2011. gada 1. maijs

Kandavas rogains, 30aprīlis-1maijs 2011

Gribu/negribu šaudījās kopš brīža, kad teicu "jā", laikam pirms mēneša. Pa vidu vēl xrace kārdinājums, bet tur komanda atradās, tā ka tas atkrita. Vēl 2 velopasākumi, arī šais brīvdienās, bet uz tiem nerāvos. Teju priekšpēdējā dienā [slikta Daina!!] rakstu vēstuli komandai "nebraukšu, naudas žēl". Komanda salamāja, teica, ka 8Ls jau nu gan par nakti neesot sālīti, pie tam brokastis dod un dušā [pļavas vidū] var nomazgāties.

Tas, kā NEvajag gatavoties - otrdien stunda veloprieku Zilajos kalnos, 3dien veselas 3h, 4dien velo Ogre-Rīga, 2 naktis praktiski negulētas ar attaisnojumu "gulēt iešu vēlu, celšos agri, lai sacensību naktī miegs nenāk". Gāju gulēt vēlu, cēlos agri, miegs nāca. Sestdien riju makaronus [šitas gan nav slikti] un čekoju, kā Matīss un pārējie airējas pa Igaunijas ūdeņiem.
Sapakoju mantas, sacepu auzu pārslu+dzērveņu+sēklu+banānu batoniņus, sataisīju speķmaizes, sabēru sistēmā pulveri, 18:00 izbraucam no Gaismaspils stiklakalna piekājes.


Ierodamies, "čau" visiem pazīstamajiem, vienā pusē blakus mašīnās Mārtiņš, otrā - Anita, pārģērbjamies, 20:00 kartes, maršruta zīmēšana, daudz lielo grants un asfalta ceļu [un tas ir ļoti slikti], maz stigu, meža ceļu. Visi meži purvos vien, purvos vien, kājas samērcēt NEDRĪKST, tas nav pieļaujams un apspriežams. 21:00 starts. Skrienam, man pārāk daudz mantu līdzi, 2l šķidruma, folijā ietītas maizītes un 7 pāri zeķu. Sandis lasa karti, maratoniste Vizbulīte skrien, es ļurinos nopakaļus. Tā jau forši, saulīte riet, visi priecīgi. Es kādreiz esmu teikusi, ka sākumā nejēdzu neko no kartes? vēl pie 2.kp īsti nesapratuviens kp, otrs, trešais, un iestājas svētā trīsvienība purvs+tumsa+"kurmēsesam". Sandim nedarbojas lampiņa, atdodu savējo, jo tumsā redzu labi, ja vien blakusgājējs ar lukturi uz galvas laipni neblenž sejā. Izbrienam no meža, rāpjamies pāri pirmajām dzeloņdrātīm, visi dzīvi. Man nav ne jausmas, kurp ejam, karte rokā, leģenda arī, lampiņa arī ir, bet somā un nedeg. Apsolu, ka no rīta, kad viņi abi piekusīs diriģēt un es gaismiņā beidzot varēšu saskatīt karti, peldēsim purvā, ja reiz man tumsā jābrien viņiem pakaļ pa arumiem. Netīšām trāpām tieši vienā pagalmā, par laimi, suņi apkārt neskraida, vai arī mēs neesam pirmie, kas šeit iet garām, un plēsoņas jau paēduši. Tālāk sameklējam stigu, tumsa, ūdens, Daina bez lampas, bet ar gaišu skatu uz dzīvi. Uzvelku vēl vienas zeķes, jo Lafumas uzvedas nejauki un kaut kur kaut kā berž. Tūlīt nožēloju, jo tagad kurpe sanāk nedaudz par mazu. Ej nu saproti, bet vismaz nekas nesāp, nekur nesalst, miegs gan nāk joņiem... Plunkš! lielā priekā par atrasto KP pārgalvīgi lecu pāri ūdenspilnai risei, un ar abām kājām smuki ieslīdu iekšā. Dziļi nē, bet pietiek, lai iestātos panika, kā rezultātā izgriežu ceļgalu. Pavisam nedaudz, tieši tik, lai kāju nolikt taisni nevarētu, jāklibo, maza, maza sāpīte, kas neļauj kustēties. Pazīstama sāpīte, mana vislabākā draudzene, pārāk uzmācīgā, biežā viešņa. Nu, pēc pilnas programmas viss tas, ko nedrīkstēja pieļaut. Ir apmēram 1 naktī, tumsa un aukstums, līdz finišam taisnā līnijā 8km, ko es varbūt varētu noiet līdz nākamā gada rogainam. Man nepatīk evakuācijas mašīnas, jo iepriekšējo reizi es attapos apdegumu centrā, histērijā gandrīz vai skaļi brēcot. Tomēr izsaucam, Sandis ar Vizbulīti aiziet vieni, ārkārtīgi žēl, ka nekāds oficiālais rezultāts mums nesanāk. Ir nedaudz pāri 1iem naktī, aukstums, ceļa vidus, man rokā karte, somā nedegoša lampiņa, un es eju "līdz lielajam ceļam". Par laimi, man pietika prāta iemest aci kartē, kad lukturīši vēl bija sasniedzamā attālumā, un es zinu, ka jāiet pakaļ gaismiņām, kas attālinās. TĀDAS zvaigznes!!!! lēnām kliboju, apkārt neviena cilvēka, bet virs galvas miljoniem mazu, spožu punktiņu... Un katra vismazākā zvaigznīte smejas par mani.

Viss. Sacensības beigušās. Ierodamies sacensību centrā, kad noslēdzas 6h apbalvošana. Daudz domu par to, ka nevajadzēja līst mežā uz visu nakti, tā vietā varēju sameklēt komandu 6h, kuriem starts finišs ir 18:00-24:00, tumsa tikai pusotru stundu. Vēl labāk mtb rogains, kam arī tādi paši starta laiki. Nolasa identu, nekā prātīga jau tur nav, padzeru siltu kafiju [vismaz kaut kas, jo tējas nav], dodos gulēt, jo liekas, ka atlūzīšu momentā. Apsēžoties mašīnā, ir vājprātīgi auksti. Var iet, var klibot, var ar rokām vēzēties, bet ne jau gulēt statiskā pozā. Pārvelku slapjās zeķes, pēkšņi saprotu, kāpēc pēdējā brīdī pirms iešanas no mājas mantām pa virsu uzmetu milzīgas vilnas zeķes - zem viņām var pavilkt visas citas sausas palikušās. Vienalga auksti. Kaut kā nebūt pārģērbjos, apakšā sausās drēbes, pa virsu atpakaļ sporta tērpu, pāri arī lietus jaku, galvā kapuce un vilnas cepure, rokās cimdi. Kājas aptinu ar dvieli, kas paņemts līdzi dušai pļavas vidū [jauka tradīcija, starp citu ], labo kāju vēl vispirms ar elastīgo saiti. Neskaitāmas reizes modos, jo auksti, izmēģināju visas man zināmās sasildīšanās metodes, taisīju presītes, tizlos veidos atspiešanās [mašīnā uz aizmugurējā beņķa, ja!!], rāvu visas zeķes nost un rokās sildīju pēdas a.k.a ledusgabaliņus. Tas viss puspamiegam, skatījos pulkstenī un gaidīju rītu. Pa miegam kaut ko ēdu [laikam tikai tāpēc, lai būtu ko darīt], 1 speķmaizi, banānus, vēl kaut ko.

Rīts pienāca, gaismiņa uzausa, pamalē samilza Mākonis, kam cauri spraucās saulīte. Labi var redzēt, ka šur tur līst, ļoti negribētos, ka kādam tas patraucētu. 7os ierodas manējie, esot metuši mieru, jābrauc mājās. Aizejam pēc zupas, kaut kas patīkami karsts.. Daži "mednieku stāsti" tiešā un pārnestā nozīmē, kādai komandai mājās, kurām garām gājuši, esot draudēts "visus nošaut ar bisi".
Nu tā kaut kā..

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru