Pēc mazgulētas nakts 7os bija grūti piecelties, lielais niķis visos dzīvokļa stūros. Sasmērēju maizītes, termosā karsta tēja [pirmo reizi pirms liešanas termosu iesildīju]. Izbraucam, turpceļā kārtīgi pagulēju un patiesībā nemaz nemanīju, kā nokļuvām galapunktā.
Noparkojam busu tālākajā stāvvietā, kas vēl pagaidām gandrīz tukša. Izņemam numurus, atnākam atpakaļ, un mašīnas jau ne tikai pārpildījušas stāvvietu, bet arī saliktas gar ceļmalu. Pārģērbjamies, nobildējamies un dodamies iesildīt kājas. Apslēpoju vienu iesildīšanās mini-aplīti, un liekas, ka būs traki, man no tām daudzajām slēpēm visapkārt galva griežas. Laikam arī novēlos, bet ne traģiski. Arī tam ir jāiesildās, jo skaidri zinu, ka trasē kritīšu ne vienu reizi vien. Neatceros nevienu treniņu, kad nebūtu aizšļūkusi kādu gabaliņu uz priekšu.
Sastājamies koridoros, kompānija izretojas bez maz vai pa visu pūli. Es kaut kur vidū, un tas, kā nolemju, ir labi - pārāk priekšpusē būtu grūti, jo pamatā jau tur stāv ātrākie. Stāvēt beigās ir slikti, jo tad ir lielāka iespēja palikt pēdējai [un to neizdarīt, principā, bija mana vienīgā apņemšanās]. Priekšējiem spēlē orķestris, bet līdz mums skaņa nenonāk, jo to nomāc helikoptera dārdoņa. Un - starts.
Šāvienu nedzirdam, vien redzam, ka priekšējie tālumā sāk kustēties. Līdz starta līnijai neliela nogāzīte, tādēļ sanāk nevis stumties uz priekšu, bet ar nūjām brīžam spēcīgi bremzēt. Blakusstāvētāji pat ne izplestu elkoņu attālumā, bet priekšējam slēpotājam ar slēpes galu sanāk bakstīt papēžos. Bez starpgadījumiem neiztiek.
Pirmajā kalnā stress, jo negribas nokrist, un šo savu mini-mērķīti arī īstenoju. Pirmie 5km paiet grūstoties, diezgan nemākulīgi apbraucot kritušos, kā arī krītot pašai gan bailīgos, gan pavisam dumjos momentos. Viss tik dīvaini, arī sniegs vairāk kā ledus, ne sniegs, un nepaspēju piedomāt pat pie tā, kā slēpoju, ne arī par elpošanu. Priekšā nu jau kādu laiciņu slēpo kungs oranžās biksēs. No aizmugures izskatās pēc jaunieša, ko man uzreiz gribas apdzīt, bet jau profilā saprotu, ka viņš tik ātri nepadosies, jo sirmajos matos jau ierakstīts, ka ne pirmo reizi ar nūjām sniegu baksta - viņš māk sadalīt spēkus līdz pat distances beigām. Man šīs izjūtas nav, kas pēdējos kilometros spēcīgi atspēlējās. Pie barošanas punkta pieslēpoju ārkārtīgi piekususi un aizelsusies, uzreiz noraidu domu paķert tēju un slēpot tālāk. Lēnām izdzeru pirmo un neatsakos arī no otras karstās, ārkārtīgi saldās tējas krūzes. Jaunieši skraida kā čaklas skudriņas, dzēriens tiek visiem. No rupjmaizes, banāniem un vēl nezin kā atsakos, kaut vēlāk stipri nožēloju. Tālāk trase turpinās pa meža ceļu, kur, ļoti uzmanīgi slēpojot, 2 cilvēki var izmainīties. Zemē mētājas skujas, čiekuri, žagariņi un lapiņas, kas iezīmē trases robežu. Trāpīt uz jebkāda svešķermeņa ir diezgan nelāgi. Krītu, un oranžās bikses kārtējo reizi aiziet garām, kaut ko par krišanu uzsaucot. Man tieši priekšā ar nelieliem pārtraukumiem slēpo kāds vīrietis, viņu redzu arī netālu no finiša, seju neredzu, tērps melns, bet ne pro. Savā ziņā neliela drošība - ja reiz es viņu visu laiku redzu, tad vai nu mēs abi uz beigām piekūstam, vai arī es tomēr spēju turēties līdzi.
Trases malā ik pēc dažiem km plakāti ar atlikušās distances garumu. Pusdistancē sažņaudzas sirds un visi atlikušie jūtīgie muskuļi. Jo daudz. Kad paliek 5km, mierinu sevi, ka vēl tikai puse no līdz tam nobrauktā. Tai mirklī biju piemirsusi, ka pirms finiša gaidāmi diezgan stāvi kalni. Tajos es būtu mocījusies arī diezgan svaigā formā esot, bet pēc nobrauktiem vairāk kā 10km tā šķiet kā maza ellīte ziemas vidū. Uzspīd saule, blakusslēpotājs priecājas par jauko laiku. Es arī piebalsoju, negribēdama izlikties par ņergu, bet tomēr jāatzīst, ka viņam bija taisnība - tiku brīdināta par vēju, kas katru reizi spēcīgi iepūš tieši tuvojoties finišam, bet nu, ja piespiež sevi pacelt acis un paskatīties apkārt, viss kā pasakā. Tomēr vārds "grūti" šeit neko neizsaka. Treniņos esmu slēpojusi max 11km Biķernieku līdzenajos apļos, un pie šīs robežas mana varēšana apstājas arī šajā trasē. Mani apdzina gan sievas, gan vīri gados, gan jauniešu trijotne, kuriem varēja būt ap gadiem 10. Pēdējie kilometri ir nedaudz pāri manām spējām, un pat parasta laišanās no lēzena kalna ir nevis atpūta, bet sasprindzinājums, mēģinot nenogāzties vismazākajā trases nelīdzenumā. Pret kalnu saņemu spēkus, apdzenu 5 cilvēkus, bet kalna otrā pusē, kur saslīdu un attopos uz dibena, palaižu garām vismaz 10 slēpotājus. Nākamajā kalnā viss jāsāk no jauna. Pie tam es teiktu, ka pret kalnu šķiet vieglāk slēpot kā pa līdzenumu. Prieks vismaz, ka slēpotāji ir izretojušies pietiekami, lai akurāt nekāptu otram uz slēpēm, bet arī ne tik ļoti, lai zustu vēlēšanās saņemt spēkus un apdzīt priekšā braucošo. Tā nu es tur kūņājos. Rodas vēlme nokrist, jo tad uz pāris sekundēm varētu sastingt un nekustēties. Par spīti tam, slēpes iet taisni un es, zobus griezdama, turpinu [patiesībā pat priekš tā man spēka nebija]. 2 vietās trases malā brīdinājuma zīmes par bīstamu posmu. Pirmajā viss iet puslīdz gludi, kur pretī otrajā jau pilnīgi vienalga, kā es iebraukšu tai pudeles kaklā, pie tam vēl pagriezienā ar krūmiem un stāvu nogāzi tieši ārmalā, vienkārši braucu. Saslīdu, nogāžos, pieceļos un turpinu. Trases malās ik pa brīdim cilvēki, kas uzmundrina, redzot nogurušās sejas.
Pēdējos pāris kilometrus es varētu noraksturot ar 1 vārdu - autopilots. Rokas nejūtu, ik pa brīdim mēģinu slēpot bez nūjām, bet nesaskatu nekādu starpību. Pēdējā kilometrā paliek auksti, plecus un muguru klāj zosāda, maziņš drebulītis. Apdzenu dažus cilvēkus, pāris meitenes, kas varētu būt manā vecuma grupā. Mazais prieciņš.
Finišs. Knapi spēju palūgt, lai čipu no kājas noņem meitene pati. Nav spēka pakustēties. Nolienu maliņā, noņemu slēpes [neatceros, kā es to izdarīju] un apsēžos. Vienīgais, ko gribas, un vienīgais, uz ko esmu spējīga - paraudāt, jo pēkšņi ir tāds atvieglojums, kādu diez vai savā mūžā līdz šim esmu piedzīvojusi. Viss! drīkst saļimt un nekustēties, nav jādomā "vēl tikai kilometrs, puse no Biķernieku apļa" [tāda kā standartmērvienība, kas visu ceļu malās pa manu apziņu]. Sāk salt, jāceļas [ehm, kas jādara? kuri muskuļi par to atbild?] un jāstiepj slēpes prom no finiša zonas. Rokās iespiež auksta ūdens pudelīti. Varētu veikt statistiku, cik no visiem mājās aizbrauca ar sāpošu kaklu. Dzert gribas, bet tējas nekur nav. Izdzeru puesi, pārējo, lai nav jāstiepj līdzi, izmetu laukā. Neredzu nevienu pazīstamu, bet līdz ēdiena teltij gara rinda. Izlemju iet nolikt mantas, riskējot pie mašīnas nevienu nesatikt. Atslēgu jau man nav. Iesildīšanās aplis ved līdz stāvvietai, pamēģinu uzvilkt slēpes. Pirmie soļi diezgan patīkami, tomēr tālāk jau es pārvietojos daaaudz lēnāk kā cilvēki pa paralēlo ceļu kājām.
Pilnīgi loģiski, ka pie mašīnas viena nav. Jāiet atpakaļ. Mani kārtējo reizi apdzen vīrs oranžajās biksēs, tīri brašs, un atkal apjautājas par krišanu. Vēlāk pirms-starta bildēs viņu atpazīstu stāvam tieši sev blakus. Atzīstas, kurš noalgoja man sargeņģeli? pusdienu rinda ir vēl garāka kā iepriekš. Sameklēju kompāniju, kura jau sēž pie galdiņiem un tiesā zupu, kāpostus ar desiņām un pļāpā. Man nav spēka pat vairākus vārdus salikt kopā, apsēžos un nezinu, ko gribu. Man atnes remdenu tēju, cepumus un pat atdod savu kāpostu porciju. Fonā Rutulis dzied par cāļiem, es bišķiņ atdzīvojos. Neatrodu finišējušo sarakstā savu vārdu, pēcāk mani sameklē, un esmu par 20min zemāk kā biju sapratusi. Man finišējot pat aptuveni nebija nekādas nojēgas par to, cik ilgu laiku esmu pavadījusi trasē, tāpēc vienīgais, ko atcerējos, bija cipari uz tablo. Taču šķiet, ka tas laiks joprojām bija maratona finiša laiks, ne mūsējais. Pēc visa spriežot, sarakstā esmu pirmajā finišējušo pusē, un ar to ir pietiekami. Pusotru stundu esmu nocīnījusies pa baltu sniegu no manas puses nekādas kritikas organizatoru virzienā, jo mana līmeņa slēpotājiem [visiem tiem, kuru slēpošanas karjera ilgst tieši pusotru mēnesi] viss bija noorganizēts perfekti es vienkārši negribu neko sliktu teikt, ne par auksto ūdeni finišā, ne par garo rindu pirms pusdienām [kurā tomēr es nedabūju stāvēt ], vai par visu pārējo, par ko daudzi jau ir izteikušies. Sajūtas gan trasē, gan finišējot bija pārāk labas.
šodien grūti nostāvēt kājās, ceļgali sāp. viss pārējais normas robežās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru