Pirmais triatlons ir pievārēts. 350m rijot jūras ūdeni, drūzmas dēļ arī ejot kājām, jo tur bija sekls, 12.5km ar velo, 2km (Lauma saka, ka 1.7) kājām pa Vpils Mežakaķa trases teritoriju, vieta grupā 8. no 12. (kopā distancē, arī ar jauniešiem, visām pārējām sievietēm un "veselības grupu" - 40. no 93 + 2x DNF)
Tomēr tā vieta neizsaka neko. Neko par peldēšanu vēja un pārējo sakultajā jūras ūdenī, neko par traukšanos pa šaurajām piejūras taciņām un pat apdzīšanu ārkārtīgi riskantās vietās (mani atpakaļ-apdzina pēcāk, skriešanas posmā, kad nožēlojami rāpoju uz finišu), neko par stumšanos pret kalnu un iestigšanu smiltīs. Tāpat tas cipars nestāsta par iesauļoto skriešanas formu. Vai par to, kā mani velo posmā pavisam nepazīstams un pēcāk neidentificēts, nez no kurienes parādījies puisis [teorētiski trasē tikai meitenes], ik pa brīdim skatoties pār plecu, burtiski vilka pāris km, un tā ievilka, ka noticēju - es varu! - un turpināju apmēram tādā pat garā. Braucot ar velo notirpa labā plauksta, bet man tas īpaši neuztrauca, patika, kā kompītī aši mainījās cipariņi, aizvien vairāk tuvojoties mistiskajam 12.5. Pēdējie km pa asfaltu, tur nu es izlikos līdz pēdējam, arī pret kalnu, īpaši redzot, kā tuvojas 2 sekotājas. Vidējais ātrums virs 20km/h, finiša taisnē piefiksēju arī 40 (no kalna lidošanu īsti neskaitu).
Nokāpjot no velo, jutu, ka manas kājas pēkšņi ir transformējušās pamatīgos vates klučos, kurus man nezināmā veidā jāpiedabū skriet. Skriet!!! Pirmajā pusē apdzinu meiteni, kura gāja soļos, uzmundrināju, teicu, ka iet nedrīkst. Pati to labi apzinos, jo, tikko sākas iešana, tā tas uzreiz aiziet ik pa brīdim, un iešanas pauzes mēdz ievilkties. Tur taču tikai 2km!!! Kad otrā km sākumā saķēra plecu tik ļoti, ka roku pakustināt nevar, arī es gāju soļiem, un tur mani apdzina vismaz 3 meitenes [Lauma pašās beigās!! ]. Ir skaidra apziņa, ka tas no pārlieku liela sasprindzinājuma, un derētu atslābināties, tikai šāds ieteikums nekur neder. Vismaz ne šai situācijā, un ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta esošam radījumam. Finišā stāvēt un vnk liet daudzas glāzītes ūdens sev uz galvas, pat īpaši to nepiefiksējot, ir BAUDA.
Pēcfiniša auzu-piena putra tika sveicināta ar "čau, mana maziņā". Vājprātīgi maz ēdamā, viena karote ērkšķogu ievārījuma pāri. Vai ar ko tādu pietiek cilvēkam, kas cēlies 6:30 un tikko izdzinies kā nezvērs? [bet tā putra bija garšīga.. ]
Mācība - bija iepriekš jāpamēģina pēc velobraukšanas paskriet, un, vēlams, vismaz pirms mēneša, jo tad es tūlīt saprastu, ka tas ir diezgan vājprātā grūti un prasa nopietnu treniņu.
Traumu nav, vismaz ne fizisko. Ir morālā - es neesmu visuvarena, bet tas tāpat līdz šim visiem bija zināms, tagad to uzzināju arī es ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru