ja nevari citiem būt labs piemērs, esi vismaz briesmīgs brīdinājums.. 2jan2010

viss sākās 1.janvāra vakarā, kad, vēl īsti neatjēgusies no jaungada peldes Bulduros, saņēmu JG sveicienu no Matīsa. Viņš piedāvāja kopā doties Eklēru medībās, 2.janv, pusstundas brauciens no Rīgas uz Mālpils pusi (vēlāk izrādīsies, ka tieši tā pusstunda bija ļoti no svara), pārgājiens ar orientēšanās elementiem apmēram 40km garumā, laiks max 15h. Piekritu, jo biju saņēmusies sesiju pavadīt godīgi - tad tas nu būtu kā atspēriena punkts. Mani pievilināja arī piesolītā pirtiņa - un tas viss par diezgan smieklīgām naudiņām. Matīss, jā arī viņa sabiedrība daudz no svara, arī tādēļ, ka manos plānos bija pielauzt viņu uz dažām man veltītām stundām zem varbūtību teorijas zīmes..


Sapakoju mantiņas, centos paņemt arī šo to siltāku. Mana lielākā kļūda - man nebija rezerves zeķu, lai gan šajā ziņā parasti nodrošinos līdz zobiem. MEGA.GIGA.SUPERkļūda - Lafuma Electron. Lielākais foršums - paņemtie kkādi slēpotāju cimdi, kas kopā ar Nike skriešanas cimdiņiem bija nepārspējami. Termoss ar karstu tēju, kamielītis kolai (mana rogaininga krustmāte Ilze teica, ka viss cits sasalstot jau pie maziem mīnus-grādiem, bet tai vakarā plānojās diezgan pavēss laiciņš). Piefiksēju, ka derētu iegādāt siltāku cepurīti.

Startējām 10:25, dikti smaidīgi. Cauri mežam, cauri mežam, cauri mežam.. Izdomājām iet pa kartē iezīmētu celiņu, jo Matīsam sagribējās daudz sniegainu bilžu. Rezultāts - iznākot uz ceļa, mūs apdzen tie, kas startēja pēc mums, bet man ir pirmā nokurpēmsniegaizkratīšanas pauze, piezvanu otram Matīsam, kuru nu esmu atstājusi vienu pašu trenažieru zālē. Pa ceļam maldījāmies, gājām pa citu pēdām, nedaudz domājām savējās, sajaucām KP, utt, es pa laikam lēkāju lai sasildītos, dzēru kolu no kamielīša (diemžēl tikai līdz tam laikam, kad aizmirsu iepūst atpakaļ gaisu. momentā sasala). Vienā brīdī sāku čīkstēt, ka vajag nogriezt gabalu (lasīt - vairāk kā pusi) un doties uz māju pusi, jo man salst kājas. Matīss saskaitīja savas zeķes un teica, ka, ja pavisam salšot, pa vienai man izsniegšot Tātad devāmies pa lielo apli ar domu paņemt visus KP. mūs ik pa laikam kāds apdzina, līdz sapratām, ka esam pēdējie. Katrā KP bija kāds uzdevums, jautājums uz zināšanu vai atjautību, kaut kas jāsameklē vai jāierauga. atceros 2 - jāatšifrē dihidrogēnmonoksīds ( http://www.dhmo.org ), un otrs - it kā vienkāršs - jāatrod kvartālu numuri. Plāksnīte bija atrodama nevis augstu kokā vai uz stabiņa, bet pie zemes - uz nolūzuša koka stumbra.

Pēdējais KP, kuru paņēmām - ar soļiem mērījām meža ceļu krustojuma apli. Tad es sapratu, ka kkas nav kārtībā ar pirkstiem, it īpaši labajai kājai. Pierunāju Matīsu izvilkt savas dārgās vilnas zeķes un mēģināju nomaukt kurpi. Nesanāca, jo zeķe bija piesalusi pie apava. Lafumām virspusē caurums, pa kuru iekšā sagāja sniegs un sasala vienā gabalā ap pēdu, visvairāk pa pirkstiem. Novilku kopā kurpi un zeķi, un vienā mirklī, šķiet nosirmoja pāris matu.. Pirkstus nejutu, vien varēju sataustīt, ka tie ir sasaluži. Vienkārši sasaluši gabalā, paspiest nevar, krāsa balta, kaut nolauz un saber viskija glāzē. Ja nemaldos, sāku bļaut, Matīss atteicās pataustīt, lai pārliecinātos, va itiešām tā arī ir, bet ķēra telefonu un zvanīja orgiem, lai evakuē. Lielākā tābrīža problēma parādījās, ka izrādās - mašīna ir, bet viņa ir kkur ellēratā pie karjera, kas ir kādu gabaliņu prom cauri mežam. Viss notika pirms 17tiem, krēsla, bet ātri sāka satumst. Tā kā kurpe bija sasalusi, savilku 2 vilnas zeķes un skrēju tāpat, karti neatradīšu, bet šķiet, ka kāds puskm noteikti bija. Visu laiku acu priekšā tie sasalušie pirkstiņi un doma - pagalam, pagalam, pagalam, pagalam, pagalam..... pār nosnigušo koku 10m pirms karjera tiku pāri vienā momentā, aizmirsās, ka man paniski bail pat no pusmetra augstuma, nekas, ka zem kājām slidens baļķis, bet vēl zemāk - auksts ūdens. Tagad negribas domāt, kas būtu, ja es -18 grādos vēl arī ieveltos ūdenī. Iespējams, ka es tagad vairs vispār nedomātu. tikām līdz mašīnai, pirkstus centos ar varu kustināt.

Pirtiņā novelkot zeķes, konstatēju, ka uz pēdām zili pleķīši. Nobijos ne pa jokam, bet mani mierināja, ka gadoties. Lai liekot izlietnē zem auksta ūdens un pakustinot. Atgriezu ūdeni, kustināju.. Pēc brīža nomainīju kāju un vēl pēc brīža sauciens no publikas - "fiksi uz slimnīcu!!" (Raimondam paldies). Labās kājas pirksti un daļa pēdas fantastiskā zilivioletā krāsā...... Par laimi sagadījās, ka viena mašīna devās Rīgas virzienā. Apdegumu centra uzņemšanā ārsts ieplēta acis un daudz nedomājot teica "pirmdien paskatīsimies, kas būs jāgriež nost". Mani fiksi fiksi ielika karstā vannā, lai pati sasildos un nomazgājos, kur es beidzot neizturēju. Man šķiet, ka kaucu tā, ka dzirdams pat 6. stāvā, māsiņa ienāca un domāja, ka man drausmīgi sāp. Nervi galīgi čupā, histērija nepa jokam. Līdz tam turējos, jo ar kaut kādu saprāta stūrīti sapratu, ka, ja sākšu bimbāt kkur pa ceļam, ar mani būs galīgi cauri. Kājas ietina lielos vates gabalos, iesēdināja invalīdu ratiņos un aizveda uz palātu, apguldīja gultā. Vakars bija nežēlīgi grūts, nācās zvanīt uz mājām (kur neviens tā īsti nezināja, kur es no rīta pazudu), vienīgais, ko no tā atceros, ka man teica, ka lai tik es neuztraucos., ka viss būs labi. Nē, es nepārdzīvoju, ka nu tik griezīs pirkstus.. Man vienkārši bija bail no KAUT KĀ slikta, fiziski un morāli drausmīgi slikti. man šķiet, ka tik ļoti viena pati nebiju jutusies nekad, nekad, nekad iepriekš.

Otrā diena pagāja kā pa miglu, ap pusdienlaiku ieslēdzās melnais humors, atceros, ka draugam ar 2.grupas invaliditāti pārmetu, ka viņam taču nekas nogriezts nav, kāpēc tad cilvēkiem bez pirkstiem nedod grupu. Palātā divatā ar pusjukušu tanti, kas nonstopā kko mazgā, berž, pie sevis runā krieviski un blandās riņķī... Ik pa brīdim sāku domāt, ka varbūt arī es esmu sagājusi sviestā, ja jau nedomāju par griešanu kā kko briesmīgu. Cik zinu, neko nomierinošu man nedeva, pretsāpju zāles špricēja tikai pirmajā vakarā (bet zilums vēl tagad). Pirmdien attina vaļā apsējus, un ārsts no laimes gandrīz apraudājās, jo nekas zils vairs nebija palicis, viss *smuki* uzpampis, pirksti 2x resnāki, ar čūlām un asiņainu brūci. Tas esot forši. Nozīmēja man barokameru "tik ilgi, kamēr paliks labāk". Tas izpaužās tā - http://www.bikernieki.lv/bildes/barokamera.jpg (mana barokameras māsiņa un smaidīgais dakteris, kas man pēdējā dienā lūdza palīdzēt pārtulkot tekstu angliski, kamēr es tur iekšā gulēju. parasti gulēju tajā, kas pa kreisi, bet 2x tikau arī labajā). Stunda saspiestā gaisā, spiediens kā 7m zem ūdens virsmas, un sajūtas - tikai 1. reizē ausis sāpēja, pārējās 7 pa brītiņam pat aizmigu. Katru dienu uz pāris h pie sistēmas, vidēji litrs-pusotrs šķidruma vēnā. Katru dienu acu priekšā fantomasiki (ar apsaldētām sejām), cilvēki ar pūstošām kājām un nogrieztiem pirkstiem. Pēc laika man likās, ka es tur neiederos, pārāk labi izskatījos. Iemācījos visu gaiteni nolekt uz vienas kājas, jo ar kruķiem pārāk lēni gāja.

pēc 11 slimnīcā pavadītām dienām beidzot mājās. Ir grūti... morāli, jo tā jau man nekas nesāp, vienīgi kņudēšana un karsta sajūta labās kājas īkšķī. un tas, ka es nespēju uzvilkt neko citu kā vien vilnas zeķi.

Iespējams, ka parādīsies jautājums - vai es no tā kaut ko iemācījos un sapratu. Skriet varēšot pēc 2 mēnešiem, tātad tas ir slikti, it īpaši jau 10.aprīļa mačiem - no tā secinām, ka turpmāk ir jāuzmanās, lai nekas tāds neatkārtotos. Mani brīdināja, ka, ja vēlreiz apsaldēšot, griezīšot nost bez jautājumiem - tātad arī tas būtu samērā slikti. Par universitāti pat nerunāsim, ar to ir galīgā pa**ļā, jo tagad man vajadzētu kārtot eksāmenus, bet es viņus nekārtoju.
Secinājums - nekā laba tur nebija, un pasākums pusotras nedēļas garumā neatsvēra tās stundas, kas pavadītas, skatoties Matīsam mugurā... kaut gan - citreiz zināšu, kā NEDRĪKST darīt... :) nedariet arī jūs tā :)