Trešdien uzprasījos uz kaut ko nelāgu ar XC puišiem - kā man pirms tam teica - "ar viņu "lēno" tempu tu būsi pagalam jau pirmajā trešdaļā". Izbrauciens pa ZK 24h trasi. Nočiepu māsai isostar pulveri, bez kura es tiešām kājas būtu atstiepusi.
Šefību par mani uzņēmās Mārtiņš, kurš godprātīgi to arī darīja - bija ar mieru gaidīt, kamēr es uzminos visos kalnos, brīžam pat, lai uzmundrinātu, teica, ka es labi turos. Stāvajos, sakņainajos nobraucienos uz beigām jau man nebija spēka noturēties kājās un bremzēt, nobraucienu oficiālā mantra jau ierasti ir "pizģec, pizģec, pizģec", klusām, zobiem pa saknēm grabot, skaitīt pie sevis līdz lejas sasniegšanai. Un tad "o, neeeee..", kad priekšā parādās vēl kaut tas uz leju. Pats labākais, ka pēc tam augstuma starpība jāatgūst. Jāsaka gan, ka pārsvarā es ļoti godīgi uzbraucu kalnā augšā, stūmos vien dažās vietās, bet tas neizslēdz faktu, ka, uzminoties augšā, man vajadzēja brītiņu, lai atjēgtos un muskuļi beigtu trīsēt. Jāsaka tieši tāpat, kā otrdien pirms skrējiena pazobojāmies par puisi, kad viņš prasīja, vai maz tur ir arī kāds taisns gabals - "jā, tur viss ir taisns - taisni kalnā augšā!"
Visos braucienos pret kalnu mani lieliski bremzēja liekie "daudz" kg, no kuriem es labprāt atbrīvotos. Labi, ja ne citādi, tad to pašu man, lūdzu, muskuļu veidā. Tie paši "daudz" kg dikti mīļi velk no kalna lejā, liekot bremzēt 2x spēcīgāk. Arī nav labi, jo bremžu kluči nav parastie.
Nav īsti skaidrs, kas "iekšā" tiem, kuri apli pēc apļa patiešām brauc 24h, jo es to apli pievarēju apmēram 1.5h laikā [tā saka Krišjāņa endomondo]. Paskatoties 2010. gada maču rezultātus [pdf fails], kur Anete KATRU apli ir braukusi zem stundas, mati ceļas stāvus.. Gandrīz esmu pārliecināta, ka otru tādu pašu apli es brauktu 2x ilgāk.
Bet - nebiju īsti "pagalam", vēl izbraucām Ikšķile-Ogre pa veco šoseju, 20km/h likās TĀDS ātrums... kopā 40km, no iziešanas no mājām līdz tikšanai atpakaļ - praktiski 3h. kad naaaakošreiz? :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru