atzīstos, ka nebiju pietiekami sagatavojusies, par to man arī jaukā meitene Mona atriebās. un kā vēl....
apm. 20km kāju posmā ik pa brīdim ķēru pie cirkšņa saites kaut kādas, kliboju ejot un skrienot, brīžam klunkurēju visiem no mugurpuses, brīžam mēģināju izslēgt sāpes un skrēju pa priekšu. ja tā godīgi, man šķiet, ka pie kaut kā tāda citus ieliktu slimnīcā, vispirms traumās, pēc tam psihenē.
braucot no kalna lejup, uz pleca noķēru maijvaboli. notrīcēja sirsniņa, kad iedomājos, kas būtu, ja uztvertu viņu ar kādu sejas daļu.
mežā stigām pirms dažām dienām uzartajās stigās, kas nebija ierēķinātas, plānojot distanci. mums tur nakts vidū vajadzēja braukāt ar velo. gāja vājprātā grūti, it īpaši man. sākumā pat sāku čīkstēt, bet tas kaut kā pārgāja. ieslēdzās autopilots.
Matīsam ir visforšākie draugi pasaulē tādi ir vismaz tie 3, ar ko tās 25h pavadīju kopā abi vīrieši nedaudz saķērās, bet tas neskaitās. mūsu komandā valdīja visnotaļ draudzīga atmosfēra, vājākie un lēnākie (lasīt - Daina) tikai gaidīti bez asiem pārmetumiem. tā jau man uz sejas bija rakstīts, ka man šausmīKs kauns.
no rīta 5os mums bija laivu posms, 10km pa īsāko trajektoriju. gulbji perē, dīķa vidū varžu puķes, vardes kurkst, zivis lec un migla. pie airiem mūžam pacietīgie, izturīgie un jaukie MŪSU vīrieši vismaz uz to 1 nakti pēc tam ar Lieni uz velobeņķa nesēdējām, braucām kājāsstāvot
dzērām līdzpaņemto ūdeni, pasmelto ūdeni no upītes un no ceļmalā noliktās kannas, kurā vietējie nabaga bērniem nesa to no strautiņa.
pie 120km ar velo, 30 ar kājām, 10km sēžot laivā. es atteicos no airēšanas īsi pēc tam, kad garām palaidu 2 iedzenošās komandas un aizmidzis Laimonis gandrīz apgāzināja laivu. paspīdēja jociņi arī par eskimosiem
pēdējais mocību posms bija pa nojaukto un uzarto dzelzceļa līniju. vājprāts.
vai es piedalīšos atkal? domāju, ka jā, lai gan visiem pēc kārtas teicu, ka diez vai. vienīgais, kas man nepatika, bija nakts mocības. rogainingā es saprotu - vnk ej un meklē KP. šite lielā ātrumā jānesas no kalna lejā, tieši naktij rīklē.
kājas bija slapjas, bet tas jau pie lietas piederas! manas mīļās Lafumas, iztikām bez savstarpējiem kašķiem un ļoti noberztām/uzburbušām pēdām
pēc finiša pārvietojos sāniski, kāja VĀJPRĀTĀ sāp. bet arī daudziem citiem nebij ok, pat igauniete, noskatījusies, kā es kustos, švakā krievu valodā atzinās, ka arī viņai nav viss kārtībā. jā, pjedestālu aizņēma 3 igauņu komandas, vien 4. bija latvieši...
es distancē nedziedāju. brīnums, jo treniņos Zilajos kalnos pašos grūtākajos brīžos es taisu vaļā rīkli un šķībā balsī biedēju vāveres, pārējos zvērus un citus skrējējus/velobraucējus.
auksta duša, bet tas jau mačos ne-uzvarētājiem vienmēr
zobs sāp, muskuļi smeldz, zilumi kļūst violeti, skrambas sārti rozā, nosēdētais dibens ir vnk fantastisks, cirksnis lamā mani 4stāvīgos lamuvārdos, pēdiņas cieš klusu par 3 tulznām rindiņā. viss kaut kā tā, kā tam vajadzētu būt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru