Xrace Siguldā - sezonas noslēgums. 17sept2011

Nedaudz noslinkoju ar aprakstu, bet, tā kā nu jau durvju priekšā šīs sezonas patiešām pēdējais Xrace pasākums, tad jāuzraksta par oficiālo sezonas noslēgumu Siguldā un par manas komandas izmisīgajiem pūliņiem iekļauties kontrollaikā.

Par laimi, mans pirmsstarta klepus ne tuvu nelīdzinās tam, ko pārdzīvoju pirms un pēc Rīgas posma, kurā mani ļoti sekmīgi (3. vieta MIX grupā) aizvietoja Ilze, tāpēc sestdienā agri no rīta devāmies uz Siguldu. Laikā, kad Mārtiņam jau jābūt manā durvjupriekšā, kautrīgi zvanu un prasu, kā tur paliek ar braukšanu.. Un viņš izspiež visaizmigušāko "ouch.. Es vēl guļu", kādu jebkad esmu dzirdējusi. Par laimi - joks.. Ārkārtīgi labs joks pēc tam, kad esmu aizgājusi gulēt kaut kad nakts vidū, bet cēlusies pirms 6iem rītā. Sestdienā. 

Pa ceļam smidzina un līst, es priecājos, ka konkurentiem ies grūti, puiši šausmās ķer galvu. Iebraucam Siguldā, atrodam skolu, kurā sacensību centrs. Artūrs piespiedu kārtā-brīvprātīgi mēģina nomainīt manus pagalam sadilušos bremžu klučus, kuru esamība Siguldā gan ir viens no top3 laba starta un finiša priekšnosacījumiem. Nesanāk, un es, kamēr Mārtiņš klausās kapteiņu info, stāvu rindā pie improvizētās velodarbnīcas. Un ir, ir bremzes, asas kā naži - pieskaries un apstājies. Braucot uz starta veloparku, kas atrodas kalna galā blakus Panorāmas ratam, atsāk līt, un visi ir vēl lielākā izmisumā. Es priecājos, tomēr vēlāk man nākas atzīt, ka nebūtu bijis labi, ja visu laiku lītu. Startā komandas sadala 2 grupās - 1 dalībnieks un 2, un šādās 2 grupās visi norāpjas vai nošļūc lejā un dodas uz īsto startu serpentīna pakājē. Tā kā man Siguldas ģeogrāfija ir pavisam sveša - ar nolūku trenēties [ar velo] šeit esmu bijusi vienu vienīgu reizi, tad man nav absolūti nekādu ilūziju par to, kas mūs sagaida. Serpentīns? labi, lai būtu. 

Pirmajiem augšā nokļuvušajiem apsola alus kasti, pārbauda ekipējumu un STARTS! augšā tikšana bija diezgan apkaunojoša, Mārtiņam radās izdevība izpausties un uz mani pāris reižu sabļaut. Paldies viņam par to. Augšā, kad es biju tikai pāris soļus no gara izlaišanas, dabūjam kartes.

Pirmais posms - SCORE-O, kas izpaužas kā dažādu vērtību KP meklēšana ar mērķi savākt noteiktu punktu skaitu. Ir 1p, 2p un 3p vērtīgi KP, arī cilvēku skaits, kam katrā punktā jāatzīmējas, ir dažāds, tāpēc atļaujamies sadalīties. Mani piekabina Sandim no draudzīgās Triatel komandas - lai es kaut kur gravās nepazūdu. Salasām savus punktus, Sandis paliek gaidīt pārējos, bet es lēnām čāpoju uz laivu startu, kas ir nākamais. 

Laivās nekas nav vienkārši - lai arī man tagad, pēc LAR piedzīvojuma, ir daudz-kilometrīga airēšanas pieredze Ludzas ezerā, airējusies Gaujā pret straumi es vēl neesmu, tādēļ ļoti prātīga izrādās stratēģija mani nosēdināt laivas priekšgalā. Ar mērķi - Daina lasīs karti. Izrādās, ka arī kartes lasītājs no manis nekāds labais nesanāk, jo jau pēc 1. KP gribēju komandu aizest neceļos. Puiši ātri noorientējās, un tālāk jau braucām pareizi. Pirmais KP bija vis interesantākais, uzmanīgi un bez kļūdām jānokļūst pie tilta balsta esošās saliņas krastā. Apkārt krāces-krācītes.. Pa ceļam uz otro punktu blakus mūsu laivai pēkšņi parādās cilvēks, kurš laikam bija izdomājis, ka peldus galamērķī var nokļūt ātrāk. 

Mēģinājām palīdzēt, bet tas noveda pie tā, ka nabadziņu gandrīz iespieda starp 2 laivām. Likās, ka pret straumi airēšana nebūs tik aša, tāpēc puiši laivu atpakaļ līdz tiltam nesa, pārairējāmies pāri un mani izlaida laukā, lai skrienu pa krastu. Vēl daži punkti, nedaudz pabrīnījos, ka man, kā komandas vājākajam posmam, lika skriet gar krastu [jo airēt pa straumi iet ātrāk kā man gar krastu], bet nu nekas. Laivu posma finišs. No mūsu laivas neviers ūdenī neiegāzās, ar to arī sevi apsveicam!

Nākamais ir veloposms, bet līdz velo vispirms ir jātiek. Pa ceļam specuzdevums, kurā brīvprātīgi pieteikušos Artūru uzmet ar katapultu gaisā. Tikmēr mēs ar Mārtiņu rāpjamies kalnā "pa taisno", un pie velo nokļūstam reizē ar Artūru. Es bremzēju. Braucot no veloparka laukā, redzam ierodamies Toma un Svetas [manu 44h LAR cīņubiedru] pārstāvēto Komandu, un saprotam, ka jāpasteidzas. Viņi ir mūsu sīvākie pretinieki punktu ziņā - lai arī Xrace organizatori minēja mūs kā kandidātus uz kopvērtējuma 3. vietu, tomēr īstā cīņa bija gaidāma par 4. vietu starp mums un Komandu. Vispirms veloposms līdz veloparkam pie kādas skolas. Šeit bija tie apkaunojošie momenti, kad Artūrs paņēma manu velo pār vienu plecu, savējo pār otru un kāpa pa trepēm augšā, kamēr es, bez nekādiem velo, knapi rāpoju viņam pa priekšu. Traki. Veloparkā satiekam Komandu. Mārtiņš dabūja šaut, tikmēr es iestiprinājos ar sponsoru sagādātajām maizītēm un garšīgu isostar greipfrūtu dzērienu [mīļo Ziemassvētku vecīti....]. Kad biju atvilkusi elpu, minām tālāk. Nu jau Komanda burtiski min uz papēžiem, pakaušos jūtam asinskāru elpu. Šķiet, izvēlējāmies nedaudz citu ceļu uz punktiem [man neļāva skatīties atpakaļ, lika mīt pedāļus], bet pēc kāda brīža viņi jau atkal bija klāt un punktus ņēmām ar dažu soļu starpību. Tā praktiski līdz pēdējiem punktiem, kad viņi, mūsuprāt, nedaudz nomaldījās. Pa ceļam atradu velokompīti, kura īpašnieks joprojām nav pieteicies. Veloposma finišs, Komandu neredzam un esam traki priecīgi. 

Ne ilgi, jo nākamais ir kāju posms... spoguļkartē - karte "normāla", tikai apgriezta otrādāk. Jau ceļā uz 1. punktu nomaldāmies, aizejam par tālu. Man no līdzšinējiem kāpieniem ceļgali brēc, Mārtiņam cirksnis iebojāts. Sadzeramies pretsāpju zāles [saprotu, kādēļ viņas ir obligātajā ekipējumā] un lēnām ejam. Toms paskrien garām un saka, ka priecājas mūs redzēt, parādīšot, kur atrodams nākamais punkts. Tas uzsit asinis, bet neesam spējīgi paskriet. Komanda nekur tālu uz priekšu netiek, viņi ir ar mums arī nākamos 2 KP. Uz 4. KP kartē ejam jau krietni viņiem aiz muguras, satiekam meiteņu komandu no Tautas klases un uz punktu ejam kopā. To izklupienā paņemam tieši pirms Komandas, nav ne jausmas, no kuras meža malas viņi izlīduši. Tālāk jāiet līdz karjeram un tam apkārt, un tur jau atkal Toms&CO, kas, sākumā aizskrējuši pa priekšu, ir kopā ar mums - esot pa nepareizo pusi apkārt apgājuši. Vai pa taisno cauri. Pāris KP turamies līdz, kamēr viņi pazūd. Mans personīgais pašvērtējums nedaudz aug, jo, ja reiz esam blakus TOMA komandai, tad nav tik traki. Gar Lorupīti nu jau ejam vairākas komandas kopā, tāpat barā izejam cauri caurtekai zem dzelzceļa, ūdens līdz potītēm un augsāk, slidens un bail. Tumsa. Un tad atpakaļ. Un tad nomaldāmies, mana loģika ir izbeigusies, un es, bakstot kompasā, puišus pārliecinu, ka mums jāiet pa labi. Nevis pa kreisi. Atduramies atkal pret dz-ceļu un velkamies atpakaļ, par brīnumu noķeram Accenture komandu un vēl vienu, kuri krustojumā aizgāja pareizi. Ņemam punktu un ejam tālāk. Tā kā man nav kartes [man atļāva neņemt, ko gan es diezgan nožēloju], eju puišiem pakaļ, ik pa brīdim paprasot, lai parāda, kur atrodamies. Pāri šosejai un PA Lorupīti virzienā uz veloparku. Ir sajūta, ka esam mežā pārāk ilgi, bet, tā kā, izrādās, mums nav nekādu pulksteņu, tad nav ne jausmas, cik īstenībā mēs kavējamies. Pēdējie 2KP atrodas uz līnijas, kas ievilkta tieši pa Lorupi. Norādījumos rakstīts "lejup pa Lorupi", to arī pārāk pedantiski ievērojam. Ja ir izvēle rāpties pa kalniem augšā un lejā vai brist pa ūdeni nepilnu kilometru - mēs izvēlamies otro variantu. Veloparkā nonākam precīzi 19:00, kad tur ir vairs tikai 3-4 komandu velo, kāda puišu komanda pieskrien reizē ar mums uz aši aizbrauc. Man jau lūpa nedaudz raustās. Braucot uz pilsētu, rēķinām, uz kuriem punktiem vēl paspējam. Ātri, ātri paņemam punktu gravā, tad lejā pa slēpošanas kalnu [manas fantastiskās bremzes bija pat pārāk fantastiskas, kā arī nācās izmantot Pļaviņās iemācīto paņēmienu "sēdēšana uz aizmugurējā rata"], 2 KP, augšā Siguldniekā [ārkārtīgi lēnām, bet stabili]. Apspriežam, vai pēdējais pārbaudījums pirmsstarta veloparkā jau būs novākts - vēl nedaudz laika ir [19:40 - 20 min līdz kontrollaika beigām], vismaz aizbrauksim paskatīties. IN un OUT KP vēl ir vietā, bet vietā, kur būtu jābūt uzdevumam, jau notiek aktīva vākšanās nost. Iečekojamies IN, Mārtiņš iepīkstinās OUT, un tad mūs pasauc - saka, ka vēl varot izpildīt uzdevumu. 

tā Katrīnas komanda Brīvie ūdeņi zāģēja baļķi. kad tur nokļuvām mēs, visi fotogrāfi jau bija finišā

Mums ir nepilnas 2 minūtes, lai puiši ar divroci pārzāģētu pieklājīga diametra baļķi un mēs ar Artūru varētu atzīmēties OUT. Tas tiek veiksmīgi izdarīts, un mēs jau esam ceļā uz finišu, izlaižot pašu pēdējo, visvērtīgāko KP, kas mums maksā 1h30min [un pārsvarā tā paņemšanai citi iztērējuši apmēram 30min]. Finišs 19:47, kopš starta pagājušas 9h47min. Trepes un trepītes nāvīgas, tāpat visi kāpumi un reizēm arī nobraucieni. Burvīgi!

Komanda [bildē pa kreisi, ar 13. numuru] mūs sagaida finišā un Toms ar viltīgu ģīmi paziņo, ka jau pašā sākumā, laivu posmā, nopelnījuši tādu kaudzi soda laika[3h], ka viņu galvenais uzdevums šoreiz bijis pakutināt mums nervus. Tas viņiem izdevās TEICAMI! Diemžēl lielais soda laiks viņus kopvērtējumā atsvieda uz 6. vietu. Mēs 4., kopā Sporta klasē 12. vieta. Ja startējām ar 14. numuru [vieta Sporta klasē pirms pēdējā posma], tad to varētu uzskatīt par sasniegumu.

un tā es braukājos ar velo - skrienamās kurpes uz muguras.
varu vien teikt, ka izvēle mainīt kurpes palīdzēja,
ar velo mīties viennozīmīgi jaukāk ir velokurpēs.

Tagad priekšplānā izvirzījās uzdevums NOBALSOT. Pases visiem ir līdzi, bet KP ar nosaukumu "Vēlēšanu iecirknis" jau ir slēgts. Mārtiņš no 1188 izspiež, ka līdz 22iem it kā strādā iecirknis Inčukalnā, bet, tā kā ģeogrāfija mums nav stiprā puse, tad aši gribam doties Rīgas virzienā. Mus ir nedaudz laika, lai paēstu, bet Mārtiņš pēkšņi nevar iedarbināt mašīnu. Es tomēr mēģinu dabūt kaut ko ēdamu, un palieku dziļi vīlusies - ēdiens auksts, ne-ļoti garšīgs, tāpat karstas tējas iztrūkums finišā pēc 1.5h brišanas pa aukstu ūdeni un vispār teju 10h pavadīšanas ne ļoti siltos apstākļos, ir jūtams. Cerams, ka nākamgad organizatori labosies un aukstā ūdens un RedBull bundžiņas vietā piedāvās krūzīti tējas [es saprotu, ka sponsori, bet mēs viņus pieminētu ar labāku vārdu, ja no termosa ar viņu logo varētu izspiest kaut ko karstu]. Nobalsojām RV1ģ pāris minūtes pirms 22iem. Mājas. Atkal pēc sacensībām nenāk miegs, pārāk daudz kas dienas laikā piedzīvots.

Par Xrace - PALDIES! Man pasākumu izreklamēja pagājušo gadu, bet tā arī neizdevās nevienā posmā piedalīties. šogad sāku ar Dobeli, kopā ar Elgaru un Reini, bet Cēsīs jau startēju Brāzienā, un tur kaut kā sanāca uzkāpt uz pjedestāla. Kā man atstāstīja, tas bija milzīgs pārsteigums ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem, tagad jācenšas līmeni noturēt. 

Mārtiņam un Artūram MILZĪGS paldies par manis paciešanu, var vilkšanu, stumšanu un bikstīšanu. Jūs esat fantastiski komandas biedri! :)

Tagad vēl rītdiena, un tad jau - līdz nākamajam pavasarim! Galvenais, nesākt gulēt ziemas miegu :) [Xrace nav plānojuši slēpju posmu? ar spec. uzdevumu "sniega piku mērķī mešana" ]