, 5okt2011Hehe, mana nakts Magnētu nevainība ir zaudēta! Nu arī es sevi skaitu pie tiem stilīgajiem, kas stundiņu tumsā, mežā ir pavadījuši... Vieni, ar savu karti un kompasu. Un lukturīti, kuram, kā izrādījās 10min pirms finiša, ir arī spēcīgais režīms ne tikai kartes-knapi-saskatāmais.<br /><br />Dažbrīd visai dīvaina sajūta, jo parasti naktī es vai nu aizmiegu uz velo [2. naktī. Pirmajā tikai rādās visādas dumjības], vai arī eju kādam nopakaļus. Tagad vienai jātiek galā. Tu apmaldies, nesaproti, kurā bedrē no kartē piedāvātajām esi tikko iegāzies, kompass īsti negriežas uz pareizo pusi, utt. Visādas figņas. Bet interesanti. Tā nelielā bailīte piedod asumu. Tas jau nekas, ka apmēram kilometru katrā virzienā ir lielās šosejas, kurām pāri nevar pārkāpt tāpat, starp citu, bez fakta konstatēšanas. Pie viena no KP pārsteidzu pati sevi, jo gribējās izlīst uz lielā ceļa un čāpot uz finišu, jo nu jau pat ar visu kompasu nesapratu, kur atrodos, un karte sastāv no vienām vienīgām bedrēm. Saņēmos un atradu. Otrs blondīņizgājiens - skatos kompasā un kaut kā nav skaidrs, kāpēc viņš nerāda, kur jāiet. Tikai Ziemeļus..<br /><br />Daudz cilvēku, dažs pieskrien no mugurpuses, un liekas, ka nu tik būs, viss mežs gaišs. Vienam frīkam bija ta ne lākturis, bet kaut kas milzīgs rokās nesams noteikti. Un, kamēr vēl nebiju atklājusi sava lukturīša "otro elpu", pie manis pienāca tante, kurai lukturis pavisam švaks - maza, oranža gaismiņa vien palikusi, un nopriecājās, ka ne viņa viena tāda. Par laimi, viņa neredzēja manu smuko gaismiņu, jo tad viņa noteikti būtu apbižojusies.<br /><br />10min pirms finiša man zvanīja Ilze, kas jau bija atradusi ~3x vairāk punktus nekā es, finišējusi, saģērbusies, papļāpājusi un izdomājusi, ka vajag man uzzvanīt - ja nu es esmu uzkārusies starp 3 priedēm. Nē, mīļā, es te ORIENTĒJOS, ja!Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Berģi57.000362962381523 24.29283142089843856.996038962381526 24.282960920898436 57.00468696238152 24.302701920898439tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-82388490911944040422011-10-02T14:55:00.000+03:002011-10-02T15:33:37.431+03:00XRace sezonas īstais noslēgums - 4h velorogainings Tērvetes mežos, 1okt2011<br />
Sestdienas rītā, pēc tam kad pusi nakts biju pavadījusi, vannā mazgājot velo, lāpot drēbes un kārtojot mantas, cēlos pus7os un bija jābrauc uz Tērveti - xRace sezonas oficiāli-neoficiālais noslēgums ir klāt! 4h velorogainings Tērvetes mežos un pļavās, un man bija skaidrs, ka puiši netaisās tāpat vien pabraukāties.<br />
Zvanot Mārtiņam, mana pirmā frāze bija "nestāsti, ka guli, jo es tevi jau draugos redzēju". Pagājušo reizi viņš diezgan smalki mani iznesa cauri :)<br />
<br />
Gabaliņu pirms Jelgavas apdzenam mašīnu ar 4 velo uz jumta, un man izskatās, ka Katrīna lepni sēž priekšējā beņķī. Sazvanāmies, un izrādās, ka jā. Paspēju vien pateikt, ka re kā, jau turpbraucot viņus apdzenam, kā Mārtiņš iegriež Jelgavā iekšā. Katrīnas komanda brauc apkārt, un, tā kā cauri visai pilsētai mūs sveicina sarkanie luksofori, tad startā mēs ierodamies pēc viņiem. Tāpat kā finišā dažas stundas vēlāk. Bet nē, Katrīna bija līdzjutējos, paveikt smago darbu - mīt pedāļus, viņa sūtīja savus puišus. Mums par 1 līdzjutēju vairāk :)<br />
<br />
Saņēmām numurus. 13, nez, uz laimi vai nē, bet fotogrāfs solīja, ka bez starpgadījumiem laukā no meža netiksim..<br />
<img src="http://xrace.lv/images/gallery/150__26044.jpg" /><br />
<br />
<a name='more'></a><br />
<br />
Pāris dienu pirms starta sameklēju 2 veloplanšetes ar domu, ka tās saviem velo uzliks Mārtiņš un Artūrs - viņiem orientēties sanāk labāk kā man. Sanāca neliels starpgadījums, jo jau tūlīt pēc planšešu saņemšanas, vēl neaizbraucot līdz mājām, pazaudēju skrūvīti. Pēdējā vakarā apskrēju veikalus un skrūvīti tomēr dabūju vietā. Veselas 12 skrūvītes :) Diemžēl reālā situācija ir tāda kāda viņa ir - planšeti Mārtiņa velo uzlikt nevar, un tā tiek man. Teikšu, ka tas nebija prātīgi, man no viņas nekādas īpašās jēgas nebija... Kamēr mēs ar Artūru kārtojamies, Mārtiņš noklausās, kas tiesnešiem sakāms kapteiņu sapulcē, un tad jāved velo uz ~500m attālo veloparku - no starta vispirms līdz turienei jāaizskrien, tad viss sākas pa īsto.<br />
<br />
10:45 mums iedod kartes, cenšos piedalīties distances plānošanā, bet diez ko nevedas, paspēju vien pārzīmēt maršrutu. Pieredze, pieredze, pieredze!!!!!! kaut kas nav...<br />
<br />
<img src="http://xrace.lv/images/gallery/150__26142.jpg" /><br />
<br />
Un starts! <a href="http://maps.kartes.lv/clients/xrace/?h=1c0dd4">komandas Brāziens ceļš 4h garumā</a>. Ieķeksējiet komandas nosaukumu, apakšā "skatīt ceļu", un augšā, virs kartes - "play" podziņu!<br />
Sākums man šķita bezcerīgs, pirmos punktus stabili nespēju ielikt karti planšetē, jo man brēc virsū "braucam, braucam! nestāvi!". Mārtiņš bija savā elementā, reizēm pat nedaudz par traku, jo es paklusām pat dabūju uz viņu lamāties, tomēr košana mēlē palīdzēja, un skaļi neko neteicu. Tāpat jau skaidrs, ka, 99% viņam vnk gribas vinnēt! :) dažus pirmos punktus stipri apšaubu savu varēšanu šitā pat nokļūt līdz finišam - ne es, pat pēc kartes, saprotu, kur atrodamies, un arī temps liels [salīdzinot ar to, kādā esmu gatava braukt sestdienas rītā skaistā mežā], taciņas nekādas.<br />
<br />
Vairākos punktos redzam Katrīnas puišus, bet man absolūti neinteresē, kas tie tādi, kas tur riņķī brauc - man liek mīt, un es minu. Pa brīžam priekšā pavīd komanda "ceturtais lieks", vairāk no mežā esošajiem nepazīstu. Pie 35. punkta aplauziens - stacijas nav. NAV! daudzas komandas staigā riņķī, mēs pat, domādami, ka jāiet meklēt cits celiņš mežā, izejam laukā, tomēr 2. piegājienā/iegājienā mežā stacija uzrodas. Esot bijusi nozagta! Vietējiem nepatīk veloorientieristi.. Pie nākamā punkta mēs nedaudz apmaldāmies. Doma iet pa taisno cauri mežam un pāri upītei dziļi gravā ir laba [iemēģināju SealSkinz waterproof zeķītes kaujas apstākļos, sajūta ārkārtīgi laba, un savu nosaukumu viņas attaisno!!], tomēr pēc tam piemetas vadātājs, tāpēc aizraucam pa labi un metam velo nost, ejam mežā ar kājām, nevis vnk pabraucam pa ceļu, nedaudz pa kreisi pēc punkta.. Tirms tam tajā kartē labi redzams, kā Artūrs, kam līdzi bija gps mantiņa, otro reizi kāpa gravā pēc mana velo. Foršs Artūrs, vai ne? Tomēr punkts atrodas, jāmin tālāk! Pie nākamā punkta atkal redzam, kā Reiņa komanda izlien no meža, šie ir gabaliņu mums priekšā. Kad braucam uz 55, viņi brauc mums pretī, laikam jau pēc 34. Tagad, paskatoties augstumlīnijas, saprotu, ka tas bija visprātīgākais variants, jo īsti nav jēgas traki priecīgi nobraukt pa nogāzi, lai vilktos kalnā, stāvā kā siena, augšā..kā to izdarījām mēs.<br />
<br />
Ceļā uz nākamo punktu notiek tas, ko es laikam nemūžam nepiedošu Artūram - viņš, ieskrējies un pilns enerģijas, uzvelk augšā kalniņā pāri upītei, atjēgdamies tikai tad, kad Mārtiņš sauc atpakaļ. Es pa to laiku bišķiņ nomiru, kājas ļenganas, elpas nav vispār.. Nepalīdzēja arī ātrais brauciens atpakaļ lejā. Posms pa pļavu, un savācam punktu. Ceļš no 32. uz 31. ir ērkšķiem kaisīts, tai kartē labi redzams, cik daudz Artūrs nobrauca lieku. Sadalījāmies, jo punktu jāņem vienam - lai es lieki nevazātos riņķī un netērētu spēkus, mēs ar Mārtiņu aizbraucam taisni, kamēr Arturš iebrauc mežā pēc punkta. Es aizbraucu vēl tālāk, gandrīz līdz 53. punktam, kur atkal satiku Reiņa komandu, kad šie pieklājīgā ātrumā jau dodas prom. Puiši nebrauc.. Nebrauc.. Nebrauc.. Un tad es dodos atpakaļ viņus meklēt. Mārtiņš joprojām stāv krustojumā un gaida Artūru. Tagad tur palieku es, un viņš brauc pa celiņu iekšā uz punkta pusi. Pēkšņi no pavisam otras puses ierodas Artūrs.. Aizsūtu pakaļ Mārtiņām un pati atkal braucu uz 53.. Un tikai ar 3. piegājienu punkts tiek veiksmīgi paņemts, braucam tālāk. Atlikusī daļa pārsvarā ir pa lieliem ceļiem, un tie, kuriem vēl ir spēks, var izpausties. Man spēka diez ko nav, tomēr pirms 49. punkta apsteidzam kādu vīriešu komandu. Viņi ir pēc mums vēl 56. un 59. KP, tālāk vairs nemanu. 65. KP arī ir tāds, kurā jāatzīmējas tikai 1 cilvēkam, tāpēc mani atkal aizsūta uz priekšu.<br />
<br />
Satikšanās krustojumā, gaidot puišus [tagad viņi ir gudrāki un izdomā mēģināt nomaldīties divatā], apēdu želeju, paņemu lineālu un cenšos izmērīt atlikušo attālumu. Punktu nav atlicis daudz, ceļš - pārsvarā grants, tāpēc varētu cerēt, ka tālāk ies ātrāk. Pēc neilga laika no mugurpuses atkal dzirdu brēcienu "nestāvi, braucam!", jo viņi ir sapratuši, ka pa taisno pāri laukam un cauri mežam punktu nevarot paņemt, apkārt braukt neesot laika, mums jāmin tālāk - punkta atrašanai vajadzīgs laiks, bet finišā par katru kavētu minūti [sākot no 1. sekundes pēc 15:00] atņem 2 ar mokām salasītos punktus. 62. punkts ir foršs ar to, ka tagad es braucu pa priekšu, vai nu Mārtiņš ar Artūru nenoreaģēja, vai arī viņi beidzot par mani apžēlojās un ļāva kaut ko atrast arī pašai... :) Uz punktu jādodas pa stigu ar pieklājīgu reljefu un kārtīgu meža melno dubļu vannu pa vidu, tieši pēc nobrauciena. Satiekam Reiņa un vēl dažas komandas, kas jau nāk atpakaļ no punkta. Tas, ka tepat blakus ir arī citi, priecē, jo sāk likties, ka iekļauties laikā varētu būt pavisam reāli. Paņemam punktu un jābrauc/jākāpj atpakaļ kalnā. Pie 64. punkta, uz kuru braukt ir samērā viegli [palīdz vējš, sparīgi pūšot mugurā], apdzenam Reini&CO, Mārtiņš atkal uz mani sabrēc, tā ka viss ir vislabākajā kārtībā! :) Ja vienā virzienā vējš pūs mugurā, tad, loģiski, braucot pretēji, tieši sejā. Pēc kāda laika, noskatījušies, kā es pēdējiem spēkiem cīnos, viņi piebrauc un uztaisa aizvēju. Tieši laikā, jo es atkal lēnām mirstu. Pēc nākamā es izpildos blondīniski, aizbraucot par daudz uz priekšu un nesadzirdot izmisīgos brēcienus aizmugurē - laicīgi nenogriežos pa labi, gabaliņu nobraucu veltīgi. Pie 60.punkta Mārtiņš brēc atkal, laikam viņi ir sarēķinājuši, ka šitā velkoties, mēs līdz finišam laikā netiksim. Kopā paņemam 33.p., tad mani vagari aizbrauc pēc 44. un 47, kurus atkal drīkst ņemt tikai 1 cilvēks. Kamēr gaidu sarunātajā krustojumā, tai pašā virzienā aizbrauc arī Reinis, redzu vēl dažas komandas, kas turpat vien ir. Tātad - ja arī būsim "pa beigām", tad nebūsim vienīgie tādi. Beidzot es paskatos pulkstenī, ir 14:30, pusstunda līdz finišam. Pēdējo, 45., savācam kopā apdzenam komandu ar 2. numuru, pēc tam vēl vienus, kuri smagi stumj velo kalniņā [atļāvāmies būs nepieklājīgi un iznesāmies cauri kapiem..], abās komandās ir meitenes, tātad - mūsu konkurenti, pēkšņi uz mirkli esmu spējīga mīt, acis pārgriezusi [ātrumā tas nebija redzams, bet es centos]. Un tad jau ceļš gandrīz taisni uz finišu.. Piekalnītē, kur mani atstāj priekšpēdējie spēki, Artūrs mani uzstumj, tālāk jābrauc pašai saviem spēkiem. PĒDĒJIEM spēkiem. Un Mārtiņš atkal bļauj. Ierosinu komandu nākaajā sezonā pārsaukt citādāk. Patiešām "Pēdējiem Spēkiem", "Mēle Pār Plecu", "Aizdusa Pirmajā Kalniņā", vai arī "Ļenganā Kāja". Vai, piemēram, "Vagars Bez Žagara un Nabaga Daina". Precīzi, kā naglai pa galvu.<br />
<br />
FINIŠS!<br />
<img src="http://xrace.lv/images/gallery/150__26241.jpg" /><br />
10min pirms kontrollaika beigām finišā iebrāzās <b>Brāziens</b>. es laikam izskatos visatvieglotākā, ka mocības beigušās, Mārtiņš visnogurušākais [bļaušana uz mani paņēmusi daudz spēka..], Artūrs vispriecīgākais :)<br />
Mārtiņš pirms bildēšanās novelk ķiveri, jo "es ķiverē neizskatos labi". no fotogrāfa pretī jautājums - "domā, tev mati tagad izskatās ok?":)<br />
<br />
3h50min, un esam savākuši 97 no 98 punktiem. Uzvarētāji atbrauca 2h36min, tā ka mums patiešām ir, kur tiekties. Mārtiņš neesot pat aizelsies, Artūrs arī izskatās apmēram tāpat, vienīgi es biju tā, kurai sviedri tecēja straumēm un burtiski pilēja no deguna. Nobraukti apmēram 53km.<br />
<br />
Es eju mazgāties, pēc tam uz kafejnīcu, kur mani jau gaida milzīga, patiešām milzīga sautējuma porcija. Garšīgi, bet iekšā nevar dabūt vairāk par pāris karotēm. Mārtiņš sargā piešķirto margarīna trauciņu - sautējumā ir gaļa, un šis gaļu neēd. Vienīgais, kas izrāda pienācīgu cieņu pavāriem, ir Artūrs, patiešām nav skaidrs, kur viņam tas kvantums salien..<br />
Pēc ēšanas jau ir gatavi rezultāti, eju skatīties, un Mārtiņš, savilcis skābu ģīmi, saka "mēs tikai otrie". Cīņā ar KP paņemšanu, staigāšanu kājām un stāvēšanu uz vietas mēs esam pazaudējuši 40min [salīdzinot finiša laiku un to laiku, kas rādā suz velodatora]. Uz apmēram 30KP tas sadalās diezgan pieklājīgi, tomēr diezgan nepiedodami. Jāatzīst, ka Mārtiņam bija taisnība, kad viņš pirms starta brīdināja - liela laika daļa patiešām aiziet uz .. prakstiski - neko.<br />
Apbalvošana. Pirmās izsauc meitenes, kuras, lai arī kopvērtējumā palika priekšpēdējās, tomēr ir ieguvušas pirmo vietu. Ja godīgi, es nedaudz pašaubītos, pirms tīrā meiteņu komandā testos iekšā mežā. Lai arī manā gadījumā tas ir netrenētības rezultāts, tomēr ir patīkami, ja brīžos, kad "baterijas beigušās", kāds pastumj vai pāri baļķim pārstiepj velo.<br />
<br />
Un tad mēs, mēs :) 2. vieta MIX [12 komandas], 11. - kopvērtējumā no 30 komandām. Pirmās 6 vietas aizņēmušas vīriešu komandas, no kurām pirmās 3-4 ir iebraukušas patiešām superātri. Mamma teica, ka viņi noteikti šmaucas ;)<br />
<img src="http://xrace.lv/images/gallery/150__26289.jpg" /><br />
vispār - baigi labi. Ir labi, jā. Izlaižot nerezultatīvo žēlošanos par savu švako formu, varu teikt, ka palīdz gan Mārtiņa bļaustīšanās trasē, gan Artūra manis stumšana kalnā. Ir kaut kāda tāda dīvaini laba KOMANDAS sajūta.<br />
personīgi manējie "klupšanas akmeņi" - *orientēšanās, *ātri nokāpt no velo un pēc kp paņemšanas atkal uzkāpt un sākt braukt, *fiziskais spēks. Tātad viss, kas nepieciešams normālam startam. 3 lietas, pie kā jāstrādā. Žēl puišu, kas paši ir gatavi uz daudz ātrāku startu un finišu.<br />
<br />
PALDIES organizatoriem par skaistajām sacensību vietām [varbūt, ja būtu vairāk spēka, es to spētu patiesi novērtēt - tad tikai bildēs var apskatīties], par daudzajām skaistajām fotogrāfijām, par ašiem rezultātiem internetā! Tomēr ieteiktu rūpīgāk padomāt par ēdināšanu [nē, tas neattiecas uz Tērvetes garšīgajām pusdienām, drīzāk uz to, kas notika Dobelē - skaisti, bet bezgalīga rindā stāvēšana tikai skaistas apkalpošanas dēļ...?] un par kaut ko karstu finišā. Pusgads līdz nākamajai sezonai - jums tas izdosies! Un PALDIES sponsoriem, protams! Esam sakrājuši Ķeizarmeža dāvanu kartes, tagad tik jāsāk izmantot! [par Gandra lielo balvu cīnīsimies citus gadus ;) ]<br />
<br />
Mārtiņa pārskats šeit - <a href="http://kengismartins.blogspot.com/2011/10/xrace-velo-tervete.html">http://kengismartins.blogspot.com/2011/10/xrace-velo-tervete.html</a>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Tērvete56.484771334263229 23.39332580566406256.47600433426323 23.373584805664063 56.493538334263228 23.413066805664062tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-61736944660590652042011-09-30T17:34:00.001+03:002011-09-30T17:34:18.248+03:00Xrace Siguldā - sezonas noslēgums. 17sept2011<br />
<div style="text-align: justify;">
Nedaudz noslinkoju ar aprakstu, bet, tā kā nu jau durvju priekšā šīs sezonas patiešām pēdējais Xrace pasākums, tad jāuzraksta par oficiālo sezonas noslēgumu Siguldā un par manas komandas izmisīgajiem pūliņiem iekļauties kontrollaikā.</div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Par laimi, mans pirmsstarta klepus ne tuvu nelīdzinās tam, ko pārdzīvoju pirms un pēc Rīgas posma, kurā mani ļoti sekmīgi (3. vieta MIX grupā) aizvietoja Ilze, tāpēc sestdienā agri no rīta devāmies uz Siguldu. Laikā, kad Mārtiņam jau jābūt manā durvjupriekšā, kautrīgi zvanu un prasu, kā tur paliek ar braukšanu.. Un viņš izspiež visaizmigušāko "ouch.. Es vēl guļu", kādu jebkad esmu dzirdējusi. Par laimi - joks.. Ārkārtīgi labs joks pēc tam, kad esmu aizgājusi gulēt kaut kad nakts vidū, bet cēlusies pirms 6iem rītā. Sestdienā. </div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Pa ceļam smidzina un līst, es priecājos, ka konkurentiem ies grūti, puiši šausmās ķer galvu. Iebraucam Siguldā, atrodam skolu, kurā sacensību centrs. Artūrs piespiedu kārtā-brīvprātīgi mēģina nomainīt manus pagalam sadilušos bremžu klučus, kuru esamība Siguldā gan ir viens no top3 laba starta un finiša priekšnosacījumiem. Nesanāk, un es, kamēr Mārtiņš klausās kapteiņu info, stāvu rindā pie improvizētās velodarbnīcas. Un ir, ir bremzes, asas kā naži - pieskaries un apstājies. Braucot uz starta veloparku, kas atrodas kalna galā blakus Panorāmas ratam, atsāk līt, un visi ir vēl lielākā izmisumā. Es priecājos, tomēr vēlāk man nākas atzīt, ka nebūtu bijis labi, ja visu laiku lītu. Startā komandas sadala 2 grupās - 1 dalībnieks un 2, un šādās 2 grupās visi norāpjas vai nošļūc lejā un dodas uz īsto startu serpentīna pakājē. Tā kā man Siguldas ģeogrāfija ir pavisam sveša - ar nolūku trenēties [ar velo] šeit esmu bijusi vienu vienīgu reizi, tad man nav absolūti nekādu ilūziju par to, kas mūs sagaida. Serpentīns? labi, lai būtu. </div>
<div style="text-align: center;">
<br /></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://xrace.lv/images/gallery/142__24020.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/142__24020.jpg" /></a></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
</div>
<a name='more'></a>Pirmajiem augšā nokļuvušajiem apsola alus kasti, pārbauda ekipējumu un STARTS! augšā tikšana bija diezgan apkaunojoša, Mārtiņam radās izdevība izpausties un uz mani pāris reižu sabļaut. Paldies viņam par to. Augšā, kad es biju tikai pāris soļus no gara izlaišanas, dabūjam kartes.<br />
<div style="text-align: center;">
<br /></div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://xrace.lv/images/gallery/142__24076.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/142__24076.jpg" /></a></div>
<div style="text-align: justify;">
Pirmais posms - SCORE-O, kas izpaužas kā dažādu vērtību KP meklēšana ar mērķi savākt noteiktu punktu skaitu. Ir 1p, 2p un 3p vērtīgi KP, arī cilvēku skaits, kam katrā punktā jāatzīmējas, ir dažāds, tāpēc atļaujamies sadalīties. Mani piekabina Sandim no draudzīgās Triatel komandas - lai es kaut kur gravās nepazūdu. Salasām savus punktus, Sandis paliek gaidīt pārējos, bet es lēnām čāpoju uz laivu startu, kas ir nākamais. </div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://xrace.lv/images/gallery/145__25077.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/145__25077.jpg" /></a></div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Laivās nekas nav vienkārši - lai arī man tagad, pēc LAR piedzīvojuma, ir daudz-kilometrīga airēšanas pieredze Ludzas ezerā, airējusies Gaujā pret straumi es vēl neesmu, tādēļ ļoti prātīga izrādās stratēģija mani nosēdināt laivas priekšgalā. Ar mērķi - Daina lasīs karti. Izrādās, ka arī kartes lasītājs no manis nekāds labais nesanāk, jo jau pēc 1. KP gribēju komandu aizest neceļos. Puiši ātri noorientējās, un tālāk jau braucām pareizi. Pirmais KP bija vis interesantākais, uzmanīgi un bez kļūdām jānokļūst pie tilta balsta esošās saliņas krastā. Apkārt krāces-krācītes.. Pa ceļam uz otro punktu blakus mūsu laivai pēkšņi parādās cilvēks, kurš laikam bija izdomājis, ka peldus galamērķī var nokļūt ātrāk. </div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://xrace.lv/images/gallery/145__25118.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/145__25118.jpg" /></a></div>
<div style="text-align: justify;">
Mēģinājām palīdzēt, bet tas noveda pie tā, ka nabadziņu gandrīz iespieda starp 2 laivām. Likās, ka pret straumi airēšana nebūs tik aša, tāpēc puiši laivu atpakaļ līdz tiltam nesa, pārairējāmies pāri un mani izlaida laukā, lai skrienu pa krastu. Vēl daži punkti, nedaudz pabrīnījos, ka man, kā komandas vājākajam posmam, lika skriet gar krastu [jo airēt pa straumi iet ātrāk kā man gar krastu], bet nu nekas. Laivu posma finišs. No mūsu laivas neviers ūdenī neiegāzās, ar to arī sevi apsveicam!</div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Nākamais ir veloposms, bet līdz velo vispirms ir jātiek. Pa ceļam specuzdevums, kurā brīvprātīgi pieteikušos Artūru uzmet ar katapultu gaisā. Tikmēr mēs ar Mārtiņu rāpjamies kalnā "pa taisno", un pie velo nokļūstam reizē ar Artūru. Es bremzēju. Braucot no veloparka laukā, redzam ierodamies Toma un Svetas [manu 44h LAR cīņubiedru] pārstāvēto <i>Komandu</i>, un saprotam, ka jāpasteidzas. Viņi ir mūsu sīvākie pretinieki punktu ziņā - lai arī Xrace organizatori minēja mūs kā kandidātus uz kopvērtējuma 3. vietu, tomēr īstā cīņa bija gaidāma par 4. vietu starp mums un <i>Komandu</i>. Vispirms veloposms līdz veloparkam pie kādas skolas. Šeit bija tie apkaunojošie momenti, kad Artūrs paņēma manu velo pār vienu plecu, savējo pār otru un kāpa pa trepēm augšā, kamēr es, bez nekādiem velo, knapi rāpoju viņam pa priekšu. Traki. Veloparkā satiekam <i>Komandu</i>. Mārtiņš dabūja šaut, tikmēr es iestiprinājos ar sponsoru sagādātajām maizītēm un garšīgu isostar greipfrūtu dzērienu [mīļo Ziemassvētku vecīti....]. Kad biju atvilkusi elpu, minām tālāk. Nu jau <i>Komanda</i> burtiski min uz papēžiem, pakaušos jūtam asinskāru elpu. Šķiet, izvēlējāmies nedaudz citu ceļu uz punktiem [man neļāva skatīties atpakaļ, lika mīt pedāļus], bet pēc kāda brīža viņi jau atkal bija klāt un punktus ņēmām ar dažu soļu starpību. Tā praktiski līdz pēdējiem punktiem, kad viņi, mūsuprāt, nedaudz nomaldījās. Pa ceļam atradu velokompīti, kura īpašnieks joprojām nav pieteicies. Veloposma finišs, <i>Komandu </i>neredzam un esam traki priecīgi. </div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Ne ilgi, jo nākamais ir kāju posms... spoguļkartē - karte "normāla", tikai apgriezta otrādāk. Jau ceļā uz 1. punktu nomaldāmies, aizejam par tālu. Man no līdzšinējiem kāpieniem ceļgali brēc, Mārtiņam cirksnis iebojāts. Sadzeramies pretsāpju zāles [saprotu, kādēļ viņas ir obligātajā ekipējumā] un lēnām ejam. Toms paskrien garām un saka, ka priecājas mūs redzēt, parādīšot, kur atrodams nākamais punkts. Tas uzsit asinis, bet neesam spējīgi paskriet. <i>Komanda</i> nekur tālu uz priekšu netiek, viņi ir ar mums arī nākamos 2 KP. Uz 4. KP kartē ejam jau krietni viņiem aiz muguras, satiekam meiteņu komandu no Tautas klases un uz punktu ejam kopā. To izklupienā paņemam tieši pirms <i>Komandas</i>, nav ne jausmas, no kuras meža malas viņi izlīduši. Tālāk jāiet līdz karjeram un tam apkārt, un tur jau atkal Toms&CO, kas, sākumā aizskrējuši pa priekšu, ir kopā ar mums - esot pa nepareizo pusi apkārt apgājuši. Vai pa taisno cauri. Pāris KP turamies līdz, kamēr viņi pazūd. Mans personīgais pašvērtējums nedaudz aug, jo, ja reiz esam blakus TOMA komandai, tad nav tik traki. Gar Lorupīti nu jau ejam vairākas komandas kopā, tāpat barā izejam cauri caurtekai zem dzelzceļa, ūdens līdz potītēm un augsāk, slidens un bail. Tumsa. Un tad atpakaļ. Un tad nomaldāmies, mana loģika ir izbeigusies, un es, bakstot kompasā, puišus pārliecinu, ka mums jāiet pa labi. Nevis pa kreisi. Atduramies atkal pret dz-ceļu un velkamies atpakaļ, par brīnumu noķeram Accenture komandu un vēl vienu, kuri krustojumā aizgāja pareizi. Ņemam punktu un ejam tālāk. Tā kā man nav kartes [man atļāva neņemt, ko gan es diezgan nožēloju], eju puišiem pakaļ, ik pa brīdim paprasot, lai parāda, kur atrodamies. Pāri šosejai un PA Lorupīti virzienā uz veloparku. Ir sajūta, ka esam mežā pārāk ilgi, bet, tā kā, izrādās, mums nav nekādu pulksteņu, tad nav ne jausmas, cik īstenībā mēs kavējamies. Pēdējie 2KP atrodas uz līnijas, kas ievilkta tieši pa Lorupi. Norādījumos rakstīts "lejup pa Lorupi", to arī pārāk pedantiski ievērojam. Ja ir izvēle rāpties pa kalniem augšā un lejā vai brist pa ūdeni nepilnu kilometru - mēs izvēlamies otro variantu. Veloparkā nonākam precīzi 19:00, kad tur ir vairs tikai 3-4 komandu velo, kāda puišu komanda pieskrien reizē ar mums uz aši aizbrauc. Man jau lūpa nedaudz raustās. Braucot uz pilsētu, rēķinām, uz kuriem punktiem vēl paspējam. Ātri, ātri paņemam punktu gravā, tad lejā pa slēpošanas kalnu [manas fantastiskās bremzes bija pat pārāk fantastiskas, kā arī nācās izmantot Pļaviņās iemācīto paņēmienu "sēdēšana uz aizmugurējā rata"], 2 KP, augšā Siguldniekā [ārkārtīgi lēnām, bet stabili]. Apspriežam, vai pēdējais pārbaudījums pirmsstarta veloparkā jau būs novākts - vēl nedaudz laika ir [19:40 - 20 min līdz kontrollaika beigām], vismaz aizbrauksim paskatīties. IN un OUT KP vēl ir vietā, bet vietā, kur būtu jābūt uzdevumam, jau notiek aktīva vākšanās nost. Iečekojamies IN, Mārtiņš iepīkstinās OUT, un tad mūs pasauc - saka, ka vēl varot izpildīt uzdevumu. </div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://xrace.lv/images/gallery/147__25616.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/147__25616.jpg" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">tā Katrīnas komanda <i>Brīvie ūdeņi</i> zāģēja baļķi. kad tur nokļuvām mēs, visi fotogrāfi jau bija finišā</td></tr>
</tbody></table>
<div style="text-align: justify;">
Mums ir nepilnas 2 minūtes, lai puiši ar divroci pārzāģētu pieklājīga diametra baļķi un mēs ar Artūru varētu atzīmēties OUT. Tas tiek veiksmīgi izdarīts, un mēs jau esam ceļā uz finišu, izlaižot pašu pēdējo, visvērtīgāko KP, kas mums maksā 1h30min [un pārsvarā tā paņemšanai citi iztērējuši apmēram 30min]. Finišs 19:47, kopš starta pagājušas 9h47min. Trepes un trepītes nāvīgas, tāpat visi kāpumi un reizēm arī nobraucieni. Burvīgi!</div>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="http://xrace.lv/images/gallery/148__25883.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/148__25883.jpg" /></a></div>
<div style="text-align: justify;">
<i>Komanda </i>[bildē pa kreisi, ar 13. numuru] mūs sagaida finišā un Toms ar viltīgu ģīmi paziņo, ka jau pašā sākumā, laivu posmā, nopelnījuši tādu kaudzi soda laika[3h], ka viņu galvenais uzdevums šoreiz bijis pakutināt mums nervus. Tas viņiem izdevās TEICAMI! Diemžēl lielais soda laiks viņus kopvērtējumā atsvieda uz 6. vietu. Mēs 4., kopā Sporta klasē 12. vieta. Ja startējām ar 14. numuru [vieta Sporta klasē pirms pēdējā posma], tad to varētu uzskatīt par sasniegumu.</div>
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://xrace.lv/images/gallery/148__25887.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" src="http://xrace.lv/images/gallery/148__25887.jpg" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;"><span class="Apple-style-span" style="font-size: small;">un tā es braukājos ar velo - skrienamās kurpes uz muguras. <br />varu vien teikt, ka izvēle mainīt kurpes palīdzēja, <br />ar velo mīties viennozīmīgi jaukāk ir velokurpēs.</span></td></tr>
</tbody></table>
<div class="separator" style="clear: both; text-align: justify;">
Tagad priekšplānā izvirzījās uzdevums NOBALSOT. Pases visiem ir līdzi, bet KP ar nosaukumu "Vēlēšanu iecirknis" jau ir slēgts. Mārtiņš no 1188 izspiež, ka līdz 22iem it kā strādā iecirknis Inčukalnā, bet, tā kā ģeogrāfija mums nav stiprā puse, tad aši gribam doties Rīgas virzienā. Mus ir nedaudz laika, lai paēstu, bet Mārtiņš pēkšņi nevar iedarbināt mašīnu. Es tomēr mēģinu dabūt kaut ko ēdamu, un palieku dziļi vīlusies - ēdiens auksts, ne-ļoti garšīgs, tāpat karstas tējas iztrūkums finišā pēc 1.5h brišanas pa aukstu ūdeni un vispār teju 10h pavadīšanas ne ļoti siltos apstākļos, ir jūtams. Cerams, ka nākamgad organizatori labosies un aukstā ūdens un RedBull bundžiņas vietā piedāvās krūzīti tējas [es saprotu, ka sponsori, bet mēs viņus pieminētu ar labāku vārdu, ja no termosa ar viņu logo varētu izspiest kaut ko karstu]. Nobalsojām RV1ģ pāris minūtes pirms 22iem. Mājas. Atkal pēc sacensībām nenāk miegs, pārāk daudz kas dienas laikā piedzīvots.</div>
<div style="text-align: justify;">
<br /></div>
<div style="text-align: justify;">
Par Xrace - PALDIES! Man pasākumu izreklamēja pagājušo gadu, bet tā arī neizdevās nevienā posmā piedalīties. šogad sāku ar Dobeli, kopā ar Elgaru un Reini, bet Cēsīs jau startēju Brāzienā, un tur kaut kā sanāca uzkāpt uz pjedestāla. Kā man atstāstīja, tas bija milzīgs pārsteigums ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem, tagad jācenšas līmeni noturēt. </div>
<div style="text-align: justify;">
Mārtiņam un Artūram MILZĪGS paldies par manis paciešanu, var vilkšanu, stumšanu un bikstīšanu. Jūs esat fantastiski komandas biedri! :)</div>
<div style="text-align: justify;">
Tagad vēl rītdiena, un tad jau - līdz nākamajam pavasarim! Galvenais, nesākt gulēt ziemas miegu :) [Xrace nav plānojuši slēpju posmu? ar spec. uzdevumu "sniega piku mērķī mešana" ]</div>
Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com2Sigulda57.161451332560674 24.84352111816406257.159298832560673 24.838585618164064 57.163603832560675 24.848456618164061tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-38585478052710119872011-08-10T12:27:00.003+03:002011-08-12T00:00:28.633+03:00Latvia Adventure RAID 2011, Ludza, 44h, 5-7aug2011<div class="MsoNormal">Modē ir dažādi tūrisma veidi - kosmosa tūrisms, kur, par to saņemot krietnu naudu, profesionāli kosmonauti tevi paņem līdzi starp zvaigznēm, tūrisma organizācijas ved resnus vāciešus skatīties uz Latvijas lauku cilvēkiem un zilajām govīm, vēl citi ir tik drosmīgi, ka saorganizē reālu izbraucienu uz džungļiem, lai baltie cilvēki var rādīt ilkņus, ko nopirkuši suvenīru veikalā pie džungļu vārtiem. Šosezon tika atklāts jauns tūrisma paveids, ko varētu pat uzņemt TV šovā "Ej kopā ar zvaigzni" [idejas patentu pierakstiet uz mana vārda] ar mani kā izmēģinājuma trusīti. Nav jau galīgi tā, ka esmu nejēga. Karti esmu redzējusi, mežā esmu bijusi. Mans lielākais piedzīvojums līdz šim bija pagājušā gada 24h <a href="http://ddaina.blogspot.com/2010/05/monax-2010-15-16maijs2010-aka-ka-es-ar.html">Mona-X</a>, kad, pieteicies, bet Pļaviņās plecu iebojājis, mani savā vietā Toma komandā ierunāja Matīss. Gāja mums interesanti, un es cieši apņēmos ar Tomu vienā komandā nestartēt. Nekad. Ne jau tāpēc, ka viņš slikts, bet bija baigais kauns pēc tam, kad traumas un sava neprātīgi smagā velo dēļ komandu vilku vairāk atpakaļ, ne uz priekšu. Vēl pie pieredzes varētu pieskaitīt <a href="http://ddaina.blogspot.com/2009/08/latvijas-cempionats-rogaininga-23h74km.html">24h rogaininga čempi</a>, kur pusnaktī cepām desiņas, 2x 12h rogainingu, <a href="http://ddaina.blogspot.com/2010/01/viss-sakas-1.html">eklēru meklēšanu</a>, kad attapos slimnīcā ar violetu kāju, šī gada 2x Xrace (<a href="http://ddaina.blogspot.com/2011/06/xrace-dobele-debija-11jun2011.html">Dobelē</a> un <a href="http://ddaina.blogspot.com/2011/07/xrace-cesis-9jul2011.html">Cēsīs</a>) un 16h izbraucienu ar gumijas laivu pa Salacu pirms 2 gadiem [līdz galam - Salacgrīvai - tā arī netikām, bet varbūt to var ieskaitīt kā laivošanas pieredzi. Ar kanoe gan vienīgo reizi biju airējusi, kad Monā mēģināju noslīcināt savu komandu].</div><div class="MsoNormal"></div><a name='more'></a><br />
Kā nu gadījās, kā ne, bet atkal tas pats Matīss atkal pieteicās pasākumam, šoreiz <a href="http://raid.lv/">raid.lv</a> rīkotajam <b>Latvia Adventure RAID</b>. Un šoreiz viņš pamanījās <a href="http://lidzsvars.lv/">lidzsvars.lv</a> pasākumā Ventspilī sabojāt potīti un vēl pēc tam noklibot visu maču. Sapnis par raid-u izsapņots, un komandas ar nosaukumu "Ekipējuma pārbaude" sastāvā iespraucas Daina. Ar Tomu un Svetlanu bijām bijuši vienā kopīgā 1/2 treniņā [nu jau kādu laiku atpakaļ [nu, un Toms tas pats Toms no Monas..]], kas izpaudās šādi - viņi nopeldēja gabalu, tad ieradāmies mēs ar Matīsu un, kamēr krastmalā tika izmēģināts mans velo, peldējām mēs. Pirmdien, viņš mani pierunāja pirmdien, 4,5 dienas pirms starta. Ekipējumu trasē mums patiešām pārbaudīja, taču pats pasākums izvērtās par manis pārbaudīšanu. Es sevi un viņi mani. Dienas LĪDZ paskrēja nemanot, ja nemaldos, biju pāris izbraucienos - ar Laumu līdz jūrai, kur nodedzināju muguru, 1x skriet.. 4dien paniski apskraidīju visus veikalus, izņemot Gandru [biju tik izmisusi, ka varētu arī aizbraukt, ja laika būtu bijis tik daudz], garo zeķu meklējumos. Nekā. Beigās izrādījās, ka 3/4 skriešanas bikses+velo kājiņas ir ārkārtīgi labs risinājums. Diezgan pedantiski sastādīju sarakstu, kurā organizatoru minētais obligātais un ieteicamais ekipējums, ko papildināja manis nelielajā personīgajā pieredzē izkristalizējušās atziņas. Galvenokārt par pārtiku - praktiski neko saldu, jāņem gaļa, rupjmaize, utt., kaut kas skābs. Saorganizēju pasta party, savārīju veselu katlu ar makaroniem, čili piparos sašmorēju vistas fileju, pieēdos līdz nemaiņai un attapos, ka velo ķēde tāda, it kā būtu braukts mēnesi no vietas. Pus12 naktī sildīju ūdeni [visu nedēļu krānā ir auksts tīrs ūdens un auksts brūns ūdens.. Par brūno, loģiski, jāmaksā vairāk, jo krāsa taču!] un skalināju ķēdi.<br />
<br />
5dienas rīts, man acis kā pogas stundu pirms modinātāja. Ap 9iem Toms izbrauc no savām mājām, pa ceļam savāc Svetlanu un Zaigu, kura piekrita palīdzēt sacensību laikā, bet pēcāk atvest mūs mājās, tad mani, un laimīgi braucam. Līdz Ludzai gabals nopietns, pa ceļam pilnīgai laimei paspējam pārdurt riepu. Laime arī tajā, ka nebijām gluži meža vidū, netālu atradās izpalīdzīgi cilvēki, un drīz vien varējām turpināt braukt. Ierodamies pēc 15tiem, stunda līdz startam. Iekārtojamies sporta manēžā pie stadiona, katrai komandai savs pleķītis, kur nolikt mantas, guļamos, ēdienu.. Ekspertu klasē startē 8 komandas, vēl vienai diemžēl neizdevās atrast meiteni [nolikums pieprasa abu dzimumu pārstāvjus komandā, tiek pieļautas arī tikai meiteņu komandas. Viena tāda bija pieteikusies, tomēr startēja viņi 2+1 sastāvā]. Iepriekšējā zvakarā man zanīja Baiba, mēģinot pielauzt startēt ar viņiem, bet man nācās atzīties, ka pati jau esmu oficiālos, bet vēl nepublicētos starta sarakstos. Tika skarts variants par vēl viena puiša atrašanu, un tad varētu mani iemainīt, un arī tai otrai komandai būtu meitene. Bet arī puišus nav tik viegli nomedīt.. Manas neprofesionālās domas par komandām - savā prātā iedalu 2 grupas - `2 igauņu komandas un 2 mūsējās, katrā pa Dacei` un `pārējie`. Par "pārējiem" man nav radies liels un plašs viedoklis, kā nekā manu pieredzi šai jomā var nosaukt par nekādu. Zinu, ka Salaspils Zīriņi minas ar velo un orientējas, citi arī nav ar pliku roku ņemami, par to vēsta pdb.lv, ko izšķirstīju krustām šķērsām. Mēs vēl kravājamies, kad 16:00 tiek dots starts. Sacensības iedalās vairākos posmos, katram posmam ir laiks, kad starts atveras, kad aizveras [nepaspēji - pats vainīgs, nākas izlaist un par to saņemt pilnu posma laiku pie rezultāta], kā arī laiks, kad jāfinišē. Nepaspēji - pirmajā pusstundā noņem 1punktu nost, pēc tam atņem visus un pieliek pilnu posma laiku. Varbūt kļūdos, bet tā man sāka stāstīt 2. rītā, neilgi pirms finiša, tātad tik pat veiksmīgi man tagad var iestāstīt, ka to nemaz nedzirdēju un pati visu sadomāju.<br />
<br />
4km līdz Ludzas ezeram ar velo, somās peldveste, pleznas, maisi mantu pārvešanai līdz KP vispirms uz ezera otru krastu, tad, caur 1 salu, atpakaļ. Iepakojam mantas, man piešķir biezo miskastes maisu. Xrace Cēsu posmā peldēju ar vesti, aplam neomulīga sajūta. Tagad 1. Reizi man uzstieptas arī pleznas, par lielu, neērti, berž, un vēl tas mantu maiss jāvelk līdzi. Neesmu sajūsmā, bet piedzīvojums kā tāds interesants. Un tur jau nav jautājumu - vajag - es peldu. Visi dara tāāāā... Apmēram 500m līdz otram krastam šaurākajā vietā, pakojam mantas laukā, velkam kurpes un skrienam uz punktu. Par skriešanu es to diez vai nosauktu, es aizmugurē tuntuļoju, kamēr Toms ļoti cerīgi uzņem slaidu riksi. 2.5km skriešanas, atkal drēbes nost, vesti, pleznas virsū un ūdenī iekšā. Savu maisu esmu pārdūrusi, soma sāk palikt smagāka, bet negrimst. Ārkārtīgi nopriecājos, ka Toms pirms starta atgādināja, ka tūlīt pat atgriezīsimies atpakaļ - lai neņemu neko daudz līdzi, tāpēc atstāju siltās nakts drēbes bāzē. Bail iedomāties, kā es naktī pēc tam sēdētu uz velo ar cauri slapjām drēbēm.. Pārsimt metri pa ūdeni, ilgi vandamies pa nātrēm un krūmiem, paņemam punktu un atkal peldēšana. Maiss un soma ar ūdeni pilni, nav ne jausmas, kas to notur virs ūdens, bet tādu smagu vilkt ārkārtīgi grūti. Pēdējais peldējums nedaudz virs 1km, vismaz esam kopā ar pārējiem, jautrāk. Izleju no mugursomas ūdeni [pamanu, ka siltās zeķes slapjas[paņemtas vilkšanai kopā ar velokurpēm, lai vismaz kādreiz sausas kājas. Tā jau nu es sapņoju - arī veloposmos nācās brist..], izžmiedzu kurpes, lai var uzvilkt kājās [labi, ka ūdens silts kā piens]. Iespejams, ka peldējām ap 25min/km, bet precīzi nemāku pateikt. Dīvaini, jo it kā ar pleznām ejot ātrāk uz priekšu, bet es tik pat ātri peldu bez viņām. Varbūt pleznas komensē smagais, ar ūdeni pilnais maiss, kas to lai zina. Skrējienā gar krastu līdz velo mēs nedaudz pārķeram un noskrienam līkumu, pie tam pāri kalnam - satiekam pretī braucošās komandas, ar ko kopā peldējām. Toms atgādina nečammāties, un paldies viņam par to. Šeit un arī turpmāk būs tā, ka man nebija lielas saprašanas, ko un kad pareizāk uzvilkt, to vajag automātiski darīt, bet man jādomā - velošorti vs. Skriešanas bikses, velokurpes vs. Skriešanas kurpes. Kad būsim atpakaļ, kā izdevīgāk - nomainīt vai braukt ar tām pašām. Diemžēl tikai beigās attapos, ka `apakšā skriešanas bikses, bet velošorti` ir vislabākais variants. Velošortiem lences, kas arī sarežģī visu padarīšanu.<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://2.bp.blogspot.com/-79MYNTdQKV8/TkOg4GLlGnI/AAAAAAAABYQ/ABJXKmvXm7M/s1600/P8056569.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="240" src="http://2.bp.blogspot.com/-79MYNTdQKV8/TkOg4GLlGnI/AAAAAAAABYQ/ABJXKmvXm7M/s320/P8056569.jpg" width="320" /></a></div><br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://4.bp.blogspot.com/-RtWB2QVpt24/TkOg8fNB3sI/AAAAAAAABYc/HpyP3DNdWkU/s1600/DSCF1004.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="http://4.bp.blogspot.com/-RtWB2QVpt24/TkOg8fNB3sI/AAAAAAAABYc/HpyP3DNdWkU/s320/DSCF1004.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">ezerā mērcētās dateles :)</td></tr>
</tbody></table><br />
<br />
Tie paši 4km caur pilsētai atpakaļ uz bāzi, atstājam pleznas, paņemam drēbes un ēdienu, dodamies ar velo tālāk. Atpakaļ būsim ap 8iem no rīta. Zaiga uztaisījusi mums ēst, silta tēja, viss kā pienākas. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka viņa tur bija, mums pašiem patiešām nebija par tādām lietām jādomā. Ja būtu, es droši vien aizietu tālāk neēdusi, tā jau haoss galvā.<br />
Ir apmēram 18:00, kad dodamies tālāk. Nākamis posms veloleģenda - uz lapas atzīmēti objekti - krustojumi, pagriezieni, tiltiņi, kā arī braucamais virziens un attālums līdz nākamajam objektam, Tomam ir karte, pēc kuras jāaizbrauc līdz startam. Kad ierodamies, tiek secināts, ka leģendas lapas palikušas bāzē, tiek plēsti mati un spertas zemes gaisā. Esam apdzinuši dažas komandas, sākumā plānojam braukt pa iebraukto sliedi, bet jau 1. Krustojumā saminstināmies. Nu neko, drošāk sagaidīt Zīriņus, kuri diez vai priecājas, tomēr prom mūs nedzen, ļauj braukt aiz muguras. Ceļš ved burtiski pa pļavu, labi ka nebraucam pirmie, jo nu jau ir iebraukta pamatīga vaga. Ir stumšanās posms, pēcāk jau var braukt. Uz kādas no lapām ir fotogrāfijas, kurās atzīmēti punkti, kas jāatrod dabā. Nedaudz pamaldamies, iepazīstamies ar draudzīgu suni, es izsaku vēlmi stiepties taisni pāri laukam, tomēr apjautājamies vietējiem un turpinām ceļu. Ar velo nobraukti apmēram 30km, ierodamies starpfinišā, pretī ārkārtīgi stāva karjera "siena", ar piekabinātas virves palīdzību jāuzrāpjas augšā un jāatzīmējas. Soma ar peldvesti un pārējām mantām jāņem līdzi, velo, par laimi, ļauj atstāt lejā. Līdz startam vēl ir laiciņš, aprunājas, kaut ko apēd, igauņi visus šaubīgi nopēta. Uzvelku silto, sarkano jaku, paliks vēsi.<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://1.bp.blogspot.com/-d8NYybhNI2A/TkOhFpRKWoI/AAAAAAAABY0/V5cGrfkRUPI/s1600/DSCF1034.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="http://1.bp.blogspot.com/-d8NYybhNI2A/TkOhFpRKWoI/AAAAAAAABY0/V5cGrfkRUPI/s320/DSCF1034.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">skats no augšas</td></tr>
</tbody></table><br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://4.bp.blogspot.com/-fE0AGvichqg/TkOhHzN7O5I/AAAAAAAABY4/d1a8YBuv9WE/s1600/DSCF1044.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="http://4.bp.blogspot.com/-fE0AGvichqg/TkOhHzN7O5I/AAAAAAAABY4/d1a8YBuv9WE/s320/DSCF1044.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">es ar Svetu, rāpjamies augšā</td></tr>
</tbody></table><br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://4.bp.blogspot.com/-1s9EsCdfZ5E/TkOhJ5zZ__I/AAAAAAAABY8/folCQ-2Sev0/s1600/DSCF1046.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="240" src="http://4.bp.blogspot.com/-1s9EsCdfZ5E/TkOhJ5zZ__I/AAAAAAAABY8/folCQ-2Sev0/s320/DSCF1046.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Toms tēlo, ka palīdz, bet patiesībā birdina smiltis uz galvas</td></tr>
</tbody></table><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18265008">http://www.endomondo.com/workouts/18265008</a><br />
<div class="MsoNormal"><br />
Kāju-peldēšanas posmam starts 21:00, sākumā visi bariņā, bet tad sadalāmies. 1. Punkts easy, pēc endomondo skatoties, esam samērā taisni nogājuši, tikai uz pašu punktu jābrien ūdenī. Gandra komanda izlien no meža aiz mums, paņemam punktu. Pirmo reizi mūžā eju pa tādu segumu, kur katrs stiprāk pasperts solis nozīmē iegrimšanu ellē ratā dziļi. Naturāls purvs, kurā ar 2. Soli iestiegu līdz viduklim, cenšos tikt laukā tā, lai nepazaudētu kurpi, kas palēnām slīd nost no kājas - basām noiet posmu un pēc tam visas atlikušās stundas līdz finišam iet ar velokurpēm - nē, paldies. Kājas trīc, bet punktu dabūjam. Ne tāpat vien, acīm redzot, tam ūdens gabalam nosaukums ir Valna ezeriņš. Es, protams, bremzēju, bet labāk tā, nekā palikt turpat. Sāk partādīties fantastiska migla. Sākumā pa meža kaktiem, bet vēlāk jau cauri redzēt nevar NEMAZ. Tālāk Gandrs aiziet pa taisno, pāri pļavai. Izmetuši līkumu, pieskrienam, lai noķertu, tagad ejam nopakaļus. 2 punkti, un tad viņi aizet uz priekšu. Mēs izdomājam brist pāri ezeriņam šaurākajā vietā. Savācam visu maisos, jakas tiek sarautas uz augšu, brienam. Dziļš, mazākiem cilvēkiem noteikti līdz zodam, bet ātri tiekam pāri. Kaut kur spīdinās lampiņas, kas, pēc kartes spriežot, ezeru šķērso vai nu krietni platākā vietā, vai arī iet garo gabalu riņķī. Īsti nesaprotam, vai tas ir vai nav Gandrs - ja jā, tad viņiem temps labu labais, jo aiznākamā KP meklējumos pļaviņā, apjoztā ar dzeloņstieplēm, viņi mums jau ir priekšā, un pat neieraudzījām gaismiņas, kad viņi ņēma punktu pa vidu. Slājam pār laukiem, migla tāda, ka mierīgi kokā var ieskriet pat ar visu lampiņu - stars izbeidzas pēc dažiem metriem. Punkts drupās, Sveta ar Tomu pa kreisi, es pa labi. Mani sauc, ka atraduši. Griežos, lai ietu pie viņiem, un pēkšņi attopos slēgtā telpā, jumts virs galvas, sienas cieši riņķī. Sāku pārdomāt savu uzstādījumu, ka man jau nu klaustrofobijas nav. Tā jau trieku var dabūt... Man miegs sāk nākt, sen esmu saskaitījusi, ka "tagad jau būtu finišējuši xrace.. Ārprāts, ārprāts, ko es te daru..", pēkšņi priekšā sakņudārzs. Ļoti nejauki es uzreiz iedomājos - "varbūt te kko ēdamu var dabūt..." - un jā, cerams, ka saimnieki no rīta pārāk nedusmojās, bet tālāk mēs aizgājām pārlaimīgi ar kraukšķīgiem gurķīšiem zobos. Tā bija tās nakts lielākā laime.. Izbrienam cauri mežiņam, uz pussalas jābūt nākamajam punktam. Iebrienam - ūdens priekšā, kaut kā negribas brist.. Vēlreiz, no pļavas malas izliekuma, vēlreiz.. Un skatamies, ka Gandrs aiziet, tātad atraduši. Nu neko, mēģinam notrāpīt vietu, kur viņi iznāca laukā, un iebrienam pa taisno ūdenī. Tā kā to līdz potītēm es vairs nesaucu par brišanu, tad nu... Atpakaļ no punkta nākam patiešām līdz potītēm pa ūdeni, nedaudz dusmojamies, bet neko darīt. Viss- uz finišu! iznākam laukā tieši lielā karjera kalna augšā, pa tumsu, ar lukturi, jārāpjas lejā... Miedziņš nāk, koncentrēšanās zūd.. Ja nemaldos, bijām 5., igauņi un abas Daces priekšā, aiz mums velo vēl palika, bet uz to nepaļāvāmies - tik pat labi viņi varēja izlīst tūlīt aiz mums no meža, un pagalam mūsu pārsvars.<br />
<a href="http://www.endomondo.com/workouts/18275086">http://www.endomondo.com/workouts/18275086</a></div><div class="MsoNormal"><br />
Velo leģenda, starts 00:30. Tumšs, man uz galvas Trek Nakts braucienos noskatītais un K-rautā par 7Ls iegādātais lukturis ar zoom f-ju, spīd labi, tikai kārtējo reizi strīdos ar stūres lampiņu, kas dīvaini šķībi stiprinās, tātad apgaismo ceļa kreiso pusi. Izskatās, ka arī pie ķiveres piestiprinātā lampiņa sašķiebusies, kaut kāds negals.. Vai arī man rādās. Naktī braukt kādam aiz muguras ir dīvaini. Gan tāpēc, ka jau tā miegs nāk, gan arī tāpēc, ka redzi tikai priekšā braucošā aizmugurējo ratu, hipnotizējošs efekts. Lai neatslēgtos, centos piedalīties attālumu skaitīšanā, mēģināju pļāpāt, bet Sveta nerunā nemaz un konstanti brauc palielu galablu aiz muguras, nevar saprast, vai viņa ir piekususi un viņu būtu jāpagaida, vai arī viņa tā vnk dara un viss. Toms gan kko burkšķ, bet, ja ir 1 taciņa un es braucu viņam aiz muguras, dzirdēt nevar absolūti neko. Ik pa brīdim sāku čīkstēt, bet vairāk gan, lai uzturētu sarunu, ne patiešām ar mērķi, lai mani pažēlo. Šādā situācijā žēlot ir riskanti, vismaz mani - tad jau labāk sekot Mārtiņa Cēsu Xrace izveiktajam mēģinājumam mani novest līdz baltām pelītēm, visu laiku stāstot, ka es bremzēju visu pagastu, lai kustos ātrāk uz priekšu. Sadusmojos un vilkos arī, beigās stāvējām uz pjedestāla [cik jau nu mūsu ātruma un cik konkurentu soda minūšu dēļ...]. Arī Toms šo metodi pielietoja, tikai ne tik ticami, jo viņu sasmīdināja teksts "tu tiešām domā, ka es to daru speciāli?" :D labi, ar velo braukt nebija problēmu, es daudzos posmos būtu bijusi ar mieru braukt ātrāk, tikai nebija pārliecības, vai ar to "ātrāk" es būtu tikusi līdz galam. Kāju posmos bija pretēji - mani varētu sist, bet ātrāk es vnk fiziski nevarētu paiet. Jātrenējas, jāskrien. Ko par to teiktu ceļgali? 1 treniņš nedēļā varētu iet cauri, bet nez, cik tas efektīvi. Ok, liriskā atkāpe beidzas, turpinam braukt. Paredzēta neliela pastaiga, jāuzstumj velo kalnā un jāiet gabals pēc azimuta. Brienam, punkta kā nav tā nav. Sasniedzam ceļu, Toms saka, ka nav riktīgi, mēs jau sen esot attālumu nogājuši. Jāsaka, ka reljefs pamatīgs, man attāluma izjūta nav ne tuvu tik trenēta, tā ka manas domas var nejautāt. Tomēr pārbrienam pāri ceļam, atkal kalnā augšā, bet tur atkal viss iet lejā. Atmetam domu kā absurdu un ejam atpakaļ. Izķemmējam visu līdz velo no otras puses, nu jau arī daloties, nekā. Ejam vēlreiz, jau 3. reizi, atkal līdz ceļam, atkal nekā. 4. reizi mežā nav jēgas iet, sākumā apkārt, bet tad, kad ieraugām gaismiņas, kas pa augšu vandās, tomēr uzrāpjamies. Protams, nekā. Nospļaujamies un braucam tālāk, un par neatrašanu mums atņem posmā jau dabūto punktu un pieskaita sodu. Izrādās, punkts tiešām esot bijis ceļa otrā pusē, no kalna lejā un atkal augšā... Atkal leģenda, atkal cenšos neaizmigt, bet tagad, atskatoties un atceroties, kā gāja 2. naktī, viss bija ok, varētu teikt, ka tad tāda maza miega atraudziņa. Ap pulksten 3iem nonākam pie Ludzas upes ietekas Ludzas ezerā - jāpeld pāri upei pakaļ laivai, ar ko pārvest velo. Es piesakos brīvprātīgi, jo izdomāju, ka pelde nenāktu par ļaunu - varbūt no miega izdotos atkratīties. Kas tev deva, ūdens joprojām silts kā piens.. Tomu apceļ, ka šis meitenes dzenot ūdenī. Kamēr plunčājamies, tikmēr piebrauc vēl 2 komandas, kas, acīmredzot, ar velo brauc ātrāk kā mēs.</div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18288290">http://www.endomondo.com/workouts/18288290</a></div><div class="MsoNormal"><br />
Mums ļauj izvēlēties - kāju vai laivu posms. Ezerā neko nevar redzēt, migla līdz augšai, tumšs, krasta līnija eksistē tikai kartē... Lai arī visi iepriekšējie [un arī visi, kas pēc mums!!] pirmās ir izvēlējušies laivas, izlemjam iet ar kājām, jo ir cerība, ka mežā kaut ko tomēr varēs atrast. Naivi, jo mums iedod 67. gada karti. Starts 3:35. Tur, kur iepriekš ceļi, tur tagad mežs līdz ausīm - kur pļava, tur tagad lielceļš iet. Apmēram nonākam līdz krustojumam, no kura var meklēt pirmo KP, kas kartē iezīmēts kā kalna virsotne. Neliels kalns, 1 augstumlīnija, tomēr it kā vajadzētu tādu pamanīt, pie tam izksatās tuvu ceļam. Lieki teikt, ka man tumsā kalni rēgojas visapkārt. Ejam iekšā. Zāle slapja, gara, man uzreiz gribas uz bāzi, kur gaida siltais guļammaiss. Ir apsolīts, ka nākamajam posmam starts 12os, bet mums vajadzētu bāzē būt pirms 11iem, tādēļ būtu laiks pagulēt, un, neslēpšu, es par 5min salda miedziņa varētu atdot ne tikai 1 karaļvalsti, bet arī visas halvas, kas man ir līdzi, kā arī to garšīgo sēkliņu maizi, ko ar gaļu plānoju ēst brokastīs. Tātad - tajā nelaimīgajā pļavā, meklējot punktu, novazājāmies gandrīz stundu, 2 km praktiski uz vietas, pa garu, pretīgi rasainu zāli, pa tādiem krūmiem, kādus es savā mūžā vēl nebiju redzējusi - vairāk kā cilvēka augumā šķībi-greizi saliekti un tā arī saauguši kārkli, nātres, vvz kas vēl.. Ejam no krustojuma, ejam no 1 ceļa, ejam no otra, rezultāts viens - nekāds. Atmetam ar roku, sāk aust gaisma. Pāri upei, kur cēlām velo pāri, kartē iezīmēts tilts, bet ļoti ticami izskatās, ka nekādi kartē sazīmētie ceļi uz viņu varētu arī neeksistēt. Iebrienam, bet šķībi, priekšā mājas, tātad esam aizgājuši pa labi, ne pa kreisi. Ejam atpakaļ, man nogurums pārākais [tā Daina, kas tagad ir baigi gudra un nu piedzīvojusi arī 2. Nakti, kārtējo reizi sprauslā un saka, ka TAS jau nu nebija vēl nekāds nogurums..], sāku bīdīt sarunas, ka varētu mest mieru un iet uz laivām. Toms pretī, ka būšot auksti, jāpagaida vēl nedaudz. Kad netīšām izbrienam pie starta, mums bija skaidrs, ka viss riktīgā tūtē... Tomēr saņemamies vēl vienam tiltiņa ieņemšanas mēģinājumam [man gan joprojām nav skaidrs, ko mēs ar to tiltiņu darītu, jo tālāk līdz punktam arī vēl jātiek, un tad patiesībā, ja negribam meklēt ceļu uz tiltu arī no otras puses, jāpeld pāri tai vietā, kur pārcēlām laivas. Vajadzēja uzreiz peldēt pāri, bet tuvākas punkts izskatījās tik kārdinošs...]. Bieži vēlāk sarunās izskanēja jautājums, vai organizatoriem vajadzēja izmantot šādu karti. Lai arī mēs patiešām neatradām NEKO, tomēr man vismaz kaut kas "aizķērās" apziņā, un varbūt es nākamreiz [ehm, nevis nākamreiz, kad nākamajā rītā atkal mums iedeva 67.gada karti, bet nākamajos mačos..] vismaz kaut ko darīšu citādāk. Beidzot arī Toms man piekrīt, ka nav jēgas - ejam vizinātes ar laivu. Punktā nonākot, milzīgs kauns, tāpēc izmuldamies, ka 2 punktus tomēr atradām :D<br />
<br />
Laivas. Starts īsu brīdi pirms saullēkta, migla sāk izklīst un celties gaisā, principā nu jau ir pavisam gaišs. Es teiktu, ka esam tieši laikā, lai paspētu uz visskaistāko saullēktu, ko savā mūžā esmu redzējusi. Tai laikā, kad gadījuma pēc neesmu aizmigusi, viena acs uz priekšu, otra uz sauli pa labi, mute vaļā un blenžu. Ezers kūp baltiem garaiņiem, bet no dzeltenīgiem mākoņiem gar pašu pamali iznirst Saule. Liela, dzeltena, perfekti apaļa bumba. Tik daudz dzeltenas gaismas, momentāls siltums, katru reizi, kad paskatos, pamale izskatās 100% citādāka kā pirms dažām sekundēm. Un to NAV iespējams nofotografēt, nestāstiet nemaz. Atpakaļ pie laivošanas - skarbi. Plecu muskuļi atsakās sadarboties, pirmie 2kp ir pamatīga cīņa ar sevi, mainot puses, Tomam arī nesanāk īsti pieskaņoties manam nemākulīgajam ritmam. Sveta pieņēmusi balasta lomu, sēž uz manas somas un saldi čuč. Ja ticam endomondo [brīžam viņam tie kilometri nav gluži vienāda garuma...], tad līdz tālākajam punktam sanāk 5km, pārmērot zl kartē daudz taisnākām līnijām, izskatās, ka taisnība vien būs. Airējam nedaudz virs 4km/h, vai tas ir ātri, nav ne jausmas, bet tai brīdī likās, ka mēs braucam visos iespējamos virzienos, tikai ne taisni. Ceļā uz 1. KP [3+ km] pēc tam, kad saule jau ir uzlēkusi un vairs nav tik interesanti, aizmigu vairākkārt, attopos tikai pēc tam, kad pēkšņi laiva sagrīļojas. Bailīgi. Toms arī esot aizmidzis, tā nu mēs tur iramies. Saule kāpj aizvien augstāk, paliek siltāks, un pie galējā KP jau karsti. Tur izbradājam visus krūmus, manā pārziņā esošā karte [BEIDZOT es dabūju paturēt maģisko papīrīti!!!] spītīgi saka, ka punkts nepavisam nav tur, kur viņam būtu jābūt. D pusē ir, bet kartē iezīmēts citur. Vai varbūt man šilierējās. Atrodam, braucam tālāk. Saule tieši sejā, jau jūtu, ka būs koši rozā, bet, godīgi sakot, vienalga [paldies organizatoriem, ka bāzē nebija neviena spoguļa, un es sevi ieraudzīju tikai mājupbraucot Statoil tualetē... Rozā kā sivēns] Līkumu līkumiem līdz finišam, mēs pamazām ar Tomu saprotamsies, vismaz airēšanas ziņā [nāks kāju posms vai bāze, un uz mani atkal brēks]. Endomondo saka, ka ezerā pavadīti 14km. Iepeldam finišā. Tauta saka, ka kāju posms patiešām esot bijis nežēlīgs, Toms izspiež info, ka to punktu, ko meklējām, tomēr it kā varot atrast. Sākas pirmie 3 grūtākie km visu sacensību laikā, jo paiet nevaru - varu nedaudz patipināt, bet cik tad ilgi tipināsi. Laivā sēžot, dibens ir lieliski sapratis, cik jauki ir tad, kad sēdi uz plakanas virsmas, ne uz pretīgā velo sēdekļa, cik jauki ir sēdēt uz vietas, nevis nemitīgi konfliktēt ar "tiem stulbajiem velošortiem", utt, rezultātā mums sanāk pamatīgs kašķis, un es labprāt neietu vispār nekur. Bet nu, ja reiz laiciņš vēl ir, un man nav spēka pat protestēt, tad jāiet. Protams, mēs neko neatrodam un atgriežamies pēc velo. Smieklīgi. Tālāk jau vien ceļš līdz bāzei 13km ar apkaunojošu ātrumu 11km/h, pa ceļam pāris punkti un finišā ierodamies 11:10. </div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18293520">http://www.endomondo.com/workouts/18293520</a></div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18312158">http://www.endomondo.com/workouts/18312158</a></div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">Tādas bija pirmās 19h. Bāzē jau saradušies un startam ir gatavi sporta klases cilvēki. Būs interesantāk, jo viņu ir 2x vairāk kā mūsu - trasē daudz vairāk cilvēku, naktī ir pamats cerēt uz kompāniju. Bet patiesībā tai brīdī par nakti nemaz vēl nedomāju, man vajadzēja apskatīt kājas. Un kājas izskatījās fantastiski. Vecās, sen iegūtās tulznas atmiekšķējušās, āda karājas, jaunās sāk rasties visās interesantās vietās, nagi atdauzīti, purvos kaut kā salasīti dažādi štrunti, kas sadzīti pēdās iekšā, sāp kreisās kājas aizmugure, jo norīvēta ar pleznu... Nu, viss pēc pilnas programmas. Toms iesaka salīmēt makgaivera skoču, jo tas nelīmēšoties nost. Tā arī izdaru. Laika gulēšanai nav, patiesībā arī negribas. Atlaižos ar kājām gaisā, klausamies, ko runā 24h cilvēki un smīnam bārdā par pārtikas gatavošanu līdzi [izklausījās, ka viņi taisās ņemt komandā izbadējušos vilku baru. Pirmajās 19h es apēdu sauju ekskluzīvi zaļajā Ludzas ezera ūdenī mērcētu dateļu šokolādē uzreiz pēc peldēšanas, putru tai brīdī, kad atnācām mājās pēc peldēšanas, 4-5 halvas končas pa ceļam un uz lauka nosperto gurķi nakts vidū. Man šķiet, ka par ēšanu biju aizmirsusi]. Daži viedi vārdi no Daces par nepareizu apģērba izvēli.<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://2.bp.blogspot.com/-g3iY7VFd214/TkOhQCsqMAI/AAAAAAAABZE/aaz7CkrmZcw/s1600/P8066583.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="240" src="http://2.bp.blogspot.com/-g3iY7VFd214/TkOhQCsqMAI/AAAAAAAABZE/aaz7CkrmZcw/s320/P8066583.jpg" width="320" /></a></div><br />
<br />
Kamēr krāmējamies, visi jau ar pompu paguva nostartēt, esam priekšpēdējie, kas paņem nākamā posma kartes. Pilsētas kartē atzīmēti punkti, un tajos jāsameklē dažādi organizatoru safotografēti uzraksti un lapās jāpieraksta aizkrāsotie vārdi. No katra vārda paņemot 1 burtu, sanāk vieta, kur jādodas uz peldēšanas uzdevumu. Teritoriju sadalam 3 daļās, un, lai gan visu savu sāpošo maliņu vārdā lūdzu gabalu, kur mazāk jāstaigā, man tiek visa kartes lejasdaļa ar gandrīz tik pat punktiem, cik šiem abiem kopā. Labi, varbūt tā bija mana iespēja parādīt, ka arī es kko varu. Burzma liela, katra komanda izvēlējusies savu taktiku- iet vai nu visi 3 kopā, vai arī, kā mēs, sadalījušies. Tikai pie priekšpēdējā punkta izlasu rūpīgāk, ka pie 2 no visiem punktiem jābūt KP, kur visiem jāatzīmējas. Pa miglu atceros Zīriņus, ko satiku parka vidū, kad šie sēdēja un štukoja, ko tālāk darīt - tur arī bija tas KP. Tā arī 2 norādītajos objektos neatradusi attēlus [uz estrādes sienas, lai arī dēlīšu tekstūra atbilda foto redzamajam, uzrakstu neatradu - varbūt tas bija iekšpusē, bet tur notika gatavošanās Ludzas svētkiem - nemēģināju līst, bet turpat netālu, laikam jau kādā bērnudārzā, uz mājiņus jumta uzraksts bija nozudis. Mājiņa 100% īstā, bet uzraksta nav], slāju uz norunāto satikšanās vietu, kur guļ Sveta un pavisam nepamodināms Toms. Otrs KP ir pavisam netālu, paņemam to un dodamies. Pa ceļam noķeram sievieti, kas mums pastāstīja, kur meklējama atšifrētā vieta. Iedzīvotāji ir ārkārtīgi pretīmnākoši. Kopā mēs esam pāri par 25 komandām - tas nozīmē pie 75cilv, un vietējie nenoguruši atbildēja uz dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Ejot uz peldēšanu, pārsvarā visi jau nāk/skrien atpakaļ... Peldēšanas posms īss, starts pludmalē, pilnā ar cilvēkiem, kas sauļojas, izklaidējas, skatās pilsētas svētku koncertu, un mēs tur tādi.. Par laimi, ļāva atstāt mantas krastā. Par nelaimi, man nepietika prāta neuzvilkt pleznas - atkal noberzu kāju. Pārpeldam, uzrāpjamies pa trepēm, noskatam bildi, kur jāmeklē KP [tāpat mēs līdz viņam netikām], peldam atpakaļ. Lēnā garā, man nemitīgi atpaliekot un cenšoties pieskriet, čāpojam uz bāzi pēc velo. Protams, ka visi makgaivera līmlentes gabali ūdenī atlīmējas, nācās pārlīmēt atkal par jaunu. Atkal čammājos, atkal Toms neapmierināts. Pieēdamies. Ēdam vēl.. Enģelis Zaiga ir savārījusi dzert, ēst, joprojām ir gaļa, līdzi iedod pastētmaizītes, pa kluso saleju velo pudelē Nestea ar kkādām garšām, par kurām gan bija pilnīgi vienalga. Otrā tīru ūdeni. Sistēma tukša, jo secināju, ka pārāk grūti kustēties [ņemot vērā, ka man svars tā jau ir 80+, tie 2l uz muguras baigi jūtami..]<br />
<br />
14:20 starts veloposmam. Kopš lielā starta pagājušas 22.5h, mēs pārsvarā nejūtamies svaigi kā gurķīši, bet, apdomājot laiku tā kārtīgi, tam tā arī nevajadzētu būt. Man ir sajūta, ka ar velo vajag braukt ātrāk, tai pašā laikā Toms un Sveta noteikti klusībā šķendējas par manu atpalikšanu kāju posmos. Žēl, ka kartes nav katram [vismaz mana ūdensdrošā mapīte ir aizgājusi neceļos, tur glabājas visas rezerves kartes, viņa ir droši nobāzta Svetas somā, es eju bez kartes], man labprāt biežāk gribētos zināt, kur atrodamies un pašai padomāt, jo vilkties Tomam astē ir vājprātīgi garlaicīgi. Es nesaku, ka es labi orientējos, nē, ne pa visam, jo, piemēram, Magnētus es neskrienu skopuma dēļ, tādēļ kur patrenēties īsti nav - uzreiz jābliež pa smago, bet man tās kartes baigi patīk. Vismaz ir, pie kā pieturēties, paskatīties un izdomāt, kur esam. No otras puses, man jau nu galīgi neliekas, ka esmu analfabēts kartes jautājumos, pirmajā, Dobeles xrace, stūrēju es. Protams, rezultāts arī bija atbilstošs :)<br />
Braucam uz niršanas pasākumu Cirmas ezerā. Priekšā nav daudzi, laikam jau viņi ir izvēlējušies pa ceļam savākt punktus pilsētā, ko mēs atstājam uz beigām. Arī šai ziņā es, ja man būtu vairāk spēka, būtu gribējusi pieslēgties - brīžam nebija ne jausmas, ko mēs īsti darām, un, atkārtošos, truli iet pēdu pēdā aiz Toma nav interesanti. Niršana notiek šādi - ārkārtigi dzeltenā, saduļķotā un visādi citādi necaurredzamā vietā, kur ūdens līmenis ir man apmēram līdz pleciem, virs ūdens atrodas sulas paka kā orientieris. Ap to 10m rādiusā jāsameklē 3 5l ūdens pudeles, uz kurām uzrakstīti burti. Mums ir karte, kurā ir 12KP, no kuriem īstie, "pilnie" esot tikai tie 3, kurus jāatrod ezerā. Bija komandas, kuras apstaigāja visus KP, uz niršanu neatnākot, un to izdarīja daudz ātrāk par mums. Mēs godīgi devāmies ūdenī [teiktu, ka vienīgā peldēšanās, kur es reāli nosalu] un meklējām. Pirms mums komanda, atradusi visus, devās laukā, tā nu mēs vismaz zinājām, ka visas 3 pudeles IR, tikai meklēšanas vaina. Tomam bija brilles, pamēģināju ienirt, un sapratu, ka "neiet krastā" - redzamība =0. Tātad jāpalēkā un jāuztausta, kur atrodas trešā pudele. Mums piepulcējas citas komandas, arī igauņi, kopīgi tiek izdomāts, ka jātaisa skaistas dzirnaviņas - pa rādiusu sadodamies rokās un griežam riņķi.<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://2.bp.blogspot.com/-P02fxK15m1k/TkOhUI0gVfI/AAAAAAAABZQ/ax_4yd073e0/s1600/DSCF1066.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="240" src="http://2.bp.blogspot.com/-P02fxK15m1k/TkOhUI0gVfI/AAAAAAAABZQ/ax_4yd073e0/s320/DSCF1066.jpg" width="320" /></a></div><br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://1.bp.blogspot.com/-mFX3cQztZaU/TkOhYPld_vI/AAAAAAAABZY/X0JbEvm6KTg/s1600/DSCF1085.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="240" src="http://1.bp.blogspot.com/-mFX3cQztZaU/TkOhYPld_vI/AAAAAAAABZY/X0JbEvm6KTg/s320/DSCF1085.jpg" width="320" /></a></div><br />
Problēmas vispirms sākas mazākajām meitenēm, tad arī es vairs kārtīgi dibenu nevaru aizsniegst, un tālāk kūļājas puiši vieni. Nav. Nav, un nav, visi sāk pamazām līst laukā no ūdens, jo salst. Arī es izlienu. Viens no tiesnešiem brien iekšā skatīties, kas par lietu, vēlāk sabar, ka daži pudeles velk laukā, lai paskatītos, bet apstiprina, ka TĀ pudele ir īstajā vietā. 24h komandas puisis izstāsta, kā dabūt punktu pie linu fabrikas, kā arī kāds mums kaut ko uzsauc par traktoriem, tomēr es to nesaprotu. Vēl pamīcāmies uz vietas, Toms mani atkal lamā par čammāšanos, un braucam tālāk. Un tad dzimst spīdoša doma patiešām arī iebraukt pie tiem traktoriem, kas tur pat vien esot, paskatīties, vai tur nav tas punkts, ko mēs ezerā neatradām. Pastaigājam starp traktoriem, un to varētu patiešām nosaukt par kolekciju. Un ir, ir, ir! :) mazais prieciņš, kaut sāpošām kājām. Braucam tālāk, izrādā, ka Latgalē kalni ir, un kā vēl. No vienas vietas, augšā-lejā, spēj tik mīt un spiest bremzes, ja nu kas. Pāris reižu pirms kalniem ieslēdzas "lēnā aizdedze" un nesaslēdzu ātrumus, bet nepalieku kaunā un puišus no 24h garām nelaižu. Tiesa, varbūt es izskatījos pārāk "pagalam", tāpēc viņi man neriskēja braukt garām - ja nu es veļos, var sanākt nepatikšanas.. :) Atgriežamies pilsētā, sameklējam kkādu agregātu muzejā [to arī mums kāds putniņš pačukstēja], braucam meklēt kkādas bildes, ko tā arī es tuvumā neapskatīju. Žēl. Punktus gan atradām. Tālāk uz linu fabriku, ko izmalām krustu šķērsu, jau gandrīz klāt kontrollaiks, un nekā. Lienam kkur iekšā, tumsā, nav nekā, pie tam ķiveres lukturīti sadauzīju, izbārstīju baterijas pa zemi. Saliku, bet muļķīgi izdarīju, ka nepārbaudīju, vai strādā. Nav laika, braucam pa taisno uz bāzi atzīmēties. Atkal ēeeeeeeeeeeeeeeeeedam, pārlīmēju līmlentas uz kājām. 30min bāzē, un dodamies tālāk. Ir laikam 17, atpakaļ jābūt līdz 8iem no rīta.</div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18386041">http://www.endomondo.com/workouts/18386041</a><br />
<br />
Vēl pilsētā, minoties pa bruģīti augšā uz baznīcu, odometrs rāda apaļus 100km uz velo. Cik ar kājām un peldus, man nav ne jausmas, bet vispār, tā kā 67. gada kartes kāju posmu praktiski izlaidām, nav daudz. Leģenda ar velo līdz kāju/peldēšanas posmam, atkal līdzi vestes, bet pleznas neņemam. Pa ceļam sanākt braukt gar kādu sētu, teju pa sakņudārzu, un mums pakaļ metas samnieks, iedzēris un tādēļ jo vairāk dusmīgs. Minam, cik ātri varam, bet viņš mūs pie velo stiepšanas pāri upītei panāk. Es sapratu tik daudz, ka viņam neesot nekas pretī, tomēr ir gan kkas pretī. Nu, viņš bija ĻOTI dusmīgs, un pat esot ticis līdz organizatoriem. Citi samnieki, izskatās, pat priecājas mūs redzēt, cauri dažam pagalmam dorši vien iziet daudz vairāk cilvēku kā iepriekšējā gadā kopā. Viņi smaida, māj un kāda saimniece pat mūs sauc atpakaļ, kad esam pabraukuši garām viņas mājai - esot jābrauc cauri, tad tik uz priekšu un pāri upītei. Dorši vien katru dienu viņi tādus kumēdiņus nedabū redzēt, ka pieauguši, it kā pēc skata prātīgi cilvēki, ir gatavi uz tādām muļķībām. 3x pāri Pildas upītei, stiepjam velo, jo nedaudz par dziļu.<br />
Pēc 20km braukšanas esam pie kāju/peldēšanas posma starta Mazā Zurzu ezera krastā [tā saka endomondo karte, zl.lv to sauc sauc par Vidējo ezeru], atzīmējamies, un mums pārbauda ekipējumu. Viss kā pienākas, atķeksē, liek izvilkt pat katru pildspalvu un atrādīt. Toms saka, ka, kā par brīnumu, mums viss pat ir līdzi, jo citas reizes neesot gājis tik gludi. Ja neskaita peldvesti, obligātais ekipējums neko daudz nesver, tādēļ nesaprotu, par ko uztraucas cilvēki xrace forumā, ja tur obligātais vispār ir tikai marle un vēl kkādi sīkumi.<br />
<br />
20:20 starts kāju posmam apkārt Vidējam ezeram, vispirms ejam izpeldēties Pildas ezerā. Pleznu, paldies Dievam, nav, drīkst peldēt tāpat, vien tā veste traucē. kurpes gan atstāju kājās, jo pēc tam jālien laukā krastā, kas zina, kas tur īsti sagaida, ka nesanāk uzšķērst pēdiņas, ar ko vēl kāds gabaliņš [tāds nieks vien, 12h līdz bāzei, pēc tam vēl bišķi] jāpieveic. Peldēt man patīk. Ja man būtu teikšana, visi posmi notiktu ūdenī, kaut 10x apkārt visam Ludzas ezeram, bet nē, ir arī jātek kājām. Nopeldu, sagaidu Svetu ar Tomu, atzīmējamies un peldam atpakaļ. Kurpes nedaudz traucē, bet tāda sajūta, ka man iet ātrāk kā dažiem citiem [24h dalībniekiem] ar pleznām, un pavisam no teikti ātrāk kā man pašai ar pleznām. Vienīgi varbūt tā ir ilūzija, jo šoreiz nav arī mantas jāstiepj pāri, atstājam krastā, jo jāatgriežas atpakaļ. Nez, droši vien ietrenētos un būtu ok, bet pirmo reizi un uzreiz šitādus gabalus.. Redzēju vēl arī, kā citas meitenes atstāja zeķes kājās, tas arī noteikti palīdzētu pret noberzumiem. Un šis nav vienīgais "nākamreiz darīšu gudrāk", ko atvedu mājās. Pieredze, pieredze... Pamatīgi noberžu roku ar vestes stiprinājumu, neko tur nevar saprast, kā labāk sakārtot. Izpeldam, ejam tālāk. Nākamo punktu kaut kā dīvaini palaižam garām, jānāk atpakaļ. Un atkal jābrien ūdenī. Satiekam Kompoc&alhols team, ejam kopā. Uznāk tumsiņa, un nu saprotu, kāpēc muļķīgi bija linu fabrikas pagrabā nepārbaudīt lukturīti - nedeg! nedeg un viss, arī pec restarta. Padauzu, joprojām nedeg. Izrādās, ka 1 baterija ielikta nepareizā virzienā, un tās nepareizi ieliktās baterijas lauka apstākļos ar īsi nogrieztiem nagiem nav iespējams izvilkt, bet apstāties negribu, Toms jau tā ērcīgs. Manāms, ka iepriekšējā naktī baterijas nedaudz palietotas, gaismiņa blāvāka. Bet vispār varonīgi, teiktu, ka traki maz tērē. Trešais punkts - kā lai to saudzīgāk pasaka - viena plaša ieplaka, pilna ar ūdeni, pieaugusi ar zālēm un kokiem, bedres vidū punkts. Nav skaidrs, kā līdz turienei tikt, tāpēc ejam apkārt un lienam iekšā pa ceļu, kur citi nāk laukā. Līkums ir, bet vismaz garantija, ka iesim pa iemītu taku, kur gājušas visas iepriekšējās komandas. It kā nav tālu, ne vairāk par 100m taisnā līnijā, bet nu zvērīgi, zem kājām ik pa laikam pagadās glumi koki, priekšā gājējs pēkšņi virs ūdens izpeldina koku, kas pārbiedē ne pa jokam [jau sāk rādīties gļuki, kā nekā neesam gulējuši nemaz, rit apmēram 30. stunda], pazūd pamats zem kājām. Ūdenī pāri par ceļgaliem. Tumsa. Tomēr es nebrīnītos, ja pārējās komandas vai pat mani komandas biedri rakstītu pavisam ko citu - iebridām atzīmēties. Punkts. :) Pēdējais KP posmā kartē atzīmēts uz mazas saliņas tajā pašā ezerā, kur sākumā peldējām. Pa ziloņu taku [ak, pēdējo gājēju prieks un laime!] aizejam līdz vietai, kur pretī aptuveni varētu būt sala. Toms izmēģinādams iebrien ūdenī, saka, ka kaut kā dīvaini, vajag atrast vietu, kur reāli var peldēt. Man miegs nāk vājprātā, knapi esmu atvilkusies līdz šejienei, tāpēc par peldi vēsā, atspirdzinošā ūdenī esmu stāvā sajūsmā. Noliekam mantas pie blakus-ieejas ūdenī, sariktēju savu lukturi pret kokiem tā, lai, peldot atpakaļ, var trāpīt uz pareizo vietu, no ķiveres nokabinu sarkano gaismiņu, ko uzkarināt niedrē pie izejas atklātā ūdenī, noģērbjamies, uzvelkam vestes un svinīgi rindiņā brienam niedrēs. Pēc pārdesmit metriem, praktiski nesamērcējis kājas, Toms atrod punktu. Priekškars. Izrādās, ka pa šo laiku starp kartes tapšanu [nemāku pateikt, kura gada, iespējams, organizatoriem mīļā 67.] un šodienu šaurums starp saliņu un sauszemi ir aizaudzis, un tik ļoti, ka prieks. Esmu dusmīga, jo no peldes nekas nesanāk, miegs nāk aizvien vairāk. Neko, velkamies atpakaļ... Komanda, kas ierodas pēc mums ar Kompotiem, sāk prašņāt, kā līdz turienei tikt, kā labāk, pa kurieni labāk. Sākam stāstīt vispēdīgākās muļķības par pleznām un vestēm, bez maz vai par Lohnesa briesmoņiem.. Bet viņi vienalga pateicīgi, jo viņiem tas aiztaupa to izģērbšanos un apģērbšanos, ko nākas izveikt mums. Finišs, mēs esam pēdējās 3 komandas, tiesneši var atpūsties. Nomazgāju zeķēs ģērbtās kājas, nost vilkt negribu, jo nav vēlēšanās apskatīt, kas tur notiek. Miegs nāk NEŽĒLĪGI.</div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18386047">http://www.endomondo.com/workouts/18386047</a><br />
<br />
Velo posmā startējam 23:20. Un SĀKĀS. Es miegu ciet un atslēdzu jebkādu domāšanu, vnk minu pedāļus. Ja pareizi atceros, ceļu tāpat turpinājām ar Kompotu komandu un vēl vienu, kurai nosaukumu, diemžēl, nezinu. Un labi vien, ka ejam kopā, jo, pēc nelielas maldīšanās uzrāpjoties kalna galā, kur mednieku tornis, sastopam vēl vairākas komandas, kas velo posmā startējušas pirms mums. Jākāpj tornī. Es knapi turos kājās un jau sāku gulēt pie katras skatīšanās kartē - tas ir diezgan vienkārši, tikai jāpārliecas pāri stūrei. Acis pašas aizveras. Uz neilgu laiciņu, kaut kāda 10. maņa vienmēr ir nomodā, jo pamostos, kad jākustas tālāk. 31h kopš starta, bez normālas gulēšanas, jo totāla aizmigšana starp 2 aira vēzieniem laivojot [jā, tas reāli ir iespējams... :D ] laikam tomēr neskaitās. Nav ne jausmas, kas mums par karti, no dažādiem komentāriem saprotu, ka tur atkal bija kkas aizvēsturisks. Pa ceļam daudz strīdu, kurā krustojumā esam, Lindai no Kompotiem ir spēks dusmoties, kārtīgi sabļauj uz puišiem, man ne visai. Lai gan domāju, ja man iedotu karti, sakoncentrēties, gribi vai negribi, vajadzētu, un varbūt tas būtu mani izglābis. Pusnemaņā braucam, vienubrīd puiši uzelpo, ka vecā karte beigusies. No nakts brauciena neatceros praktiski neko, tik pat kā būtu nosapņots. Sākumā biju noskaņota mīt, cik spēka, lai muskuļu piepūle pamodinātu. Tas pat strādāja un bariņā bija daži, kas laikam jau domāja līdzīgi, bet pārējie vai nu plīsa nost, vai gulēja. Pēc pirmajām aizmigšanām tieši uz velo man bija paniskas bailes. Principā ātrums katastrofāls, līdz 20 reti kad aizvilkām, kaut arī iespējas bija - esmu informēta, kā izskatās SEB grantenes - tad tur apmēram tā. Kalni nekādi dižie, bet gari. Manis pēc varēja viss ceļš vest kalnā, jo, tikko līdzens vai, vēl sliktāk, no kalna lejā, tā es burtiski momentā aizmigu un attapos teju pretējā grāvī. Un no kalna braukt pilnīgā tumsā ar pamazām dziestošu lukturi, neapjēdzot, ka būtu jāspiež bremzes, jo neesmu spējīga noreaģēt ne uz ko, ir bīstami. Un principā no luktura nav nekādas jēgas, jo acīm priekšā migliņa, kas rauj kopā plakstiņus. Vienā brīdī pamatīgi sarāvu stūri, jo likās, ka priekšā uz ceļa kāds stāv. Vēl vairāk nobijos, kad sapratu, ka nestāvēja gan tur nekas. Lindas jautājums par gļukiem laikam nebija bez pamata :D biju galīgi izmisusi, uzprasījos Tomam uz agrāk piedāvāto enerģijas batoniņu, neeeedaudz palīdzēja, bet praktiski nevarēja neko just. Kompoti saka, ka viņiem vajagot uzpīpēt, enerģijai (huh!), mēs ar 3.komandu aizbraucam tālāk, pēdējā KP meklējumos. Un sākot no tās vietas es gulēju gandrīz nepārtraukti. Ar kkādu smadzeņu daļu saproti, ka jāmin, nedrīkst gulēt, nedrīkst aizmigt, nedrīkst, nedrīkst... Zzzzz.......... Bāc, acis plati vaļā! [nu, cik jau nu plati, šaurā šķirbiņā.. :D ] un tā visu ceļu. Meklējot KP, mēs nedaudz pamaldamies, man pat ir iespēja apsēsties zemē, skaidri atceros pēdējo domu "a ja nu viņi, paši pusaizmiguši, aizmirst mani te?". Otrai komandai laikam apnika mūsu lēnais temps, neilgi pēc KP atrašanas aizbrauca pa priekšu. Man arī temps par lēnu - ja būtu braukuši ātrāk, es mazāk būtu gulējusi [otrs variants - tāpat visn būtu, bet es patiešām attaptos grāvī], bet tagad Sveta ir tā, kura plīst, un tur neko nevar padarīt. Toms saka, ka viņu nohipnotizējušas priekšā braucošo sarkanās gaismiņas, tas arī bīstami. Pēdējam braukt ir bīstami, jo tik pat labi var palikt grāvī un saldi aizmigt. Vienā brīdī Toms uztaisa avāriju, pēc tam lepns rāda savu ārkārtīgi māksliniecisko zilumu pa visu augšstilba iekšpusi. Esot pamodies ar velosipēdu virsū. Kad izbraucam cauri Rancāniem, man rādās viss pēc pilnas programmas. Sarkanas gaismiņas priekšā, cilvēki sānos un vēl visādas nejēdzības. Sevi pa vaigiem sapļaukāt brīžos, kad esmu tik pamodusies, ka saprotu - nav labi, sāku jau sen, tikai tam nav nekādas jēgas - nevar sev tik stipri iesist, kā arī - sāp taču. Pārējos momentos man līdz apziņai īsti neaiziet, ka es braucu un ar velo vajadzētu nedaudz vairāk uzmanīties. Posmu mēs braucām 4h, vidēji par 1-1.5h ilgāk kā pārējie no expert klases. Ja būtu kaut kādi maršruti, ar ko salīdzināt, varētu paskatīties, vai mēs vnk DRAUSMĪGI vilkāmies, vai arī maldījāmies. Šai posmā atklājās daudz, daudz lietu, ko es labprāt darītu citādāk, bet lai paliek uz manis pašas sirdsapziņas. Iespējams, es daudz ko neatceros :D un kopumā tas bija drausmīgi, lai arī es, brīnumainā kārtā, nenovēlos un nesadauzījos.</div><div class="MsoNormal"><br />
Nākamais posms ar kājām. Jā, protams, defaultā 67.gada karte :) mums ir 20min, lai atrastu punktu, ko mēs tā arī neizdarām. Līdz vietai, kur jānogriežas no stigas, tiekam, es pat atrodu KAUT KO, kas pirms 40 gadiem varēja būt ceļš. Laiks beidzas, degunus nokāruši slājam atpakaļ. Pēkšņi pārbīstos, jo no krūmiem man sejā kāds bāž roku. pēc sekundes saprotu, ka tas ir vinekārši lapains zars... Tagad mums ir ļoti nedaudz laika, kurā varētu pagulēt turpat uz koka sola, Toms atlūzt momentā. Es arī mēģinu, bet miegs vairs tik ļoti nenāk. Gaisma ir klāt, gribas iet tālāk, bet nav tik pārliecinošu argumentu un skaļi saku, ka derētu nedaudz atpūsties. Pirmās 10min skaidri dzirdu, kas notiek apkārt, kāds ierodas finišā, paskatās uz mums, iepīkstinās, neviens nesaprot, kur palikuši igauņi, tālāk tiek atstāstīts tas, kā Toms pamodies zem velo. Vēl 10min akmenscietā miegā, un esmu augšā. Mēģinam pamodināt Tomu, viņam, šķiet, varētu sist, arī tad nepieceltos. Tomēr pārliecinam, ka jāiet.<br />
<br />
Nu jau pavisam gaišs. Mums priekšā ceļš līdz bāzei, kurā jānokļūst līdz 8iem, pa ceļam daži KP. Igauņu joprojām vēl nav. Sākumā atkal braucu pusguļus stāvoklī, bet pamazām organisms saprot, ka laukā gaišs un nav ko muļķoties - jāsāk strādāt. 300m no 1.kp, kur iebrienam krūmos viņu meklēt, mums garām pašaujas igauņi, Maret uzsauc, ka pārāk ātri mēs esam iegājuši. Velkamies laukā, braucam. Kad klāt īstais punkts, viņi jau viņu ir paņēmuši un ceļmalā guļ. Viņa vien nosaka "mistakes, mistakes", un rāda, lai ļauj atpūsties. Tik arī bija, knapi mēs esam uz velo, kad šie jau ceļas un arī brauc. Mēs pa taisno, pa meža ceļu, viņi apkārt, pa šoseju, un mūs atkal apsteidz. Uzvelku ātrumu līdz 35, pa asfaltu var, bet sekotāju nav, Sveta nolūzusi un laikam uzreiz neuzķer ideju par aizvēju, man ir daudz spēka vilkt. Pa asfaltu, kur jāpiepūlas nav [jo nedrīkst jau braukt 2x ātrķa par pārējiem], tik min, braukšana viltīga - aizmiegu apmēram ik pēc pāris minūtēm un atjēdzos vai nu ceļa labajā pusē uz nomales, vai kreisajā, jau pāri baltajai līnijai. Šermuļi skrien pār kauliem, kas notiktu tad, ja tomēr kāda mašīna parādītos.. 4.reizi satiekam biedrus igauņus, kad šie visi 3 (!!!) ir uzrāpušies ūdenstornī. Saku, ka vajadzēja tikai 1, sašutuši par to, ka neviens viņiem nav pateicis, kaut ko igaunuski bubina. Tornī kāpšana ir viltīga. 5-6m augstumā sākas trepes, līdz tam jātiek pašu spēkiem. Spēka ta nava. Atstiepjam no drupām garāku baļķi nekā tas, kas jau piesliets. Tomam vienalga nesanāk. Es to nevarētu izdarīt arī pavisam svaiga. Izplānojam, kā varētu Svetu ar abu resno stiepļu/stieņu, kas karājas no torņa, palīdzību dabūt augšā līdz trepēm, viņai bail, nepiekrīt. Pārlaižu acis apkārt un ieraugu, ka mājā pār pļavu pie sienas pieslietas kāpnes. Sveta ar Tomu iet pakaļ, atnes pavisam citas, garākas. Tais mājās neviens nedzīvojot, neesot zāle nobradāta, utt. Pieslienam un, lai visiem tas prieciņš, uzkāpjam atzīmēties visi 3. Tagad priekšā tikai ceļš uz mājām, jānobrauc gar krustu, pie kā atrodas pēdējais punkts. Labi, ka izvēlamies lauku ceļu, jo uz šosejas atkal būtu lielais miegs klāt - te, gluži pretēji, jāuzmanās no katra akmeņa un rises - ir ko darīt. Naktī gan es te arī būtu palikusi. Iebraucot pilsētā, Toms izdomā, ka īsākais ceļš ved cauri kādai teritorijai. Piebraucam pie vārtiem un redzam, ka visi, kas braukuši, griezuši riņķī, tomēr vārti ir vaļā, tikai ķēde ielikta tā, lai aplam nevirinās. Stiepjamies iekšā. Izbraucot cauri, mums pretī rej suns un neapmierināts slāvu jaunietis prasa, ko mēs te daram. Nedaudz izmelojos, ka vārdi bijuši līdz kājai vaļā, Toms saka, ka mums vnk jātiek cauri. Puisis dusmīgs, vaļā neko nevēršot, tāpēc mēs pārceļam velo un paši rāpjamies pāri sētai. Pāri dzelzceļam, pilsētā, un jau mājas. Uztaisam pauzīti ar brokastīm, noskatāmies, kā dažas 24h komandas atlūzušas, nav viņeim bijis spēka iet līdz galam. Ko ta mēs, mēs uz 44h esam atbraukuši un, ja reiz samaksāts, tad gribam izklaides par visu naudu - jābrauc tālāk uz pēdējo laivu-kāju posmu.</div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18386036">http://www.endomondo.com/workouts/18386036</a> [velo nakts posms+mēģinājums brist mežā kāju posmā + ne līdz galam pabeigts veloposms līdz bāzei, endomondo aparāts izrādījās neizturīgāks par mums]<br />
<br />
Laicīgi nobrīdinu Tomu un Svetu, ka ar kājām Daina šodien vairs neies, pēdas sāp, tulznas, visi skrāpējumi un noberzumi.. Pēc pauzes apsēsties uz velo nav iespējams, tāpēc abi ar Tomu braucam kājās līdz pat pludmalei. Mums ir paveicies - laiva ir uz vietas, varam braukt uzreiz. Laivā atkal nedaudz jāatceras, kā jāairē, un tad jau palēnām iet uz priekšu. Izairējām pa kanāliem, apstiepām ap tiltu un paslidinājāmies zem nogāztiem kokiem. Pie grāvja ieteikas ezerā nedaudz pamaldījāmies, tur mūs atrada vēl viena komanda, bet beigās tomēr aizbēgām no viņiem - kamēr viņi paņēma punktu, mēs aizīrāmies līdz nākošajam uz salas, un satikāmies atpakaļceļā. Spēka vēl daudz, gribējās pamačoties, bet viņi mūs nobildēja un palaida garām bez cīņas. Finišā dažas minūtes pēc 11iem... </div><div class="MsoNormal"><a href="http://www.endomondo.com/workouts/18399156">http://www.endomondo.com/workouts/18399156</a><br />
<br />
Un VISSSSSSSSSSSSSSSSS! nedaudz neticējās, ka vairs nav nekur jāiet, ka beidzot tikšu dušā [lai arī pa ūdeni nodzīvojāmies, šķiet, lielāko daļu laika, tas tomēr nav TAS], ka, ja man sagribēsies es tūlīt pat varēšu pagulēt, un nevis kaut kad uz velo stūres.<br />
<table align="center" cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://2.bp.blogspot.com/-q3IfOQqxhFo/TkOhfW1J7GI/AAAAAAAABZs/qbMagyXaJ1U/s1600/07082011345.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="400" src="http://2.bp.blogspot.com/-q3IfOQqxhFo/TkOhfW1J7GI/AAAAAAAABZs/qbMagyXaJ1U/s400/07082011345.jpg" width="223" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Zīriņi pēc finiša mazgā kājas</td></tr>
</tbody></table><br />
<br />
No Laumas paņemto guļammaisu neizmantoju, tomēr tas man bija lielisks stimuls braukt, jo zināju, ka, iespējams, kad tiksim bāzē, varēšu ieritināties siltumā. Brīžam šo sajūtu tik ļoti spēcīgi vizualizēju, ka patiešām momentā aizmigu... uz velo. Mirgojošā sarkanā gaismiņa noderēja, piesēju pie ķiveres un ceru, ka tas palīdzēja ieraudzīt mani un pa miegam neuzskriet virsū.<br />
<br />
Biju gaidījusi, ka finišā būs nespēks un nespēšana pārspļaut pār lūpu. Noteikti nebija mazuma piegarša, tomēr pēc tam, kad biju veiksmīgi iesākusi dušu rindu un nomazgājusies, sajūta bija diezgan dejojoša, ne vairs kas sāp, mīkstajās čībiņās tulznas nejūt, par muskuļu sāpēm vispār nav ne runas. Uz brīdi aizmirsās, ka aiz muguras 43h [no starta līdz finiša, ieskaitot atpūtas pauzes] un daudzi jo daudzi kilometri. Tāpat brīnums, ka iztiku bez traumām, jo tajā nakts veloposmā mierīgi varēja nosisties. Biju gaidījusi, ka pasākums būs skarbāks. Jā, skarbāku es pati viņu varēju padarīt, ierodoties pietiekami satrenējusies, lai varētu arī tā kārtīgi uzskriet. Bet peldēšanas posmi iepriekš redzētajā plānā izskatījās trakāki, tāpat velo. Miegs nenāk, tāda viegla eiforija. Aizejam paēst, tur mūs uzreiz sagaida un nosēdina pie galda. Es, laikam jau pēdējo diennakšu maz-ēšanas rezultātā, savu porciju nespēju notiesāt, vairāk gribas dzert, dzert, dzert..no finiša līdz pat vakaram iztukšoti 6l šķidruma.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="http://2.bp.blogspot.com/-XqAWn1RJKqs/TkOl_QSLJSI/AAAAAAAABaA/YJqtA4M-JCI/s1600/Clipboard01.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" height="320" src="http://2.bp.blogspot.com/-XqAWn1RJKqs/TkOl_QSLJSI/AAAAAAAABaA/YJqtA4M-JCI/s320/Clipboard01.jpg" width="238" /></a></div><br />
8. vieta 8 komandu konkurencē, mums vēl iedeva sodu 2 posmos par neatrastu 1kp [veloleģenda 1. naktī] un neatrastu nevienu kp [kāju posms 2. naktī no rīta].. gribēt var daudz ko, bet diez vai es biju pelnījusi, ņemot vērā "perfekto" fizisko un organizatorisko sagatavotību. bet bija labi!! bija ĻOTI, ĻOTI labi!!!!!!!!! komanda super, konkurenti izpalīdzīgi un nepārspējami, organizatoriskajai daļai es nespēju piesieties NEKUR. tiesneši starpfinišos bija fantastiski un smaidīgi, pajokojās un uzmundrināja, kaut paši diez vai dabūja pagulēt tik daudz, cik gribētos. Ar kāru aci vien nopētīju 1. rīta laivošanas punktā guļammaisā ietinušos stāvu..</div><div class="MsoNormal"><br />
</div><div class="MsoNormal">režīma ziņā jūtos gatava Rīgas xrace un pēc tam uzreiz 12:30 velobraucienam Mazsalacā.<br />
<br />
<o:p></o:p></div><div class="MsoNormal"><br />
p.s. nocietusies pēc ātruma, vakar biju<a href="http://www.xc.lv/mtb/ride/index.php?id=147"> izbraukāties ap Ķīšezeru</a> [man 54km, vidējais 17.5, nez, kur Reinis dabūja tādus ciparus]. 3h laikā ar mani notika viss tas, no kā es baidījos tās 43h - novēlos tā, ka tagad kliboju, elkonis arī sāp, kompānija pat piedāvāja braukt tālāk pa šoseju, pārplēsu ķēdi un sačakarēju ātrumus. vēl tikai kaut kur riepa jāpārdur.. bet brauciens bija traki labs! :)<o:p></o:p></div>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com5Ludza56.540452353687783 27.72699498465578956.460505853687785 27.555905984655791 56.620398853687782 27.898083984655788tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-30489351268855782032011-07-25T15:11:00.002+03:002011-08-09T13:04:49.260+03:00Mazsalacas novada kauss, 2. posms, 24jūl2011Tā nu, sestdien nospēlējušies volejbolu un futbolu pludmales smiltīs, sadzērušies vīnu un izsmējušies tā kārtīgi, vakar braucām uz Mazsalacu. Trase no 1. reizes atšķirīga, bet bildēs redzētais man patika. Kamēr visi "lielie" brauc XC čempionātā Ozolkalnā, tikmēr pārējie, tie, kuriem kopvērtējums svarīgs vai citi iemesli, ņemas pa Mazsalacu.<br />
<a name='more'></a><br />
Startā, protams, visi lien priekšā, bet, tā kā man ir zināma galvenā konkurente Iveta, kurai pagājušo reizi pārāk viegli atdevu 3. vietu, tad es nekur īpaši nesteidzos - priekšā vēl 40+ km, viss var mainīties. Sākumā visi brauc barā, tāpēc pat nepamanu posmu pret kalnu, ar kuru dusmīgi strīdos 2. aplī. Un patiešām - ja 1. apli nobraucam +/- barā, pat netālu pirms apļu maiņas/finiša līnijas esam vairāki kopā, tad, kā pirmsfiniša kalniņi izreto bariņu, tā arī 100% visu 2. apli nobraucu viena - ne mani apdzen, ne arī es kādam paeju garām. Pirmajā aplī vairākos kalniņos ātrumi nesaslēdzas, palaižu garām savu konkurenti, bet pamanos paturēt viņu acīs un dubļu posmā apdzenu. Man dubļos nesanāk iebraukt gar maliņu, nākas testies pa taisno iekšā, un tas laikam atmaksājas, jo tur nebija ne akmeņu, ne sakņu, ko vajadzētu asi apbraukt - tikai sparīgi jāmin, lai tiktu cauri. Otrajā aplī izbraucu pa šķietami vieglāko/sausāko ceļu, bet tur nākas pat ielikt kāju pie zemes, lai nenoveltos ar seju tieši dubļos. Trasē ir 2 mazas upītes, kurām izbraucot cauri, kurpēs ielīst patīkami vēss ūdens. Tā vispār, lai arī rīta pusē smidzināja, virs galvas karsta saule, labi, ka pārsvarā jābrauc pa mežu. Otrajā aplī, kad akurāt nav jābēg no sekotājiem, garie, taisnie posmi garlaicīgi, liekas, ka visu laiku pretvējš, grūti mīties, kā arī esmu tik piekususi, ka ne visu laiku skatos uz kokiem ceļa malās - brīžam bail, ka esmu aizbraukusi par tālu, un nu būs jāgriežas atpakaļ. Par laimi, tā nenotiek. Mani gandrīz noķer, kad apstājos pie vīra, kam pārtrūkusi ķēde. Par abiem noņemam manu velosomiņu, kurā aši atrodu instrumentu maciņu, iegrūžu rokās un jau sēžos uz velo, viņš vēl paspēj mani kārtīgi iestumt. Pie nākamā līkuma Iveta jau vairs nav redzama. Izbraucot no meža dažus km no finiša, priekšā redzu meiteni, kas stāv ceļmalā, redzams, ka taisās kāpt atpakaļ uz velo. Pajautāju, vai viss ok, nopriecājos, ka vēl vienu esmu apdzinusi. Nedaudz izbrīna tas, ka meitene, lai arī redzami svaiga, nemaz nemēģina man tikt līdzi, bet jāminas cik spēka, nav laika domāt. Pretī, protams, vējš. Pirms finiša burtiski pēdējā kilometrā organizatori ir atraduši taciņu gar stāvu krauju [lietainā laikā liela daļa braucēju attaptos daudz zemāk, grāvī], 2 apaļiem akmeņiem bruģētus kalniņus, stāvu nobraucienu un vienu kalnu, kurā, ja pareizi sapratu, esot uzbraukuši tikai 2 cilvēki. Finišā, protams, arī jābrauc tieši kalnā. Viss. Dzeramā pudele, kuru izdzeru tukšu [savējo piebeidzu 5km pirms beigām, nospriedu, ka nav ko taupīt], man tiek pienesta putra. Otrajā aplī neuzbraucu tikai (hehe) 3 kalniņos, par to milzīgs gandarījums, pirmajā gan stūmos krietni vairāk. Šoreiz bruģētais kalniņš likās pasaka, pagājušo reizi laikam mani paņēma uz izbrīnu. Sagaidu sekojošās meitenes, viņu tādā vienā bariņā šķiet pārāk daudz, kaut kas "nerīmējas". Viena no viņām tūlīt ceļ skaļu protestu par to, ka meitene, kurai pabraucu garām pirms finiša, esot kaut ko nogriezusi, jo visas jau drīz pēc starta esam viņai pabraukušas garām. Arī Iveta, kas man šodien bija galvenā "apdzenamā", saka, ka īsti tīrs kaut kas neesot. Rezultātus fiksējošais puisis saka, lai neuztraucamies, jo viņa tāpat nebūs kopvērtējumā - nebija piedalījusies 1. posmā. Punktus gan čakarē. Nomazgājos zem krāna, rokas, kājas dubļos, bet šī laikam ir pirmā gonka, kur nekritu, braucu pietiekami prātīgi. Apskatamies apkārt, parunājamies, un apbalvošana. 3. vieta, nepazīstu. 2. arī ne. Dūša sašļūk, jo zinu, ka mani un Ivetu nevajadzētu šķirt vairāk par 1 vietu, un tad mani izsauc kā pirmo.. Interesanta sajūta, tā kā neticas nedaudz, ka man priekšā nebija nevienas no manas grupas [iepriekš kārtīgi izpētīju, kas tad vēl manā grupā taisās startēt]. Kopvērtējumā esmu viņai garām, bet, tā kā joprojām izskatās, ka nav godīgi, tad man nav milzīga apmierinājuma. Abas pārējās meitenes uz pjedestāla tā arī neuzkāpj, stāvu viena pati, pagrozos un kāpju nost. "kaitīgā meitene" pēc brīža jau redzama ar šampi rokās, interesanti.. Apmaldīties nav grēks, visi apmaldās [un momentā atceros, kā rogainingā 6h vietā reiz no meža izlīdām pēc 12h]. Ir parādījušies rezultāti, 2. aplī viņa ir iebraukusi 4min pēc manis, kā 5. visā grupā. Nu nu...<br />
43km, 2h27.<br />
Pēc finiša - neko saldu. Gribu gaļu, gaļu, gaļu un kko skābu/sāļu. Twitterī izteicu domu, ka varētu ražot pulverus ar žāvētas gaļas garšu, tādiem būtu piekrišana :) pārtraucot viens otru pļāpājam par trasi, braucam atpakaļ uz Valmieru, veikalā čipsi, skābas končas, ābolu sula, mājās ar aplausiem tiek sagaidītas kotletes ar makaroniem. Mieeeegs. Galva dulla, vakarā pastaigājam pa svaigu gaisu, un atkal mieeeeeeeegs :)Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com1Mazsalaca57.864549376789 25.03213489802249157.759942376789 24.819881898022491 57.969156376789 25.244387898022492tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-32403022168912491192011-07-11T04:27:00.004+03:002011-07-13T12:16:45.182+03:00Xrace Cēsīs, gari, smagi, bet ar laimīgām beigām, 9jūl2011<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;">Pēc <a href="http://ddaina.blogspot.com/2011/06/xrace-dobele-debija-11jun2011.html">Dobeles posma</a> man uzrakstīja Mārtiņš un jautāja, vai es gribētu startēt sporta klasē. Padomāju. Piekritu. Un Brāziens 3. reizi pieteicās startam, 3. reizi viņiem jauna meitene līdz. Izvēlīgi tie vīrieši... Ar Mārtiņu 1x bijām xc.lv foruma treniņā apkārt Ķīšezeram, ar Artūru diemžēl nesanāca, bet, kā izrādījās, nekas netika zaudēts. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;">Piektdien vakarā izbraucām no Rīgas un jau pēc neilga brīža ēdām pirmsstarta vakariņas Mārtiņa "ārpilsētas villā" Priekuļos. Lai arī par startu nedomāju, nakts likās gara jo gara, mežs visriņķī, un svaigais gaiss tā vien prasās tikt ievilkts dziļi, dziļi caur visām porām. Un nakts vidū suns ielec blakus, grib, lai viņu samīļo. Ceļamies ap pus8iem, brokastis, kravāšanās, un jau pirms 9iem esam Cēsīs uz kapteiņu sanāksmi. Izrādās, ka nav vis tik vienkārši, ar velo jābrauc uz netālo Ninieri, lai 10:00, atskanot starta saucieniem, lektu ezerā.</span></div><a name='more'></a><o:p></o:p><br />
<div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Peldēšana</b>. Pirmajā posmā jāapmeklē 3 bojas, jāiepīkstinās un jāiegaumē skaitļi, kas rakstīti uz bojām. Pirmsstarta nežēlīgie jociņi par to, ka kopā būs jāsaliek sos telefons, uz kuru zvanīt nelaimes gadījumā. Tiem, kam atmiņa švaka, tiem.. lai Dieviņš stāv klāt. Glābšanas vestes obligātas, pirmo reizi peldēšu šādi apģērbusies, un Mārtiņš savāc pēc skata mazākās vestītes. Kas notiek, ja 120 cilvēki vienlaicīgi iebrien ūdenī un kuļas uz aptuveni 100m no krasta iestiprinātu boju un tik pat vienlaicīgi cenšas iepīkstināties stacijā? Milzīgs juceklis notiek. Es ar zobiem un nagiem turējos pie bojas, jo paniskas bailes no tā, ka kāds uzliks smagu roku uz pleca un noiešu pa burbuli. Kliegšana, bļaušana, un to cilvēku, kam tiešām izdodas atzīmēties, ir maz, pie tam viņi nemaz netiek laukā no centra, jo nemitīgi kāds spiežas virsū. Pēc kāda laika piepeld tiesneši un saka, ka pirmajā pietiks ar vnk iegaumēšanu, lai peldam uz nākamo. Par laimi, esmu pareizajā virzienā, un veicīgi vicinu rokas un kājas. Pie otrā punkta viss notiek organizēti, visi stājas puslīdz glītā rindā un godīgi atzīmējas. Trešais/pēdējais, un esmu laukā. Puišu vēl nav, saprotu, ka viņi palikuši cīkstēties par atzīmēšanos, paņemu kartes un aši ģērbjos. Pēc neilga laika atskrien arī Artūrs ar Mārtiņu, izlemjam braukt pa lielāku ceļu nedaudz ar līkumu, un aiziet! <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Score-O</b>. Veloparkā jau pārāk daudz velosipēdu, man bail paliek, ka esam pēdējie, tagad pēc rezultātiem izskatās, ka gandrīz tā arī ir. Ezerā uz bojām bija skaitļi, un, tos ievietojot izteiksmē, iegūstam mežā atrodamo punktu skaitu. Katram KP ir vērtība 1..5, kopā jāsavāc 25, turklāt par katru +/- 1 punktu pienākas 10 soda minūtes. Jau pie ezera izdomājuši, kur iesim, duram mežā iekšā. Pirmais viegls, vienīgi līdz tam jārāpjas lejā no ārkārtīgi stāva kalna. Uz nākamo ejam kaut kā interesanti pa taisno, nonākam ezeriņa krastā. Ezeriņš ir caurbrienams, pamatne interesanta, un laikam pēc kājas apsaldēšanas pirmo reizi ar kurpēm tik droši vazājos pa ūdeni. Tikai soma jāpaceļ, lai nesamērcējas. Brienam pāri. Divreiz. Nākamais pašā kartes malā, nav labi, nav labi. Tiešai tā es teicu, kad ar saviem velošortiem un numura krekliņu bridu cauri nātrēm precīzi manā augumā. Pašai kauns, bet brīžam sāku čīkstēt, ko Mārtiņš, iepriekš lūgts mani nežēlot, veiksmīgi apklusināja. Atrodam. Nākamie nav caur nātrēm, es neprotestēju. Pēkšņi tiek sarēķināts, ka mums jau ir 3 punkti par daudz, neliela panika meža vidū, bet - kas izdarīts, izdarīts, tomēr šo faktu bieži jo bieži pieminam. Ja kāju posmā iečekojāmies kā 12., tad nu ir pagājušas 2h, un no posma izejam kā 34., tai brīdī to varēja nojaust pēc atlikušo velo skaita. Blakus komandai iedod 30min sodu par to, ka mežā nav bijusi līdzi aptieciņa, mums ar somu viss ok. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;">Tālāk <b>velo leģenda</b>, kur uz lapas ir daudz mazu kartīšu ar krustojumu attēliem, kuros bultiņa rāda pareizo virzienu, bet skaitlis zem kartes - attālumu līdz nākamajai mazajai kartītei. Sākumā man tiek iedalīta attāluma mērītāja loma, tomēr pēc garāka kāpuma, kura galā es vairs nekādus ciparus neatceros, puiši saprot, ka viss jādara pašiem. Es, bēdīga un nedaudz piekususi, tik minu līdz. Pārsvarā nekādas milzīgas maldīšanās nenotiek. Pēc garāka kāpuma uz Cēsu pils parku esam jau 24.vietā, sāk līt lietus. Mārtiņš sašauj bultas, un mūs palaiž tālāk, jābrauc uz Ozolkalnu, uz virvju posmu. Ceļā līst jau pamatīgi, viss ūdens, kas uz ielām, nonāk man tieši sejā, visi dubļi, kas uz zemes ceļa, arī. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Virves</b>. Tā kā pagājušo gadu biju Siguldas Mežakaķī, no virvēm man nav bail, galvenais ir pieāķēties, un nekur īpaši tālu nokrist nevar, un, par laimi, man to neizdevās pārbaudīt. Pirmais nelielais posmiņš visiem kopā bez stiprinājumiem, tad mūs "apģērbj" un palaiž katru savā trasē. Mūsu komandā meitenes ir vārgais dzimums, es eju "FUN", kas patiešām arī izrādās fun, ja vien ne bailīgā nolaišanās, kuras beigās trases atbildīgajam tomēr izdodas noķert manus 80kg + paātrinājuma rezultātā iegūto svaru. Puišiem ir jautrāk, Artūrs saka, ka esot bijis jālec lejā no vairāku metru augstuma, un interesanta trīšu sistēma lecienu tomēr nobremzē. Man neļauj atpūsties, jāskrien tālāk.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Orientēšanās</b>. Apvidus – Ozolkalns. Paskatoties uz reljefu, man aukstas kājas, jo pār koku galiem var gandrīz vai jūru redzēt. Tikai aiz ielejas nākamais kalns priekšā, un pieļauju, ka tajā jārāpjas augšā. Mūsu draugi no Triatel komandas un Strēlniekiem mūs neatstāj vilkiem par barību, mēs arī īpaši necenšamies atpalikt, un cilpojam cauri visiem brikšņiem. Pēkšņi man kaut kas iekož pirkstā. Artūram kājā. Meitene aiz muguras arī neapmierināta. Bites tās nav, bet kaut kas tik pat sāpīgs, vēl pēc ilgāka laika aprunājam "kaujas rētas". Tomēr - štrunts par bitēm, bet tās mazās eglītes... Jāatvainojas par atkārtošanos, bet ložņāt pa tādu mežu tik trūcīgi ģērbušamies cilvēkam kā man nepavisam nav interesanti. Nebija spēka neko apzvērēt, bet es droši vien būtu 101.reizi nosolījusies vairāk šādā paskatā mežā nelīst. Saule īpaši nekarsē, bet varbūt tādā biezoknī to vienkārši nejūt, toties visādu kukaiņi gan pa brīdim pielido pabaroties. Apkārt tik daudz melleņu, ka sirds lūzt skatīties, tomēr nav spēka pieliekties - var vienīgi, rāpjoties kalnā, izlikties, ka atbalsties ar rokām pret zemi - jā, tieši tik stāvs tur bija. Mārtiņš ir savā elementā, ik pa brīdim man uzbrēc, lai kustos ātrāk. Sadusmojos un slāju arī, kožu mēlē, lai nelamātos pretī. Artūram arī kaut kas nepatīk, bet laikam jau arī viņš saprot, ka kaut kā no meža laukā jātiek. Man karti ļāva neņemt līdzi, nav ko domāt. Uz posma beigām kartē atzīmēts dzirdināšanas punkts, un tā nu, kuram pietiek spēka, nometas ceļos pie jaunieceltās dievības Strautiņa. Es arī pa kluso, lai Mārtiņš neredz, ka atpalieku, ūdens tik patīkami ledaini auksts, ka uz brīdi visas sāpītes azmirstas. Un tad atkal ar eglītēm kā ar rīvi pār visām rētām... Mežā, ejot kalnā augšā un ripojot lejā, un to atkārtojot neskaitāmas reizes, esam pavadījuši praktiski 2h, par 20min ilgāk kā MIX uzvarētāju komanda, toties viņi nav čammājušies pirmajā kāju posmā. Vairākas reizes gan uzreiz pēc tam, gan, pieļauju, joprojām, tiek atkārtots, ka bez Triatel puišiem mēs joprojām [un "joprojām" nozīmē patiešām JOPROJĀM] meklētu kādu punktu. Esam uzrāpušies līdz 20. vietai no 40 komandām, un ir JĀMIN cik spēka. A spēka ta nava. Mani aizdzen pārvilkt kurpes [kaut kā izskatās, ka es vienīgā braucu ar velokurpēm, bet mana jaunizveidotā ticība neļauj braukt ar velo bez klipšiem. Kā uzsēdos pavasarī, tā tikai apmēram 3x esmu "grēkojusi", braucot ar parastajām kurpēm... ar klipšu pedāļiem], atpūsties neļauj, pasēdēt neļauj, padzerties no organizatoru isostar glāzītēm neļauj. Apēdu pēdējo želeju, papīrīti noglabāju somā [braucam zaļi!] un stiepju velo laukā no parka.<o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Veloposms līdz finišam</b>. Draudzīgo komandu trijnieks saglabājas, sarunājam vajadzīgo punktu un braucam.. Braucam.. Un kalns lejup. Es tā pasmejos par pretībraucošajām komandām, sak, minieties, minieties, un pati izspiežu līdz 67km/h, citi arī priecājas kā mazi bērni :) Lejā redzam, kā, punktu paņēmuši, aizbrauc konkurenti, kurus viegli var pazīt - mums nepatīk neviena komanda, kura brauc mums pa priekšu un kurā ir kaut 1 meitene. Punkts atrodas caurtekas vidū - lai neveidotos sastrēgums, pa vienu galu jālien iekšā, pa otru laukā. Tikko bija karsta saule, bet te iekšā tik patīkams vēsumiņš, un ūdens ap un iekš kurpēm skalojas... Un tad jau par mums smīn nākamie lejupbraucēji, jo, izrādās, jāvelkas atpakaļ augšā. Minam, minam, un, kad es domāju, ka jau pietiks varbūt, puiši saka - "reku, pirmais līkums..". Ieraugu Tomu ar komandu, esmu šokā, jo šķiet, ka viņiem būtu jau jābūt finišā, bet viņi tik laižas no kalna lejup. Tomēr, tā kā šī bija izvēles distance, uz to paļauties nedrīkst. Vienalga - štrunts par vietām, man tajā vietā dzīvība tika izkūpināta, es tik minu, minu, un nekustās tas divriteņu lopiņš uz priekšu!!!!! Artūram spēka daudz, viņš mani stumšus uzstumj kalnā, es, kaunu rīdama, minos, cik pašai spēka. Praktiski panākam meiteni ar sarkanajiem matiem, kura sāka braukt, kad mēs nobremzējām lejā un līdām iekšā trubā. Viņa kalna augšpusē stumjas, tomēr komandas biedri jau priekšā, pieļāvu, ka aizvilks ātri vien. Abas puišu komandas vēl cīnās. Man, protams, atpūsties diez ko neļauj, nolemjam būt ļauni un atstāt viņus meža zvēriem, paši aizbraucam uz priekšu. Pēc pagrieziena redzu, ka meitene joprojām min sparīgi, bet uz priekšu neiet, saku, ka jāsaņemas, jo viņa plīst. Saņemamies un nākamo punktu, kas arī nosacīti kalniņā, paņemam pirmie. Pa granteni pāri 25km/h [akdievs, man vēl ir tik daudz spēka?], iebraucam pilsētā, atkal ceļš lejup, bet tas ir vājprātā mānīgi. Vēl viena caurteka, kam cauri var tikt vienīgi rāpojot uz ceļgaliem. Caur apglumējušu, apaugušu trubu. Iespējams, es sūdzējos par to, bet vispār ūdens patīkami auksts. Pieļauju, ka "skaidrā prātā" tur pat tuvumā nelīstu, bet tai brīdī jau biju tik piekususi, ka paņemtu punktu, lai arī kur tas atrastos. Man saka, ka VISSSSSSS!, un es, naivā, arī noticēju. Finišs atrodas kalna galā, stikla kalna galā, kurā pēdējiem spēkiem, ar zobiem iekrampējoties stūrē, jāuzvelkas augšā. Atkal nāk palīgā Artūrs, kuram tas, izskatās, nesagādā nekādu piepūli, un mani stumj. <o:p></o:p></span></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;"><b>Finišs</b>. Iepīkstinamies, viss beidzies, bet īsti nesaprotu, kas notiek. Pilnīgi vienalga, kura vieta, kāds rezultāts, un pilnīgi vienalga, kas notiek apkārt. Redzu Tomu, atpazīstu meitenes no stiprajām komandām, cilvēku tik daudz, ka šķiet - mēs pamatīgi kavējam. Pirms starta saplīsa mans uzticamais pulkstenis, un tāpēc var teikt, ka laimīgie laiku neskaita. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka pēdējo kalnā braukšanas veloposmu mēs nobraucām/uzbraucām un Artūrs mani iestūma finišā kā 5. no visām 40 komandām, tai starpā ne tikai jauktās, bet arī vīru un pat divas dāmu komandas. Mārtiņš, kuram matemātika stiprā puse, izrēķina, ka esam apmēram piektie [tai brīdī man tas bija stipri vienalga, kaut divdesmit piektie], ejam uz busu nolikt velo, nobildējamies kā laimīgie finišētāji, uzģērbju smuko, Laumas dāvāto Ventspils maratona kluba kreklu, ko bija plānots vilkt zem numura krekla [daudz vairāk viņš neaizsegtu, arī bez rokām], un ejam uz ēšanas pusi. Satiekam Katrīnu, viņa izskatās pārāk laimīga pēc finiša, šķiet, ka viņai derētu pamēģināt sporta klasi :) un tad eeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeest. Gribu gaļu. Neko citu, bet, lūdzu, tonnu gaļas. 7h esmu pārtikusi no želejām [jo ne uz ko citu nebiju spējīga paskatīties, doma, ka kaut kas būs jākošļā, man uzdzina nelabumu] un dažāda sastāva šķidrumiem, tagad kā svētība nāk kotlete ar skata pēc pieliktiem kartupeļiem un salātiem. Un ūdens ar iekšā peldošiem ledus gabaliņiem... Paradīze zemes virsū un vēl tālāk. Salīdzinot ar Dobles posmu, es tiku pie ēšanas nevis naktī, jau mājās, bet tūlīt pēc finiša. Muskuļi trīs, atslābināties nav iespējams, dakšiņu pie mutes pacelt nav iespējams, pie tam par to visu nāk smiekli. Mēs esam dzīvi un pie tam finišējuši, un man par to liels prieks. Artūrs atzīstas, ka piekusis bijis tikai pāris vietās. Neģēlis. Kaut kā apēdam visu uz šķīvja salikto, ejam prom, jābrauc mājās. Pārāk daudz netīrumu savilkts no visiem purviem, mežiem un notekcaurulēm, gribas uzvilkt normālas drēbes. Eju meklēt rezultātus, gribas tos cipariņus redzēt, Artūrs iet ģērbties, Mārtiņš pazūd runāties ar meitenēm.. Un pēkšņi saka, ka mums 3.vieta, esot jāiet uz apbalvošanu. Pirmo reakciju neatceros, iespējams, tas īsti "neaizgāja", jo nevienā, pat vismazākajā apziņas stūrītī nevienu pašu mazāko sekundīti es nedomāju par kaut ko tādu. Prātā 30 sarēķinātās soda minūtes par pārsniegtajiem punktiem rogaininga posmā [izrādās, matemātikas skolotājam par īstu pārbaudījumu izvēršas arī skaitīšana līdz 25, kad nostaigātas 2h, un par laimi, tas tika rēķināts pēc visu ieplānoto punktu paņemšanas], tāpat atceros grūto mīšanos pret kalnu, vazāšanos pa mežu.. Un izrādās, ka Artūrs mūs, manā personā, ir aizstūmis līdz pjedestālam. Triatel un Strēlnieku puišiem vēlreiz paldies! Viena pati nemaz nedomāju kāpt uz pakāpiena, meklēju Artūru, ko redzēju aizejam mašīnas virzienā, tad parādās ārkārtīgi izbrīnīta seja, un divatā jau uz pjedestāla drošāk. Uzlec šokēts Mārtiņš, saka, ka dzirdējis nav, bet ieraudzījis, kā mēs tur divi stāvam, un trijatā taču vēl jautrāk :) Pirmās 2 komandas apsteigt būtu nepieklājīgi, no Gandra komandas atpaliekam par 25min, no pirmajiem, Isostar, stundu un 25, un man no abu komandu meitenēm ir bail un respekts pret viņām. Nedod dievs, sastapties distancē vai pēc finiša pie ēdamgalda skatīties kopā uz vienu gaļas gabalu – es atdotu daudz nespirinoties. Toma komanda, kura gan iebrauca pirms mums, ir dabūjusi muļķīgu sodu par nepaņemtu punktu peldēšanā, kā man stāstīja, nav pareizi saprasti sacensību gaitā mainītie noteikumi [pirmo punktu grūstīšanās ezera vidū dēļ atļāva nepaņemt, bet laikam trūkst atzīmes arī otrajā]. Atceros klibošanu iekš <a href="http://ddaina.blogspot.com/2010/05/monax-2010-15-16maijs2010-aka-ka-es-ar.html">Mona-X Ropažos pirms gada</a> un to, ka viņam ārkārtīgi nepatīk zaudēt.. Laikam man jāpierod priecāties par to, kas ir, nevis jādomā, kā būtu, ja nebūtu, lai arī šai gadījumā es gan teorētiski, gan praktiski zinu, ka komanda ar nosaukumu Komanda ir daaaaaaaaaaaaaaaaaaudz spēcīgāka par mums. Vienkārši. Tā gadījās. Gadījās tik ļoti, ka mēs braucām mājup kā apdullušas mušas, joprojām īsti nesaprasdami, kas noticis, zvanījāmies, Mārtiņš bakstīja burtus twitterī, un vispār - priecājāmies. Ļoti. Villā nomazgājāmies, un es teiktu, ka man tas bija gandrīz vēl grūtāk un sāpīgāk kā līst caur mazajām eglītēm. Mazgāšanās pēc brišanas, secīgi, pa nātrēm, asām ūdenszālēm, nātrēm, krūmiem, asām, nokaltušām eglēm, nātrēm un atkal eglēm, ir elles radījumu izdomāta un notiek 4 ļoti svarīgos etapos - ūdens siltuma Pareizā atrašana, saskrāpētās miesas samitrināšana, dušas želejas uzklāšana [ļaujam, lai dubļi un asinis atmiekšķējas] un noskalošana. Visu pavada klusa īdēšana vai skaļāki brēcieni, atkarībā no izvēlētās darbības piemērotības. Jā, un lai tas nešķistu pārāk maigi, pēc tam ir arī jānoslaukās un jāapģērbjas. Mission impossible. Un es pat vairs nečīkstu par tulznām.. Sametam mantas busā, paši saspiežamies priekšā un braucam. Pa ceļam stopētāji no Fonofesta uz Rīgu, jūtamies kādam parādā par šīsdienas veiksmi, tāpēc paņemam 4 meitenes, pirms tam, ak vai, ak vai, sakārtojot busu. Parunājamies, Artūrs ik pa brīdim uzvaroši plātās ar rokām, meitenes aizmieg, un tad jau Rīga klāt. Mājas. Pati nejūtos spējīga 4.stāvā uzstiept velo un mantas. Sasmērēju rētas ar balvās dabūto Silvanola ziedi, mēģinu gulet, bet neguļās nemaz, vairākas reizes skrēju uz ledusskapi pēc saldētiem zirnīšiem un liku uz kājām, saldējošo želeju nelikās prātīgi smērēt virsū. No rīta pirmais, ko apskatīju, bija diploms - ja nu tomēr tā nav taisnība...</span><o:p></o:p></div><div class="MsoNormal" style="text-align: justify;"><span style="line-height: 115%;">6h59min45sek, 3.vieta 19 jaukto komandu konkurencē, 11. no 40 visā Sporta klasē.</span></div>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com3Cēsis57.307364263232408 25.27805223420705357.153943763232405 25.077101234207053 57.460784763232411 25.479003234207052tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-71744041691547344322011-07-08T16:31:00.003+03:002011-07-11T05:27:48.801+03:003. TREK Nakts brauciens Mežaparkā, 7jūl2011Īsumā - video.<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><iframe allowfullscreen='allowfullscreen' webkitallowfullscreen='webkitallowfullscreen' mozallowfullscreen='mozallowfullscreen' width='320' height='266' src='https://www.youtube.com/embed/hlbnJCmcVF8?feature=player_embedded' frameborder='0'></iframe></div>4 apļi pa apmēram 5km, starts 22:00. ko nu daudz, skatieties video un pavērojiet, kā paliek aizvien tumšāks, bet visi tik brauc un brauc....<br />
afterparty bija jauks, apbalvošana skaista [nekas, ka man nekas netika], visi mājās aizbrauca priecīgi :)Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Mežaparks57.011629459640751 24.14102085681156556.857517959640752 23.688695856811567 57.16574095964075 24.593345856811563tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-30059998975790953952011-07-06T15:23:00.002+03:002011-07-26T21:44:32.512+03:00Līkums līdz Ikšķilei, 5jūl2011<span class="Apple-style-span" style="color: #393939; font-family: Arial, Helvetica, sans-serif; font-size: 13px; line-height: 20px;">Mani pierunāja izbraukt uz šosejas. No rīta ar lielām mokām uzstiepām manam velo cīsiņriepas, pavizinājos pa pilsētu, lai izmēģinātu, kā jūtos uz tāda velo. Muļķīgi, ka nepārregulēju velokompīša iestatījumus, bet vismaz man bija liels prieks par ātrumu, kādu izdevās sasniegt. ;)<br style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px; padding-bottom: 0px; padding-left: 0px; padding-right: 0px; padding-top: 0px;" />Jo tuvāk vakars, jo vairāk trīc kājas, labi, ka rādīja tdf, pietika laika nedomāt par kilometriem, kas pašai priekšā. Līdz šim lielākais, ko biju nobraukusi vienā stiepienā, bija 60km pirms gada. 20km/h, lietus, vējš, aukstums, velo gan priekš tāda brauciena labs, bet apģērbs galīgi nepiemērots. Nu man piesolīja 80.<br style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px; padding-bottom: 0px; padding-left: 0px; padding-right: 0px; padding-top: 0px;" />Tdf beidzās, startējām no Rīgas, pa Daugavpils šoseju līdz S-pilij, satiekam Zani, tālāk viņa mūs ved caur Sauriešiem uz Tīnūžiem-Ikšķili-atpakaļ Salaspilī. Pavējš posmā Rīga-Salaspils, toties, tikko sākot "īsto treniņu", tūlīt pretvējš, un tā praktiski visu ceļu, paldies Dievam, izņemot bedraino posmu Tīnūži-Ikšķile. Man tik ļooooti bail pa riepiņām, ka raustu stūri vienā laidā, katra mazākā gramba atspoguļojās manā sejā, tramvaja sliedes pie Doles vispār vājprāts. Ik pa brīdim velk viens, velk otrs, velk trešais, es laikam pa pusei brīvprātīgi trāpīju uz lielāko pretvēju. Bet tad jau arī Ikšķile klāt, ātrais nobrauciens lejā uz Rīgas pusi... ...un plakana riepa. Sajūta stulba. Zane aizbrauc, jokojamies, ka "aizbrauks līdz Salaspilij un atjēgsies, ka mūsu nav". Aizbrauca arī. man liekas tievās kameras nav, Mārtiņam ir resnā, bet to arī varot likt. Izrādās, ka pumpītis ne tuvu nespēj noturēt 5 atm. jānomet svars, varēs pumpēt mazāk... Piepumpējam tāpat, un Mārtiņš brauc aizmugurē, skatās, vai nebraucu ar pliku aploku. Arī es līdz Salaspilij aizbraucu, vairāk skatīdamās uz leju kā uz priekšu. Aizbraucam, izrādās Zane tikko zvanījusi. Pa ceļam 1.reizi domājusi, ka mēs ākstāmies, otro paskatījusies atpakaļ, un licies, ka turpat vien esam, un tā nu visu ceļu "vilkusi mūs". Mārtiņš titulē viņu kā gada sliktāko komandas biedru, bet patiesībā jau, ja nebūtu viņas, man Salaspilī pirms došanās mājās kamera netiktu piepumpēta līdz galam. Mājup, pretī visskaistākajam saulrietam šogad, braucam pa foršo asfaltu līdz Granīta ielai, tieši uz TEC2, tālāk uz Krustpils ielu, kur es bezkaunīgi izpildos un izmantoju noteikumu izmaiņas, kas paredz, ka velosipēdistiem vairs nav jābrauc pusmetrs no malas, tā vietā "pēc iespējas tuvāk nomalei". Tai posmā tas nozīmē "pa joslas vidu". Mājas. Auksta duša, pie kuras beigās jau pieradu tik ļoti, ka nekādu starpību neredzēju. <br style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px; padding-bottom: 0px; padding-left: 0px; padding-right: 0px; padding-top: 0px;" />80km, bišķi pāri 3h, 25.5km/h</span>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-18432645594223546592011-07-03T21:09:00.001+03:002011-07-11T05:27:30.138+03:002. TREK Nakts brauciens ap Ogres karjeru, 30jūn20114dienas vakarā 2. Nakts brauciens ap Ogres karjeru. Aizbraucām, izkrāmējāmies, man velo atkal čīkst... Fantastisks skats pār karjeru, tie, kuri nekad nebija redzējuši, vispār palika mutēm vaļā. Izbraucam iepazīšanās apli, jūtams, ka nebūs labi. Slidenas saknes pāri taciņām, nobraucieniņi un uzbraucieniņi, kas gaišā diennakts laikā paņemami [izņemot vienu tādu ūberstāvu un smilšaninu], bet piķa melnumā - ne visai. Jūtos pieklājīgi noekipējusies ar mazu stūres lampu un Matīsa dotu galvas prožektoru... Kuru tā arī kārtīgi neieslēdzu, tāpēc visu ceļu pukojos par blāvo gaismiņu.. Dumjā.<br />
Starts. Visi aizbrauc, es pa beigām čunčinos, jo esmu atbraukusi pēc pēdējās vietas 4 dāmu konkurencē. Pārējās spēcīgas/daudz braukušas, man tīri psiholoģiski bail braukt garām. Pāris km pirms Lazdukalna taciņām pa meža ceļiem, kājas trīc. Pasmejamies par to, kā Lauma mani apdzīs īsi pirms finiša [kā triatlonā], un es aizsteidzos uz priekšu kā otrā. Pati domāju, ka "patrakošu, un tad abas man paies garām kā mazam bērnam", skatos atpakaļ, kur pazūd gaismiņas, un pēc kāda laika jau vairs neredzu. Par viņām kādu brīdi nedomāju, braucu pakaļ 2 puišiem, kas pie tam pamanās mani uzstumt vienā no kalniem. Jeiii :) puiši aizbrauc, es palieku viena un tā arī braucu līdz 2. apļa sākumam, kur mani noķer M'aris, esot kaut kas sabojājies, nācies remontēt. Braucam 2atā, nesaprotu, kur palikušas meitenes. Kā mantra man galvā skan "Laumai bail braukt no kalna lejā, Laumai bail braukt no kalna lejā". Mārim prožektors ne pa jokam, man savējo sākumā nemaz nav jāslēdz iekšā. Kad ieslēdzu stūres lampu, izrādās, ka pielikta šķībi un es redzu tikai ceļa kreiso pusi, tādēļ ik pa brīdim jāparauj stūre pa labi, lai redzētu, kas priekšā darās. Katrā aplī, izbraucot pie karjera, mana seja pauž milzīgu pateicību par to, ka esmu palikusi dzīva, jo saknes tieši pirms meža malas ir ārkārtīgi viltīgas, un jo tumšāks paliek, jo viltīgākas. Pēdējā aplī tomēr pat nokāpju no velo, negribas riskēt sāpīgi novelties. Trīs pirmie puiši mani apsteidz, kad esmu nedaudz pāri pusei 3. aplī, Rausis jau iztālēm dzindzina dzidru zvaniņu, Krišjānis vispār brauc bez gaismām. Man nav zvaniņa, kā arī gaismiņas šādas tādas ir, varbūt tieši tas ir viņu noslēpums.. [jā, kā tad..] Pēdējā aplī sāku aizvien tramīgāk skatīties atpakaļ - Laumas nav, mēs ar Māri ripināmies divatā. Tad, izbraucot pie karjera, Māris atpaliek, man šoks, jo domāju, ka finišā kārtīgi pamačosimies.. Pēdējā aplī beidzot sapratu, kā izbraukt taisno, smilšaino ceļu pirms finiša, būtu vēl viens jābrauc, vispār būtu ideāli :) Iebraucu finišā, man pretī Lauma "kur tad tu tik ilgi!?". Es šokā, joprojām aizelsusies, vienu sekundi sāku pārlikt, pa kuru laiku viņas mani apdzina, taču šī tik smej. Abas esot izdomājušas, ka jāķer kaifs no braukšanas, un pēc 3 apļiem gājušas malā. Tā nu man, cik nu godīgi izcīnīta, bet 2. vieta, 21km, apmēram 1h25min. Afterparty ar peldēšanos, makaroniem, olām un, kurš jau dzēra, alu, kā arī neizbēgamo mērīšanos ar... lampiņām. Un ticiet man, tur bija ko redzēt. K-Rautā gaidāms uzlidojums pēc 7Ls lampām.<br />
3. kārta jau 4dien, pāris dienu pirms xrace, bet tepat, Mežaparkā.Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-77981613053699872232011-06-28T18:13:00.001+03:002011-06-28T18:14:14.542+03:00ēdienkartē Ogres un Rīgas smiltis, 26.-27.jūn2011<span class="Apple-style-span" style="color: #4f4637; font-family: Arial;"><span class="Apple-style-span" style="font-size: 12px;"></span></span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #4f4637; font-family: Arial;">Pēcjāņu izbraucieni. Svētdien bijām Zilajos kalnos, kopā 30km, vispirms visu 24h trasi, tad dubļaino sniegpārslu+ziemas braucienu kopā [cik sapratu, izbraucām interesantāko variantu no apvienotiem maršrutiem]. Bija ļooooti grūti, kalniņā uz "skatu laukumu" karjera Ogres pusē, knapi uzvilkos, muskuļi sūrst un sajūta gandrīz līdz vemšanai. Tiesa, līdz galam neuzbraucu, palika drausmīgi gari pāris metri.. Bet dzīva. Augšā skaidu kalnā 2x, garajā, slīpajā nogāzē apmēram pretī skaidu kalnam arī 2x. Izbraucām kaut kādu ārkārtīgi dīvainu nobraucienu, garš pēc velna, tieši krūmos iekšā, viss ceļš mērenā pustumsā :) interesanti būtu pretējā virzienā.. Kārtīgi pabarojām odus, bet pēc brauciena caur nātrēm kājas niez joprojām. Interesantas sajūtas, atceroties, kā mocījos agrāk pavasarī ar Mārtiņu un kompāniju, šķiet, ka tiešām esmu labākā formā. Tālu no ideālās, bet tomēr.</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #4f4637; font-family: Arial;">Mājās ap 17tiem, kā aizgājām gulēt, nogulējām visu vakaru..</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #4f4637; font-family: Arial;">Vakar puišiem līdzi braucu ap Ķīšezeru, 46km, ātrums nedaudz lielāks kā pagājušajā reizē + svētdienas nogurums.. Līdz pusei viss kārtībā, vienubrīd, dēļ tā, ka braucu pašās beigās, attapos priekšgalā, pavisam cita braukšana. Un tad, un tad pienāca "gribu mājās, lieciet man mieru", interesanti, ka vienlaicīgi ar "amerikāņu kalniņiem". Spēcīgākie izbrauca vairāk kalniņus, pārējie tā vietā vnk atpūtās. Paniskas bailes pārdurt riepas, vietām, gan mežā, gan uz ceļiem, pilns ar stikliem.. Beigās no Mežaparka 35km/h aizvējā kā medusmaize, 47, braucot lejā no Vairoga ielas pārvada, vispār pasaka.. Patīkami braukt lielākā kompānijā, arī tad, kad vilkos pašā aizmugurē, viņi mani neatstāja meža vidū :)</span><br />
<span class="Apple-style-span" style="color: #4f4637; font-family: Arial;">Daži kritieni, vakar līdaciņā [pa kuru laiku paspēju izklipsēties, nav ne jausmas] tieši no kalna lejā. Par laimi, sagaidīja mīkstas sūnas, nevis asi zari. Joprojām nesaprotu, kas notika svētdien, kad sakņainā nobraucienā sāpīgi novēlos un secināju, ka aizmugurējais rats ir laukā. Puiši saka, ka sekla gropīte rāmī, tāpēc viņu nevar jēdzīgi pieskrūvēt, tad vēl sāka kaut kas ļurināties.. Vakar Trekā puiši nomierināja, pieskrūvēja visu, kur vajag, pabrīdināja, ka nevajagot tik spēcīgi pievilkt, un palaida, pat naudu neprasīja :) :) tāds mazais prieciņš.</span>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-28345142495943427602011-06-25T14:34:00.001+03:002011-07-26T21:45:39.674+03:00Jāņu veloizbrauciens pa Siguldu, 24jūn2011Es pēc vakardienas esmu dzīva. Gandrīz. Vagars teica "braucam pavizināties". Pa Siguldu - jā, jauka vizināšanās. <br />
Pirmo vilcienu nokavējām, atpakaļceļā iebraucām tirgū un sapirkāmies zemenes un ķiršus - uzņēmām enerģiju pirms īstās braukšanas. Arī uz otro vilcienu knapi paspējām [pēdējais, kurš mums derēja, lai paspētu izbraukāties un laicīgi paspēt uz pēdējo vilcienu no Siguldas].<br />
Diezgan drīz pēc startēšanas [un pēc gara, stāva nobrauciena] atklāju, ka man aizmugurējo ratu var vnk izņemt laukā. Bez piepūles. Tad nāca lielais DH posms, uzsēdies uz velo un vnk laidies lejā pa visstāvāko [vissakņaināko, vislīkumaināko] nogāzi, kādu jebkad esmu redzējusi. Es nonesu velo [jo nostumt praktiski nav iespējams, tad labāk uzreiz sēdies zemē un šļūc], bet vagars nobrauca 1.5x, no puses ar savu, no augšas ar manu velo. Man nāca smiekli, kā viņš lēnām šļūc lejā, bet pati zinu, ka man rokās spēka nepietiktu, lai spētu noturēt bremzes [nemaz nerunājot par meistarības trūkumu]<br />
Aplūkojām pāris jaukus skatus, piebraucām pie Velnalas, un tad izrādījās, ka jābrauc augšā. Viņš ir traki ļauns, pirms katra līkuma jaukā balstiņā - "nu, Tu domā, ka jau viss??".. Uzbraucot augšā, kājas trīc, elpas nav, par laimi, man vēl bija puspudele ūdens, izdzēru vienā paņēmienā. <br />
Pašās beigās, pie Mazās alas, kad uzmanība jau bija atslābusi, uztaisīju asu līkumu uz slidena koka tiltiņa, pārbaudot, kā īsti strādā ķivere [blīkšķis labais!]. Caurums elkonī, kā arī atdauzīju tieši to pašu vietu, ko pirms kāda laika ar skrituļslidām. Jaunatklātais smaguma centrs. Un tad mani uzvilka lielajā Siguldas kalnā... Kilometrs pret kalnu [zīme pirms tam - 11%]. Bļaustījos un lamājos ne pa jokam, brīžam gandrīz sāku pinkšķēt, jo visas maliņas sāp no kritiena, auksti, nogurums vājprātīgais.. Uzbraucot līdz galam, man jau viss bija pilnīgi vienalga. Siguldā pavadījām apmēram 2h30min.<br />
Tā rūdījās vārguļi.<br />
Īsti neatceros, kā atbraucu mājās pēc izkāpšanas no vilciena..Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Sigulda57.165310263751728 24.84255807607428357.094643263751728 24.726651076074283 57.235977263751728 24.958465076074283tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-32483674328436755692011-06-18T23:38:00.003+03:002011-07-26T21:48:19.764+03:00Trek nakts brauciens Riekstukalnā, 16jūn201116. jūnijā tā ap 9iem vakarā sabrauca Baldones Riekstukalnā bariņš cilvēku pabarot odus. Lauma izjauca manus Baložu treniņa plānus, iekārdinot ar braukšanu tumsā. Slikta Lauma. 3x8km, apļi marķēti ar lentām un koki apkrāsotu ar rozā atstarojošu krāsu. Uz starta.. Neskaitīšu, bet mazpadsmit cilvēki, konkurence sieviešu grupā mani sajūsmināja, jo man pirmo vietu nedabūt, bet zemāk par 2. nokrist nevarēju. Sacensības izvērtās starptautiskas, jo ieradās puisis no Portugāles, kurš, kā izrādās, strādā Accenture. Aprunājāmies, teica dieva dēļ uz turieni neiet. Hmz.<br />
Starts 22:00, pirmajā aplī gaišs, bet aplim tieši pa vidu apmaldījos. Ieraudzīju apkrāsotu mietiņu pāris metrus no ceļa un šķita, ka jābrauc iekšā sānceļā. Portugāli, kurš centās turēties blakus, parāvu līdzi, un tā nu izmetām pāris km līkumiņu pa mežu divvientulībā. Kad tikām atpakaļ uz ceļa tai pašā vietā, mūs apdzina visi, kas brauca jau 2. apli. Luuuuuzeri tādi :) [mēs] Kritu vienreiz, pirms tiltiņa, priekšējais ritenis ieķērās un es ārkārtīgi lēnām pārslīdēju pāri un ar kājām gaisā joprojām ieklipsējusies apstājos. Tas netika dokumentēts.<br />
Jau pirmā apļa beigās tumsa, kaut acī dur, saslēdzam lampiņas un braucam otro. Trešo braukt neļaušot. Otrais bez pārpratumiem, vien nedaudz noraustījos, kad aklā tumsā vajadzēja durt no ceļa nost, tieši krūmos iekšā un no kalna lejā. Kāposti+vārītas olas [balticovo sponsors :) ], papļāpājām, visi, kam pienācās, dabūja balvas un braucām mājās, jau sarunājot braucienu uz nākamo posmu un TREK Kamparkalnā.<br />
Bildes te - <a href="https://picasaweb.google.com/laumce/TrekNaktsBrauciens">Trek Nakts brauciens</a>Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com2Riekstukalns56.769880929216114 24.39949656499027256.682142429216114 24.133233564990274 56.857619429216115 24.665759564990271tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-65527849143477758342011-06-12T13:04:00.010+03:002011-07-26T21:48:47.449+03:00Xrace Dobelē, debija, 11jūn2011<span style="font-weight: bold;">Pēdējā gatavošanās.</span> 9.jūn. Mazsalacas mežos saskrāpētos ceļgalus papildināju ar vēl izteiksmīgākiem nobrāzumiem, pirmo reizi mūžā uzkāpjot uz skrituļslidām. Tik izteiksmīgiem, ka visi, kas ierauga, šausminās un domā, ka bez maz vai tūlīt miršu. Tai pat dienā nominu 20km ar velo, noskrēju 8 km un nopeldēju pieklājīgu gabaliņu priekš pirmās normālās reizes ūdenī. <br />
<br />
10.jūn. aizmināmies līdz Langstiņu ezeram, peldēju krietni vairāk, ēdām Māra sagādāto arbūzu, barojām odus un braucām mājās. Līdz 1iem naktī ēdu atlikušo arbūzu un kārtoju mantas. <br />
<br />
<span style="font-weight: bold;">Xrace. </span>7:15 modinātājs, 8:30 mašīnā, ceļš uz Dobeli. Ārā jau karsts, visi pulcējas ēniņā, pļāpā. Sporta klase, kuriem daudz garāks ceļš priekšā, jau lipina savas kartes kopā. Daudz velo, atmosfēra jauka.<br />
<br />
11:00 starts, drupās tiek meklēta blondīne, kas komandu pārstāvjiem izsniedz kartes un puzlīti, kas jāsaliek, lai uzzinātu, kur ir KP [kas, attiecīgi, kartēs nav atzīmēti]. Startējam 11:44, pēc tam, kad esam sazīmējuši punktus un ar leikoplastu salīmējuši puzli. <br />
<a name='more'></a>Pirmie 6km pa šoseju, minam un iedzenam vairākas komandas, kuras mūs atkal apdzen, kad gaidām Elgaru, kas pēkšņi izrādās bez spēka. Pirmais KP[53] pagrabā, ielienam, atzīmējamies. <br />
<br />
Man rodas ģeniāla doma sadalīties, jo visi KP nepieprasa atzīmēties ar 3 identiem. Es aizbraucu patālāk pēc 1kp[54], puišiem paliek tuvējie 2-3[55,56,58]. Manējais atzīmēts kā "meža malā". Meža mala, izrādās, nozīmē purvu teju līdz viduklim. Labi, ka es vēl esmu uz starta eiforijas viļņa, brienu vien iekšā. Bijām sarunājuši, ka satiksimies pie nākamā KP[57], kas jāpaņem kopā [ne vairāk kā 2min starp 1. un 3. cilvēku]. Gaidu, apskatos, kā citi maina kameras un meklē uzgrieznīšus, ar ko vietā pieturēt izjukušus ekscentrus. Pēc nepieklājīgi ilga laika viņi ierodas un priecīgi paziņo, ka šinī, kopā-ņemamajā, viens jau atzīmējies [gana sen, lai mēs par izcūkāto punktu dabūtu 45 soda minūtes], pretējā pāri upei[58] arī, bet mums jābrauc atpakaļ pēc 2 citiem viņiem uzticētajiem punktiem. Manī aug maza dusmiņa, jo abiem esot pieredze tieši xrace, un sākumā man bija doma, ka es būšu tā, kas vilksies no mugurpuses un sastrādās muļķības. Bet arī slikta pieredze ir pieredze. Savācam punktus, braucam tālāk. Vēl viens[59], ar līkumu 2 pēc pavēles[8,9]. Braucām pa mālainu ceļu pāri laukam, cilvēki, kas esot gājuši pa taisno, stiepuši velo pāri ūdeņiem. Tai brīdī man vēl nebija galīgi vienalga, es izvēlējos nedaudz vairāk pabraukāties. Noliekam velo, brienam mežā, un par nelaimi tā arī nesadzirdējām, ko teica meitenes par izlaušanos cauri dažiem kokiem kopā ar velo. Tā vietā izložņājām visus iespējamos apkārtnes brikšņus, līdz beidzot, pie tam pavisam ne tur, kur biju domājusi, punktu atradām. Atpakaļ līdz velo pa taisnu, labi iemītu taciņu, pa kuru mūs sūtīja meitene pirms brišanas mežā. "šitai taciņai vajadzētu būt kartē.." - "nomierinies, viņa šeit parādījās tikai pirms dažām stundām".<br />
Iejauktais pulverūdens vienā un Darida otrā pudelē jau iztukšots, tāpēc ārkārtīgi priecājos par dzeršanas punktu. Uzpildām pudeles, iekožam maizi un izdzeram dažas glāzes isostar. Nenormāls karstums un saule, sārtojas pleci un Reiņa galvas āda zem īsi nošņikātajiem matiem. <br />
<br />
Posms ar interesantu uzdevumu - katrai komandai dotas lielāko valstu valūtas noteiktā secībā, kurām dabā eksistē attiecīgie KP. Pļava ar krūmājiem pārvērsta par karti, un no Brazīlijas līdz Japānai jāskrien pāri pa diagonāli. Pārvietojamies lēnām, man sāp ceļgali, pārējie arī neuzstāj uz skriešanu. <br />
<br />
Nākošais posms ir izvēles, un, kā vēlāk noskaidrojās, izvēlēties varēja arī distances veikšanas veidu - varējām braukt arī ar velo. Komandas biedri orientēšanos nodevuši pilnīgi manās rokās. Nu jau arī mans entuziasms=0. Liku priekšā izlaist 2 tālākos punktus, uz ko viņi arī priecīgi atsaucās. Tomēr... Pa to laiku, kamēr mēs gājām no 67 uz 65, meitenes no citas komandas smaidīgi savāca arī 70 un 68, izmetot līkumu pa zilākajiem purviem visā kartē. Izcirtumā uz ceļa atrodu zemenītes, vienīgais prieciņš posmā. Visu laiku mums apkārt staigā zilimelni mākoņi un ducina pērkons, bet, kad uzkāpjam uz velo, sāk līt. Sajūta nav no patīkamākajām, kājas mežā saskrāpētas un milzu dunduru sakostas, un pēkšņi pāri klājas auksta ūdens pilieni..<br />
Sākam rēķināt kāda nezināma punkta atrašanās vietu, kas jānosaka pēc azimuta. Grādi jārēķina pēc foto redzamās mājas logu skaita, kas matemātiski jāapstrādā. Joprojām nav pārliecības, ka kaut viens no mūsu dažādajiem rēķiniem bija pareizs, punktu neatradām, tā pat to neatrada arī vairākas citas komandas. Kopš starta pagājušas jau 6.5h, jau sākas skriešanās ar laiku - katram nākamajam posmam norādīts pēdējais laiks, kad var startēt - nepaspēj - brauc uz finišu vai, ja paveicas, var izlaist konkrēto posmu un steigties uz nākošo. Pēdējās 10 minūtēs piebraucām pie laivu posma, ko vismaz es izlaist netaisos. Esmu airējusies 2x mūžā, iepriekšējā bija Mona-X pirms gada, kad manis dēļ mūs apdzina pārāk daudz komandu. Punkti salikti uz saliņām, dīķu karte spoguļattēlā, kas liek pamežģīt smadzenes. Starp pēdējām komandām ir visjautrākā sacensība, paspējām gan pagrūstīt citas laivas, gan izbļaustīties, uzsēsties uz pāris zemūdens šķēršļiem, gan airēt, mēles izkāruši. Protams, pasākums nav ne tuvu civilizēts, nākas lekt ūdenī pa taisno no laivas, lai tiktu pēc punkta. Posmā pavadījām visjaukāko 1.25 stundu. Visapkārt zibeņo, 3 vīri laivā un karte.<br />
<br />
Un Tad Sākās Lietus. Tikko uzrāpāmies uz velo, sāka smidzināt, pēc kāda laika lietus kļuva spēcīgāks un sajūta bija kā lielā ātrumā braucot caur krusu. Finišs. Kopš starta pagājušas apm. 8h15min, velokompītis saka, ka nobraukts 40km, ar kājām gan jau arī izrēķināšu. Nomazgājām velo, ierāpoju dušās, kur visi novērtēja manas kaujas rētas, man daudz reižu nācās nomierināt, ka tās nav trasē gūtas. MILZĪGA rinda līdz ēšanai. Mēģinot uzlēkt augstāk par savu dibengalu un cenšoties nodrošināt "cilvēcīgas pusdienas" lauka virtuves putras vai aukstās zupas vietā, organizatori lika teju 10h nobraukušiem cilvēkiem sajūtu ziņā apmēram tik pat ilgi stāvēt rindā pēc ēdamā.. Pie kura es netiku, jo, kad rindu jau gandrīz biju izstāvējusi, atradu cilvēkus, kas mani bija ar mieru aizvest līdz Rīgai.. TŪLĪT. Nopūtos un gāju. Netīšām biju trāpījusi uz nedaudz vairāk PRO kā domāts, un tagad man ir "ielūgums" uz treniņu ar spēcīgiem un mazāk spēcīgiem puišiem apkārt Ķīšezeram. Tāpēc es neteikšu "labāk būtu ēdusi" <br />
<br />
mājās biju dikti vēlu. Kad, komplektā ar svārciņiem un baltu blūzīti, atkal biju uzvilkusi purvā mērcētās velokurpes un ķiveri un minos pa pustukšajām Rīgas ielām mājup, man vēl paspēja piezvanīt Matīss, kuru nepieklājīgi ātri atšuvu.<br />
<br />
Dienas ēdiena bilance - bļodiņa pārslu ar pienu un banāns no rīta, dažas rupjmaizes šķēles dzeršanas punktā, želejas knipucītis ar guaranu meklējot slepeno KP, sauja riekstu un pārslu batoniņš mājupceļā un varbūt kaut kas mājās, pat neatceros. Dzērieni - 2l Darida, 0.7 powerbar no pudeles, 300ml isostar dzeršanas punktā, daudz ūdens no Elgara pudeles un mājupbraucot. Viss katastrofāli par maz, bet ēst negribējās, dzert saulē uzkarsušo ūdeni arī ne visai. Vismaz pagaidām izskatās, ka šodien grasos vakardienas deficītu izlīdzināt<br />
<br />
operācija velokupes+skriešanas botas izdevās veiksmīgi.<br />
priekš pirmās reizes patika, vienīgi varbūt biju pārāk saskatījusies foto no citiem posmiem, kur bija vairāk visādu pasākumu, šļūkšanas, rāpošanas.<br />
Nākošo posmu gribu ar cilvēkiem, kas māk orientēties labāk par mani.<br />
<br />
upd.<br />
es vēl kaut ko labu arī gribēju pateikt!!!!!!! milzīgs prieks par visām izpalīdzīgajām, draudzīgajām komandām, ko mums nācās sastapt, un arī mūsu līdzpaņemtās kameras palīdzēja kādam turpināt ceļu. patīkami, ka ir mirklis, kad pašu rezultāta sekundes ir vairs nesvarīgas un spējam piebremzēt, lai palīdzētu citiem! :) manuprāt, šīs sacensības ir tieši par to - strādāt komandā, kur "komanda" ir visi dalībnieki kopā!Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com4Dobele56.620302644568554 23.27209431528319856.523750144568552 23.068706815283196 56.716855144568555 23.4754818152832tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-72934974405330579102011-06-05T21:54:00.005+03:002011-07-26T21:49:04.658+03:00Mazsalacas novada kauss, 5jūn2011Man arī bija velomaratons, 42km pa Mazsalacas mežiem un pļavām. Brīžam zobus gandrīz varēja lasīt pa trases malu, bet neizpalika arī bez īsiem asfalta posmiem.<br />
<br />
2 apļi pa 21km. Sākumā baigais bars. Man, kā galīgi zaļai šādos pasākumos, ir bail kkur/aiz kāda aizķerties [ar savu metrīgo stūri - o jā, pamatotas bailes], neprast ilgāku laiku sakoncentrēties, lai brauktu man atvēlētajā mazajā vietiņā. Startēju gandrīz no pašām beigām, tāpēc caur degunu izfiltrēju tonnu smilšu, ko īsā posmiņā līdz mežam gaisā sacēla ātrākie braucēji. <br />
<a name='more'></a>Izretošanās notiek pavisam ļoti pamazām, jo mežā braukt var pārsvarā pa vienam, smukā rindiņā. Pa reizei kāds nepacietīgais izvēlas vairāk vai mazāk riskantus apbraukšanas veidus. Tā kā manam kompītim joprojām nav salaboti vadiņi, braucu kā tumsā - ne ātrums, ne nobrauktā distance nav zināma, pa brītiņam vien paskatos pulkstenī, jo pirms starta tiku apgaismota, ka ātrums varētu būt ap 20km/h [kas izrādījās pilnīga taisnība]. Trasē 2 upītes, kam jāizbrauc cauri lielā ātrumā, tiltiņš uz pusēm pārzāģēta baļķa izskatā un vēl kāds, kas par tiltiņu nemaz nebija pelnījis saukties, man no viņa bija bail visvairāk. No stāvajiem un mazāk stāvajiem nobraucieniem man nebija bail, trakāk gāja ar uzbraucieniem, jo pārāk maz, lai neteiktu, ka vispār nemaz, bija sanācis izbraukt salīdzinoši garus, lēzenus kalniņus. Ai, labi, ko nu par neinteresantām detaļām. Interesantākā atziņa, ar ko gan spēlējos visu apli, tomēr pa īstam apjēdzu tikai pēc dzēriena glāzītes izdzeršanas apļu maiņas vietā, kad, godīgi sakot, jau biju pagalam - ..un tagad vēlreiz to pašu!!! ai, jautri... Pirms finiša, protams, atrakcijas - uzbrauc apaļiem akmeņiem bruģētā kalniņā, nobrauc pa 180` kalnu lejā.. Un pašā finiša taisnē organizatori, laikam jau, lai labāk saskatītu finišējošos, izveidojuši nelielu līkumiņu, kas mani, knapi pie stūres turēties spējīgu, apmulsināja - brauc, domā, ka tūlīt mocībām beigas, bet pēkšņi strīpainā lenta priekšā. Sekundes simtdaļu domāju, ka man vienkārši rēgojas..<br />
<br />
Mājās pārrados bez 3. vietas, ko vispirms pazaudēju, braucot lejup pa kalnu un mēģinot apdzīt dažus, kuri pārāk bremzēja. Attapos zemē, sāp deguns un kājā caurums, velo stūre par 90` sagriezta.<br />
Pavisam reāli 3. vieta aizgāja gar degunu, kad 2. aplī gandrīz noķēru meiteni zilā formā. Protams, tad par vietām nemaz pat nedomāju, tikai centos noķert katru, kas brauc pa priekšu. Meiteni palaidu, jo izvēlējos padzerties nedaudz vairāk kā 1 malciņu, spēka nebija vairs nemaz. Sakņainā mežā cilvēkam, kas vienmēr stingri pieturas pie stūres, 1 rokas palaišana vaļā, akla sniegšanās pēc pudeles, padzeršanās no smilšanā kakliņa un mēģināšana pudeli iebakstīt atpakaļ, vienlaicīgi slēdzot ātrumus pirms pēkšņi "no gaisa nokritušā" kalniņa, ir diezgan riskanti, tomēr es to izdarīju. "zilā meitene" jau traaaaaaki tālu, pa vidu 2 puiši dzeltenos krekliņos. Nākošreiz, vēl ir 2 posmi trasē, kurā es labprāt atgrieztos. Tagad es līdz sestdienas xrace pasēdēšu mājās ar kāpostlapām ap kāju. Neliela mācība.<br />
Pirms starta beidzot sakārtoju sēdēšanu - pagriezu sēdekļa priekšejo daļu nedaudz uz leju, un tas lieti noderēja. Vieglāka uzsēšanās, var dibenu uzlikt slīpi, muguru nelauž, nemaz nerunājot par rīvēšanu visās iespējamās vietās. Ar "visās" es patiešām domāju VISĀS.<br />
Un arī loterijā es neko nevinnēju.Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Mazsalacas lauku teritorija, Mazsalacas novads57.865465167711022 25.03130725273433757.760858167711021 24.819054252734336 57.970072167711024 25.243560252734337tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-43953271368915732692011-05-28T21:56:00.006+03:002011-06-17T15:55:37.360+03:00Siguldas kauss 2011, 28maijs20117.6km 2h41min laikā Siguldas piekalnītēs, meklējot sarkanbaltus lukturīšus. 2 tulznas, saskrāpētas kājas. milzīgs prieks, kaut stabila pēdējā vieta :D<br />
apvidus šeit - <a href="http://www.ba2.lv/galerija/?b=111_siguldas_kauss_apvidus">http://www.ba2.lv/galerija/?b=111_siguldas_kauss_apvidus</a><br />
man bija veseli 2 miesassargi, no kuriem viens man nāca no mugurpuses, otrs - cītīgi palīdzēja labot manas orient<strike>ācijas</strike>ēšanās kļūdas un pamatā skrēja pa priekšu. karte bija diezgan traka, tiiiik daudzos kalnos augšā rāpusies nebiju veselu mūžību, ja vispār. patīk, patīk :)<br />
bet tās tulznas ir riebīgas.Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Ratnieki, Līgatnes novads57.223938593989118 24.96159945842282557.152730593989119 24.812971958422825 57.295146593989116 25.110226958422825tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-55094370119888189672011-05-01T15:48:00.001+03:002011-06-17T12:51:58.871+03:00Kandavas rogains, 30aprīlis-1maijs 2011Gribu/negribu šaudījās kopš brīža, kad teicu "jā", laikam pirms mēneša. Pa vidu vēl xrace kārdinājums, bet tur komanda atradās, tā ka tas atkrita. Vēl 2 velopasākumi, arī šais brīvdienās, bet uz tiem nerāvos. Teju priekšpēdējā dienā [slikta Daina!!] rakstu vēstuli komandai "nebraukšu, naudas žēl". Komanda salamāja, teica, ka 8Ls jau nu gan par nakti neesot sālīti, pie tam brokastis dod un dušā [pļavas vidū] var nomazgāties.<br />
<br />
Tas, kā NEvajag gatavoties - otrdien stunda veloprieku Zilajos kalnos, 3dien veselas 3h, 4dien velo Ogre-Rīga, 2 naktis praktiski negulētas ar attaisnojumu "gulēt iešu vēlu, celšos agri, lai sacensību naktī miegs nenāk". Gāju gulēt vēlu, cēlos agri, miegs nāca. Sestdien riju makaronus [šitas gan nav slikti] un čekoju, kā Matīss un pārējie airējas pa Igaunijas ūdeņiem. <br />
Sapakoju mantas, sacepu auzu pārslu+dzērveņu+sēklu+banānu batoniņus, sataisīju speķmaizes, sabēru sistēmā pulveri, 18:00 izbraucam no Gaismaspils stiklakalna piekājes.<br />
<a name='more'></a> <br />
<br />
Ierodamies, "čau" visiem pazīstamajiem, vienā pusē blakus mašīnās Mārtiņš, otrā - Anita, pārģērbjamies, 20:00 kartes, maršruta zīmēšana, daudz lielo grants un asfalta ceļu [un tas ir ļoti slikti], maz stigu, meža ceļu. Visi meži purvos vien, purvos vien, kājas samērcēt NEDRĪKST, tas nav pieļaujams un apspriežams. 21:00 starts. Skrienam, man pārāk daudz mantu līdzi, 2l šķidruma, folijā ietītas maizītes un 7 pāri zeķu. Sandis lasa karti, maratoniste Vizbulīte skrien, es ļurinos nopakaļus. Tā jau forši, saulīte riet, visi priecīgi. Es kādreiz esmu teikusi, ka sākumā nejēdzu neko no kartes? vēl pie 2.kp īsti nesapratuviens kp, otrs, trešais, un iestājas svētā trīsvienība purvs+tumsa+"kurmēsesam". Sandim nedarbojas lampiņa, atdodu savējo, jo tumsā redzu labi, ja vien blakusgājējs ar lukturi uz galvas laipni neblenž sejā. Izbrienam no meža, rāpjamies pāri pirmajām dzeloņdrātīm, visi dzīvi. Man nav ne jausmas, kurp ejam, karte rokā, leģenda arī, lampiņa arī ir, bet somā un nedeg. Apsolu, ka no rīta, kad viņi abi piekusīs diriģēt un es gaismiņā beidzot varēšu saskatīt karti, peldēsim purvā, ja reiz man tumsā jābrien viņiem pakaļ pa arumiem. Netīšām trāpām tieši vienā pagalmā, par laimi, suņi apkārt neskraida, vai arī mēs neesam pirmie, kas šeit iet garām, un plēsoņas jau paēduši. Tālāk sameklējam stigu, tumsa, ūdens, Daina bez lampas, bet ar gaišu skatu uz dzīvi. Uzvelku vēl vienas zeķes, jo Lafumas uzvedas nejauki un kaut kur kaut kā berž. Tūlīt nožēloju, jo tagad kurpe sanāk nedaudz par mazu. Ej nu saproti, bet vismaz nekas nesāp, nekur nesalst, miegs gan nāk joņiem... Plunkš! lielā priekā par atrasto KP pārgalvīgi lecu pāri ūdenspilnai risei, un ar abām kājām smuki ieslīdu iekšā. Dziļi nē, bet pietiek, lai iestātos panika, kā rezultātā izgriežu ceļgalu. Pavisam nedaudz, tieši tik, lai kāju nolikt taisni nevarētu, jāklibo, maza, maza sāpīte, kas neļauj kustēties. Pazīstama sāpīte, mana vislabākā draudzene, pārāk uzmācīgā, biežā viešņa. Nu, pēc pilnas programmas viss tas, ko nedrīkstēja pieļaut. Ir apmēram 1 naktī, tumsa un aukstums, līdz finišam taisnā līnijā 8km, ko es varbūt varētu noiet līdz nākamā gada rogainam. Man nepatīk evakuācijas mašīnas, jo iepriekšējo reizi es attapos apdegumu centrā, histērijā gandrīz vai skaļi brēcot. Tomēr izsaucam, Sandis ar Vizbulīti aiziet vieni, ārkārtīgi žēl, ka nekāds oficiālais rezultāts mums nesanāk. Ir nedaudz pāri 1iem naktī, aukstums, ceļa vidus, man rokā karte, somā nedegoša lampiņa, un es eju "līdz lielajam ceļam". Par laimi, man pietika prāta iemest aci kartē, kad lukturīši vēl bija sasniedzamā attālumā, un es zinu, ka jāiet pakaļ gaismiņām, kas attālinās. TĀDAS zvaigznes!!!! lēnām kliboju, apkārt neviena cilvēka, bet virs galvas miljoniem mazu, spožu punktiņu... Un katra vismazākā zvaigznīte smejas par mani.<br />
<br />
Viss. Sacensības beigušās. Ierodamies sacensību centrā, kad noslēdzas 6h apbalvošana. Daudz domu par to, ka nevajadzēja līst mežā uz visu nakti, tā vietā varēju sameklēt komandu 6h, kuriem starts finišs ir 18:00-24:00, tumsa tikai pusotru stundu. Vēl labāk mtb rogains, kam arī tādi paši starta laiki. Nolasa identu, nekā prātīga jau tur nav, padzeru siltu kafiju [vismaz kaut kas, jo tējas nav], dodos gulēt, jo liekas, ka atlūzīšu momentā. Apsēžoties mašīnā, ir vājprātīgi auksti. Var iet, var klibot, var ar rokām vēzēties, bet ne jau gulēt statiskā pozā. Pārvelku slapjās zeķes, pēkšņi saprotu, kāpēc pēdējā brīdī pirms iešanas no mājas mantām pa virsu uzmetu milzīgas vilnas zeķes - zem viņām var pavilkt visas citas sausas palikušās. Vienalga auksti. Kaut kā nebūt pārģērbjos, apakšā sausās drēbes, pa virsu atpakaļ sporta tērpu, pāri arī lietus jaku, galvā kapuce un vilnas cepure, rokās cimdi. Kājas aptinu ar dvieli, kas paņemts līdzi dušai pļavas vidū [jauka tradīcija, starp citu ], labo kāju vēl vispirms ar elastīgo saiti. Neskaitāmas reizes modos, jo auksti, izmēģināju visas man zināmās sasildīšanās metodes, taisīju presītes, tizlos veidos atspiešanās [mašīnā uz aizmugurējā beņķa, ja!!], rāvu visas zeķes nost un rokās sildīju pēdas a.k.a ledusgabaliņus. Tas viss puspamiegam, skatījos pulkstenī un gaidīju rītu. Pa miegam kaut ko ēdu [laikam tikai tāpēc, lai būtu ko darīt], 1 speķmaizi, banānus, vēl kaut ko. <br />
<br />
Rīts pienāca, gaismiņa uzausa, pamalē samilza Mākonis, kam cauri spraucās saulīte. Labi var redzēt, ka šur tur līst, ļoti negribētos, ka kādam tas patraucētu. 7os ierodas manējie, esot metuši mieru, jābrauc mājās. Aizejam pēc zupas, kaut kas patīkami karsts.. Daži "mednieku stāsti" tiešā un pārnestā nozīmē, kādai komandai mājās, kurām garām gājuši, esot draudēts "visus nošaut ar bisi".<br />
Nu tā kaut kā..Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0Kandavas pagasts, Kandavas novads57.027478125987031 22.823313142846756.896150125987027 22.6062916428467 57.158806125987034 23.0403346428467tag:blogger.com,1999:blog-5807053140569000838.post-71117690336935951402011-04-29T00:18:00.002+03:002011-04-29T00:40:34.854+03:00apkārt un cauri Zilajiem kalniemTrešdien uzprasījos uz kaut ko nelāgu ar <a href="http://www.xc.lv/mtb/forums/">XC puišiem</a> - kā man pirms tam teica - "ar viņu "lēno" tempu tu būsi pagalam jau pirmajā trešdaļā". Izbrauciens pa ZK 24h trasi. Nočiepu māsai isostar pulveri, bez kura es tiešām kājas būtu atstiepusi.<br />Šefību par mani uzņēmās Mārtiņš, kurš godprātīgi to arī darīja - bija ar mieru gaidīt, kamēr es uzminos visos kalnos, brīžam pat, lai uzmundrinātu, teica, ka es labi turos. Stāvajos, sakņainajos nobraucienos uz beigām jau man nebija spēka noturēties kājās un bremzēt, nobraucienu oficiālā mantra jau ierasti ir "pizģec, pizģec, pizģec", klusām, zobiem pa saknēm grabot, skaitīt pie sevis līdz lejas sasniegšanai. Un tad "o, neeeee..", kad priekšā parādās vēl kaut tas uz leju. Pats labākais, ka pēc tam augstuma starpība jāatgūst. Jāsaka gan, ka pārsvarā es ļoti godīgi uzbraucu kalnā augšā, stūmos vien dažās vietās, bet tas neizslēdz faktu, ka, uzminoties augšā, man vajadzēja brītiņu, lai atjēgtos un muskuļi beigtu trīsēt. Jāsaka tieši tāpat, kā otrdien pirms skrējiena pazobojāmies par puisi, kad viņš prasīja, vai maz tur ir arī kāds taisns gabals - "jā, tur viss ir taisns - taisni kalnā augšā!"<br />Visos braucienos pret kalnu mani lieliski bremzēja liekie "daudz" kg, no kuriem es labprāt atbrīvotos. Labi, ja ne citādi, tad to pašu man, lūdzu, muskuļu veidā. Tie paši "daudz" kg dikti mīļi velk no kalna lejā, liekot bremzēt 2x spēcīgāk. Arī nav labi, jo bremžu kluči nav parastie.<br />Nav īsti skaidrs, kas "iekšā" tiem, kuri apli pēc apļa patiešām brauc 24h, jo es to apli pievarēju apmēram 1.5h laikā [tā saka <a href="http://www.endomondo.com/workouts/9852856">Krišjāņa endomondo</a>]. Paskatoties <a href="http://24mtb.lv/wp-content/uploads/2010/08/rez_24mtb2010c.pdf">2010. gada maču rezultātus</a> [pdf fails], kur Anete KATRU apli ir braukusi zem stundas, mati ceļas stāvus.. Gandrīz esmu pārliecināta, ka otru tādu pašu apli es brauktu 2x ilgāk.<br />Bet - nebiju īsti "pagalam", vēl izbraucām Ikšķile-Ogre pa veco šoseju, 20km/h likās TĀDS ātrums... kopā 40km, no iziešanas no mājām līdz tikšanai atpakaļ - praktiski 3h. kad naaaakošreiz? :)Dainahttp://www.blogger.com/profile/14149576078265877992noreply@blogger.com0