Mani pierunāja izbraukt uz šosejas. No rīta ar lielām mokām uzstiepām manam velo cīsiņriepas, pavizinājos pa pilsētu, lai izmēģinātu, kā jūtos uz tāda velo. Muļķīgi, ka nepārregulēju velokompīša iestatījumus, bet vismaz man bija liels prieks par ātrumu, kādu izdevās sasniegt. ;)
Jo tuvāk vakars, jo vairāk trīc kājas, labi, ka rādīja tdf, pietika laika nedomāt par kilometriem, kas pašai priekšā. Līdz šim lielākais, ko biju nobraukusi vienā stiepienā, bija 60km pirms gada. 20km/h, lietus, vējš, aukstums, velo gan priekš tāda brauciena labs, bet apģērbs galīgi nepiemērots. Nu man piesolīja 80.
Tdf beidzās, startējām no Rīgas, pa Daugavpils šoseju līdz S-pilij, satiekam Zani, tālāk viņa mūs ved caur Sauriešiem uz Tīnūžiem-Ikšķili-atpakaļ Salaspilī. Pavējš posmā Rīga-Salaspils, toties, tikko sākot "īsto treniņu", tūlīt pretvējš, un tā praktiski visu ceļu, paldies Dievam, izņemot bedraino posmu Tīnūži-Ikšķile. Man tik ļooooti bail pa riepiņām, ka raustu stūri vienā laidā, katra mazākā gramba atspoguļojās manā sejā, tramvaja sliedes pie Doles vispār vājprāts. Ik pa brīdim velk viens, velk otrs, velk trešais, es laikam pa pusei brīvprātīgi trāpīju uz lielāko pretvēju. Bet tad jau arī Ikšķile klāt, ātrais nobrauciens lejā uz Rīgas pusi... ...un plakana riepa. Sajūta stulba. Zane aizbrauc, jokojamies, ka "aizbrauks līdz Salaspilij un atjēgsies, ka mūsu nav". Aizbrauca arī. man liekas tievās kameras nav, Mārtiņam ir resnā, bet to arī varot likt. Izrādās, ka pumpītis ne tuvu nespēj noturēt 5 atm. jānomet svars, varēs pumpēt mazāk... Piepumpējam tāpat, un Mārtiņš brauc aizmugurē, skatās, vai nebraucu ar pliku aploku. Arī es līdz Salaspilij aizbraucu, vairāk skatīdamās uz leju kā uz priekšu. Aizbraucam, izrādās Zane tikko zvanījusi. Pa ceļam 1.reizi domājusi, ka mēs ākstāmies, otro paskatījusies atpakaļ, un licies, ka turpat vien esam, un tā nu visu ceļu "vilkusi mūs". Mārtiņš titulē viņu kā gada sliktāko komandas biedru, bet patiesībā jau, ja nebūtu viņas, man Salaspilī pirms došanās mājās kamera netiktu piepumpēta līdz galam. Mājup, pretī visskaistākajam saulrietam šogad, braucam pa foršo asfaltu līdz Granīta ielai, tieši uz TEC2, tālāk uz Krustpils ielu, kur es bezkaunīgi izpildos un izmantoju noteikumu izmaiņas, kas paredz, ka velosipēdistiem vairs nav jābrauc pusmetrs no malas, tā vietā "pēc iespējas tuvāk nomalei". Tai posmā tas nozīmē "pa joslas vidu". Mājas. Auksta duša, pie kuras beigās jau pieradu tik ļoti, ka nekādu starpību neredzēju.
80km, bišķi pāri 3h, 25.5km/h
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru