Latvijas Čempionāts rogainingā, 23h/74km, 2009.g. 25-26.jūlijs

Kontrolpunktu numuri noderēs, ja dikti gribēsiet iedziļināties maršrutā, citādāk varat neņemt vērā.

Rogainings ir komandu orientēšanās sports apvidū īpaši garā distancē. Komanda, kurā ir 2-5 dalībnieki, apmeklē kontrolpunktus (KP) izvēles secībā noteiktā laikā. Komandas uzdevums ir brīvi orientējoties apvidū ar kartes un kompasu palīdzību iegūt pēc iespējas vairāk ieskaites punktus, kuri tiek piešķirti par KP apmeklēšanu. KP ir dažādu ieskaites punktu vērtības. [rogaining.lv]

Linki –
http://www.uvsk.lv/cgi-bin/reitti.cgi?act=map&id=80&kieli= KP karte, mūsu maršrutu var paskatīties, ja izvēlas "rogains"->Trīs Pingvīni, tad poga "rādīt maršrutu"
http://okzk.lv/index.php?rogaine info par un ap LČ, rezultāti, kam jau interesē, bildes arīdzan
http://rogaining.lv/ par un ap pašu rogainingu kā tādu

24. jūlija vakarpusē izbraucām no Rīgas uz Ventspili, lai nākamajā rītā izgulējušies dotos uz Usmas ezeru, kura krastos notika Latvijas 5. čempionāts rogainingā***. Mašīnā mēs trijatā – Andris, es un Kaspars, oficiāli reģistrēti kā Trīs Pingvīni, bagāžniekā somas, pilnas ar pārtiku 24h sacensībām, rezerves apģērbu un zeķēm, telts un guļammaisi. Kasparam atklājam kārtējo Ameriku – viņš nebija piefiksējis, ka tas būs Latvijas čempionāts un vispār, ka būs jāsoļo 24h. Tas skaļā balsī tiek pavēstīts mājās palikušajiem, mēs ar Andri neslēpti sajūsmināmies.

Nonākot Ventspilī, nospriedām, ka nemaz tik bieži te neesam, tādēļ jāizmanto iespēja – ņēmām suni Maksi un ļāvām, lai viņš mūs 2h izvazā pa Ventspils nūdistu un ne-nūdistu pludmalēm un molu. Rezultātā Andris un Kaspars gulēt aizgāja (puse no viņiem atlūza pusvārdā) ap 2iem naktī. Nekad, atkārtoju lieliem burtiem, NEKAD pat nemēģiniet nakts vidū pie melnām triko biksēm ar melnu diegu piešūt melnu rāvējslēdzēju. Tas ir diezgan neiespējami, vajadzīgas īpašas iemaņas. Kaut kā galā tiku, tomēr ar to bija par maz, miegs nenāk ne sists, novārtījos līdz kādiem 5iem, kad uzlēca milzīga, spoža saule, un arī tad ik pēc pusstundas modos augšā, jo biju par slinku uzlikt modinātāju...

Lietus nelīst, debesis skaidras, un tas ir pat aizdomīgi labvēlīgi, ņemot vērā to, ka LTV laika ziņās prognozēja zibeni, pērkonu, lietu un visus pārējos debesu brīnumus. Dodamies uz sacensību vietu. Bez kartes. Zinu vien to, ka jābrauc pa Ventspils šoseju uz Rīgas pusi līdz pagriezienam uz Mordangu, tālāk nav ne jausmas, savā pārspīlētajā optimismā iedomājos, ka tas jau turpat vien būs, kā uz paplātes. Apmaldīties trasē ir gandrīz vai pieļaujami, ja ņem vērā, ka var palaist garām septīto stigu kreisajā pusē, ceļa līkumu, no kura jādodas tieši uz dienvidiem, utt.. Bet uz taisna ceļa ar mašīnu vēl pirms starta.. Nedaudz pēc 11iem ierodamies sacensību centrā, Pingvīni saņem kartes, un atliek apmēram 45min maršruta plānošanai. Neesam švakuļi, iezīmējam lielu loku visapkārt kartei, ievelkot visvērtīgākos kontrolpunktus. Nolemjam, ka līdz naktij jāpaspēj uz dzelzceļa sliedēm, lai vieglāka iešana un mazāka iespēja nomaldīties (vēlāk biju pārliecināta, ka līdz tam neviens no mums nebija naktī ar lukturīti gājis pa sliedēm..). Tagad atzīstos, ka plānoju pirmo reizi, iepriekšējo reizi ar Baibu sašpikojāmies no citiem, un tad pielāgojām (= es nogriezu lielākos līkumus un apklusināju Baibu, kad viņa izrādīja pārāk lielu optimismu) maršrutus sev. 10min līdz startam, 5min... Sarūmējamies pļavas vidū iezīmētā laukumiņā.
12:00 tiek dots starts, skrienam mežā iekšā

Kā jau paredzēju, vismaz man pirmie kontrolpunkti vajadzīgi, lai pierastu pie kartes un apvidus. Skrienam kopā ar citiem. Celiņš, celiņš, grāvis, kontrolpunkts! Ir!!!! 9min pēc starta iepīkstinām ap roku apliktos knibulīšus. Cerīgi. Un tad palikām vieni. Atrodam celiņu, pa kuru jāiet, taisni uz priekšu, pa kreisi stiga un tad pa taisno līdz punktam. Ejam, ejam, un pēkšņi ienāk prātā, ka esam jau par tālu, stipri par tālu (pie kartes mēroga arī jāpierod..). Griežam gandrīz vai riņķī, ejam pēc kompasa un attopamies līdz viduklim purvā. Vājprātā bailīgi, pamats (ja vispār tāds ir) līgojas zem kājām un pamazām grimst dziļāk, pie katras straujākas kustības grimšanas temps paātrinās. Grāvim tiekam pāri, bet, jo dziļāk purvā, jo vairāk ūdens.. Gandrīz aizeju pa burbuli, pēkšņi vispār pazūd visi ciņi no kājapakšas. Apspriežam visus dzīvniekus, kas varētu tādos ūdeņos dzīvot, paliekam pie krokodiliem un dēlēm. Tas, kā vēlāk izpētīju kartē, bija atzīmēts, kā „slapjš purvs”. Līdz „nebrienamam purvam” vēl tālu, bet man ir aizdomas, ka es to nebrienamo nemaz negribētu apskatīt. Brīnumainā veidā izķepurojamies laukā, tomēr, par spīti visam, spējam pat apsmaidīt paši sevi, Kaspars zvana uz mājām un lielās, it kā tikko būtu izlīdis no zobiem milzīgai haizivij Pēc izietajiem ceļiem piemeklējam kartē iespējamo atrašanās vietu, viss sakrīt tā, ka izskatās, ka ejam uz krietni tālo 63. punktu. Šis tas gan nesakrīt, bet visu noveļam uz kartes veidotājiem. Pirmo reizi dzīvē redzu aklimatizējušos ūpju alas. Dzīvo zemē izraktās alās, naktī guļ, bet dienā blandās riņķī. Pēkšņi izdzirdam balsis, nopriecājušies, ka neesam vieni, ejam skatīties, kas tur mežā klaigā. Komanda ar puiku (bilde galerijā) meklē nevis mūsu 63., bet 51. kontrolpunktu. Apstulbstam, bet brīdi mēģinām pierādīt, ka „mēs taču tur gājām, un viss bija!!!”. Parādās vēl vieni, kas, savukārt, nāk pakaļ 31. punktam. Sajūta tāda, it kā tur, tai dziļajā purvā, būtu palaimējies apsēsties uz pakaļas... Sanāk, ka pusotru stundu esam malušies uz vietas, kārtīgi izpētot un apģērbā un apavos savācot vietējo floru, un, dievsnedod, faunu arī. Velkamies nopakaļ abām bišķi gudrākajām komandām, paņemam to pašu nelaimīgo 31. punktu.

ceļi uz 2. KP. sarkanais - mūsu iedomātais, zilais - aptuvenais reālais.
ar rozā iezīmēts, kur smuki iebridām purvā -

Par spīti tam, ka kājas slapjas, bet rokās un visās citās atklātajās un aizsegtajās ķermeņa daļās kož dunduri (odus nemana, te saimnieko lielie bosi), pamanāmies apbrīnot dabu. Ārkārtīgi skaisti mazie ezeriņi ar mānīgi taisnajiem un neapaugušajiem krastiem, kam labāk netuvoties. Pirmo reizi ēdu lācenes, melleņu vispār tik daudz, ka spēj tik lasīt...Atrodam `ūdenspunktu`, kur plastmasas kannās atstāts dzeramais ūdens. Izdzeram pēdējās kolas atliekas, un, izmantojot savas ūdens necaurlaidīgās, neburzīgās, nesaslapināmās, un visādi citādi ideālās kartes kā piltuves, uzpildām tukšās pudeles. Pēdējo reizi satiekam komandu par mazo puiku.

Atviegloti izraušamies uz laba, liela grants ceļa, ka liekas kā medusmaize pēc bez piecām minūtēm kuģojamajiem ūdensceļiem. Pēc 91. KP apmeklēšanas noķeram dižķibeli. Avīzēs un TV sludinātais jēdziena skaidrojums nav nekas salīdzinājumā ar uzrakstu „uzmanību, teritorijā suņi” un saimnieka nopietni teikto „viņi tādi nikni un kož arī”. Onkulis izskatās dusmīgs un norūpējies, kā arī pēc pēdu daudzuma uz viņa īpašumu šķērsojošā ceļa spriežam, ka viņam ir apnikuši dīvaiņi, kas vienā galā izlien no meža, pēc tam pazūdot otrā pusē. Prasa maču organizatoru telefonu, es nobīstos, un saku, ka nav mums tāda. Vēlāk uzzinām, ka viņš tomēr numuru esot dabūjis, mūsējie aizbraukuši aprunāties, un atvadījušies visnotaļ draudzīgi, par sapratni uzdāvinājuši kontrolpunktu karti Kāda cita komanda redzējusi, ka suņi piesieti īpašuma otrā pusē un izskatījušies tīri nelaimīgi.

Pēc 95. KP ejot pāri milzīgam izcirtumam (esam dikti lieli malači, pār visiem krūmiem, izvairoties no grāvjiem un lieliem mežiem, nogājām taisnā līnijā, virziens tieši D), pieēdamies avenes, kas tur ir biezā slānī, ieraugām Lielās Ūpjumammas alu un aploku ar elektrisko ganu, kurā ganās mazie ūpēni. Par laimi, nevienu nesatikām. Apvidus pilns šausmu un briesmu.

Giga-adaptējušos ūpju alas, speciāli pielāgotas liela auguma īpatņiem

Nākamais KP solās būt interesants, jo atrodas pašā Usmas ezera krastā, paugura, kas, kā vēsta KP apraksti, saucas Goskalns, virsotnē. Diemžēl nevienam nerūp, ka cilvēki ezeru gandrīz nevar redzēt, koki aizauguši priekšā, lai arī iespējamais skats varētu būt grandiozs – stāva krauja, un lejā ūdens klaids... Paložņājam gar krūmiem un neapmierināti dodamies prom (KP atzīmējamies, tik sašutuši tomēr neesam).

Novelkam apavus, atklājam, ka pēdas mitrumā sačokurojušās un kļuvušas baltas. Un sāp. Gar kapiem eju plikām kājām, pa lielo grants ceļu arī, man vēlāk pievienojas arī Andris un Kaspars. Tāda iešana, šķiet, palīdz, atjaunojas asinsrite, sāku atkal just, pa kurieni staigāju. Astoņos vakarā nonākam pie otrā dzeršanas punkta, kas, izrādās, ir aka kempinga vidū. Mūs sagaida aborigēni ar saucieniem „Uldi, parādi viņiem, kur ir aka!!!” un „eei, uz kurieni!? visi iet uz to pusi!!” (viņi neko neteica, ka visi citi arī NĀK no citas puses, pretējā virzienā). Akas paskats aizraujošs, no metāla trubas apmēram zemes līmenī tek aizdomīga paskata ūdens, tas viss uzkrājas vēl aizdomīgākā caurumā (kas saucas AKA), liekais ūdens notek 100x aizdomīgākā grāvītī. Sākumā saku, ka nedzeršu neko tiiiiik ekscentrisku, bet jau tad paredzēju, ka vēlāk, uz rīta pusi, kad viss tāpat vienalga, savas domas mainīšu. Piepildām visas pudeles, kopā mums ir apmēram 4.5l tilpuma trauki, jāiet vēl 16h. Parasta matemātika – 4.5/3=1.5l, dalot uz 16h sanāk, ka katrs stundā drīkstam izdzert pat mazāk par 100ml, kas ir ļoooti maz. Kasparam somā desiņas, mums jau apnikusi nenopietnā pārtika, ar ko barojamies, tādēļ ar Andri ik pa brīdim atgādinām, ka varētu iekost. Kaspars izdomā, ka apstāsimies pusnaktī pie dzelzceļa un aizliedz minēt TO vārdu, kas sākas ar burtu D. Runājam par Ēdienu. Karbonāde ar salātiņiem, kartupelīši... Mute pilna siekalām.

Mežā pa ceļam uz 76. punktu mums jau otro reizi garām brauc kāda mašīna, ko ievērojām uz lielā ceļa, apstājas parunāties. Nomierina, ka tas, ko meklējam, tepat vien ir, un arī tālāk pa savu iecerēto maršrutu tiksim, novēl veiksmi. To gan mums vajadzēs Tomēr tik gludi mums negāja, 76. KP meklējumos ieejam mežā, izmaļamies krustu šķērsu, attopamies izejas punktā, un sākam no jauna. Izrādījās, ka neesam nemaz aizgājuši līdz tam kalnam, kur atrodas punkts, un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka stipri vien nenovērtēju kartes mērogus, un tieši tas ir bijis par klupšanas akmeni (jeb klupšanas purvu, kā pie 31. KP) vismaz 2 iepriekšējās apmaldīšanās reizēs. KP atrašanas brīdī riet saule, diemžēl esam brikšņos, nevis jūras malā, un nespējam novērtēt skatu, vien dusmojamies, ka līdz dzelzceļam tāls ceļš ejams.

Kaspars apdomājies arī ieminas par desiņām, bet tas mūsos izsauc tik vien kā lielus smieklus. Dodamies tālāk, atkal nonākam uz normāla ceļa, pa kreisi milzīgs kalns, kurā ir kārtējais KP. Turpat slejas skatu tornis, kurā pēdējiem spēkiem uzrāpjamies.

Lai arī saule jau norietējusi, skats fantastisks – visapkārt, kur vien skaties, vieglā krēsla tinas meži, meži un meži, pie kājām Usmas ezers ar salām... Kad trīcošām kājām norāpjamies lejā, iestājas tas, kas aprakstā minēts kā end of civil twilight – un patiešām, ļoti strauji paliek tumšs, tik vien kā paspējam izvilkt lukturīšus, un tie jau jāiededz. Esam dikti priecīgi, ka pirmo KP tumsā (75) atrodam ļoti veiksmīgi – stigu krustpunkts, un tur jau viņš ir, ar piestiprinātu atstarotāju. Pieejam klāt šosejai, un izdomājam, ka tālāk nav vērts iet, atļaujamies iekurināt ugunskuru, izcepam desiņas. Vienu porciju nogāžu zemē, bet mazgātas desiņas garšo tīri labi, Maxima pareizi dara. Kājas jau sāk pārāk nepatīkami smelgt, bet iet vēl var.

Izejam uz sliedēm, garām iet vilciens. Mūs panāk izbijies apsargs, un jautā, vai ko meklējam. Mūsu atbilde – kontrolpunktus! Jūs arī interesētos, kas tie pa cilvēkiem pusnaktī ar pie galvas piestiprinātiem lukturiem staigā pa sliedēm... 2km pa sliedēm rindiņā, katram savs lukturītis.. To es ieteiktu cilvēkiem, kam naktīs nenāk miegs, bet ne jau tiem, kam vēl 12h ejamas.

Nošokējos. Pusi esam novilkušies, ne bez lielām mokām, bet vēl tikpat daudz jāiet. Atceroties iepriekšējo 12h rogainingu, laiks uz rīta pusi bija visriebīgākais, kad vairs neko negribas, viss ir apnicis. Toreiz tas laiks pienāca, kad bijām gājušas apmēram 7h, bet nu mēs saullēktu sagaidīsim 16h pēc starta, slapjām kājām (lai arī ik pēc kāda laika mainu zeķes, slapjākās piesienu pie somas, lai žāvējas (Andra izgudrojums no 2Nažu pasākuma, īpaši pielāgots Lafumas somām), bet jau pažuvušās velku kājās, sajūta vienalga nav forša), kas vēl papildus tiks samērcētas rasā..

Laimīgi noveļamies no sliedēm, ejam atkal mežā pēc 65. KP (14. pēc kārtas mūsu kolekcijā. Pārliecinoši ņemam punktus ar ātrumu 1gab/h). Atkal sanāk mīcīšanās uz vietas, mūsu 3 gaismas stari ne visai pārliecinoši šķeļ meža slapjo tumsu, purviņā pamanos iebrist diezgan virs potītēm, es jau esmu pa pusei izmisumā. Kaspars saņem neviltotu paldies un imagināru medaļu par lukturīša ieraudzīšanu. Es pat nevaru pateikt, kas tumsā ir nepatīkamāk – gabalu brist līdz potītēm dziļā ūdenī vai līdz dibenam pa slapju zāli, tomēr veiksmīgi, mēģinot izvairīties no govju atstātām kājnieku mīnām, nonākam uz ceļa. Joprojām baigi tumšs, joprojām klibojam, ir jau 1:30 naktī. Ik pa brīdim skatāmies pulkstenī, rēķinām, cik atlicis un cik liela daļa no 24h tā ir.

Iebrienam mežā pēc 4 punktus vērta KP, man, varētu teikt, palaimējās, ka ieraudzīju zālē iemītu sliedi, jo mežā nakts melnumā tik aizaugušu ceļu tā vienkārši ieraudzīt pagrūti. Līdz nākamajam KP vairāk kā 2km pa taisnu ceļu, es žāvājos uz velna paraušanu, nogurums, kājas sāp kā nezin kas. Ejam atkal basām, nekas, ka ceļš sīkiem akmentiņiem noklāts, vismaz normālāk nekā slapjajās kurpēs. Piefiksēju, ka „normālā stāvoklī” pa šādu segumu ietu dziedādama, tagad katrs akmentiņš kā pēdējā stundiņa liekas. Andris nez kur dabūjis nūju, uz kā atbalstīties.. Apdzen puišu komanda, uz priekšu viņiem iet diezgan ātri, pat pieskrienot ik pa brīdim, šie iesmej par klibojošajiem pingvīniem. Ieplānoto 55. KP izlaižam, jo neviens nejūtamies par sevi tik pārliecināts, lai nakts melnumā līstu iekšā purvā pie ezera atzīmēties. Kartē skatoties, esam uztaisījuši nenormālu līkumu 4 punktu dēļ, ko mierīgi ietaupītajā laikā varētu atgūt dubultā. Pieredze, pieredze.. jeb, pareizāk sakot, tās trūkums. Apdzinušie KP paņem, nāk mums aiz muguras uz nākamo, bet izdomā, ka ies nevis pa ceļu, bet pa taisno, pāri kartē iezīmētam klajumam. Tur priekšā grāvis/upīte un purvs, mēs pat nedomājam gāzties iekšā. KP viņi atzīmējas pirmie, pēc brīža arī mēs, pa ceļam pamatīgi saslapinot kājas lielo meža traktoru iebrauktajās risēs. Ne bez grūtībām tiekam atpakaļ uz ceļa, izmantojam izdevību iet pa lielo šoseju un pabiedēt mašīnas.
Ir 5:00, dabūjam nākamo KP, teorētiski drīz jāaust saulei, bet debesis dūmakā, neko nevar redzēt. Apsēžamies (bļāviens, bet pēc tādas sēdēšanas piecelties kājās ir nenormāli grūti, gan psiholoģiski, un vēl vairāk fiziski), paskatāmies kartē, un jau kuro reizi gudri „pārplānojam maršrutu”. Patiesībā tā vairāk izskatās pēc tukšas muldēšanas un laika vilkšanas, arī no manas puses. Pieceļoties visi trīs ieslēdzam superlēno režīmu un velkamies tālāk ar ātrumu apmēram 23min/km. Mūs apdzen 2 puikas, kam, izskatās, neiet daudz labāk par mums, viņi pirmie paņem 74. KP. Satiekam manas rogaininga krustmātes Ilzes tīri brašo komandu, viņas arī apgalvo, ka kājas beigtas.. Neticam, jo viņu sejās tas nav rakstīts, mūsējās gan, pie tam kaligrāfiski un ar zelta pildspalvu.

Un TAD atmostas Kaspars, uzņem nenormālus apgriezienus, sāk soļot burtiski vēja ātrumā un velk mūs abus līdzi. Sākumā čīkstu, bet pēc tam saprotu, ka viņam taisnība – iet ātri vai lēni – vienalga sāp. Tad kāpēc, pie velna, ne ātri? Sāp ceļgals, bet pēdas sāp vairāk, tāpēc par ceļgaliem aizmirstu. Man piedāvā iebliezt pa galvu, lai arī pēdas nejūt. Uzskrienam arī, lai jautrāk. Bez piecām minūtēm 7 no rīta, noietas 19h, vidējais ātrums starp pēdējiem KP ir 14min/km, pie tam, ja ņem vērā, ka pusi no tā nogājām gliemežu tempā, tad pavisam iepriecinoši. Satiekam `kolēģus`, izskatās, ka viņiem tik pat grūti, tomēr viņi nav vienisprātis ar mums, ka vajag skriet.. Apdzenam arī abus puikas, kas izlien no krūmiem, viņi ir gājuši pa taisno, caur purvu un mežu. Tādā pat fantastiskā ātrumā 7:30 ierodamies sacensību centrā, kur bišķi pastrīdamies, kur doties tālāk, jo laika vēl daudz. Es ļoti optimistiski ievelku plašu loku, sarēķinu, ka sanāk vērtīgi KP. Pastrīdamies. Piekrītu iet taisnā līnijā, paņemot 3 KP, un tad skatīties, cik daudz laika atliek. Sākumā mums iet ļooooti raiti, skrienam, tad sākam bremzēt, jau uz 2. KP ātrums nokrīt atpakaļ līdz 20min/km, un tā arī vairs neaug, uz 3. KP ir 23min/km.

10min ļaujam Kasparam pagulēt, tad viņu pašu sirdsapziņa pamodināja, lēnām rāpojam atpakaļ pa to pašu ceļu, bez jebkādiem KP, mēs gribam tikai un vienīgi atpakaļ, vidējais ātrums 26min/km, daudz pieturas vietu, pēc kurām manas kājas kliedz vēl lielākā izmisumā nekā vienkārši ejot. Piedāvāju paskriet, bet tikai tādēļ, ka Kaspars ar Andri nav spējīgi pārvietoties ātrāk par mani – noķert un pa galvu par šādiem vārdiem iedot nevar. 10min pirms finiša Kasparam atkal parādās nu jau trešā elpa, bet diez cik tālu viņš netiek – atrodam uz celma sēžot. Pēdējo pusstundu gāju kā pa miglu – īsti nevar saprast, kāpēc, un, galvenais, KĀDĀ VEIDĀ es kustos uz priekšu, pat pusdienas nešķita kā pietiekami stiprs kārdinājums. Kaut kāda stulba apziņa, ka jāiet, un tur kaut kur ir punkts, kurā tas viss beigsies. Man noteikti tai laikā nebija prātā vārds „finišs”, jo tas parasti saistās ar gandarījumu par paveikto, milzīgu prieku, utt., bet, piemēram, PRIEKU es tai brīdī nebiju spējīga just vai pat iedomāties. Andris pēc tam komentēja – „tas bija pats labākais – mēs gājām arī tad, kad nevarējām paiet”. Atbilde uz jautājumu "kas tev visvairāk sāp?" - "es nez, viss sāp. eksistence sāp".

11:03, pēc 23h/74km garas pastaigas svaigā gaisā, pilnus vēderus melleņu pieēduši, dabas skatus izbaudījuši pēc pilnas programmas, putnu balsis saklausījušies, laimīgi ierodamies finišā, mūs apsveic kā nākas, un paziņo, ka uz nopelnīto ēšanu mums esot jāiet atpakaļ pār 2 tiltiņiem, pār kuriem tikko esam pārklibojuši (mēs no malas likāmies tik fantastiski un apbrīnojami, ka pēc tam organizatoru fotogrāfijās atradu veselas 3 bildes a la „pingvīni šķērso tiltu”). Tas nebūtu nekas traks, ja tiltiņi nebūtu būvēti no apaļiem kociņiem, kas kā mīksti pēļi sveic mūsu izvārgušās pēdiņas. Ēdiens nesagādāja gaidīto sajūsmu, man ir aizdomas, ka es biju pārāk piekususi. Puišiem esot bijis par maz. Pēc ēšanas (tādi tiltiņi kopā šķērsoti jau 5 reizes) orgi ar smaidu sejā man paziņo, ka uz dušām arī jāiet tai pašā virzienā. Nolāpīts...



Pamazām ierodas cītīgākie staigātāji un skrējēji, ļoti daudziem tulznām nosētas pēdas (es kaut kā izspruku, laikam tāpēc, ka lēnām gājām), visi pēkšņi iemācījušies staigāt pingvīnu modē. Atskan visrupjākais jautājums – „atnesīsi man kaut ko ēst?” (te tikai izredzētie var normāli pastaigāt, kur nu kaut ko atnest)...

Kaut kam, nezinu kam (Latv. meteoroloģijas dienestam jau nu noteikti nē) jāpateicas par to, ka lietus sāka līt pēc tam, kad pingvīni vai nu mazgājās vai jau saldi gulēja. Tie, kuri gulēja, gan dabūja steidzīgi ievākties mašīnā (un tas nevarētu būt forši), bet nu vienalga - NEVIENAS ūdens piles 24h laikā, kamēr mēs tik kārdinoši vazājāmies pa mežu..