4dienas vakarā 2. Nakts brauciens ap Ogres karjeru. Aizbraucām, izkrāmējāmies, man velo atkal čīkst... Fantastisks skats pār karjeru, tie, kuri nekad nebija redzējuši, vispār palika mutēm vaļā. Izbraucam iepazīšanās apli, jūtams, ka nebūs labi. Slidenas saknes pāri taciņām, nobraucieniņi un uzbraucieniņi, kas gaišā diennakts laikā paņemami [izņemot vienu tādu ūberstāvu un smilšaninu], bet piķa melnumā - ne visai. Jūtos pieklājīgi noekipējusies ar mazu stūres lampu un Matīsa dotu galvas prožektoru... Kuru tā arī kārtīgi neieslēdzu, tāpēc visu ceļu pukojos par blāvo gaismiņu.. Dumjā.
Starts. Visi aizbrauc, es pa beigām čunčinos, jo esmu atbraukusi pēc pēdējās vietas 4 dāmu konkurencē. Pārējās spēcīgas/daudz braukušas, man tīri psiholoģiski bail braukt garām. Pāris km pirms Lazdukalna taciņām pa meža ceļiem, kājas trīc. Pasmejamies par to, kā Lauma mani apdzīs īsi pirms finiša [kā triatlonā], un es aizsteidzos uz priekšu kā otrā. Pati domāju, ka "patrakošu, un tad abas man paies garām kā mazam bērnam", skatos atpakaļ, kur pazūd gaismiņas, un pēc kāda laika jau vairs neredzu. Par viņām kādu brīdi nedomāju, braucu pakaļ 2 puišiem, kas pie tam pamanās mani uzstumt vienā no kalniem. Jeiii :) puiši aizbrauc, es palieku viena un tā arī braucu līdz 2. apļa sākumam, kur mani noķer M'aris, esot kaut kas sabojājies, nācies remontēt. Braucam 2atā, nesaprotu, kur palikušas meitenes. Kā mantra man galvā skan "Laumai bail braukt no kalna lejā, Laumai bail braukt no kalna lejā". Mārim prožektors ne pa jokam, man savējo sākumā nemaz nav jāslēdz iekšā. Kad ieslēdzu stūres lampu, izrādās, ka pielikta šķībi un es redzu tikai ceļa kreiso pusi, tādēļ ik pa brīdim jāparauj stūre pa labi, lai redzētu, kas priekšā darās. Katrā aplī, izbraucot pie karjera, mana seja pauž milzīgu pateicību par to, ka esmu palikusi dzīva, jo saknes tieši pirms meža malas ir ārkārtīgi viltīgas, un jo tumšāks paliek, jo viltīgākas. Pēdējā aplī tomēr pat nokāpju no velo, negribas riskēt sāpīgi novelties. Trīs pirmie puiši mani apsteidz, kad esmu nedaudz pāri pusei 3. aplī, Rausis jau iztālēm dzindzina dzidru zvaniņu, Krišjānis vispār brauc bez gaismām. Man nav zvaniņa, kā arī gaismiņas šādas tādas ir, varbūt tieši tas ir viņu noslēpums.. [jā, kā tad..] Pēdējā aplī sāku aizvien tramīgāk skatīties atpakaļ - Laumas nav, mēs ar Māri ripināmies divatā. Tad, izbraucot pie karjera, Māris atpaliek, man šoks, jo domāju, ka finišā kārtīgi pamačosimies.. Pēdējā aplī beidzot sapratu, kā izbraukt taisno, smilšaino ceļu pirms finiša, būtu vēl viens jābrauc, vispār būtu ideāli :) Iebraucu finišā, man pretī Lauma "kur tad tu tik ilgi!?". Es šokā, joprojām aizelsusies, vienu sekundi sāku pārlikt, pa kuru laiku viņas mani apdzina, taču šī tik smej. Abas esot izdomājušas, ka jāķer kaifs no braukšanas, un pēc 3 apļiem gājušas malā. Tā nu man, cik nu godīgi izcīnīta, bet 2. vieta, 21km, apmēram 1h25min. Afterparty ar peldēšanos, makaroniem, olām un, kurš jau dzēra, alu, kā arī neizbēgamo mērīšanos ar... lampiņām. Un ticiet man, tur bija ko redzēt. K-Rautā gaidāms uzlidojums pēc 7Ls lampām.
3. kārta jau 4dien, pāris dienu pirms xrace, bet tepat, Mežaparkā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru