Man arī bija velomaratons, 42km pa Mazsalacas mežiem un pļavām. Brīžam zobus gandrīz varēja lasīt pa trases malu, bet neizpalika arī bez īsiem asfalta posmiem.
2 apļi pa 21km. Sākumā baigais bars. Man, kā galīgi zaļai šādos pasākumos, ir bail kkur/aiz kāda aizķerties [ar savu metrīgo stūri - o jā, pamatotas bailes], neprast ilgāku laiku sakoncentrēties, lai brauktu man atvēlētajā mazajā vietiņā. Startēju gandrīz no pašām beigām, tāpēc caur degunu izfiltrēju tonnu smilšu, ko īsā posmiņā līdz mežam gaisā sacēla ātrākie braucēji.
Izretošanās notiek pavisam ļoti pamazām, jo mežā braukt var pārsvarā pa vienam, smukā rindiņā. Pa reizei kāds nepacietīgais izvēlas vairāk vai mazāk riskantus apbraukšanas veidus. Tā kā manam kompītim joprojām nav salaboti vadiņi, braucu kā tumsā - ne ātrums, ne nobrauktā distance nav zināma, pa brītiņam vien paskatos pulkstenī, jo pirms starta tiku apgaismota, ka ātrums varētu būt ap 20km/h [kas izrādījās pilnīga taisnība]. Trasē 2 upītes, kam jāizbrauc cauri lielā ātrumā, tiltiņš uz pusēm pārzāģēta baļķa izskatā un vēl kāds, kas par tiltiņu nemaz nebija pelnījis saukties, man no viņa bija bail visvairāk. No stāvajiem un mazāk stāvajiem nobraucieniem man nebija bail, trakāk gāja ar uzbraucieniem, jo pārāk maz, lai neteiktu, ka vispār nemaz, bija sanācis izbraukt salīdzinoši garus, lēzenus kalniņus. Ai, labi, ko nu par neinteresantām detaļām. Interesantākā atziņa, ar ko gan spēlējos visu apli, tomēr pa īstam apjēdzu tikai pēc dzēriena glāzītes izdzeršanas apļu maiņas vietā, kad, godīgi sakot, jau biju pagalam - ..un tagad vēlreiz to pašu!!! ai, jautri... Pirms finiša, protams, atrakcijas - uzbrauc apaļiem akmeņiem bruģētā kalniņā, nobrauc pa 180` kalnu lejā.. Un pašā finiša taisnē organizatori, laikam jau, lai labāk saskatītu finišējošos, izveidojuši nelielu līkumiņu, kas mani, knapi pie stūres turēties spējīgu, apmulsināja - brauc, domā, ka tūlīt mocībām beigas, bet pēkšņi strīpainā lenta priekšā. Sekundes simtdaļu domāju, ka man vienkārši rēgojas..
Mājās pārrados bez 3. vietas, ko vispirms pazaudēju, braucot lejup pa kalnu un mēģinot apdzīt dažus, kuri pārāk bremzēja. Attapos zemē, sāp deguns un kājā caurums, velo stūre par 90` sagriezta.
Pavisam reāli 3. vieta aizgāja gar degunu, kad 2. aplī gandrīz noķēru meiteni zilā formā. Protams, tad par vietām nemaz pat nedomāju, tikai centos noķert katru, kas brauc pa priekšu. Meiteni palaidu, jo izvēlējos padzerties nedaudz vairāk kā 1 malciņu, spēka nebija vairs nemaz. Sakņainā mežā cilvēkam, kas vienmēr stingri pieturas pie stūres, 1 rokas palaišana vaļā, akla sniegšanās pēc pudeles, padzeršanās no smilšanā kakliņa un mēģināšana pudeli iebakstīt atpakaļ, vienlaicīgi slēdzot ātrumus pirms pēkšņi "no gaisa nokritušā" kalniņa, ir diezgan riskanti, tomēr es to izdarīju. "zilā meitene" jau traaaaaaki tālu, pa vidu 2 puiši dzeltenos krekliņos. Nākošreiz, vēl ir 2 posmi trasē, kurā es labprāt atgrieztos. Tagad es līdz sestdienas xrace pasēdēšu mājās ar kāpostlapām ap kāju. Neliela mācība.
Pirms starta beidzot sakārtoju sēdēšanu - pagriezu sēdekļa priekšejo daļu nedaudz uz leju, un tas lieti noderēja. Vieglāka uzsēšanās, var dibenu uzlikt slīpi, muguru nelauž, nemaz nerunājot par rīvēšanu visās iespējamās vietās. Ar "visās" es patiešām domāju VISĀS.
Un arī loterijā es neko nevinnēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru