Pēc sestdienas jūtos kā no jauna piedzimusi. Daļēji jau tā arī ir, nav joka lieta 3.5 mēnešus nosēdēt uz vietas un tad noklibot 6-7km pa mežu. Reljefs - Kamparkalns. Pus-km no finiša nozaudēju identu, un to spēju izdarīt tikai un vienīgi es. Klajā laukā, vicinādama rokas, skrēju no kalna.. Mazs, mazā pirkstiņa lieluma puļķītis kaut kur dziļi pērnajā zālē, trakāk kā adata siena kaudzē. Atradām, kad aukstā vējā bijām pārķemmējušas pus-pļavu un es teicu "labi, ejam, es samaksāšu par viņu". kopā ar to pļavas ķemmēšanu maldīšanās pa mežu aizņēma 2h20min. Pirts arī bija kā novēlots eklēru pasākuma turpinājums, bet tieši kājas dēļ es neiztureju nemaz tik ilgi.. Tāds piekusušais, apmierinātais prieks.
Tam bija arī turpinājums/ Pēc Kamparkalna gulēju kā bērns, agri (nosacīti) cēlos, apmaldījos pa ceļam uz pieturu (jo vienīgā karte, kas man somā, bija no Kamparkalna, un Rīgā viņa nedarbojas), nokavēju transportu, tomēr, par spīti visam, neko nenokavēju un ierados laicīgi, pat dabūju gaidīt. Mežaparks, NRM iesildīšanās skrējiens. Nokliboju vēl 4km, pa maliņu, ne pa asfaltu. asfalts + (lafuma electron + manas pēdas + mani ceļgali)=atombumba. izstaipīju muskulīšus, tādi nedaudz ierūsējuši likās. pulksteni/pulsometru ar gps un iespēju apskatīt visu veikto trasi kartē pa taisno uz pulksteņa ekrāna es arī gribu. vēl man vajag identu (ne nu bieži viņu izmantošu, bet savs ir savs, un pazaudēt savu ir nedaudz citādāk kā svešu), kompasu, labu galvas lukturi, eeemm... vēl šo to.. un smadzenes, lai saprastu, kur ņemt naudu tam visam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru