Stulbās egles un smukās egles, izrādās, ir viens un tas pats. Tiltiņš un līdz pusei ūdenī iegrimusi egle arī, izrādās, ir viens un tas pats. Šādi un citādi brīnumi atklājās pagājušajā naktī. 2. maijā plkst 21:00 uz 12h devāmies mežā iekšā meklēt mistiskus atzīmētus pakalnus Talsu paugurainē. Tas viss saucās "Talsu pauguraines rogainings".
Ieradāmies jau 17tos, kopistiski noskatījāmies, ka mūsējie apspēlē frančus kā mazus bērnus. neinteresanti. mums vajag asinis!!! Braucam pieēst pilnus vēderus, lai naktī mazāk jāstiepj līdz.
Stundu pirms starta tev iedod A2 izmēra karti (4x A4), kurā atzīmēti DAUDZ kontrolpunktu, katram citāda vērtība (3-7punkti), līdz startam jāizstrādā nopietnāka vai mazāk nopietna stratēģija pēc iespējas vērtīgāku punktu apmeklēšanai un veiksmīgai atgriešanās startā/finišā ne vēlāk kā 9:00 nākamajā rītā. Par katru kavētu minūti atņem 2 iegūtos punktus. Ja ierodies 30min par vēlu, DSQ. Mana komanda 2 meiteņu sastāvā pirms starta drudžaini centās pielabināties te vieniem, te otriem, nošpikot distanci, saklausīt šādas tādas gudrības par iešanu pāri grāvjiem, kā arī sarunāt kādu, kam mēs varētu skriet līdzi kādu gabaliņu no starta. Man gan izklausījās, ka visi gatavojas bliezt pa nopietno.... Sastādam savu, nedaudz pašpikotu maršrutu, kuru es sev nosolos vēlāk, kad Baiba būs vairāk pielaužama, stipri saīsināt.
Starts. Uguņošana. 9os vakarā? Bet visiem patika.
Visas mūsu komandas aizjož, vieni gan skatās atpakaļ, bet te neviens nevienu negaida. Tiec pats galā. Atzīmēšanās kontrolpuntos elektroniski. Katram tiek piešķirts (vai piereģistrēts no mājām paņemtais) knibulītis, kas distances laikā uzkrāj informāciju par apmeklētajiem punktiem, tāpat katram tiek piešķirts kārtas numurs komandā. Jāatzīmējas tam, kura numurs ir norādīts kontrolpunktā, tāpēc katrā kalnā jākāpj visiem. Kalnu ir daudz, katrs punkts atrodas augstāk vai zemāk virs jūras līmeņa.
Sīkāk par egli-tiltiņu. Jau sen kā satumsis, apmēram pusnakts, un mēs nonākam pie ezera, kurš ir jāapiet no vienas vai otras puses. Pirmā puse garāka, bet otro pusi vilinoši saīsina iezīmēts tiltiņš pār grāvi. Dodamies! Ierodas B-komanda. Grāvis ir, tiltiņa nav. Nav arī desmit un divdesmit metru tālāk, neparādās arī, kad vēlreiz četratā apskatām krastu, sākot no paša ezera. Tur gan ir egle, bet tā vairākumā gadījumu NEIZSKATĀS tiltiņi, kas iezīmēti kartē. Nu neko, pāri jātiek, izlemjam brist. Egles baļķis iegāzies grāvī, galote mūsu krastā, otrs stumbra gals ūdenī pie otra krasta. grāvis tāds, ka pārlekt patiešām ir neiespējami, un tik dziļš, ka nu patiešām tīra brišana tur nepalīdzēs. Eju pirmā un saslapinu kurpes un bikses pāri pa ceļgaliem, tomēr, par spīti paniskajām bailēm no a)augstuma, b)bīstamām vietām pirms dūņainiem grāvjiem, pāri tiku. Palīdzu Baibai un vienam no B-komandas. Atstājam viņus un skrienam gar tumšo grāvi tālāk. Pēc minūtēm 5 sajūta, ka kurpes jau sausas, vai vismaz ūdens uzsilis līdz patīkamai temperatūrai (Lafuma rullē), bikses gan vēl ne. Pēc nākamā KP B-komanda mūs panāk, un saka, ka tiltiņš salūzis. Cenšos nedomāt par tiem, kas ies pēc mums pa to ūdens pusi.
Kopā dodamies uz punktu "aiz zaļās saules" (liels koka tautisks Saules atveidojums pļavas vidū), par kura apmeklējumu man piesola siermaizītes. Es labprāt ietu uz punktiem, kas ir kaut kur tuvāk finišam. Brienam mežā, puiši pa taisno, bet man liekas, ka jādur nedaudz pa labi. Mana kļūda, kā dēļ siekalainiem skatiem nolūkojamies, kā attālinās 2 lampiņas, iepriekš atraduši punktu. Pēc tam teica, ka esot brīnījušies, ko mēs tur darām tik ilgi.. Nu neko, ejam uz to pusi, kur viņi spīdinājās. Vadātājs vai kas cits, nezinu, bet pusstundu vandījāmies pa dažiem kvadrātmetriem meža. Daudz ievu, daudz egļu, daudz lielu koku, brikšņi ne pa jokam, un pie tam viss vienāds. 3x izejam pie "saules", lai sāktu visu no sākuma. Punktu mums parādīja jau nākošā komanda, kas ieradās. Tāda izgāšanās... Esmu nedaudz nosalusi, mani sabaro ar maizītēm, paskrienam, lai sasildītos.
Vēlreiz pastrīdamies par iespēju doties vēl tālāk mežā, prom no finiša. Es kategoriski nepiekrītu, lai arī ir tikai 1:50. Man šķiet drošāk tuvāk `mājām`, un tur arī punktu ir pa pilno. Baiba samierinās.
Bija arī mežacūkas. Pašas Viņas diemžēl nesatikām, vien daudz izrakātu, izmīdītu laukumu, vietām mežs pilnīgi kā uzrakts. Citas komandas esot DZIRDĒJUŠI rukšķēšanu. Es vienubrīd iedomājos, ka, ja ierudzītu kādu, mani ne par kādu naudu nevarētu dabūt no koka zemē + nosolītos mežā vairs nekad nelīst.
Dzert, ēst negribas, mani varētu iekārdināt ar kaut ko karstu, citādi nē, jo pašai ik pa brīdim vēsi, ārā auksts, pie zemes mīnusos. Apsarmojušas nātres izskatās fantastiski.
Ierodamies kādas-tur viesnīcas vārtu priekšā meža vidū, un uz tiem rakstīts "Bez atļaujas neienākt. Privātīpašums". Sēta nav riņķī, bet neuzdrošināmies iet tālāk, slapstāmies gar mežmalu. Mēness lūr uz mums.Un tad nomaldāmies. It kā skaidri zinām, kurā vietā jāiet mežā, kur ceļā pagrieziens, pie tam mums ir KOMPASS. Spēcīgs vārds. Bet ieejam nepareizi, rezultātā atkal kādas 40min maļamies uz vietas, saskrāpējam rokas, kājas caur biksēm, ja pareizi atceros, tur bij arī purvs. Pakonsultējoties ar Kompasu un Karti, nolemjam iet pa taisno uz Z, sak, gan jau atdursimies uz ceļa. Atjēdzamies tās pašas viesu mājas tuvumā. Sāk svīst gaismiņa, un atrodam pareizo ceļu tālāk. Vēl viens punkts pa ceļam. Rāpjamies kārtējā eglīškalnā, un jau redzams, kā pamazām aust saule. Baaaaaigi skaisti, ik pa minūtei mainās krāsas, toņi un pustoņi. Putni kā pēc pavēles sāk dziedāt līdz ar pirmajām atblāzmām, visādi citādi kluss. Pasaka. Dzeguze iekūkojas, laikam esmu gan ēdusi, gan bišķi dzērusi, un pāris santīmu arī somā ir.
Ejam, ejam, ejam, ejam, paskrienam.. Nu nopietni, kājas ļimst, ceļgali sāp. Baiba sazāļo ar 2 gadus vecām pretsāpju zālēm (laba manta, izrādās, nemaitājas!!), pati sapūšu ar IceSpray, lai varu paskriet - nāk finiša laiks, bet mēs vēl patālu. Ganrīz 5:30 satiekam C-komandu, šīs mierīgā solī pastaigājas, pie tam nevis uz finiša pusi. Mēs šokā, jo pašas skrienam cītīgi. Vēlāk viņas saka, ka varējušas mēs aizrādīt, jo bijušas uz pašpārliecinātības viļņa
Apturu kārtējo Baibas varonības uzplūsmi, kad viņa grib izmest lielāku līkumu pa šoseju. Es ienīstu šoseju.. NAV LAIKA!! Mums palīdz viena komanda, kas pasaka priekšā,kuram jārāpjas pilskalnā atzīmēties. Paldies Dievam, tā neesmu es, kalns ne pa jokam augsts un gluds no visām pusēm. Tagan gan bišķi nožēloju, skatam no augšas būtu jābūt fantastiskam.
Kaut kā tiekam caur mežacūku taciņu pilnu purvu/mežu (skaitās, ka atkal bišķi nomaldījāmies, jo bija jāiet pa purva malu), Baiba man liek pāri grāvim iet pa tievu alkšņa baļķīti, kas pie tam bailīgi krakšķ. Lai man mazāk bail (!? ), viņa to ielauž savā galā, lai nekrakšķ, pati aiziet tālāk, lai nav jānoskatās, kā es mocos. Bail vienalga, bet neko darīt... Neiekritu, ar laiku jau tehnika izstrādājas.
Ap 7:00 ieblandamies kādu māju pagalmā, arī man jau vienalga, pa kurieni iet, gribas atpūsties. Par laimi, suņu nav.
Kaut kā - nezin kā tiekam caur kārtējo brikšņu, un, man par lielu prieku, izejam uz ejama ceļa. Cik labi, ka svētdienas rītā pirms 8:00 mežā var satikt pazīstamus cilvēkus, mums iedveš drosmi skriet garāku gabalu nekā plānotais, jo man jau liekas, ka jādodas uz finišu pa taisno, neskatoties ne uz ko. Paņemam vēl dažus punktus, apdzenam mūsu grupas komandu, kas iet pa priekšu, vienai no meitenēm nekādi nesanāk pārvietoties ātrāk par manu atpakaļgaitas ātrumu. Man pat žēl viņas, jo zinu, kā ir, kad vnk neiet uz priekšu. Finišā viņas uzvarējām par punktiem 18, vai kkā tā.
Izleju/izdzeru puslitru citron/apelsīnūdens, jo soma liekas aizvien smagāka
Pāris punktus pirms finiša man izspruka "tagad es varētu iet pāri visiem grāvjiem, ka tik atrāk". Pēc brītiņā atjēdzos uz muguras purvā, nedaudz sāpīgi apskādējos. Zilums un skramba uz dibena. Nekad nepiesauciet nelaimi... B-komandas puisim švakāk, liela skramba zem acs. Rētas izdaiļo vīriešus.
Tuvojamies finišam, rīta saulītē pār laukam aizjož stirniņa, izskan jociņš par to, vai viņa varētu tā izturēt 12h... Finišā ierodamies 8:53 - ar mazu rezervīti, bet vismaz ir garantija, ka nekavējam. Nedaudz siltas zupas (nolādēc, nu kurš sportistiem, kam pēc tāda nakts skrējiena aprautas lūpas, dod ēst soļanku??? bet paldies par to pašu), sieriņš Kārums, auksts padzēriens, bulciņa pēc izvēles un maize pēc vēlēšanās. Duša kopā ar vīriešiem ("oi, es laikam nepareizi.." - "nē, nē, te visiem kopā!" ), bet vismaz silts ūdens. Rezultātu paziņošana. Mēs esam TREŠĀS!!! C-komanda, par spīti slinkošanai distancē, sarāvušas, un dabū Pūres zaptes spainīšus kā pirmās vietas ieguvējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru