..jeb - viena nakts pie-Madonas mežos
"davai skrienam mežā"
"labiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii!"
tā es apmēram atceros sarunu ar Raivi, ko toreiz vēl reālajā dzīvē nemaz nepazinu...
Un tā nodibinājās komanda "4 pingvīni +1" Mamutu medībām 2009 (nosaukumu organizatori veiksmīgi noreducēja uz "4 pingvīni" jeb vnk "pingvīni" ). 4 dažādu līmeņu DITFieši un viens jurisC 21. februārī, 24:00 bruņojušies ar termosiem (2gab), sērkociņiem (35gab, neizmantojām), lukturīšiem (5gab, 2 no tiem esot 100% izdeguši), un citiem atribūtiem, blakus vēl 31 komandai (katrā pa 5 "abu dzimumu pārstāvjiem" ) varonīgi, ar kaujas saucienu uz lūpām un sirdīs devās mežā. Organizatori apžēlojās un iešķieba vienu karti uz komandu. un vietējo avārijas dienesta telefona numuru, uz kuru varēja zvanīt, ja kas gadās, un ja mūsējie telefoni nebūtu nosaluši līdz ar mums pašiem.
Trases princips - ap startu/finišu aplī izvietoti kontrolpunkti - 8 lielie un kādi 10 mazie. Sākotnejais izpildes laiks - 3h - nereāli apskriet visus lielos KP, kuri bija +/- obligāti, tāpēc par katra mazā KP atrašanu un paroles pierakstīšanu pienācās 30min bonusā. mēs uzkalpojāmies līdz apm. 5h. Kāpēc tik maz, par to bišķi vēlāk.
Sākām cerīgi - izvēlējamies it kā tālāko punktu, bet ar garantiju, ka neviena cita komanda mums pa priekšu neskrien. Pusstundas laikā varonīgi pieveicam kādus 2km. Pārbaudījums - ledū saurbti 5 āliņģīši, bišķī lielāks diametrs kā dūrei, un pa ledus apakšu, neizvelkot roku no ūdens, jāpadod ziepju gabaliņš. it kā jau nekas grūts, bet ārā -15 (nu apmeram, tvnet.lv gan rakstīja, ka Madonas apkartnē esot bijis -20), un āliņģis tik dziļš, ka roka ūdenī stipri pāri elkonim. Es, piemēram, (mammu, šito vari izlaist) izģērbos līdz mazam, plānam krekliņam.... Turpat tālāk - ledus minigolfs, katram pingvīnam tāds pats ziepju gabaliņš ar 4 sitieniem jāiesit bedrītē, kas ir izurbta aiz viltīgi izvietotiem ledusklučiem. Organizatori pastrādajuši godam... DONE! sapratām, ka īsti orientēties nebūs ko, jo, tā ka visi iet pa apli, uz nākošo KP varam tikt pa puslīdz gludi iemītu taciņu.
Nākošais lielais KP noslēpts karjerā, un līdz turienei jāšļūc uz dibena.... viens liels nobrauciens, tad otrs, sajūta labu labā (nakts vidū slidināties no kalna daudzstāvu mājas augstumā ir patīkami) Pirmais reālais komandas uzdevums - vispirms jāiet pa zeme sadzītiem baļķīšiem, viens augstaks, otrs zemāks, tad jātiek pāri sienai, kam es knapi varu aizsniegt augšpusi...
Puslīdz veiksmīgi tikā galā (tas ir - pavisam veiksmīgi!!!), tai pašā KP nākošais ledus pārbaudījums - tāds pats kalns, no kāda mēs šļūcām lejā, tikai tagad otrādāk - jātiek augšā kaut kādā mistiskā veidā.. Caurumus sist nedrīkstot, meitene saka - "atrodiet pareizo līdzsvara punktu".. Mans līdzsvara punkts ir kalna pakājē, pie tā nemitīgi atgriezos... Pēc dažiem mēģinājumiem brutāli ieņemt kalnu Jānis pasvieda ideju, un es kaut kā dabūju visus augstāk, kur no lejas tiesnesis VAIRS nevar redzēt, bet augšējais tiesnesis VĒL nevar redzēt, ka ledū iespārdīti pakāpieni. Tomēr man pašai negāja tik spīdoši, vairākas reizes uz vēdera ieslidināju nākamajiem kāpējiem taciņu vāl slidenāku... (man gribētos redzēt, kā kāpa pēdējie...). Par laimi, lielais grupas šļūciens no kalna izpalika, lai arī tas pats Jānis, mūsu 2metrīgais cilvēks, kas kāpa pirmais, esot kājas notrīcinajis, kad ieraudzījis, ka tūlīt var paslīdēt un elementāri paraut visus pārējos līdzi... Iedzeram tējiņu, es ēdu sasalusos mušļu batoniņus. Ēst gribas.
Kartes vīrs Raivis teica, ka līdz nākošajam KP esot elementāri tikt - pa ceļu vien, un tad bišķi gar grāvi, un viss kārtībā. Tas jau nekas, ka aizgājām garām, un attapāmies tikai tāpēc, ka gadījās pietura, nosaukta māju vardā. Kartē melns uz gaiši zaļa tās mājas uzzīmetas apm. puskilometru no vietas, kur vajadzēja sākt iet gar grāvi. Neapmierināta kurnēšana.... Ar Jāni abi lēkājam, jo skriet nevar, komandai jāiet kopā, bet auksti sāk palikt. DITFu pingvīni ar augstākiem zinātniskajiem grādiem kā man apgaismo mani par C un C++ atšķirībām.
KP veiksmīgi sasniedzām un paspējām pie ugunskura atsildīt dažus pirkstus, kamēr trasi pabeidz iziet iepriekšējā komanda. Nevedās mums IDEĀLI, bet iekļāvāmies laikā. Princips - starp 2 kokiem novilkta virve, augstāk viena virve stiprinajumam (ja krīt, lai gluži nenolauž kaklu (muļķudroša tehnika gan nav izdomāta...)). PA virvi jāiet 2 komandas dalībniekiem(gan ne vienlaicīgi), vienu no viņiem no apakšas tur 2 cilvēki, otru viens. Man ar Raivi personiski rēķini (viņš man atņēma un neļāva nest karti), tādēļ viņu drošināt pieteicos es...
Mūsu kontā jau 1.5 bonusstundas, resp., līdz 4:30, BET!!!!! ir ~3:40, un priekšā 2-2.5km pārgājiens pār lauku, un vienam no mūsējiem kājas sadumpojas... nevaram skriet pa galvu pa kaklu. Kartes vīrs Raivis saka, ka iepriekšējie gājēji taciņu ieminuši ar līkumu, mums esot jāiet cauri "mežiņam", tad pāri grāvim, un tad mēs 1 un 2 būsim galā. Mežiņš - vispirms sasaluši koku zari, kas skrāpē un sitas acīs, pēc tam izcirtums, kur sniegs līdz ceļgaliem, un zem tā mētājas kkādi zari, ja pareizi atceros. Kaspars sadrūvējas pavisam, viņam kājas atsakās iet talāk. Tālumā pavīd tie, kas iet "ar līkumu", bet kaut kādā neizprotamā veidā no drošām pozīcijām mums aiz muguras ir izrāvušies priekšā. Tad arī es sapratu, ka ejam pareizā virzienā, un man sāk likties, ka neesam gluži pazuduši. Jā, un Raivis teica kko par grāvjiem. Bija arī tāda lieta. Mānīgi aizsaluši, ar vaļēju ūdeni (-15`C????).... Nācās iet apkārt, atkal zaudējam minūtes.
Pie KP nonākam 5min pēc noliktā laika, bet par to varot sarunāt, ka tik stingri neskatīsies. (pusstunda mums jau ir pa ceļam "paņemta", bet tas vēl neskaitās, tā pussstunda mums paredzeta, lai tiktu līdz nākamajam punktam).
Tomēr nekas no plāniem nesanāk, jo kategoriski tiek pateikts "es nekur vairs neiešu", tāpēc 4:45 draudzīgi pie ugunskura sagaidām avārijas busu. Neesam vienīgie. Un jocīgi sēdēt puslīdz siltumā un skatīties, kā citi skrien pa ceļu ar lukturiem pie galvas... Galā ierodoties, redzam, ka pie pārkurinatās krāsns aizmigusi viena komanda, ārā runājas citi. Viens puisis līdz ceļgaliem ielūzis grāvī, apmeram tur, kur mēs atradam vaļējo ūdeni. Noskrējis vēl dažus km, un tad secinājis, ka sasalis ragā... Esam 5., kurus noņem no trases, kopējā statistika no iepriekšējiem gadiem rādot, ka pilnā sastāvā finišē 1/3 no startējušajiem (teorētiski komanda var turpināt dalību arī tad, ja daļa dodas prom no meža).
Īsumā - no manas puses - gribu vēl! Man nepietika, gribas skriet līdz baltām pelītēm, tā, lai finišā (nu, principā iesāķumam vienalga, līdz kuram KP tiktu) vairs negribētos NEKO.... Tas nekas, ka botas sasala, dubultie dūraiņi sasala, bet 2 pāri zeķes vnk izžņaudzamas. Savas Lafumas botas mīlu vēl vairak, jo prakstiski, arī pie šādiem apstākļiem, kājas nesala, vienīgi pēdējā KP, uz vietas stāvot.
Mājās arī bija jātiek, dažs labs atlūza jau pirms aizcirtās mašīnas durvis.. Es, personīgi domāju, ka man arī pienākas 1/3 no Raivim piešķiramās medaļas par drošo mājās nogādāšanu, jo es ar savu muldēšanu neļāvu viņam aizmigt pie stūres..
paldies Jānim, Andrim, Raivim un Kasparam par fantastisko komandu un Agnesei par siltajam biksēm un par termosu, paldies mammai, kas jau 6os rakstīja sms, prasīja, vai es dzīva, paldies tiem, kas varbūt padomaja, ka es traka esmu, jo arī bez jums jau nu nekādi es netiktu līdz tai vietai, līdz kurai aizskrējam.
un Ilzei paldies par linku uz nākamo sacensību nolikumu
jeeziņ, 5h mežā, februārī, naktī, sniegā.... tas ir KAUT KAS!!!
---------------------------
Labojums - Raivis atklāja, ka viņš esot slidenajā kalnā uzrāpies pirmais un flirtējis ar tiesnesi. Apgalvoja, ka novērsis uzmanību, bet man kkā neticas....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru