Xrace Dobelē, debija, 11jūn2011

Pēdējā gatavošanās. 9.jūn. Mazsalacas mežos saskrāpētos ceļgalus papildināju ar vēl izteiksmīgākiem nobrāzumiem, pirmo reizi mūžā uzkāpjot uz skrituļslidām. Tik izteiksmīgiem, ka visi, kas ierauga, šausminās un domā, ka bez maz vai tūlīt miršu. Tai pat dienā nominu 20km ar velo, noskrēju 8 km un nopeldēju pieklājīgu gabaliņu priekš pirmās normālās reizes ūdenī.

10.jūn. aizmināmies līdz Langstiņu ezeram, peldēju krietni vairāk, ēdām Māra sagādāto arbūzu, barojām odus un braucām mājās. Līdz 1iem naktī ēdu atlikušo arbūzu un kārtoju mantas.

Xrace. 7:15 modinātājs, 8:30 mašīnā, ceļš uz Dobeli. Ārā jau karsts, visi pulcējas ēniņā, pļāpā. Sporta klase, kuriem daudz garāks ceļš priekšā, jau lipina savas kartes kopā. Daudz velo, atmosfēra jauka.

11:00 starts, drupās tiek meklēta blondīne, kas komandu pārstāvjiem izsniedz kartes un puzlīti, kas jāsaliek, lai uzzinātu, kur ir KP [kas, attiecīgi, kartēs nav atzīmēti]. Startējam 11:44, pēc tam, kad esam sazīmējuši punktus un ar leikoplastu salīmējuši puzli.
Pirmie 6km pa šoseju, minam un iedzenam vairākas komandas, kuras mūs atkal apdzen, kad gaidām Elgaru, kas pēkšņi izrādās bez spēka. Pirmais KP[53] pagrabā, ielienam, atzīmējamies.

Man rodas ģeniāla doma sadalīties, jo visi KP nepieprasa atzīmēties ar 3 identiem. Es aizbraucu patālāk pēc 1kp[54], puišiem paliek tuvējie 2-3[55,56,58]. Manējais atzīmēts kā "meža malā". Meža mala, izrādās, nozīmē purvu teju līdz viduklim. Labi, ka es vēl esmu uz starta eiforijas viļņa, brienu vien iekšā. Bijām sarunājuši, ka satiksimies pie nākamā KP[57], kas jāpaņem kopā [ne vairāk kā 2min starp 1. un 3. cilvēku]. Gaidu, apskatos, kā citi maina kameras un meklē uzgrieznīšus, ar ko vietā pieturēt izjukušus ekscentrus. Pēc nepieklājīgi ilga laika viņi ierodas un priecīgi paziņo, ka šinī, kopā-ņemamajā, viens jau atzīmējies [gana sen, lai mēs par izcūkāto punktu dabūtu 45 soda minūtes], pretējā pāri upei[58] arī, bet mums jābrauc atpakaļ pēc 2 citiem viņiem uzticētajiem punktiem. Manī aug maza dusmiņa, jo abiem esot pieredze tieši xrace, un sākumā man bija doma, ka es būšu tā, kas vilksies no mugurpuses un sastrādās muļķības. Bet arī slikta pieredze ir pieredze. Savācam punktus, braucam tālāk. Vēl viens[59], ar līkumu 2 pēc pavēles[8,9]. Braucām pa mālainu ceļu pāri laukam, cilvēki, kas esot gājuši pa taisno, stiepuši velo pāri ūdeņiem. Tai brīdī man vēl nebija galīgi vienalga, es izvēlējos nedaudz vairāk pabraukāties. Noliekam velo, brienam mežā, un par nelaimi tā arī nesadzirdējām, ko teica meitenes par izlaušanos cauri dažiem kokiem kopā ar velo. Tā vietā izložņājām visus iespējamos apkārtnes brikšņus, līdz beidzot, pie tam pavisam ne tur, kur biju domājusi, punktu atradām. Atpakaļ līdz velo pa taisnu, labi iemītu taciņu, pa kuru mūs sūtīja meitene pirms brišanas mežā. "šitai taciņai vajadzētu būt kartē.." - "nomierinies, viņa šeit parādījās tikai pirms dažām stundām".
Iejauktais pulverūdens vienā un Darida otrā pudelē jau iztukšots, tāpēc ārkārtīgi priecājos par dzeršanas punktu. Uzpildām pudeles, iekožam maizi un izdzeram dažas glāzes isostar. Nenormāls karstums un saule, sārtojas pleci un Reiņa galvas āda zem īsi nošņikātajiem matiem.

Posms ar interesantu uzdevumu - katrai komandai dotas lielāko valstu valūtas noteiktā secībā, kurām dabā eksistē attiecīgie KP. Pļava ar krūmājiem pārvērsta par karti, un no Brazīlijas līdz Japānai jāskrien pāri pa diagonāli. Pārvietojamies lēnām, man sāp ceļgali, pārējie arī neuzstāj uz skriešanu.

Nākošais posms ir izvēles, un, kā vēlāk noskaidrojās, izvēlēties varēja arī distances veikšanas veidu - varējām braukt arī ar velo. Komandas biedri orientēšanos nodevuši pilnīgi manās rokās. Nu jau arī mans entuziasms=0. Liku priekšā izlaist 2 tālākos punktus, uz ko viņi arī priecīgi atsaucās. Tomēr... Pa to laiku, kamēr mēs gājām no 67 uz 65, meitenes no citas komandas smaidīgi savāca arī 70 un 68, izmetot līkumu pa zilākajiem purviem visā kartē. Izcirtumā uz ceļa atrodu zemenītes, vienīgais prieciņš posmā. Visu laiku mums apkārt staigā zilimelni mākoņi un ducina pērkons, bet, kad uzkāpjam uz velo, sāk līt. Sajūta nav no patīkamākajām, kājas mežā saskrāpētas un milzu dunduru sakostas, un pēkšņi pāri klājas auksta ūdens pilieni..
Sākam rēķināt kāda nezināma punkta atrašanās vietu, kas jānosaka pēc azimuta. Grādi jārēķina pēc foto redzamās mājas logu skaita, kas matemātiski jāapstrādā. Joprojām nav pārliecības, ka kaut viens no mūsu dažādajiem rēķiniem bija pareizs, punktu neatradām, tā pat to neatrada arī vairākas citas komandas. Kopš starta pagājušas jau 6.5h, jau sākas skriešanās ar laiku - katram nākamajam posmam norādīts pēdējais laiks, kad var startēt - nepaspēj - brauc uz finišu vai, ja paveicas, var izlaist konkrēto posmu un steigties uz nākošo. Pēdējās 10 minūtēs piebraucām pie laivu posma, ko vismaz es izlaist netaisos. Esmu airējusies 2x mūžā, iepriekšējā bija Mona-X pirms gada, kad manis dēļ mūs apdzina pārāk daudz komandu. Punkti salikti uz saliņām, dīķu karte spoguļattēlā, kas liek pamežģīt smadzenes. Starp pēdējām komandām ir visjautrākā sacensība, paspējām gan pagrūstīt citas laivas, gan izbļaustīties, uzsēsties uz pāris zemūdens šķēršļiem, gan airēt, mēles izkāruši. Protams, pasākums nav ne tuvu civilizēts, nākas lekt ūdenī pa taisno no laivas, lai tiktu pēc punkta. Posmā pavadījām visjaukāko 1.25 stundu. Visapkārt zibeņo, 3 vīri laivā un karte.

Un Tad Sākās Lietus. Tikko uzrāpāmies uz velo, sāka smidzināt, pēc kāda laika lietus kļuva spēcīgāks un sajūta bija kā lielā ātrumā braucot caur krusu. Finišs. Kopš starta pagājušas apm. 8h15min, velokompītis saka, ka nobraukts 40km, ar kājām gan jau arī izrēķināšu. Nomazgājām velo, ierāpoju dušās, kur visi novērtēja manas kaujas rētas, man daudz reižu nācās nomierināt, ka tās nav trasē gūtas. MILZĪGA rinda līdz ēšanai. Mēģinot uzlēkt augstāk par savu dibengalu un cenšoties nodrošināt "cilvēcīgas pusdienas" lauka virtuves putras vai aukstās zupas vietā, organizatori lika teju 10h nobraukušiem cilvēkiem sajūtu ziņā apmēram tik pat ilgi stāvēt rindā pēc ēdamā.. Pie kura es netiku, jo, kad rindu jau gandrīz biju izstāvējusi, atradu cilvēkus, kas mani bija ar mieru aizvest līdz Rīgai.. TŪLĪT. Nopūtos un gāju. Netīšām biju trāpījusi uz nedaudz vairāk PRO kā domāts, un tagad man ir "ielūgums" uz treniņu ar spēcīgiem un mazāk spēcīgiem puišiem apkārt Ķīšezeram. Tāpēc es neteikšu "labāk būtu ēdusi"

mājās biju dikti vēlu. Kad, komplektā ar svārciņiem un baltu blūzīti, atkal biju uzvilkusi purvā mērcētās velokurpes un ķiveri un minos pa pustukšajām Rīgas ielām mājup, man vēl paspēja piezvanīt Matīss, kuru nepieklājīgi ātri atšuvu.

Dienas ēdiena bilance - bļodiņa pārslu ar pienu un banāns no rīta, dažas rupjmaizes šķēles dzeršanas punktā, želejas knipucītis ar guaranu meklējot slepeno KP, sauja riekstu un pārslu batoniņš mājupceļā un varbūt kaut kas mājās, pat neatceros. Dzērieni - 2l Darida, 0.7 powerbar no pudeles, 300ml isostar dzeršanas punktā, daudz ūdens no Elgara pudeles un mājupbraucot. Viss katastrofāli par maz, bet ēst negribējās, dzert saulē uzkarsušo ūdeni arī ne visai. Vismaz pagaidām izskatās, ka šodien grasos vakardienas deficītu izlīdzināt

operācija velokupes+skriešanas botas izdevās veiksmīgi.
priekš pirmās reizes patika, vienīgi varbūt biju pārāk saskatījusies foto no citiem posmiem, kur bija vairāk visādu pasākumu, šļūkšanas, rāpošanas.
Nākošo posmu gribu ar cilvēkiem, kas māk orientēties labāk par mani.

upd.
es vēl kaut ko labu arī gribēju pateikt!!!!!!! milzīgs prieks par visām izpalīdzīgajām, draudzīgajām komandām, ko mums nācās sastapt, un arī mūsu līdzpaņemtās kameras palīdzēja kādam turpināt ceļu. patīkami, ka ir mirklis, kad pašu rezultāta sekundes ir vairs nesvarīgas un spējam piebremzēt, lai palīdzētu citiem! :) manuprāt, šīs sacensības ir tieši par to - strādāt komandā, kur "komanda" ir visi dalībnieki kopā!