2011. gada 2. okt.

XRace sezonas īstais noslēgums - 4h velorogainings Tērvetes mežos, 1okt2011


Sestdienas rītā, pēc tam kad pusi nakts biju pavadījusi, vannā mazgājot velo, lāpot drēbes un kārtojot mantas, cēlos pus7os un bija jābrauc uz Tērveti - xRace sezonas oficiāli-neoficiālais noslēgums ir klāt! 4h velorogainings Tērvetes mežos un pļavās, un man bija skaidrs, ka puiši netaisās tāpat vien pabraukāties.
Zvanot Mārtiņam, mana pirmā frāze bija "nestāsti, ka guli, jo es tevi jau draugos redzēju". Pagājušo reizi viņš diezgan smalki mani iznesa cauri :)

Gabaliņu pirms Jelgavas apdzenam mašīnu ar 4 velo uz jumta, un man izskatās, ka Katrīna lepni sēž priekšējā beņķī. Sazvanāmies, un izrādās, ka jā. Paspēju vien pateikt, ka re kā, jau turpbraucot viņus apdzenam, kā Mārtiņš iegriež Jelgavā iekšā. Katrīnas komanda brauc apkārt, un, tā kā cauri visai pilsētai mūs sveicina sarkanie luksofori, tad startā mēs ierodamies pēc viņiem. Tāpat kā finišā dažas stundas vēlāk. Bet nē, Katrīna bija līdzjutējos, paveikt smago darbu - mīt pedāļus, viņa sūtīja savus puišus. Mums par 1 līdzjutēju vairāk :)

Saņēmām numurus. 13, nez, uz laimi vai nē, bet fotogrāfs solīja, ka bez starpgadījumiem laukā no meža netiksim..




Pāris dienu pirms starta sameklēju 2 veloplanšetes ar domu, ka tās saviem velo uzliks Mārtiņš un Artūrs - viņiem orientēties sanāk labāk kā man. Sanāca neliels starpgadījums, jo jau tūlīt pēc planšešu saņemšanas, vēl neaizbraucot līdz mājām, pazaudēju skrūvīti. Pēdējā vakarā apskrēju veikalus un skrūvīti tomēr dabūju vietā. Veselas 12 skrūvītes :) Diemžēl reālā situācija ir tāda kāda viņa ir - planšeti Mārtiņa velo uzlikt nevar, un tā tiek man. Teikšu, ka tas nebija prātīgi, man no viņas nekādas īpašās jēgas nebija... Kamēr mēs ar Artūru kārtojamies, Mārtiņš noklausās, kas tiesnešiem sakāms kapteiņu sapulcē, un tad jāved velo uz ~500m attālo veloparku - no starta vispirms līdz turienei jāaizskrien, tad viss sākas pa īsto.

10:45 mums iedod kartes, cenšos piedalīties distances plānošanā, bet diez ko nevedas, paspēju vien pārzīmēt maršrutu. Pieredze, pieredze, pieredze!!!!!! kaut kas nav...



Un starts! komandas Brāziens ceļš 4h garumā. Ieķeksējiet komandas nosaukumu, apakšā "skatīt ceļu", un augšā, virs kartes - "play" podziņu!
Sākums man šķita bezcerīgs, pirmos punktus stabili nespēju ielikt karti planšetē, jo man brēc virsū "braucam, braucam! nestāvi!". Mārtiņš bija savā elementā, reizēm pat nedaudz par traku, jo es paklusām pat dabūju uz viņu lamāties, tomēr košana mēlē palīdzēja, un skaļi neko neteicu. Tāpat jau skaidrs, ka, 99% viņam vnk gribas vinnēt! :) dažus pirmos punktus stipri apšaubu savu varēšanu šitā pat nokļūt līdz finišam - ne es, pat pēc kartes, saprotu, kur atrodamies, un arī temps liels [salīdzinot ar to, kādā esmu gatava braukt sestdienas rītā skaistā mežā], taciņas nekādas.

Vairākos punktos redzam Katrīnas puišus, bet man absolūti neinteresē, kas tie tādi, kas tur riņķī brauc - man liek mīt, un es minu. Pa brīžam priekšā pavīd komanda "ceturtais lieks", vairāk no mežā esošajiem nepazīstu. Pie 35. punkta aplauziens - stacijas nav. NAV! daudzas komandas staigā riņķī, mēs pat, domādami, ka jāiet meklēt cits celiņš mežā, izejam laukā, tomēr 2. piegājienā/iegājienā mežā stacija uzrodas. Esot bijusi nozagta! Vietējiem nepatīk veloorientieristi.. Pie nākamā punkta mēs nedaudz apmaldāmies. Doma iet pa taisno cauri mežam un pāri upītei dziļi gravā ir laba [iemēģināju SealSkinz waterproof zeķītes kaujas apstākļos, sajūta ārkārtīgi laba, un savu nosaukumu viņas attaisno!!], tomēr pēc tam piemetas vadātājs, tāpēc aizraucam pa labi un metam velo nost, ejam mežā ar kājām, nevis vnk pabraucam pa ceļu, nedaudz pa kreisi pēc punkta.. Tirms tam tajā kartē labi redzams, kā Artūrs, kam līdzi bija gps mantiņa, otro reizi kāpa gravā pēc mana velo. Foršs Artūrs, vai ne? Tomēr punkts atrodas, jāmin tālāk! Pie nākamā punkta atkal redzam, kā Reiņa komanda izlien no meža, šie ir gabaliņu mums priekšā. Kad braucam uz 55, viņi brauc mums pretī, laikam jau pēc 34. Tagad, paskatoties augstumlīnijas, saprotu, ka tas bija visprātīgākais variants, jo īsti nav jēgas traki priecīgi nobraukt pa nogāzi, lai vilktos kalnā, stāvā kā siena, augšā..kā to izdarījām mēs.

Ceļā uz nākamo punktu notiek tas, ko es laikam nemūžam nepiedošu Artūram - viņš, ieskrējies un pilns enerģijas, uzvelk augšā kalniņā pāri upītei, atjēgdamies tikai tad, kad Mārtiņš sauc atpakaļ. Es pa to laiku bišķiņ nomiru, kājas ļenganas, elpas nav vispār.. Nepalīdzēja arī ātrais brauciens atpakaļ lejā. Posms pa pļavu, un savācam punktu. Ceļš no 32. uz 31. ir ērkšķiem kaisīts, tai kartē labi redzams, cik daudz Artūrs nobrauca lieku. Sadalījāmies, jo punktu jāņem vienam - lai es lieki nevazātos riņķī un netērētu spēkus, mēs ar Mārtiņu aizbraucam taisni, kamēr Arturš iebrauc mežā pēc punkta. Es aizbraucu vēl tālāk, gandrīz līdz 53. punktam, kur atkal satiku Reiņa komandu, kad šie pieklājīgā ātrumā jau dodas prom. Puiši nebrauc.. Nebrauc.. Nebrauc.. Un tad es dodos atpakaļ viņus meklēt. Mārtiņš joprojām stāv krustojumā un gaida Artūru. Tagad tur palieku es, un viņš brauc pa celiņu iekšā uz punkta pusi. Pēkšņi no pavisam otras puses ierodas Artūrs.. Aizsūtu pakaļ Mārtiņām un pati atkal braucu uz 53.. Un tikai ar 3. piegājienu punkts tiek veiksmīgi paņemts, braucam tālāk. Atlikusī daļa pārsvarā ir pa lieliem ceļiem, un tie, kuriem vēl ir spēks, var izpausties. Man spēka diez ko nav, tomēr pirms 49. punkta apsteidzam kādu vīriešu komandu. Viņi ir pēc mums vēl 56. un 59. KP, tālāk vairs nemanu. 65. KP arī ir tāds, kurā jāatzīmējas tikai 1 cilvēkam, tāpēc mani atkal aizsūta uz priekšu.

Satikšanās krustojumā, gaidot puišus [tagad viņi ir gudrāki un izdomā mēģināt nomaldīties divatā], apēdu želeju, paņemu lineālu un cenšos izmērīt atlikušo attālumu. Punktu nav atlicis daudz, ceļš - pārsvarā grants, tāpēc varētu cerēt, ka tālāk ies ātrāk. Pēc neilga laika no mugurpuses atkal dzirdu brēcienu "nestāvi, braucam!", jo viņi ir sapratuši, ka pa taisno pāri laukam un cauri mežam punktu nevarot paņemt, apkārt braukt neesot laika, mums jāmin tālāk - punkta atrašanai vajadzīgs laiks, bet finišā par katru kavētu minūti [sākot no 1. sekundes pēc 15:00] atņem 2 ar mokām salasītos punktus. 62. punkts ir foršs ar to, ka tagad es braucu pa priekšu, vai nu Mārtiņš ar Artūru nenoreaģēja, vai arī viņi beidzot par mani apžēlojās un ļāva kaut ko atrast arī pašai... :) Uz punktu jādodas pa stigu ar pieklājīgu reljefu un kārtīgu meža melno dubļu vannu pa vidu, tieši pēc nobrauciena. Satiekam Reiņa un vēl dažas komandas, kas jau nāk atpakaļ no punkta. Tas, ka tepat blakus ir arī citi, priecē, jo sāk likties, ka iekļauties laikā varētu būt pavisam reāli. Paņemam punktu un jābrauc/jākāpj atpakaļ kalnā. Pie 64. punkta, uz kuru braukt ir samērā viegli [palīdz vējš, sparīgi pūšot mugurā], apdzenam Reini&CO, Mārtiņš atkal uz mani sabrēc, tā ka viss ir vislabākajā kārtībā! :) Ja vienā virzienā vējš pūs mugurā, tad, loģiski, braucot pretēji, tieši sejā. Pēc kāda laika, noskatījušies, kā es pēdējiem spēkiem cīnos, viņi piebrauc un uztaisa aizvēju. Tieši laikā, jo es atkal lēnām mirstu. Pēc nākamā es izpildos blondīniski, aizbraucot par daudz uz priekšu un nesadzirdot izmisīgos brēcienus aizmugurē - laicīgi nenogriežos pa labi, gabaliņu nobraucu veltīgi. Pie 60.punkta Mārtiņš brēc atkal, laikam viņi ir sarēķinājuši, ka šitā velkoties, mēs līdz finišam laikā netiksim. Kopā paņemam 33.p., tad mani vagari aizbrauc pēc 44. un 47, kurus atkal drīkst ņemt tikai 1 cilvēks. Kamēr gaidu sarunātajā krustojumā, tai pašā virzienā aizbrauc arī Reinis, redzu vēl dažas komandas, kas turpat vien ir. Tātad - ja arī būsim "pa beigām", tad nebūsim vienīgie tādi. Beidzot es paskatos pulkstenī, ir 14:30, pusstunda līdz finišam. Pēdējo, 45., savācam kopā apdzenam komandu ar 2. numuru, pēc tam vēl vienus, kuri smagi stumj velo kalniņā [atļāvāmies būs nepieklājīgi un iznesāmies cauri kapiem..], abās komandās ir meitenes, tātad - mūsu konkurenti, pēkšņi uz mirkli esmu spējīga mīt, acis pārgriezusi [ātrumā tas nebija redzams, bet es centos]. Un tad jau ceļš gandrīz taisni uz finišu.. Piekalnītē, kur mani atstāj priekšpēdējie spēki, Artūrs mani uzstumj,  tālāk jābrauc pašai saviem spēkiem. PĒDĒJIEM spēkiem. Un Mārtiņš atkal bļauj. Ierosinu komandu nākaajā sezonā pārsaukt citādāk. Patiešām "Pēdējiem Spēkiem", "Mēle Pār Plecu", "Aizdusa Pirmajā Kalniņā", vai arī "Ļenganā Kāja". Vai, piemēram, "Vagars Bez Žagara un Nabaga Daina". Precīzi, kā naglai pa galvu.

FINIŠS!

10min pirms kontrollaika beigām finišā iebrāzās Brāziens. es laikam izskatos visatvieglotākā, ka mocības beigušās, Mārtiņš visnogurušākais [bļaušana uz mani paņēmusi daudz spēka..], Artūrs vispriecīgākais :)
Mārtiņš pirms bildēšanās novelk ķiveri, jo "es ķiverē neizskatos labi". no fotogrāfa pretī jautājums - "domā, tev mati tagad izskatās ok?":)

3h50min, un esam savākuši 97 no 98 punktiem. Uzvarētāji atbrauca 2h36min, tā ka mums patiešām ir, kur tiekties. Mārtiņš neesot pat aizelsies, Artūrs arī izskatās apmēram tāpat, vienīgi es biju tā, kurai sviedri tecēja straumēm un burtiski pilēja no deguna. Nobraukti apmēram 53km.

Es eju mazgāties, pēc tam uz kafejnīcu, kur mani jau gaida milzīga, patiešām milzīga sautējuma porcija. Garšīgi, bet iekšā nevar dabūt vairāk par pāris karotēm. Mārtiņš sargā piešķirto margarīna trauciņu - sautējumā ir gaļa, un šis gaļu neēd. Vienīgais, kas izrāda pienācīgu cieņu pavāriem, ir Artūrs, patiešām nav skaidrs, kur viņam tas kvantums salien..
Pēc ēšanas jau ir gatavi rezultāti, eju skatīties, un Mārtiņš, savilcis skābu ģīmi, saka "mēs tikai otrie". Cīņā ar KP paņemšanu, staigāšanu kājām un stāvēšanu uz vietas mēs esam pazaudējuši 40min [salīdzinot finiša laiku un to laiku, kas rādā suz velodatora]. Uz apmēram 30KP tas sadalās diezgan pieklājīgi, tomēr diezgan nepiedodami. Jāatzīst, ka Mārtiņam bija taisnība, kad viņš pirms starta brīdināja - liela laika daļa patiešām aiziet uz .. prakstiski - neko.
Apbalvošana. Pirmās izsauc meitenes, kuras, lai arī kopvērtējumā palika priekšpēdējās, tomēr ir ieguvušas pirmo vietu. Ja godīgi, es nedaudz pašaubītos, pirms tīrā meiteņu komandā testos iekšā mežā. Lai arī manā gadījumā tas ir netrenētības rezultāts, tomēr ir patīkami, ja brīžos, kad "baterijas beigušās", kāds pastumj vai pāri baļķim pārstiepj velo.

Un tad mēs, mēs :) 2. vieta MIX [12 komandas], 11. - kopvērtējumā no 30 komandām. Pirmās 6 vietas aizņēmušas vīriešu komandas, no kurām pirmās 3-4 ir iebraukušas patiešām superātri. Mamma teica, ka viņi noteikti šmaucas ;)

vispār - baigi labi. Ir labi, jā. Izlaižot nerezultatīvo žēlošanos par savu švako formu, varu teikt, ka palīdz gan Mārtiņa bļaustīšanās trasē, gan Artūra manis stumšana kalnā. Ir kaut kāda tāda dīvaini laba KOMANDAS sajūta.
personīgi manējie "klupšanas akmeņi" - *orientēšanās, *ātri nokāpt no velo un pēc kp paņemšanas atkal uzkāpt un sākt braukt, *fiziskais spēks. Tātad viss, kas nepieciešams normālam startam. 3 lietas, pie kā jāstrādā. Žēl puišu, kas paši ir gatavi uz daudz ātrāku startu un finišu.

PALDIES organizatoriem par skaistajām sacensību vietām [varbūt, ja būtu vairāk spēka, es to spētu patiesi novērtēt - tad tikai bildēs var apskatīties], par daudzajām skaistajām fotogrāfijām, par ašiem rezultātiem internetā! Tomēr ieteiktu rūpīgāk padomāt par ēdināšanu [nē, tas neattiecas uz Tērvetes garšīgajām pusdienām, drīzāk uz to, kas notika Dobelē - skaisti, bet bezgalīga rindā stāvēšana tikai skaistas apkalpošanas dēļ...?] un par kaut ko karstu finišā. Pusgads līdz nākamajai sezonai - jums tas izdosies! Un PALDIES sponsoriem, protams! Esam sakrājuši Ķeizarmeža dāvanu kartes, tagad tik jāsāk izmantot! [par Gandra lielo balvu cīnīsimies citus gadus ;) ]

Mārtiņa pārskats šeit - http://kengismartins.blogspot.com/2011/10/xrace-velo-tervete.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru