2010. gada 24. okt.

Neatrastā Ķemeru ķirzaka, 23okt2010

Īsumā par vakardienu -

no rīta piecēlāmies 7os, kas, kā izrādījās, bija daudz par vēlu, jo izbraucām ap pus9iem. 9os ierašanās, ko nokavējām par pusstundu. Mums iedod daudz lapas - 2 kopējās kartes, 2 Ķemeru kartes, 2 lapas ar foto paraugiem, kādas tās gribētu redzēt orgi finišā un vēl viena lapa, uz kuras ir katra KP apraksts. Uzdevums - 6h laikā savākt pēc iespējas vairāk KP, orientējoties ar velo. Pirms starta izvilku pieklājīgu apli pa kartes sausāko daļu, un uz to arī gatavojāmies.
Sākums labs, pirmais pagrieziens no šosejas precīzs [man ir tendence pirmo pusstundu, ejot kājām, "neiebraukt" kartes mērogos].
Kartes mērogs nepierasts, jo līdz šim ar velo neesmu orientējusies, +/- pierasts pie kājām ejamajām kartēm. Dubļains ceļš, kurā ik pa brīdim abās acīs pa netīrai ūdens šļakatai. Jau pēc pirmajiem metriem vienlaicīgi sakām "vajadzēja priekšējos dubļusargus uzlikt". Somai uzlikts speciālais iebūvētais somas "mētelītis", ko atklāju tikai pēc pāris mēnešu lietošanas, viņš tādā smukā kabatiņā zem somas dibena. Man galvā/ap kaklu bufs, kas bija šo maču lielākais atklājums, un laikam nespēšu sevi iedomāties bez tādas iekārtas vēl kādā līdzīgā pasākumā. Plīša maliņa ap kaklu, pārējais pār galvu, mala uzvilkta teju līdz degunam, pāri vēl ķivere, un man netraucē nekāds lietus, ne vējš. Sākumā rokās parastie, jau dilt sākušie Nike skriešanas cimdiņi, kājās skriešanas zeķes un apdegumu centrā adītās alpakas vilnenes. Par laimi, man ir apavi, kuros to visu var dabūt iekšā. Sākumā nesalst, es tīri priecīga.
Pirmo KP bildējām 2x, bet, kā vēlāk sapratu, nepareizi, bet, par laimi, bija ieplānota atgriešanās pie tā.


Apmēram kilometru garš brauciens pa metru platām laipām bija bīstamākais, ko līdz šim esmu izveikusi, esot uz velo. Abās pusēs ūdens, dēļi slideni, apakšā lapas, un es nemāku nostūrēt taisni. Velnsarārā... Apstāties bīstam, bremzēt bīstami, raustīt stūri bīstami. Skatīties apkārt un meklēt KP trīsstūrīti laipas malā, pie kura vajag nobildēties - ĻOTI bīstami. Ieraudzījām tikai atpakaļbraucot, kad tur bildējās cita komanda.
Tālāk patāls ceļš līdz nākamajam KP, kur arī nedaudz nepareizi iebraucām pie ezeriņa, izstaigājāmies ar kājām, piesmēlām kurpes. Sākums nelāgs, likās, ka nu būs beigas momentā. Bet nekas TIK traks nav, pirkstus jūtu, braucam tālāk. salst rokas, cimdiņi slapji. uzvelku pašadītos vilnas. Ierodamies pie 4. KP, priekšā komanda, kas MEKLĒ. Jāatrod kkādā pamestā teritorijā, tikai pēc ilgāka laika pieleca, ka jābildē nevis uz augšū, 4 caurumi kkur griestos, bet gan 4 jumta caurumu atspulgs ūdenī.


pametam otru komandu meklējot, braucam tālāk. Uz blakus taciņai ierakta mietiņa sazīmēti simboli, to KP virzienā APMĒRAM 2km attālumā jāmeklē nākamie KP. Atrodam nākamo pamesto objektu, pareizo ieeju un kāpjam tik augšā, norādītajā augstumā - apmēram 10m virs zemes. Staigājam labu brīdi, meklējam zīmējumus uz sienām un štukojam par aprakstā minēto balto kuģi, kura virzienā jādodas. Ierodas sekojošā komanda, arī viņi meklē. NAV! pēkšņi dzirdam orgu bļāvienus, ka jākāpj uz jumta, šie esot sajaukuši cipariņus, 30m vietā 10m un citam KP otrādāk. Uzrāpjamies, nobildējamies, noķēru kadru ar miglā tītiem Ķemeriem un balta kuģa izskatā spocīgo sanatorijas ēku.

rāpjamies lejā. Mans lielākais fail - augšā esot, nepaskatījos kompasā, kurā virzienā jāmeklē reaktors, kur jākāpj augšā meklēt nākamo KP, un tas man maksāja izstāšanos. Iemalsdamies mežā, izbraukājam apli pa laipiņu virs ūdens, atgriežamies izejas punktā un pabraucam gabaliņu pa tūristu taku. Nav. Kartē atzīmēts kešs interesentiem, man šķita, ka tur nu jābūt reaktoram. Nav. Nav. Otra komanda aizbrauc, es saprotu, ka man SALST kāja, labi nebūs. Pārvelku zeķes, bet kurpes ta slapjas... Bail paliek, saku, ka viss, braucam mājās. Finišējam pirmie, esam nobraukuši 3h no atļautajām 6, pievārēti 17km. Bet bija labi pirmo reizi šādā pasākumā man bija karte rokās [Monā pavasarī mums bija savs kartes vīrs, kuram vismaz es pilnībā uzticējos], ar 3h pilnībā pietika. Sasildīju pēdas karstā dušā, pārģērbāmies sausās drēbēs un devāmies mājās. pa ceļam mazi kašķīši un vienošanās, ka pirms garākiem pasākumiem tomēr vajag "iesildīt" komandu, piemēram, Magnētos.
Un tad vakars ar karstu vannu, karstu šokolādi un mieeeeeeeeeeeeeeegu. Nebiju domājusi, ka dienas vidū varu tā gulēt. Un ēdienu, ēdienu, ēdienu! izsalkums kā vilkam, braukšanas laikā tā arī neattaisīju nevienu līdzpaņemto pārtikas vienību un nepadzēros no sistēmā salietās kolas [2.5l!!!], līdz ar to mums mājās tagad ir kolas automāts -


gribu vēl. bet vai nu sausākos apstākļos, vai arī ar spēcīgāku ekipējumu

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru