Veiksmīgi piedzīvots/pārdzīvots 3. meža velobrauciens manā mūžā. Pirmais - pagājušā gada MonaX, 2. - ceturtdienas izbrauciens līdz Baložu trasei, 1 aplis izlūkos.
Iepriekšējā vakarā/naktī visai diletantiska velo apkope - mēģināju noņemt dubļusargu un ratus, sabojāju skrūvīti, tas viss ievilkās līdz 3iem naktī.
Vakar braucu "pa īstam", 14km, 2 apļi, sacensības ar visu no tā izrietošo - cilvēki, sacensību stresiņš, un tā. Cilvēku gan nebija daudz, pie tam dalītais starts. Grupā 6 meitenes, kopā ar mums startēja V60, 2 braucēji grupā. Tūlīt pēc starta pārsimt metrus nevarēju ieklipsēt kurpes. Kaut kādā veidā izrāvu laukā arī pirms starta ieklipsēto. Neklikšķ un viss, sit kaut nost. Palaidu garām dažas [ja ne pat visas] meitenes, priekšā viens no onkām. Apdzinu, tad atkal kaut kas samisējās, bet viņš garām neiet ne lūdzams. Tā vietā ilgu gabalu turējās aizmugurē un bļāva "lielāku zobratu! mazāku zobratu! aiziet!" Mani apdzina daudzi, es laikam tikai tos, kuri pirms neilga brītiņa bija pabraukuši garām man. Par spīti tam, pasākums bija vienkārši fantastisks. No ceturtdienas apmēram atcerējos trasi, atlika vien tikt augšā visos kalnos, negāzties, ja abās pusēs stāvas kraujas, nekrist, braucot lejā no vājprātīgiem kalniem, nesaslīdēt smiltīs. Pārsvarā šo visu izpildīju, ja neskaita braukšanu augšā. Tomēr ir daži mazie prieciņi, kas visu braukšanu padarīja par kaut ko jauku, draudzīgu un tādu, kur gribētos atgriezties. Lauma pēc finiša teica, un man atlika vien piekrist, ka cilvēki ir ārkārtīgi jauki, un ir vērts braukt lēnām kaut tikai tāpēc, lai, palaižot kādu garām, dzirdētu daudzos paldies. Kad mani apdzina puiši, kas startēja laikam kau krietni vēlāk, pirmais no viņiem PALŪDZA palaist garām, pie tam formā "palaidīsi, lūdzu, garām?". Tas notika sacensībās, kur, kā mani pirms tam sabiedēja, lēnākos vienkārši nostumj no trases grāvī!!!!! Ļoti egoistiski, bet traki patikās momenti, kad es ar pēdējiem spēkiem uzminos kalnā, bet blakus puiši stumj velo Tāds evil prieciņš. 2. aplī izbraucu cauri milzīgajai dubļu peļķei, jo vairs jau nebija ko zaudēt, kā vienīgi ātrumu, kas jānomet, lai apbrauktu apkārt, bet tūlīt pat jābrauc kalnā, kur sākumātrums lieliski noder. Manas ziemas zeķes lieliski uzsilda ūdeni
58min52sek, 4. vieta, 2min40sek līdz 3. vietai. Laimīga, ka palīdu zem stundas, kāds bija mans mērķis pirms starta. par nedabūto 3. vietu nekādu kreņķu, ja būs lemts, būs arī tas kādreiz
1 reāls kritiens, daudz reižu, kad bija uz robežas, bet laicīgi apstājos. Daži zilumi, bet nekas traks. 2. aplī derēja kaut ko apēst, aptrūkās spēciņu. Finišēju un vēl paspēju apskatīties, kā startē Lauma un Artūrs [tas bija viens no galvenajiem iemesliem mērķim "stunda" - man teica, ka es jau nu nepaspēšu ]
Pēc finiša auksti, auksti, labi, ka mantu glabātuvē bija tik liela mantu kaudze, ka pa vidu atradās arī kāda siltāka jaciņa, ko uzvilkt. Auzu putra. Dzeramais. Laumas apļu skaitīšana. Sabāra mani par to, ka sēžu uz zemes, bet nostāvēt spēka nav, par visu vairāk gribas gulēt siltā gultiņā un pielikt vēderu ar kaut ko - jebko. Interesanti skatīties, kā citi izbrauc smilšainu līkumu kalnup. Finišs arī citiem. Kopā uz mājām. Daudz ēdamā, arī no makdonalda. Daudz nozīmē patiešām DAUDZ. Outsourced sērijas, gulēt aizgāju jau 22os, tik agri sen nav sanācis.
Braukt ar cieto dakšu tādā trasē nav jautri, rokas sāp. Par laimi, nebija izdevības salīdzināt, kā būtu braukt ar to 4x smagāko "pusmīksto", kas bija virsū līdz šim. Braukt bez dzeršanas, izrādās, tomēr arī nav labi, nobijos no tā, ka nemācēšu veikli izvilkt pudeli.
Summā - baigi labi, dodiet vēl!!!!
aaa sakārdināji :) mans vīrakungs 5.vietu esot izcēlis, bet tev par 4. - cepums! es tik 1x mūžā braucu baložus, tautā, 1 sasodīto apli, un ar to pietika, lai saprastu, ka nekad vairs negribu viņus braukt :D esmu drīzāk šosejas cienītājs, like in vienības braucienā, protams, ka tautā :D
AtbildētDzēstes pēc tam rezultātos redzēju, ka 5., tikai malā stāvot, protams, nepazinu! :)
AtbildētDzēst