Modē ir dažādi tūrisma veidi - kosmosa tūrisms, kur, par to saņemot krietnu naudu, profesionāli kosmonauti tevi paņem līdzi starp zvaigznēm, tūrisma organizācijas ved resnus vāciešus skatīties uz Latvijas lauku cilvēkiem un zilajām govīm, vēl citi ir tik drosmīgi, ka saorganizē reālu izbraucienu uz džungļiem, lai baltie cilvēki var rādīt ilkņus, ko nopirkuši suvenīru veikalā pie džungļu vārtiem. Šosezon tika atklāts jauns tūrisma paveids, ko varētu pat uzņemt TV šovā "Ej kopā ar zvaigzni" [idejas patentu pierakstiet uz mana vārda] ar mani kā izmēģinājuma trusīti. Nav jau galīgi tā, ka esmu nejēga. Karti esmu redzējusi, mežā esmu bijusi. Mans lielākais piedzīvojums līdz šim bija pagājušā gada 24h Mona-X, kad, pieteicies, bet Pļaviņās plecu iebojājis, mani savā vietā Toma komandā ierunāja Matīss. Gāja mums interesanti, un es cieši apņēmos ar Tomu vienā komandā nestartēt. Nekad. Ne jau tāpēc, ka viņš slikts, bet bija baigais kauns pēc tam, kad traumas un sava neprātīgi smagā velo dēļ komandu vilku vairāk atpakaļ, ne uz priekšu. Vēl pie pieredzes varētu pieskaitīt 24h rogaininga čempi, kur pusnaktī cepām desiņas, 2x 12h rogainingu, eklēru meklēšanu, kad attapos slimnīcā ar violetu kāju, šī gada 2x Xrace (Dobelē un Cēsīs) un 16h izbraucienu ar gumijas laivu pa Salacu pirms 2 gadiem [līdz galam - Salacgrīvai - tā arī netikām, bet varbūt to var ieskaitīt kā laivošanas pieredzi. Ar kanoe gan vienīgo reizi biju airējusi, kad Monā mēģināju noslīcināt savu komandu].
Kā nu gadījās, kā ne, bet atkal tas pats Matīss atkal pieteicās pasākumam, šoreiz raid.lv rīkotajam Latvia Adventure RAID. Un šoreiz viņš pamanījās lidzsvars.lv pasākumā Ventspilī sabojāt potīti un vēl pēc tam noklibot visu maču. Sapnis par raid-u izsapņots, un komandas ar nosaukumu "Ekipējuma pārbaude" sastāvā iespraucas Daina. Ar Tomu un Svetlanu bijām bijuši vienā kopīgā 1/2 treniņā [nu jau kādu laiku atpakaļ [nu, un Toms tas pats Toms no Monas..]], kas izpaudās šādi - viņi nopeldēja gabalu, tad ieradāmies mēs ar Matīsu un, kamēr krastmalā tika izmēģināts mans velo, peldējām mēs. Pirmdien, viņš mani pierunāja pirmdien, 4,5 dienas pirms starta. Ekipējumu trasē mums patiešām pārbaudīja, taču pats pasākums izvērtās par manis pārbaudīšanu. Es sevi un viņi mani. Dienas LĪDZ paskrēja nemanot, ja nemaldos, biju pāris izbraucienos - ar Laumu līdz jūrai, kur nodedzināju muguru, 1x skriet.. 4dien paniski apskraidīju visus veikalus, izņemot Gandru [biju tik izmisusi, ka varētu arī aizbraukt, ja laika būtu bijis tik daudz], garo zeķu meklējumos. Nekā. Beigās izrādījās, ka 3/4 skriešanas bikses+velo kājiņas ir ārkārtīgi labs risinājums. Diezgan pedantiski sastādīju sarakstu, kurā organizatoru minētais obligātais un ieteicamais ekipējums, ko papildināja manis nelielajā personīgajā pieredzē izkristalizējušās atziņas. Galvenokārt par pārtiku - praktiski neko saldu, jāņem gaļa, rupjmaize, utt., kaut kas skābs. Saorganizēju pasta party, savārīju veselu katlu ar makaroniem, čili piparos sašmorēju vistas fileju, pieēdos līdz nemaiņai un attapos, ka velo ķēde tāda, it kā būtu braukts mēnesi no vietas. Pus12 naktī sildīju ūdeni [visu nedēļu krānā ir auksts tīrs ūdens un auksts brūns ūdens.. Par brūno, loģiski, jāmaksā vairāk, jo krāsa taču!] un skalināju ķēdi.
5dienas rīts, man acis kā pogas stundu pirms modinātāja. Ap 9iem Toms izbrauc no savām mājām, pa ceļam savāc Svetlanu un Zaigu, kura piekrita palīdzēt sacensību laikā, bet pēcāk atvest mūs mājās, tad mani, un laimīgi braucam. Līdz Ludzai gabals nopietns, pa ceļam pilnīgai laimei paspējam pārdurt riepu. Laime arī tajā, ka nebijām gluži meža vidū, netālu atradās izpalīdzīgi cilvēki, un drīz vien varējām turpināt braukt. Ierodamies pēc 15tiem, stunda līdz startam. Iekārtojamies sporta manēžā pie stadiona, katrai komandai savs pleķītis, kur nolikt mantas, guļamos, ēdienu.. Ekspertu klasē startē 8 komandas, vēl vienai diemžēl neizdevās atrast meiteni [nolikums pieprasa abu dzimumu pārstāvjus komandā, tiek pieļautas arī tikai meiteņu komandas. Viena tāda bija pieteikusies, tomēr startēja viņi 2+1 sastāvā]. Iepriekšējā zvakarā man zanīja Baiba, mēģinot pielauzt startēt ar viņiem, bet man nācās atzīties, ka pati jau esmu oficiālos, bet vēl nepublicētos starta sarakstos. Tika skarts variants par vēl viena puiša atrašanu, un tad varētu mani iemainīt, un arī tai otrai komandai būtu meitene. Bet arī puišus nav tik viegli nomedīt.. Manas neprofesionālās domas par komandām - savā prātā iedalu 2 grupas - `2 igauņu komandas un 2 mūsējās, katrā pa Dacei` un `pārējie`. Par "pārējiem" man nav radies liels un plašs viedoklis, kā nekā manu pieredzi šai jomā var nosaukt par nekādu. Zinu, ka Salaspils Zīriņi minas ar velo un orientējas, citi arī nav ar pliku roku ņemami, par to vēsta pdb.lv, ko izšķirstīju krustām šķērsām. Mēs vēl kravājamies, kad 16:00 tiek dots starts. Sacensības iedalās vairākos posmos, katram posmam ir laiks, kad starts atveras, kad aizveras [nepaspēji - pats vainīgs, nākas izlaist un par to saņemt pilnu posma laiku pie rezultāta], kā arī laiks, kad jāfinišē. Nepaspēji - pirmajā pusstundā noņem 1punktu nost, pēc tam atņem visus un pieliek pilnu posma laiku. Varbūt kļūdos, bet tā man sāka stāstīt 2. rītā, neilgi pirms finiša, tātad tik pat veiksmīgi man tagad var iestāstīt, ka to nemaz nedzirdēju un pati visu sadomāju.
4km līdz Ludzas ezeram ar velo, somās peldveste, pleznas, maisi mantu pārvešanai līdz KP vispirms uz ezera otru krastu, tad, caur 1 salu, atpakaļ. Iepakojam mantas, man piešķir biezo miskastes maisu. Xrace Cēsu posmā peldēju ar vesti, aplam neomulīga sajūta. Tagad 1. Reizi man uzstieptas arī pleznas, par lielu, neērti, berž, un vēl tas mantu maiss jāvelk līdzi. Neesmu sajūsmā, bet piedzīvojums kā tāds interesants. Un tur jau nav jautājumu - vajag - es peldu. Visi dara tāāāā... Apmēram 500m līdz otram krastam šaurākajā vietā, pakojam mantas laukā, velkam kurpes un skrienam uz punktu. Par skriešanu es to diez vai nosauktu, es aizmugurē tuntuļoju, kamēr Toms ļoti cerīgi uzņem slaidu riksi. 2.5km skriešanas, atkal drēbes nost, vesti, pleznas virsū un ūdenī iekšā. Savu maisu esmu pārdūrusi, soma sāk palikt smagāka, bet negrimst. Ārkārtīgi nopriecājos, ka Toms pirms starta atgādināja, ka tūlīt pat atgriezīsimies atpakaļ - lai neņemu neko daudz līdzi, tāpēc atstāju siltās nakts drēbes bāzē. Bail iedomāties, kā es naktī pēc tam sēdētu uz velo ar cauri slapjām drēbēm.. Pārsimt metri pa ūdeni, ilgi vandamies pa nātrēm un krūmiem, paņemam punktu un atkal peldēšana. Maiss un soma ar ūdeni pilni, nav ne jausmas, kas to notur virs ūdens, bet tādu smagu vilkt ārkārtīgi grūti. Pēdējais peldējums nedaudz virs 1km, vismaz esam kopā ar pārējiem, jautrāk. Izleju no mugursomas ūdeni [pamanu, ka siltās zeķes slapjas[paņemtas vilkšanai kopā ar velokurpēm, lai vismaz kādreiz sausas kājas. Tā jau nu es sapņoju - arī veloposmos nācās brist..], izžmiedzu kurpes, lai var uzvilkt kājās [labi, ka ūdens silts kā piens]. Iespejams, ka peldējām ap 25min/km, bet precīzi nemāku pateikt. Dīvaini, jo it kā ar pleznām ejot ātrāk uz priekšu, bet es tik pat ātri peldu bez viņām. Varbūt pleznas komensē smagais, ar ūdeni pilnais maiss, kas to lai zina. Skrējienā gar krastu līdz velo mēs nedaudz pārķeram un noskrienam līkumu, pie tam pāri kalnam - satiekam pretī braucošās komandas, ar ko kopā peldējām. Toms atgādina nečammāties, un paldies viņam par to. Šeit un arī turpmāk būs tā, ka man nebija lielas saprašanas, ko un kad pareizāk uzvilkt, to vajag automātiski darīt, bet man jādomā - velošorti vs. Skriešanas bikses, velokurpes vs. Skriešanas kurpes. Kad būsim atpakaļ, kā izdevīgāk - nomainīt vai braukt ar tām pašām. Diemžēl tikai beigās attapos, ka `apakšā skriešanas bikses, bet velošorti` ir vislabākais variants. Velošortiem lences, kas arī sarežģī visu padarīšanu.
 |
| ezerā mērcētās dateles :) |
Tie paši 4km caur pilsētai atpakaļ uz bāzi, atstājam pleznas, paņemam drēbes un ēdienu, dodamies ar velo tālāk. Atpakaļ būsim ap 8iem no rīta. Zaiga uztaisījusi mums ēst, silta tēja, viss kā pienākas. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka viņa tur bija, mums pašiem patiešām nebija par tādām lietām jādomā. Ja būtu, es droši vien aizietu tālāk neēdusi, tā jau haoss galvā.
Ir apmēram 18:00, kad dodamies tālāk. Nākamis posms veloleģenda - uz lapas atzīmēti objekti - krustojumi, pagriezieni, tiltiņi, kā arī braucamais virziens un attālums līdz nākamajam objektam, Tomam ir karte, pēc kuras jāaizbrauc līdz startam. Kad ierodamies, tiek secināts, ka leģendas lapas palikušas bāzē, tiek plēsti mati un spertas zemes gaisā. Esam apdzinuši dažas komandas, sākumā plānojam braukt pa iebraukto sliedi, bet jau 1. Krustojumā saminstināmies. Nu neko, drošāk sagaidīt Zīriņus, kuri diez vai priecājas, tomēr prom mūs nedzen, ļauj braukt aiz muguras. Ceļš ved burtiski pa pļavu, labi ka nebraucam pirmie, jo nu jau ir iebraukta pamatīga vaga. Ir stumšanās posms, pēcāk jau var braukt. Uz kādas no lapām ir fotogrāfijas, kurās atzīmēti punkti, kas jāatrod dabā. Nedaudz pamaldamies, iepazīstamies ar draudzīgu suni, es izsaku vēlmi stiepties taisni pāri laukam, tomēr apjautājamies vietējiem un turpinām ceļu. Ar velo nobraukti apmēram 30km, ierodamies starpfinišā, pretī ārkārtīgi stāva karjera "siena", ar piekabinātas virves palīdzību jāuzrāpjas augšā un jāatzīmējas. Soma ar peldvesti un pārējām mantām jāņem līdzi, velo, par laimi, ļauj atstāt lejā. Līdz startam vēl ir laiciņš, aprunājas, kaut ko apēd, igauņi visus šaubīgi nopēta. Uzvelku silto, sarkano jaku, paliks vēsi.
 |
| skats no augšas |
 |
| es ar Svetu, rāpjamies augšā |
 |
| Toms tēlo, ka palīdz, bet patiesībā birdina smiltis uz galvas |
Kāju-peldēšanas posmam starts 21:00, sākumā visi bariņā, bet tad sadalāmies. 1. Punkts easy, pēc endomondo skatoties, esam samērā taisni nogājuši, tikai uz pašu punktu jābrien ūdenī. Gandra komanda izlien no meža aiz mums, paņemam punktu. Pirmo reizi mūžā eju pa tādu segumu, kur katrs stiprāk pasperts solis nozīmē iegrimšanu ellē ratā dziļi. Naturāls purvs, kurā ar 2. Soli iestiegu līdz viduklim, cenšos tikt laukā tā, lai nepazaudētu kurpi, kas palēnām slīd nost no kājas - basām noiet posmu un pēc tam visas atlikušās stundas līdz finišam iet ar velokurpēm - nē, paldies. Kājas trīc, bet punktu dabūjam. Ne tāpat vien, acīm redzot, tam ūdens gabalam nosaukums ir Valna ezeriņš. Es, protams, bremzēju, bet labāk tā, nekā palikt turpat. Sāk partādīties fantastiska migla. Sākumā pa meža kaktiem, bet vēlāk jau cauri redzēt nevar NEMAZ. Tālāk Gandrs aiziet pa taisno, pāri pļavai. Izmetuši līkumu, pieskrienam, lai noķertu, tagad ejam nopakaļus. 2 punkti, un tad viņi aizet uz priekšu. Mēs izdomājam brist pāri ezeriņam šaurākajā vietā. Savācam visu maisos, jakas tiek sarautas uz augšu, brienam. Dziļš, mazākiem cilvēkiem noteikti līdz zodam, bet ātri tiekam pāri. Kaut kur spīdinās lampiņas, kas, pēc kartes spriežot, ezeru šķērso vai nu krietni platākā vietā, vai arī iet garo gabalu riņķī. Īsti nesaprotam, vai tas ir vai nav Gandrs - ja jā, tad viņiem temps labu labais, jo aiznākamā KP meklējumos pļaviņā, apjoztā ar dzeloņstieplēm, viņi mums jau ir priekšā, un pat neieraudzījām gaismiņas, kad viņi ņēma punktu pa vidu. Slājam pār laukiem, migla tāda, ka mierīgi kokā var ieskriet pat ar visu lampiņu - stars izbeidzas pēc dažiem metriem. Punkts drupās, Sveta ar Tomu pa kreisi, es pa labi. Mani sauc, ka atraduši. Griežos, lai ietu pie viņiem, un pēkšņi attopos slēgtā telpā, jumts virs galvas, sienas cieši riņķī. Sāku pārdomāt savu uzstādījumu, ka man jau nu klaustrofobijas nav. Tā jau trieku var dabūt... Man miegs sāk nākt, sen esmu saskaitījusi, ka "tagad jau būtu finišējuši xrace.. Ārprāts, ārprāts, ko es te daru..", pēkšņi priekšā sakņudārzs. Ļoti nejauki es uzreiz iedomājos - "varbūt te kko ēdamu var dabūt..." - un jā, cerams, ka saimnieki no rīta pārāk nedusmojās, bet tālāk mēs aizgājām pārlaimīgi ar kraukšķīgiem gurķīšiem zobos. Tā bija tās nakts lielākā laime.. Izbrienam cauri mežiņam, uz pussalas jābūt nākamajam punktam. Iebrienam - ūdens priekšā, kaut kā negribas brist.. Vēlreiz, no pļavas malas izliekuma, vēlreiz.. Un skatamies, ka Gandrs aiziet, tātad atraduši. Nu neko, mēģinam notrāpīt vietu, kur viņi iznāca laukā, un iebrienam pa taisno ūdenī. Tā kā to līdz potītēm es vairs nesaucu par brišanu, tad nu... Atpakaļ no punkta nākam patiešām līdz potītēm pa ūdeni, nedaudz dusmojamies, bet neko darīt. Viss- uz finišu! iznākam laukā tieši lielā karjera kalna augšā, pa tumsu, ar lukturi, jārāpjas lejā... Miedziņš nāk, koncentrēšanās zūd.. Ja nemaldos, bijām 5., igauņi un abas Daces priekšā, aiz mums velo vēl palika, bet uz to nepaļāvāmies - tik pat labi viņi varēja izlīst tūlīt aiz mums no meža, un pagalam mūsu pārsvars.
http://www.endomondo.com/workouts/18275086
Velo leģenda, starts 00:30. Tumšs, man uz galvas Trek Nakts braucienos noskatītais un K-rautā par 7Ls iegādātais lukturis ar zoom f-ju, spīd labi, tikai kārtējo reizi strīdos ar stūres lampiņu, kas dīvaini šķībi stiprinās, tātad apgaismo ceļa kreiso pusi. Izskatās, ka arī pie ķiveres piestiprinātā lampiņa sašķiebusies, kaut kāds negals.. Vai arī man rādās. Naktī braukt kādam aiz muguras ir dīvaini. Gan tāpēc, ka jau tā miegs nāk, gan arī tāpēc, ka redzi tikai priekšā braucošā aizmugurējo ratu, hipnotizējošs efekts. Lai neatslēgtos, centos piedalīties attālumu skaitīšanā, mēģināju pļāpāt, bet Sveta nerunā nemaz un konstanti brauc palielu galablu aiz muguras, nevar saprast, vai viņa ir piekususi un viņu būtu jāpagaida, vai arī viņa tā vnk dara un viss. Toms gan kko burkšķ, bet, ja ir 1 taciņa un es braucu viņam aiz muguras, dzirdēt nevar absolūti neko. Ik pa brīdim sāku čīkstēt, bet vairāk gan, lai uzturētu sarunu, ne patiešām ar mērķi, lai mani pažēlo. Šādā situācijā žēlot ir riskanti, vismaz mani - tad jau labāk sekot Mārtiņa Cēsu Xrace izveiktajam mēģinājumam mani novest līdz baltām pelītēm, visu laiku stāstot, ka es bremzēju visu pagastu, lai kustos ātrāk uz priekšu. Sadusmojos un vilkos arī, beigās stāvējām uz pjedestāla [cik jau nu mūsu ātruma un cik konkurentu soda minūšu dēļ...]. Arī Toms šo metodi pielietoja, tikai ne tik ticami, jo viņu sasmīdināja teksts "tu tiešām domā, ka es to daru speciāli?" :D labi, ar velo braukt nebija problēmu, es daudzos posmos būtu bijusi ar mieru braukt ātrāk, tikai nebija pārliecības, vai ar to "ātrāk" es būtu tikusi līdz galam. Kāju posmos bija pretēji - mani varētu sist, bet ātrāk es vnk fiziski nevarētu paiet. Jātrenējas, jāskrien. Ko par to teiktu ceļgali? 1 treniņš nedēļā varētu iet cauri, bet nez, cik tas efektīvi. Ok, liriskā atkāpe beidzas, turpinam braukt. Paredzēta neliela pastaiga, jāuzstumj velo kalnā un jāiet gabals pēc azimuta. Brienam, punkta kā nav tā nav. Sasniedzam ceļu, Toms saka, ka nav riktīgi, mēs jau sen esot attālumu nogājuši. Jāsaka, ka reljefs pamatīgs, man attāluma izjūta nav ne tuvu tik trenēta, tā ka manas domas var nejautāt. Tomēr pārbrienam pāri ceļam, atkal kalnā augšā, bet tur atkal viss iet lejā. Atmetam domu kā absurdu un ejam atpakaļ. Izķemmējam visu līdz velo no otras puses, nu jau arī daloties, nekā. Ejam vēlreiz, jau 3. reizi, atkal līdz ceļam, atkal nekā. 4. reizi mežā nav jēgas iet, sākumā apkārt, bet tad, kad ieraugām gaismiņas, kas pa augšu vandās, tomēr uzrāpjamies. Protams, nekā. Nospļaujamies un braucam tālāk, un par neatrašanu mums atņem posmā jau dabūto punktu un pieskaita sodu. Izrādās, punkts tiešām esot bijis ceļa otrā pusē, no kalna lejā un atkal augšā... Atkal leģenda, atkal cenšos neaizmigt, bet tagad, atskatoties un atceroties, kā gāja 2. naktī, viss bija ok, varētu teikt, ka tad tāda maza miega atraudziņa. Ap pulksten 3iem nonākam pie Ludzas upes ietekas Ludzas ezerā - jāpeld pāri upei pakaļ laivai, ar ko pārvest velo. Es piesakos brīvprātīgi, jo izdomāju, ka pelde nenāktu par ļaunu - varbūt no miega izdotos atkratīties. Kas tev deva, ūdens joprojām silts kā piens.. Tomu apceļ, ka šis meitenes dzenot ūdenī. Kamēr plunčājamies, tikmēr piebrauc vēl 2 komandas, kas, acīmredzot, ar velo brauc ātrāk kā mēs.
Mums ļauj izvēlēties - kāju vai laivu posms. Ezerā neko nevar redzēt, migla līdz augšai, tumšs, krasta līnija eksistē tikai kartē... Lai arī visi iepriekšējie [un arī visi, kas pēc mums!!] pirmās ir izvēlējušies laivas, izlemjam iet ar kājām, jo ir cerība, ka mežā kaut ko tomēr varēs atrast. Naivi, jo mums iedod 67. gada karti. Starts 3:35. Tur, kur iepriekš ceļi, tur tagad mežs līdz ausīm - kur pļava, tur tagad lielceļš iet. Apmēram nonākam līdz krustojumam, no kura var meklēt pirmo KP, kas kartē iezīmēts kā kalna virsotne. Neliels kalns, 1 augstumlīnija, tomēr it kā vajadzētu tādu pamanīt, pie tam izksatās tuvu ceļam. Lieki teikt, ka man tumsā kalni rēgojas visapkārt. Ejam iekšā. Zāle slapja, gara, man uzreiz gribas uz bāzi, kur gaida siltais guļammaiss. Ir apsolīts, ka nākamajam posmam starts 12os, bet mums vajadzētu bāzē būt pirms 11iem, tādēļ būtu laiks pagulēt, un, neslēpšu, es par 5min salda miedziņa varētu atdot ne tikai 1 karaļvalsti, bet arī visas halvas, kas man ir līdzi, kā arī to garšīgo sēkliņu maizi, ko ar gaļu plānoju ēst brokastīs. Tātad - tajā nelaimīgajā pļavā, meklējot punktu, novazājāmies gandrīz stundu, 2 km praktiski uz vietas, pa garu, pretīgi rasainu zāli, pa tādiem krūmiem, kādus es savā mūžā vēl nebiju redzējusi - vairāk kā cilvēka augumā šķībi-greizi saliekti un tā arī saauguši kārkli, nātres, vvz kas vēl.. Ejam no krustojuma, ejam no 1 ceļa, ejam no otra, rezultāts viens - nekāds. Atmetam ar roku, sāk aust gaisma. Pāri upei, kur cēlām velo pāri, kartē iezīmēts tilts, bet ļoti ticami izskatās, ka nekādi kartē sazīmētie ceļi uz viņu varētu arī neeksistēt. Iebrienam, bet šķībi, priekšā mājas, tātad esam aizgājuši pa labi, ne pa kreisi. Ejam atpakaļ, man nogurums pārākais [tā Daina, kas tagad ir baigi gudra un nu piedzīvojusi arī 2. Nakti, kārtējo reizi sprauslā un saka, ka TAS jau nu nebija vēl nekāds nogurums..], sāku bīdīt sarunas, ka varētu mest mieru un iet uz laivām. Toms pretī, ka būšot auksti, jāpagaida vēl nedaudz. Kad netīšām izbrienam pie starta, mums bija skaidrs, ka viss riktīgā tūtē... Tomēr saņemamies vēl vienam tiltiņa ieņemšanas mēģinājumam [man gan joprojām nav skaidrs, ko mēs ar to tiltiņu darītu, jo tālāk līdz punktam arī vēl jātiek, un tad patiesībā, ja negribam meklēt ceļu uz tiltu arī no otras puses, jāpeld pāri tai vietā, kur pārcēlām laivas. Vajadzēja uzreiz peldēt pāri, bet tuvākas punkts izskatījās tik kārdinošs...]. Bieži vēlāk sarunās izskanēja jautājums, vai organizatoriem vajadzēja izmantot šādu karti. Lai arī mēs patiešām neatradām NEKO, tomēr man vismaz kaut kas "aizķērās" apziņā, un varbūt es nākamreiz [ehm, nevis nākamreiz, kad nākamajā rītā atkal mums iedeva 67.gada karti, bet nākamajos mačos..] vismaz kaut ko darīšu citādāk. Beidzot arī Toms man piekrīt, ka nav jēgas - ejam vizinātes ar laivu. Punktā nonākot, milzīgs kauns, tāpēc izmuldamies, ka 2 punktus tomēr atradām :D
Laivas. Starts īsu brīdi pirms saullēkta, migla sāk izklīst un celties gaisā, principā nu jau ir pavisam gaišs. Es teiktu, ka esam tieši laikā, lai paspētu uz visskaistāko saullēktu, ko savā mūžā esmu redzējusi. Tai laikā, kad gadījuma pēc neesmu aizmigusi, viena acs uz priekšu, otra uz sauli pa labi, mute vaļā un blenžu. Ezers kūp baltiem garaiņiem, bet no dzeltenīgiem mākoņiem gar pašu pamali iznirst Saule. Liela, dzeltena, perfekti apaļa bumba. Tik daudz dzeltenas gaismas, momentāls siltums, katru reizi, kad paskatos, pamale izskatās 100% citādāka kā pirms dažām sekundēm. Un to NAV iespējams nofotografēt, nestāstiet nemaz. Atpakaļ pie laivošanas - skarbi. Plecu muskuļi atsakās sadarboties, pirmie 2kp ir pamatīga cīņa ar sevi, mainot puses, Tomam arī nesanāk īsti pieskaņoties manam nemākulīgajam ritmam. Sveta pieņēmusi balasta lomu, sēž uz manas somas un saldi čuč. Ja ticam endomondo [brīžam viņam tie kilometri nav gluži vienāda garuma...], tad līdz tālākajam punktam sanāk 5km, pārmērot zl kartē daudz taisnākām līnijām, izskatās, ka taisnība vien būs. Airējam nedaudz virs 4km/h, vai tas ir ātri, nav ne jausmas, bet tai brīdī likās, ka mēs braucam visos iespējamos virzienos, tikai ne taisni. Ceļā uz 1. KP [3+ km] pēc tam, kad saule jau ir uzlēkusi un vairs nav tik interesanti, aizmigu vairākkārt, attopos tikai pēc tam, kad pēkšņi laiva sagrīļojas. Bailīgi. Toms arī esot aizmidzis, tā nu mēs tur iramies. Saule kāpj aizvien augstāk, paliek siltāks, un pie galējā KP jau karsti. Tur izbradājam visus krūmus, manā pārziņā esošā karte [BEIDZOT es dabūju paturēt maģisko papīrīti!!!] spītīgi saka, ka punkts nepavisam nav tur, kur viņam būtu jābūt. D pusē ir, bet kartē iezīmēts citur. Vai varbūt man šilierējās. Atrodam, braucam tālāk. Saule tieši sejā, jau jūtu, ka būs koši rozā, bet, godīgi sakot, vienalga [paldies organizatoriem, ka bāzē nebija neviena spoguļa, un es sevi ieraudzīju tikai mājupbraucot Statoil tualetē... Rozā kā sivēns] Līkumu līkumiem līdz finišam, mēs pamazām ar Tomu saprotamsies, vismaz airēšanas ziņā [nāks kāju posms vai bāze, un uz mani atkal brēks]. Endomondo saka, ka ezerā pavadīti 14km. Iepeldam finišā. Tauta saka, ka kāju posms patiešām esot bijis nežēlīgs, Toms izspiež info, ka to punktu, ko meklējām, tomēr it kā varot atrast. Sākas pirmie 3 grūtākie km visu sacensību laikā, jo paiet nevaru - varu nedaudz patipināt, bet cik tad ilgi tipināsi. Laivā sēžot, dibens ir lieliski sapratis, cik jauki ir tad, kad sēdi uz plakanas virsmas, ne uz pretīgā velo sēdekļa, cik jauki ir sēdēt uz vietas, nevis nemitīgi konfliktēt ar "tiem stulbajiem velošortiem", utt, rezultātā mums sanāk pamatīgs kašķis, un es labprāt neietu vispār nekur. Bet nu, ja reiz laiciņš vēl ir, un man nav spēka pat protestēt, tad jāiet. Protams, mēs neko neatrodam un atgriežamies pēc velo. Smieklīgi. Tālāk jau vien ceļš līdz bāzei 13km ar apkaunojošu ātrumu 11km/h, pa ceļam pāris punkti un finišā ierodamies 11:10.
Tādas bija pirmās 19h. Bāzē jau saradušies un startam ir gatavi sporta klases cilvēki. Būs interesantāk, jo viņu ir 2x vairāk kā mūsu - trasē daudz vairāk cilvēku, naktī ir pamats cerēt uz kompāniju. Bet patiesībā tai brīdī par nakti nemaz vēl nedomāju, man vajadzēja apskatīt kājas. Un kājas izskatījās fantastiski. Vecās, sen iegūtās tulznas atmiekšķējušās, āda karājas, jaunās sāk rasties visās interesantās vietās, nagi atdauzīti, purvos kaut kā salasīti dažādi štrunti, kas sadzīti pēdās iekšā, sāp kreisās kājas aizmugure, jo norīvēta ar pleznu... Nu, viss pēc pilnas programmas. Toms iesaka salīmēt makgaivera skoču, jo tas nelīmēšoties nost. Tā arī izdaru. Laika gulēšanai nav, patiesībā arī negribas. Atlaižos ar kājām gaisā, klausamies, ko runā 24h cilvēki un smīnam bārdā par pārtikas gatavošanu līdzi [izklausījās, ka viņi taisās ņemt komandā izbadējušos vilku baru. Pirmajās 19h es apēdu sauju ekskluzīvi zaļajā Ludzas ezera ūdenī mērcētu dateļu šokolādē uzreiz pēc peldēšanas, putru tai brīdī, kad atnācām mājās pēc peldēšanas, 4-5 halvas končas pa ceļam un uz lauka nosperto gurķi nakts vidū. Man šķiet, ka par ēšanu biju aizmirsusi]. Daži viedi vārdi no Daces par nepareizu apģērba izvēli.
Kamēr krāmējamies, visi jau ar pompu paguva nostartēt, esam priekšpēdējie, kas paņem nākamā posma kartes. Pilsētas kartē atzīmēti punkti, un tajos jāsameklē dažādi organizatoru safotografēti uzraksti un lapās jāpieraksta aizkrāsotie vārdi. No katra vārda paņemot 1 burtu, sanāk vieta, kur jādodas uz peldēšanas uzdevumu. Teritoriju sadalam 3 daļās, un, lai gan visu savu sāpošo maliņu vārdā lūdzu gabalu, kur mazāk jāstaigā, man tiek visa kartes lejasdaļa ar gandrīz tik pat punktiem, cik šiem abiem kopā. Labi, varbūt tā bija mana iespēja parādīt, ka arī es kko varu. Burzma liela, katra komanda izvēlējusies savu taktiku- iet vai nu visi 3 kopā, vai arī, kā mēs, sadalījušies. Tikai pie priekšpēdējā punkta izlasu rūpīgāk, ka pie 2 no visiem punktiem jābūt KP, kur visiem jāatzīmējas. Pa miglu atceros Zīriņus, ko satiku parka vidū, kad šie sēdēja un štukoja, ko tālāk darīt - tur arī bija tas KP. Tā arī 2 norādītajos objektos neatradusi attēlus [uz estrādes sienas, lai arī dēlīšu tekstūra atbilda foto redzamajam, uzrakstu neatradu - varbūt tas bija iekšpusē, bet tur notika gatavošanās Ludzas svētkiem - nemēģināju līst, bet turpat netālu, laikam jau kādā bērnudārzā, uz mājiņus jumta uzraksts bija nozudis. Mājiņa 100% īstā, bet uzraksta nav], slāju uz norunāto satikšanās vietu, kur guļ Sveta un pavisam nepamodināms Toms. Otrs KP ir pavisam netālu, paņemam to un dodamies. Pa ceļam noķeram sievieti, kas mums pastāstīja, kur meklējama atšifrētā vieta. Iedzīvotāji ir ārkārtīgi pretīmnākoši. Kopā mēs esam pāri par 25 komandām - tas nozīmē pie 75cilv, un vietējie nenoguruši atbildēja uz dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Ejot uz peldēšanu, pārsvarā visi jau nāk/skrien atpakaļ... Peldēšanas posms īss, starts pludmalē, pilnā ar cilvēkiem, kas sauļojas, izklaidējas, skatās pilsētas svētku koncertu, un mēs tur tādi.. Par laimi, ļāva atstāt mantas krastā. Par nelaimi, man nepietika prāta neuzvilkt pleznas - atkal noberzu kāju. Pārpeldam, uzrāpjamies pa trepēm, noskatam bildi, kur jāmeklē KP [tāpat mēs līdz viņam netikām], peldam atpakaļ. Lēnā garā, man nemitīgi atpaliekot un cenšoties pieskriet, čāpojam uz bāzi pēc velo. Protams, ka visi makgaivera līmlentes gabali ūdenī atlīmējas, nācās pārlīmēt atkal par jaunu. Atkal čammājos, atkal Toms neapmierināts. Pieēdamies. Ēdam vēl.. Enģelis Zaiga ir savārījusi dzert, ēst, joprojām ir gaļa, līdzi iedod pastētmaizītes, pa kluso saleju velo pudelē Nestea ar kkādām garšām, par kurām gan bija pilnīgi vienalga. Otrā tīru ūdeni. Sistēma tukša, jo secināju, ka pārāk grūti kustēties [ņemot vērā, ka man svars tā jau ir 80+, tie 2l uz muguras baigi jūtami..]
14:20 starts veloposmam. Kopš lielā starta pagājušas 22.5h, mēs pārsvarā nejūtamies svaigi kā gurķīši, bet, apdomājot laiku tā kārtīgi, tam tā arī nevajadzētu būt. Man ir sajūta, ka ar velo vajag braukt ātrāk, tai pašā laikā Toms un Sveta noteikti klusībā šķendējas par manu atpalikšanu kāju posmos. Žēl, ka kartes nav katram [vismaz mana ūdensdrošā mapīte ir aizgājusi neceļos, tur glabājas visas rezerves kartes, viņa ir droši nobāzta Svetas somā, es eju bez kartes], man labprāt biežāk gribētos zināt, kur atrodamies un pašai padomāt, jo vilkties Tomam astē ir vājprātīgi garlaicīgi. Es nesaku, ka es labi orientējos, nē, ne pa visam, jo, piemēram, Magnētus es neskrienu skopuma dēļ, tādēļ kur patrenēties īsti nav - uzreiz jābliež pa smago, bet man tās kartes baigi patīk. Vismaz ir, pie kā pieturēties, paskatīties un izdomāt, kur esam. No otras puses, man jau nu galīgi neliekas, ka esmu analfabēts kartes jautājumos, pirmajā, Dobeles xrace, stūrēju es. Protams, rezultāts arī bija atbilstošs :)
Braucam uz niršanas pasākumu Cirmas ezerā. Priekšā nav daudzi, laikam jau viņi ir izvēlējušies pa ceļam savākt punktus pilsētā, ko mēs atstājam uz beigām. Arī šai ziņā es, ja man būtu vairāk spēka, būtu gribējusi pieslēgties - brīžam nebija ne jausmas, ko mēs īsti darām, un, atkārtošos, truli iet pēdu pēdā aiz Toma nav interesanti. Niršana notiek šādi - ārkārtigi dzeltenā, saduļķotā un visādi citādi necaurredzamā vietā, kur ūdens līmenis ir man apmēram līdz pleciem, virs ūdens atrodas sulas paka kā orientieris. Ap to 10m rādiusā jāsameklē 3 5l ūdens pudeles, uz kurām uzrakstīti burti. Mums ir karte, kurā ir 12KP, no kuriem īstie, "pilnie" esot tikai tie 3, kurus jāatrod ezerā. Bija komandas, kuras apstaigāja visus KP, uz niršanu neatnākot, un to izdarīja daudz ātrāk par mums. Mēs godīgi devāmies ūdenī [teiktu, ka vienīgā peldēšanās, kur es reāli nosalu] un meklējām. Pirms mums komanda, atradusi visus, devās laukā, tā nu mēs vismaz zinājām, ka visas 3 pudeles IR, tikai meklēšanas vaina. Tomam bija brilles, pamēģināju ienirt, un sapratu, ka "neiet krastā" - redzamība =0. Tātad jāpalēkā un jāuztausta, kur atrodas trešā pudele. Mums piepulcējas citas komandas, arī igauņi, kopīgi tiek izdomāts, ka jātaisa skaistas dzirnaviņas - pa rādiusu sadodamies rokās un griežam riņķi.
Problēmas vispirms sākas mazākajām meitenēm, tad arī es vairs kārtīgi dibenu nevaru aizsniegst, un tālāk kūļājas puiši vieni. Nav. Nav, un nav, visi sāk pamazām līst laukā no ūdens, jo salst. Arī es izlienu. Viens no tiesnešiem brien iekšā skatīties, kas par lietu, vēlāk sabar, ka daži pudeles velk laukā, lai paskatītos, bet apstiprina, ka TĀ pudele ir īstajā vietā. 24h komandas puisis izstāsta, kā dabūt punktu pie linu fabrikas, kā arī kāds mums kaut ko uzsauc par traktoriem, tomēr es to nesaprotu. Vēl pamīcāmies uz vietas, Toms mani atkal lamā par čammāšanos, un braucam tālāk. Un tad dzimst spīdoša doma patiešām arī iebraukt pie tiem traktoriem, kas tur pat vien esot, paskatīties, vai tur nav tas punkts, ko mēs ezerā neatradām. Pastaigājam starp traktoriem, un to varētu patiešām nosaukt par kolekciju. Un ir, ir, ir! :) mazais prieciņš, kaut sāpošām kājām. Braucam tālāk, izrādā, ka Latgalē kalni ir, un kā vēl. No vienas vietas, augšā-lejā, spēj tik mīt un spiest bremzes, ja nu kas. Pāris reižu pirms kalniem ieslēdzas "lēnā aizdedze" un nesaslēdzu ātrumus, bet nepalieku kaunā un puišus no 24h garām nelaižu. Tiesa, varbūt es izskatījos pārāk "pagalam", tāpēc viņi man neriskēja braukt garām - ja nu es veļos, var sanākt nepatikšanas.. :) Atgriežamies pilsētā, sameklējam kkādu agregātu muzejā [to arī mums kāds putniņš pačukstēja], braucam meklēt kkādas bildes, ko tā arī es tuvumā neapskatīju. Žēl. Punktus gan atradām. Tālāk uz linu fabriku, ko izmalām krustu šķērsu, jau gandrīz klāt kontrollaiks, un nekā. Lienam kkur iekšā, tumsā, nav nekā, pie tam ķiveres lukturīti sadauzīju, izbārstīju baterijas pa zemi. Saliku, bet muļķīgi izdarīju, ka nepārbaudīju, vai strādā. Nav laika, braucam pa taisno uz bāzi atzīmēties. Atkal ēeeeeeeeeeeeeeeeeedam, pārlīmēju līmlentas uz kājām. 30min bāzē, un dodamies tālāk. Ir laikam 17, atpakaļ jābūt līdz 8iem no rīta.
Kamēr krāmējamies, visi jau ar pompu paguva nostartēt, esam priekšpēdējie, kas paņem nākamā posma kartes. Pilsētas kartē atzīmēti punkti, un tajos jāsameklē dažādi organizatoru safotografēti uzraksti un lapās jāpieraksta aizkrāsotie vārdi. No katra vārda paņemot 1 burtu, sanāk vieta, kur jādodas uz peldēšanas uzdevumu. Teritoriju sadalam 3 daļās, un, lai gan visu savu sāpošo maliņu vārdā lūdzu gabalu, kur mazāk jāstaigā, man tiek visa kartes lejasdaļa ar gandrīz tik pat punktiem, cik šiem abiem kopā. Labi, varbūt tā bija mana iespēja parādīt, ka arī es kko varu. Burzma liela, katra komanda izvēlējusies savu taktiku- iet vai nu visi 3 kopā, vai arī, kā mēs, sadalījušies. Tikai pie priekšpēdējā punkta izlasu rūpīgāk, ka pie 2 no visiem punktiem jābūt KP, kur visiem jāatzīmējas. Pa miglu atceros Zīriņus, ko satiku parka vidū, kad šie sēdēja un štukoja, ko tālāk darīt - tur arī bija tas KP. Tā arī 2 norādītajos objektos neatradusi attēlus [uz estrādes sienas, lai arī dēlīšu tekstūra atbilda foto redzamajam, uzrakstu neatradu - varbūt tas bija iekšpusē, bet tur notika gatavošanās Ludzas svētkiem - nemēģināju līst, bet turpat netālu, laikam jau kādā bērnudārzā, uz mājiņus jumta uzraksts bija nozudis. Mājiņa 100% īstā, bet uzraksta nav], slāju uz norunāto satikšanās vietu, kur guļ Sveta un pavisam nepamodināms Toms. Otrs KP ir pavisam netālu, paņemam to un dodamies. Pa ceļam noķeram sievieti, kas mums pastāstīja, kur meklējama atšifrētā vieta. Iedzīvotāji ir ārkārtīgi pretīmnākoši. Kopā mēs esam pāri par 25 komandām - tas nozīmē pie 75cilv, un vietējie nenoguruši atbildēja uz dažādiem muļķīgiem jautājumiem. Ejot uz peldēšanu, pārsvarā visi jau nāk/skrien atpakaļ... Peldēšanas posms īss, starts pludmalē, pilnā ar cilvēkiem, kas sauļojas, izklaidējas, skatās pilsētas svētku koncertu, un mēs tur tādi.. Par laimi, ļāva atstāt mantas krastā. Par nelaimi, man nepietika prāta neuzvilkt pleznas - atkal noberzu kāju. Pārpeldam, uzrāpjamies pa trepēm, noskatam bildi, kur jāmeklē KP [tāpat mēs līdz viņam netikām], peldam atpakaļ. Lēnā garā, man nemitīgi atpaliekot un cenšoties pieskriet, čāpojam uz bāzi pēc velo. Protams, ka visi makgaivera līmlentes gabali ūdenī atlīmējas, nācās pārlīmēt atkal par jaunu. Atkal čammājos, atkal Toms neapmierināts. Pieēdamies. Ēdam vēl.. Enģelis Zaiga ir savārījusi dzert, ēst, joprojām ir gaļa, līdzi iedod pastētmaizītes, pa kluso saleju velo pudelē Nestea ar kkādām garšām, par kurām gan bija pilnīgi vienalga. Otrā tīru ūdeni. Sistēma tukša, jo secināju, ka pārāk grūti kustēties [ņemot vērā, ka man svars tā jau ir 80+, tie 2l uz muguras baigi jūtami..]
14:20 starts veloposmam. Kopš lielā starta pagājušas 22.5h, mēs pārsvarā nejūtamies svaigi kā gurķīši, bet, apdomājot laiku tā kārtīgi, tam tā arī nevajadzētu būt. Man ir sajūta, ka ar velo vajag braukt ātrāk, tai pašā laikā Toms un Sveta noteikti klusībā šķendējas par manu atpalikšanu kāju posmos. Žēl, ka kartes nav katram [vismaz mana ūdensdrošā mapīte ir aizgājusi neceļos, tur glabājas visas rezerves kartes, viņa ir droši nobāzta Svetas somā, es eju bez kartes], man labprāt biežāk gribētos zināt, kur atrodamies un pašai padomāt, jo vilkties Tomam astē ir vājprātīgi garlaicīgi. Es nesaku, ka es labi orientējos, nē, ne pa visam, jo, piemēram, Magnētus es neskrienu skopuma dēļ, tādēļ kur patrenēties īsti nav - uzreiz jābliež pa smago, bet man tās kartes baigi patīk. Vismaz ir, pie kā pieturēties, paskatīties un izdomāt, kur esam. No otras puses, man jau nu galīgi neliekas, ka esmu analfabēts kartes jautājumos, pirmajā, Dobeles xrace, stūrēju es. Protams, rezultāts arī bija atbilstošs :)
Braucam uz niršanas pasākumu Cirmas ezerā. Priekšā nav daudzi, laikam jau viņi ir izvēlējušies pa ceļam savākt punktus pilsētā, ko mēs atstājam uz beigām. Arī šai ziņā es, ja man būtu vairāk spēka, būtu gribējusi pieslēgties - brīžam nebija ne jausmas, ko mēs īsti darām, un, atkārtošos, truli iet pēdu pēdā aiz Toma nav interesanti. Niršana notiek šādi - ārkārtigi dzeltenā, saduļķotā un visādi citādi necaurredzamā vietā, kur ūdens līmenis ir man apmēram līdz pleciem, virs ūdens atrodas sulas paka kā orientieris. Ap to 10m rādiusā jāsameklē 3 5l ūdens pudeles, uz kurām uzrakstīti burti. Mums ir karte, kurā ir 12KP, no kuriem īstie, "pilnie" esot tikai tie 3, kurus jāatrod ezerā. Bija komandas, kuras apstaigāja visus KP, uz niršanu neatnākot, un to izdarīja daudz ātrāk par mums. Mēs godīgi devāmies ūdenī [teiktu, ka vienīgā peldēšanās, kur es reāli nosalu] un meklējām. Pirms mums komanda, atradusi visus, devās laukā, tā nu mēs vismaz zinājām, ka visas 3 pudeles IR, tikai meklēšanas vaina. Tomam bija brilles, pamēģināju ienirt, un sapratu, ka "neiet krastā" - redzamība =0. Tātad jāpalēkā un jāuztausta, kur atrodas trešā pudele. Mums piepulcējas citas komandas, arī igauņi, kopīgi tiek izdomāts, ka jātaisa skaistas dzirnaviņas - pa rādiusu sadodamies rokās un griežam riņķi.
Problēmas vispirms sākas mazākajām meitenēm, tad arī es vairs kārtīgi dibenu nevaru aizsniegst, un tālāk kūļājas puiši vieni. Nav. Nav, un nav, visi sāk pamazām līst laukā no ūdens, jo salst. Arī es izlienu. Viens no tiesnešiem brien iekšā skatīties, kas par lietu, vēlāk sabar, ka daži pudeles velk laukā, lai paskatītos, bet apstiprina, ka TĀ pudele ir īstajā vietā. 24h komandas puisis izstāsta, kā dabūt punktu pie linu fabrikas, kā arī kāds mums kaut ko uzsauc par traktoriem, tomēr es to nesaprotu. Vēl pamīcāmies uz vietas, Toms mani atkal lamā par čammāšanos, un braucam tālāk. Un tad dzimst spīdoša doma patiešām arī iebraukt pie tiem traktoriem, kas tur pat vien esot, paskatīties, vai tur nav tas punkts, ko mēs ezerā neatradām. Pastaigājam starp traktoriem, un to varētu patiešām nosaukt par kolekciju. Un ir, ir, ir! :) mazais prieciņš, kaut sāpošām kājām. Braucam tālāk, izrādā, ka Latgalē kalni ir, un kā vēl. No vienas vietas, augšā-lejā, spēj tik mīt un spiest bremzes, ja nu kas. Pāris reižu pirms kalniem ieslēdzas "lēnā aizdedze" un nesaslēdzu ātrumus, bet nepalieku kaunā un puišus no 24h garām nelaižu. Tiesa, varbūt es izskatījos pārāk "pagalam", tāpēc viņi man neriskēja braukt garām - ja nu es veļos, var sanākt nepatikšanas.. :) Atgriežamies pilsētā, sameklējam kkādu agregātu muzejā [to arī mums kāds putniņš pačukstēja], braucam meklēt kkādas bildes, ko tā arī es tuvumā neapskatīju. Žēl. Punktus gan atradām. Tālāk uz linu fabriku, ko izmalām krustu šķērsu, jau gandrīz klāt kontrollaiks, un nekā. Lienam kkur iekšā, tumsā, nav nekā, pie tam ķiveres lukturīti sadauzīju, izbārstīju baterijas pa zemi. Saliku, bet muļķīgi izdarīju, ka nepārbaudīju, vai strādā. Nav laika, braucam pa taisno uz bāzi atzīmēties. Atkal ēeeeeeeeeeeeeeeeeedam, pārlīmēju līmlentas uz kājām. 30min bāzē, un dodamies tālāk. Ir laikam 17, atpakaļ jābūt līdz 8iem no rīta.
http://www.endomondo.com/workouts/18386041
Vēl pilsētā, minoties pa bruģīti augšā uz baznīcu, odometrs rāda apaļus 100km uz velo. Cik ar kājām un peldus, man nav ne jausmas, bet vispār, tā kā 67. gada kartes kāju posmu praktiski izlaidām, nav daudz. Leģenda ar velo līdz kāju/peldēšanas posmam, atkal līdzi vestes, bet pleznas neņemam. Pa ceļam sanākt braukt gar kādu sētu, teju pa sakņudārzu, un mums pakaļ metas samnieks, iedzēris un tādēļ jo vairāk dusmīgs. Minam, cik ātri varam, bet viņš mūs pie velo stiepšanas pāri upītei panāk. Es sapratu tik daudz, ka viņam neesot nekas pretī, tomēr ir gan kkas pretī. Nu, viņš bija ĻOTI dusmīgs, un pat esot ticis līdz organizatoriem. Citi samnieki, izskatās, pat priecājas mūs redzēt, cauri dažam pagalmam dorši vien iziet daudz vairāk cilvēku kā iepriekšējā gadā kopā. Viņi smaida, māj un kāda saimniece pat mūs sauc atpakaļ, kad esam pabraukuši garām viņas mājai - esot jābrauc cauri, tad tik uz priekšu un pāri upītei. Dorši vien katru dienu viņi tādus kumēdiņus nedabū redzēt, ka pieauguši, it kā pēc skata prātīgi cilvēki, ir gatavi uz tādām muļķībām. 3x pāri Pildas upītei, stiepjam velo, jo nedaudz par dziļu.
Pēc 20km braukšanas esam pie kāju/peldēšanas posma starta Mazā Zurzu ezera krastā [tā saka endomondo karte, zl.lv to sauc sauc par Vidējo ezeru], atzīmējamies, un mums pārbauda ekipējumu. Viss kā pienākas, atķeksē, liek izvilkt pat katru pildspalvu un atrādīt. Toms saka, ka, kā par brīnumu, mums viss pat ir līdzi, jo citas reizes neesot gājis tik gludi. Ja neskaita peldvesti, obligātais ekipējums neko daudz nesver, tādēļ nesaprotu, par ko uztraucas cilvēki xrace forumā, ja tur obligātais vispār ir tikai marle un vēl kkādi sīkumi.
20:20 starts kāju posmam apkārt Vidējam ezeram, vispirms ejam izpeldēties Pildas ezerā. Pleznu, paldies Dievam, nav, drīkst peldēt tāpat, vien tā veste traucē. kurpes gan atstāju kājās, jo pēc tam jālien laukā krastā, kas zina, kas tur īsti sagaida, ka nesanāk uzšķērst pēdiņas, ar ko vēl kāds gabaliņš [tāds nieks vien, 12h līdz bāzei, pēc tam vēl bišķi] jāpieveic. Peldēt man patīk. Ja man būtu teikšana, visi posmi notiktu ūdenī, kaut 10x apkārt visam Ludzas ezeram, bet nē, ir arī jātek kājām. Nopeldu, sagaidu Svetu ar Tomu, atzīmējamies un peldam atpakaļ. Kurpes nedaudz traucē, bet tāda sajūta, ka man iet ātrāk kā dažiem citiem [24h dalībniekiem] ar pleznām, un pavisam no teikti ātrāk kā man pašai ar pleznām. Vienīgi varbūt tā ir ilūzija, jo šoreiz nav arī mantas jāstiepj pāri, atstājam krastā, jo jāatgriežas atpakaļ. Nez, droši vien ietrenētos un būtu ok, bet pirmo reizi un uzreiz šitādus gabalus.. Redzēju vēl arī, kā citas meitenes atstāja zeķes kājās, tas arī noteikti palīdzētu pret noberzumiem. Un šis nav vienīgais "nākamreiz darīšu gudrāk", ko atvedu mājās. Pieredze, pieredze... Pamatīgi noberžu roku ar vestes stiprinājumu, neko tur nevar saprast, kā labāk sakārtot. Izpeldam, ejam tālāk. Nākamo punktu kaut kā dīvaini palaižam garām, jānāk atpakaļ. Un atkal jābrien ūdenī. Satiekam Kompoc&alhols team, ejam kopā. Uznāk tumsiņa, un nu saprotu, kāpēc muļķīgi bija linu fabrikas pagrabā nepārbaudīt lukturīti - nedeg! nedeg un viss, arī pec restarta. Padauzu, joprojām nedeg. Izrādās, ka 1 baterija ielikta nepareizā virzienā, un tās nepareizi ieliktās baterijas lauka apstākļos ar īsi nogrieztiem nagiem nav iespējams izvilkt, bet apstāties negribu, Toms jau tā ērcīgs. Manāms, ka iepriekšējā naktī baterijas nedaudz palietotas, gaismiņa blāvāka. Bet vispār varonīgi, teiktu, ka traki maz tērē. Trešais punkts - kā lai to saudzīgāk pasaka - viena plaša ieplaka, pilna ar ūdeni, pieaugusi ar zālēm un kokiem, bedres vidū punkts. Nav skaidrs, kā līdz turienei tikt, tāpēc ejam apkārt un lienam iekšā pa ceļu, kur citi nāk laukā. Līkums ir, bet vismaz garantija, ka iesim pa iemītu taku, kur gājušas visas iepriekšējās komandas. It kā nav tālu, ne vairāk par 100m taisnā līnijā, bet nu zvērīgi, zem kājām ik pa laikam pagadās glumi koki, priekšā gājējs pēkšņi virs ūdens izpeldina koku, kas pārbiedē ne pa jokam [jau sāk rādīties gļuki, kā nekā neesam gulējuši nemaz, rit apmēram 30. stunda], pazūd pamats zem kājām. Ūdenī pāri par ceļgaliem. Tumsa. Tomēr es nebrīnītos, ja pārējās komandas vai pat mani komandas biedri rakstītu pavisam ko citu - iebridām atzīmēties. Punkts. :) Pēdējais KP posmā kartē atzīmēts uz mazas saliņas tajā pašā ezerā, kur sākumā peldējām. Pa ziloņu taku [ak, pēdējo gājēju prieks un laime!] aizejam līdz vietai, kur pretī aptuveni varētu būt sala. Toms izmēģinādams iebrien ūdenī, saka, ka kaut kā dīvaini, vajag atrast vietu, kur reāli var peldēt. Man miegs nāk vājprātā, knapi esmu atvilkusies līdz šejienei, tāpēc par peldi vēsā, atspirdzinošā ūdenī esmu stāvā sajūsmā. Noliekam mantas pie blakus-ieejas ūdenī, sariktēju savu lukturi pret kokiem tā, lai, peldot atpakaļ, var trāpīt uz pareizo vietu, no ķiveres nokabinu sarkano gaismiņu, ko uzkarināt niedrē pie izejas atklātā ūdenī, noģērbjamies, uzvelkam vestes un svinīgi rindiņā brienam niedrēs. Pēc pārdesmit metriem, praktiski nesamērcējis kājas, Toms atrod punktu. Priekškars. Izrādās, ka pa šo laiku starp kartes tapšanu [nemāku pateikt, kura gada, iespējams, organizatoriem mīļā 67.] un šodienu šaurums starp saliņu un sauszemi ir aizaudzis, un tik ļoti, ka prieks. Esmu dusmīga, jo no peldes nekas nesanāk, miegs nāk aizvien vairāk. Neko, velkamies atpakaļ... Komanda, kas ierodas pēc mums ar Kompotiem, sāk prašņāt, kā līdz turienei tikt, kā labāk, pa kurieni labāk. Sākam stāstīt vispēdīgākās muļķības par pleznām un vestēm, bez maz vai par Lohnesa briesmoņiem.. Bet viņi vienalga pateicīgi, jo viņiem tas aiztaupa to izģērbšanos un apģērbšanos, ko nākas izveikt mums. Finišs, mēs esam pēdējās 3 komandas, tiesneši var atpūsties. Nomazgāju zeķēs ģērbtās kājas, nost vilkt negribu, jo nav vēlēšanās apskatīt, kas tur notiek. Miegs nāk NEŽĒLĪGI.
Vēl pilsētā, minoties pa bruģīti augšā uz baznīcu, odometrs rāda apaļus 100km uz velo. Cik ar kājām un peldus, man nav ne jausmas, bet vispār, tā kā 67. gada kartes kāju posmu praktiski izlaidām, nav daudz. Leģenda ar velo līdz kāju/peldēšanas posmam, atkal līdzi vestes, bet pleznas neņemam. Pa ceļam sanākt braukt gar kādu sētu, teju pa sakņudārzu, un mums pakaļ metas samnieks, iedzēris un tādēļ jo vairāk dusmīgs. Minam, cik ātri varam, bet viņš mūs pie velo stiepšanas pāri upītei panāk. Es sapratu tik daudz, ka viņam neesot nekas pretī, tomēr ir gan kkas pretī. Nu, viņš bija ĻOTI dusmīgs, un pat esot ticis līdz organizatoriem. Citi samnieki, izskatās, pat priecājas mūs redzēt, cauri dažam pagalmam dorši vien iziet daudz vairāk cilvēku kā iepriekšējā gadā kopā. Viņi smaida, māj un kāda saimniece pat mūs sauc atpakaļ, kad esam pabraukuši garām viņas mājai - esot jābrauc cauri, tad tik uz priekšu un pāri upītei. Dorši vien katru dienu viņi tādus kumēdiņus nedabū redzēt, ka pieauguši, it kā pēc skata prātīgi cilvēki, ir gatavi uz tādām muļķībām. 3x pāri Pildas upītei, stiepjam velo, jo nedaudz par dziļu.
Pēc 20km braukšanas esam pie kāju/peldēšanas posma starta Mazā Zurzu ezera krastā [tā saka endomondo karte, zl.lv to sauc sauc par Vidējo ezeru], atzīmējamies, un mums pārbauda ekipējumu. Viss kā pienākas, atķeksē, liek izvilkt pat katru pildspalvu un atrādīt. Toms saka, ka, kā par brīnumu, mums viss pat ir līdzi, jo citas reizes neesot gājis tik gludi. Ja neskaita peldvesti, obligātais ekipējums neko daudz nesver, tādēļ nesaprotu, par ko uztraucas cilvēki xrace forumā, ja tur obligātais vispār ir tikai marle un vēl kkādi sīkumi.
20:20 starts kāju posmam apkārt Vidējam ezeram, vispirms ejam izpeldēties Pildas ezerā. Pleznu, paldies Dievam, nav, drīkst peldēt tāpat, vien tā veste traucē. kurpes gan atstāju kājās, jo pēc tam jālien laukā krastā, kas zina, kas tur īsti sagaida, ka nesanāk uzšķērst pēdiņas, ar ko vēl kāds gabaliņš [tāds nieks vien, 12h līdz bāzei, pēc tam vēl bišķi] jāpieveic. Peldēt man patīk. Ja man būtu teikšana, visi posmi notiktu ūdenī, kaut 10x apkārt visam Ludzas ezeram, bet nē, ir arī jātek kājām. Nopeldu, sagaidu Svetu ar Tomu, atzīmējamies un peldam atpakaļ. Kurpes nedaudz traucē, bet tāda sajūta, ka man iet ātrāk kā dažiem citiem [24h dalībniekiem] ar pleznām, un pavisam no teikti ātrāk kā man pašai ar pleznām. Vienīgi varbūt tā ir ilūzija, jo šoreiz nav arī mantas jāstiepj pāri, atstājam krastā, jo jāatgriežas atpakaļ. Nez, droši vien ietrenētos un būtu ok, bet pirmo reizi un uzreiz šitādus gabalus.. Redzēju vēl arī, kā citas meitenes atstāja zeķes kājās, tas arī noteikti palīdzētu pret noberzumiem. Un šis nav vienīgais "nākamreiz darīšu gudrāk", ko atvedu mājās. Pieredze, pieredze... Pamatīgi noberžu roku ar vestes stiprinājumu, neko tur nevar saprast, kā labāk sakārtot. Izpeldam, ejam tālāk. Nākamo punktu kaut kā dīvaini palaižam garām, jānāk atpakaļ. Un atkal jābrien ūdenī. Satiekam Kompoc&alhols team, ejam kopā. Uznāk tumsiņa, un nu saprotu, kāpēc muļķīgi bija linu fabrikas pagrabā nepārbaudīt lukturīti - nedeg! nedeg un viss, arī pec restarta. Padauzu, joprojām nedeg. Izrādās, ka 1 baterija ielikta nepareizā virzienā, un tās nepareizi ieliktās baterijas lauka apstākļos ar īsi nogrieztiem nagiem nav iespējams izvilkt, bet apstāties negribu, Toms jau tā ērcīgs. Manāms, ka iepriekšējā naktī baterijas nedaudz palietotas, gaismiņa blāvāka. Bet vispār varonīgi, teiktu, ka traki maz tērē. Trešais punkts - kā lai to saudzīgāk pasaka - viena plaša ieplaka, pilna ar ūdeni, pieaugusi ar zālēm un kokiem, bedres vidū punkts. Nav skaidrs, kā līdz turienei tikt, tāpēc ejam apkārt un lienam iekšā pa ceļu, kur citi nāk laukā. Līkums ir, bet vismaz garantija, ka iesim pa iemītu taku, kur gājušas visas iepriekšējās komandas. It kā nav tālu, ne vairāk par 100m taisnā līnijā, bet nu zvērīgi, zem kājām ik pa laikam pagadās glumi koki, priekšā gājējs pēkšņi virs ūdens izpeldina koku, kas pārbiedē ne pa jokam [jau sāk rādīties gļuki, kā nekā neesam gulējuši nemaz, rit apmēram 30. stunda], pazūd pamats zem kājām. Ūdenī pāri par ceļgaliem. Tumsa. Tomēr es nebrīnītos, ja pārējās komandas vai pat mani komandas biedri rakstītu pavisam ko citu - iebridām atzīmēties. Punkts. :) Pēdējais KP posmā kartē atzīmēts uz mazas saliņas tajā pašā ezerā, kur sākumā peldējām. Pa ziloņu taku [ak, pēdējo gājēju prieks un laime!] aizejam līdz vietai, kur pretī aptuveni varētu būt sala. Toms izmēģinādams iebrien ūdenī, saka, ka kaut kā dīvaini, vajag atrast vietu, kur reāli var peldēt. Man miegs nāk vājprātā, knapi esmu atvilkusies līdz šejienei, tāpēc par peldi vēsā, atspirdzinošā ūdenī esmu stāvā sajūsmā. Noliekam mantas pie blakus-ieejas ūdenī, sariktēju savu lukturi pret kokiem tā, lai, peldot atpakaļ, var trāpīt uz pareizo vietu, no ķiveres nokabinu sarkano gaismiņu, ko uzkarināt niedrē pie izejas atklātā ūdenī, noģērbjamies, uzvelkam vestes un svinīgi rindiņā brienam niedrēs. Pēc pārdesmit metriem, praktiski nesamērcējis kājas, Toms atrod punktu. Priekškars. Izrādās, ka pa šo laiku starp kartes tapšanu [nemāku pateikt, kura gada, iespējams, organizatoriem mīļā 67.] un šodienu šaurums starp saliņu un sauszemi ir aizaudzis, un tik ļoti, ka prieks. Esmu dusmīga, jo no peldes nekas nesanāk, miegs nāk aizvien vairāk. Neko, velkamies atpakaļ... Komanda, kas ierodas pēc mums ar Kompotiem, sāk prašņāt, kā līdz turienei tikt, kā labāk, pa kurieni labāk. Sākam stāstīt vispēdīgākās muļķības par pleznām un vestēm, bez maz vai par Lohnesa briesmoņiem.. Bet viņi vienalga pateicīgi, jo viņiem tas aiztaupa to izģērbšanos un apģērbšanos, ko nākas izveikt mums. Finišs, mēs esam pēdējās 3 komandas, tiesneši var atpūsties. Nomazgāju zeķēs ģērbtās kājas, nost vilkt negribu, jo nav vēlēšanās apskatīt, kas tur notiek. Miegs nāk NEŽĒLĪGI.
http://www.endomondo.com/workouts/18386047
Velo posmā startējam 23:20. Un SĀKĀS. Es miegu ciet un atslēdzu jebkādu domāšanu, vnk minu pedāļus. Ja pareizi atceros, ceļu tāpat turpinājām ar Kompotu komandu un vēl vienu, kurai nosaukumu, diemžēl, nezinu. Un labi vien, ka ejam kopā, jo, pēc nelielas maldīšanās uzrāpjoties kalna galā, kur mednieku tornis, sastopam vēl vairākas komandas, kas velo posmā startējušas pirms mums. Jākāpj tornī. Es knapi turos kājās un jau sāku gulēt pie katras skatīšanās kartē - tas ir diezgan vienkārši, tikai jāpārliecas pāri stūrei. Acis pašas aizveras. Uz neilgu laiciņu, kaut kāda 10. maņa vienmēr ir nomodā, jo pamostos, kad jākustas tālāk. 31h kopš starta, bez normālas gulēšanas, jo totāla aizmigšana starp 2 aira vēzieniem laivojot [jā, tas reāli ir iespējams... :D ] laikam tomēr neskaitās. Nav ne jausmas, kas mums par karti, no dažādiem komentāriem saprotu, ka tur atkal bija kkas aizvēsturisks. Pa ceļam daudz strīdu, kurā krustojumā esam, Lindai no Kompotiem ir spēks dusmoties, kārtīgi sabļauj uz puišiem, man ne visai. Lai gan domāju, ja man iedotu karti, sakoncentrēties, gribi vai negribi, vajadzētu, un varbūt tas būtu mani izglābis. Pusnemaņā braucam, vienubrīd puiši uzelpo, ka vecā karte beigusies. No nakts brauciena neatceros praktiski neko, tik pat kā būtu nosapņots. Sākumā biju noskaņota mīt, cik spēka, lai muskuļu piepūle pamodinātu. Tas pat strādāja un bariņā bija daži, kas laikam jau domāja līdzīgi, bet pārējie vai nu plīsa nost, vai gulēja. Pēc pirmajām aizmigšanām tieši uz velo man bija paniskas bailes. Principā ātrums katastrofāls, līdz 20 reti kad aizvilkām, kaut arī iespējas bija - esmu informēta, kā izskatās SEB grantenes - tad tur apmēram tā. Kalni nekādi dižie, bet gari. Manis pēc varēja viss ceļš vest kalnā, jo, tikko līdzens vai, vēl sliktāk, no kalna lejā, tā es burtiski momentā aizmigu un attapos teju pretējā grāvī. Un no kalna braukt pilnīgā tumsā ar pamazām dziestošu lukturi, neapjēdzot, ka būtu jāspiež bremzes, jo neesmu spējīga noreaģēt ne uz ko, ir bīstami. Un principā no luktura nav nekādas jēgas, jo acīm priekšā migliņa, kas rauj kopā plakstiņus. Vienā brīdī pamatīgi sarāvu stūri, jo likās, ka priekšā uz ceļa kāds stāv. Vēl vairāk nobijos, kad sapratu, ka nestāvēja gan tur nekas. Lindas jautājums par gļukiem laikam nebija bez pamata :D biju galīgi izmisusi, uzprasījos Tomam uz agrāk piedāvāto enerģijas batoniņu, neeeedaudz palīdzēja, bet praktiski nevarēja neko just. Kompoti saka, ka viņiem vajagot uzpīpēt, enerģijai (huh!), mēs ar 3.komandu aizbraucam tālāk, pēdējā KP meklējumos. Un sākot no tās vietas es gulēju gandrīz nepārtraukti. Ar kkādu smadzeņu daļu saproti, ka jāmin, nedrīkst gulēt, nedrīkst aizmigt, nedrīkst, nedrīkst... Zzzzz.......... Bāc, acis plati vaļā! [nu, cik jau nu plati, šaurā šķirbiņā.. :D ] un tā visu ceļu. Meklējot KP, mēs nedaudz pamaldamies, man pat ir iespēja apsēsties zemē, skaidri atceros pēdējo domu "a ja nu viņi, paši pusaizmiguši, aizmirst mani te?". Otrai komandai laikam apnika mūsu lēnais temps, neilgi pēc KP atrašanas aizbrauca pa priekšu. Man arī temps par lēnu - ja būtu braukuši ātrāk, es mazāk būtu gulējusi [otrs variants - tāpat visn būtu, bet es patiešām attaptos grāvī], bet tagad Sveta ir tā, kura plīst, un tur neko nevar padarīt. Toms saka, ka viņu nohipnotizējušas priekšā braucošo sarkanās gaismiņas, tas arī bīstami. Pēdējam braukt ir bīstami, jo tik pat labi var palikt grāvī un saldi aizmigt. Vienā brīdī Toms uztaisa avāriju, pēc tam lepns rāda savu ārkārtīgi māksliniecisko zilumu pa visu augšstilba iekšpusi. Esot pamodies ar velosipēdu virsū. Kad izbraucam cauri Rancāniem, man rādās viss pēc pilnas programmas. Sarkanas gaismiņas priekšā, cilvēki sānos un vēl visādas nejēdzības. Sevi pa vaigiem sapļaukāt brīžos, kad esmu tik pamodusies, ka saprotu - nav labi, sāku jau sen, tikai tam nav nekādas jēgas - nevar sev tik stipri iesist, kā arī - sāp taču. Pārējos momentos man līdz apziņai īsti neaiziet, ka es braucu un ar velo vajadzētu nedaudz vairāk uzmanīties. Posmu mēs braucām 4h, vidēji par 1-1.5h ilgāk kā pārējie no expert klases. Ja būtu kaut kādi maršruti, ar ko salīdzināt, varētu paskatīties, vai mēs vnk DRAUSMĪGI vilkāmies, vai arī maldījāmies. Šai posmā atklājās daudz, daudz lietu, ko es labprāt darītu citādāk, bet lai paliek uz manis pašas sirdsapziņas. Iespējams, es daudz ko neatceros :D un kopumā tas bija drausmīgi, lai arī es, brīnumainā kārtā, nenovēlos un nesadauzījos.
Velo posmā startējam 23:20. Un SĀKĀS. Es miegu ciet un atslēdzu jebkādu domāšanu, vnk minu pedāļus. Ja pareizi atceros, ceļu tāpat turpinājām ar Kompotu komandu un vēl vienu, kurai nosaukumu, diemžēl, nezinu. Un labi vien, ka ejam kopā, jo, pēc nelielas maldīšanās uzrāpjoties kalna galā, kur mednieku tornis, sastopam vēl vairākas komandas, kas velo posmā startējušas pirms mums. Jākāpj tornī. Es knapi turos kājās un jau sāku gulēt pie katras skatīšanās kartē - tas ir diezgan vienkārši, tikai jāpārliecas pāri stūrei. Acis pašas aizveras. Uz neilgu laiciņu, kaut kāda 10. maņa vienmēr ir nomodā, jo pamostos, kad jākustas tālāk. 31h kopš starta, bez normālas gulēšanas, jo totāla aizmigšana starp 2 aira vēzieniem laivojot [jā, tas reāli ir iespējams... :D ] laikam tomēr neskaitās. Nav ne jausmas, kas mums par karti, no dažādiem komentāriem saprotu, ka tur atkal bija kkas aizvēsturisks. Pa ceļam daudz strīdu, kurā krustojumā esam, Lindai no Kompotiem ir spēks dusmoties, kārtīgi sabļauj uz puišiem, man ne visai. Lai gan domāju, ja man iedotu karti, sakoncentrēties, gribi vai negribi, vajadzētu, un varbūt tas būtu mani izglābis. Pusnemaņā braucam, vienubrīd puiši uzelpo, ka vecā karte beigusies. No nakts brauciena neatceros praktiski neko, tik pat kā būtu nosapņots. Sākumā biju noskaņota mīt, cik spēka, lai muskuļu piepūle pamodinātu. Tas pat strādāja un bariņā bija daži, kas laikam jau domāja līdzīgi, bet pārējie vai nu plīsa nost, vai gulēja. Pēc pirmajām aizmigšanām tieši uz velo man bija paniskas bailes. Principā ātrums katastrofāls, līdz 20 reti kad aizvilkām, kaut arī iespējas bija - esmu informēta, kā izskatās SEB grantenes - tad tur apmēram tā. Kalni nekādi dižie, bet gari. Manis pēc varēja viss ceļš vest kalnā, jo, tikko līdzens vai, vēl sliktāk, no kalna lejā, tā es burtiski momentā aizmigu un attapos teju pretējā grāvī. Un no kalna braukt pilnīgā tumsā ar pamazām dziestošu lukturi, neapjēdzot, ka būtu jāspiež bremzes, jo neesmu spējīga noreaģēt ne uz ko, ir bīstami. Un principā no luktura nav nekādas jēgas, jo acīm priekšā migliņa, kas rauj kopā plakstiņus. Vienā brīdī pamatīgi sarāvu stūri, jo likās, ka priekšā uz ceļa kāds stāv. Vēl vairāk nobijos, kad sapratu, ka nestāvēja gan tur nekas. Lindas jautājums par gļukiem laikam nebija bez pamata :D biju galīgi izmisusi, uzprasījos Tomam uz agrāk piedāvāto enerģijas batoniņu, neeeedaudz palīdzēja, bet praktiski nevarēja neko just. Kompoti saka, ka viņiem vajagot uzpīpēt, enerģijai (huh!), mēs ar 3.komandu aizbraucam tālāk, pēdējā KP meklējumos. Un sākot no tās vietas es gulēju gandrīz nepārtraukti. Ar kkādu smadzeņu daļu saproti, ka jāmin, nedrīkst gulēt, nedrīkst aizmigt, nedrīkst, nedrīkst... Zzzzz.......... Bāc, acis plati vaļā! [nu, cik jau nu plati, šaurā šķirbiņā.. :D ] un tā visu ceļu. Meklējot KP, mēs nedaudz pamaldamies, man pat ir iespēja apsēsties zemē, skaidri atceros pēdējo domu "a ja nu viņi, paši pusaizmiguši, aizmirst mani te?". Otrai komandai laikam apnika mūsu lēnais temps, neilgi pēc KP atrašanas aizbrauca pa priekšu. Man arī temps par lēnu - ja būtu braukuši ātrāk, es mazāk būtu gulējusi [otrs variants - tāpat visn būtu, bet es patiešām attaptos grāvī], bet tagad Sveta ir tā, kura plīst, un tur neko nevar padarīt. Toms saka, ka viņu nohipnotizējušas priekšā braucošo sarkanās gaismiņas, tas arī bīstami. Pēdējam braukt ir bīstami, jo tik pat labi var palikt grāvī un saldi aizmigt. Vienā brīdī Toms uztaisa avāriju, pēc tam lepns rāda savu ārkārtīgi māksliniecisko zilumu pa visu augšstilba iekšpusi. Esot pamodies ar velosipēdu virsū. Kad izbraucam cauri Rancāniem, man rādās viss pēc pilnas programmas. Sarkanas gaismiņas priekšā, cilvēki sānos un vēl visādas nejēdzības. Sevi pa vaigiem sapļaukāt brīžos, kad esmu tik pamodusies, ka saprotu - nav labi, sāku jau sen, tikai tam nav nekādas jēgas - nevar sev tik stipri iesist, kā arī - sāp taču. Pārējos momentos man līdz apziņai īsti neaiziet, ka es braucu un ar velo vajadzētu nedaudz vairāk uzmanīties. Posmu mēs braucām 4h, vidēji par 1-1.5h ilgāk kā pārējie no expert klases. Ja būtu kaut kādi maršruti, ar ko salīdzināt, varētu paskatīties, vai mēs vnk DRAUSMĪGI vilkāmies, vai arī maldījāmies. Šai posmā atklājās daudz, daudz lietu, ko es labprāt darītu citādāk, bet lai paliek uz manis pašas sirdsapziņas. Iespējams, es daudz ko neatceros :D un kopumā tas bija drausmīgi, lai arī es, brīnumainā kārtā, nenovēlos un nesadauzījos.
Nākamais posms ar kājām. Jā, protams, defaultā 67.gada karte :) mums ir 20min, lai atrastu punktu, ko mēs tā arī neizdarām. Līdz vietai, kur jānogriežas no stigas, tiekam, es pat atrodu KAUT KO, kas pirms 40 gadiem varēja būt ceļš. Laiks beidzas, degunus nokāruši slājam atpakaļ. Pēkšņi pārbīstos, jo no krūmiem man sejā kāds bāž roku. pēc sekundes saprotu, ka tas ir vinekārši lapains zars... Tagad mums ir ļoti nedaudz laika, kurā varētu pagulēt turpat uz koka sola, Toms atlūzt momentā. Es arī mēģinu, bet miegs vairs tik ļoti nenāk. Gaisma ir klāt, gribas iet tālāk, bet nav tik pārliecinošu argumentu un skaļi saku, ka derētu nedaudz atpūsties. Pirmās 10min skaidri dzirdu, kas notiek apkārt, kāds ierodas finišā, paskatās uz mums, iepīkstinās, neviens nesaprot, kur palikuši igauņi, tālāk tiek atstāstīts tas, kā Toms pamodies zem velo. Vēl 10min akmenscietā miegā, un esmu augšā. Mēģinam pamodināt Tomu, viņam, šķiet, varētu sist, arī tad nepieceltos. Tomēr pārliecinam, ka jāiet.
Nu jau pavisam gaišs. Mums priekšā ceļš līdz bāzei, kurā jānokļūst līdz 8iem, pa ceļam daži KP. Igauņu joprojām vēl nav. Sākumā atkal braucu pusguļus stāvoklī, bet pamazām organisms saprot, ka laukā gaišs un nav ko muļķoties - jāsāk strādāt. 300m no 1.kp, kur iebrienam krūmos viņu meklēt, mums garām pašaujas igauņi, Maret uzsauc, ka pārāk ātri mēs esam iegājuši. Velkamies laukā, braucam. Kad klāt īstais punkts, viņi jau viņu ir paņēmuši un ceļmalā guļ. Viņa vien nosaka "mistakes, mistakes", un rāda, lai ļauj atpūsties. Tik arī bija, knapi mēs esam uz velo, kad šie jau ceļas un arī brauc. Mēs pa taisno, pa meža ceļu, viņi apkārt, pa šoseju, un mūs atkal apsteidz. Uzvelku ātrumu līdz 35, pa asfaltu var, bet sekotāju nav, Sveta nolūzusi un laikam uzreiz neuzķer ideju par aizvēju, man ir daudz spēka vilkt. Pa asfaltu, kur jāpiepūlas nav [jo nedrīkst jau braukt 2x ātrķa par pārējiem], tik min, braukšana viltīga - aizmiegu apmēram ik pēc pāris minūtēm un atjēdzos vai nu ceļa labajā pusē uz nomales, vai kreisajā, jau pāri baltajai līnijai. Šermuļi skrien pār kauliem, kas notiktu tad, ja tomēr kāda mašīna parādītos.. 4.reizi satiekam biedrus igauņus, kad šie visi 3 (!!!) ir uzrāpušies ūdenstornī. Saku, ka vajadzēja tikai 1, sašutuši par to, ka neviens viņiem nav pateicis, kaut ko igaunuski bubina. Tornī kāpšana ir viltīga. 5-6m augstumā sākas trepes, līdz tam jātiek pašu spēkiem. Spēka ta nava. Atstiepjam no drupām garāku baļķi nekā tas, kas jau piesliets. Tomam vienalga nesanāk. Es to nevarētu izdarīt arī pavisam svaiga. Izplānojam, kā varētu Svetu ar abu resno stiepļu/stieņu, kas karājas no torņa, palīdzību dabūt augšā līdz trepēm, viņai bail, nepiekrīt. Pārlaižu acis apkārt un ieraugu, ka mājā pār pļavu pie sienas pieslietas kāpnes. Sveta ar Tomu iet pakaļ, atnes pavisam citas, garākas. Tais mājās neviens nedzīvojot, neesot zāle nobradāta, utt. Pieslienam un, lai visiem tas prieciņš, uzkāpjam atzīmēties visi 3. Tagad priekšā tikai ceļš uz mājām, jānobrauc gar krustu, pie kā atrodas pēdējais punkts. Labi, ka izvēlamies lauku ceļu, jo uz šosejas atkal būtu lielais miegs klāt - te, gluži pretēji, jāuzmanās no katra akmeņa un rises - ir ko darīt. Naktī gan es te arī būtu palikusi. Iebraucot pilsētā, Toms izdomā, ka īsākais ceļš ved cauri kādai teritorijai. Piebraucam pie vārtiem un redzam, ka visi, kas braukuši, griezuši riņķī, tomēr vārti ir vaļā, tikai ķēde ielikta tā, lai aplam nevirinās. Stiepjamies iekšā. Izbraucot cauri, mums pretī rej suns un neapmierināts slāvu jaunietis prasa, ko mēs te daram. Nedaudz izmelojos, ka vārdi bijuši līdz kājai vaļā, Toms saka, ka mums vnk jātiek cauri. Puisis dusmīgs, vaļā neko nevēršot, tāpēc mēs pārceļam velo un paši rāpjamies pāri sētai. Pāri dzelzceļam, pilsētā, un jau mājas. Uztaisam pauzīti ar brokastīm, noskatāmies, kā dažas 24h komandas atlūzušas, nav viņeim bijis spēka iet līdz galam. Ko ta mēs, mēs uz 44h esam atbraukuši un, ja reiz samaksāts, tad gribam izklaides par visu naudu - jābrauc tālāk uz pēdējo laivu-kāju posmu.
http://www.endomondo.com/workouts/18386036 [velo nakts posms+mēģinājums brist mežā kāju posmā + ne līdz galam pabeigts veloposms līdz bāzei, endomondo aparāts izrādījās neizturīgāks par mums]
Laicīgi nobrīdinu Tomu un Svetu, ka ar kājām Daina šodien vairs neies, pēdas sāp, tulznas, visi skrāpējumi un noberzumi.. Pēc pauzes apsēsties uz velo nav iespējams, tāpēc abi ar Tomu braucam kājās līdz pat pludmalei. Mums ir paveicies - laiva ir uz vietas, varam braukt uzreiz. Laivā atkal nedaudz jāatceras, kā jāairē, un tad jau palēnām iet uz priekšu. Izairējām pa kanāliem, apstiepām ap tiltu un paslidinājāmies zem nogāztiem kokiem. Pie grāvja ieteikas ezerā nedaudz pamaldījāmies, tur mūs atrada vēl viena komanda, bet beigās tomēr aizbēgām no viņiem - kamēr viņi paņēma punktu, mēs aizīrāmies līdz nākošajam uz salas, un satikāmies atpakaļceļā. Spēka vēl daudz, gribējās pamačoties, bet viņi mūs nobildēja un palaida garām bez cīņas. Finišā dažas minūtes pēc 11iem...
Laicīgi nobrīdinu Tomu un Svetu, ka ar kājām Daina šodien vairs neies, pēdas sāp, tulznas, visi skrāpējumi un noberzumi.. Pēc pauzes apsēsties uz velo nav iespējams, tāpēc abi ar Tomu braucam kājās līdz pat pludmalei. Mums ir paveicies - laiva ir uz vietas, varam braukt uzreiz. Laivā atkal nedaudz jāatceras, kā jāairē, un tad jau palēnām iet uz priekšu. Izairējām pa kanāliem, apstiepām ap tiltu un paslidinājāmies zem nogāztiem kokiem. Pie grāvja ieteikas ezerā nedaudz pamaldījāmies, tur mūs atrada vēl viena komanda, bet beigās tomēr aizbēgām no viņiem - kamēr viņi paņēma punktu, mēs aizīrāmies līdz nākošajam uz salas, un satikāmies atpakaļceļā. Spēka vēl daudz, gribējās pamačoties, bet viņi mūs nobildēja un palaida garām bez cīņas. Finišā dažas minūtes pēc 11iem...
http://www.endomondo.com/workouts/18399156
Un VISSSSSSSSSSSSSSSSS! nedaudz neticējās, ka vairs nav nekur jāiet, ka beidzot tikšu dušā [lai arī pa ūdeni nodzīvojāmies, šķiet, lielāko daļu laika, tas tomēr nav TAS], ka, ja man sagribēsies es tūlīt pat varēšu pagulēt, un nevis kaut kad uz velo stūres.
No Laumas paņemto guļammaisu neizmantoju, tomēr tas man bija lielisks stimuls braukt, jo zināju, ka, iespējams, kad tiksim bāzē, varēšu ieritināties siltumā. Brīžam šo sajūtu tik ļoti spēcīgi vizualizēju, ka patiešām momentā aizmigu... uz velo. Mirgojošā sarkanā gaismiņa noderēja, piesēju pie ķiveres un ceru, ka tas palīdzēja ieraudzīt mani un pa miegam neuzskriet virsū.
Biju gaidījusi, ka finišā būs nespēks un nespēšana pārspļaut pār lūpu. Noteikti nebija mazuma piegarša, tomēr pēc tam, kad biju veiksmīgi iesākusi dušu rindu un nomazgājusies, sajūta bija diezgan dejojoša, ne vairs kas sāp, mīkstajās čībiņās tulznas nejūt, par muskuļu sāpēm vispār nav ne runas. Uz brīdi aizmirsās, ka aiz muguras 43h [no starta līdz finiša, ieskaitot atpūtas pauzes] un daudzi jo daudzi kilometri. Tāpat brīnums, ka iztiku bez traumām, jo tajā nakts veloposmā mierīgi varēja nosisties. Biju gaidījusi, ka pasākums būs skarbāks. Jā, skarbāku es pati viņu varēju padarīt, ierodoties pietiekami satrenējusies, lai varētu arī tā kārtīgi uzskriet. Bet peldēšanas posmi iepriekš redzētajā plānā izskatījās trakāki, tāpat velo. Miegs nenāk, tāda viegla eiforija. Aizejam paēst, tur mūs uzreiz sagaida un nosēdina pie galda. Es, laikam jau pēdējo diennakšu maz-ēšanas rezultātā, savu porciju nespēju notiesāt, vairāk gribas dzert, dzert, dzert..no finiša līdz pat vakaram iztukšoti 6l šķidruma.
8. vieta 8 komandu konkurencē, mums vēl iedeva sodu 2 posmos par neatrastu 1kp [veloleģenda 1. naktī] un neatrastu nevienu kp [kāju posms 2. naktī no rīta].. gribēt var daudz ko, bet diez vai es biju pelnījusi, ņemot vērā "perfekto" fizisko un organizatorisko sagatavotību. bet bija labi!! bija ĻOTI, ĻOTI labi!!!!!!!!! komanda super, konkurenti izpalīdzīgi un nepārspējami, organizatoriskajai daļai es nespēju piesieties NEKUR. tiesneši starpfinišos bija fantastiski un smaidīgi, pajokojās un uzmundrināja, kaut paši diez vai dabūja pagulēt tik daudz, cik gribētos. Ar kāru aci vien nopētīju 1. rīta laivošanas punktā guļammaisā ietinušos stāvu..
Un VISSSSSSSSSSSSSSSSS! nedaudz neticējās, ka vairs nav nekur jāiet, ka beidzot tikšu dušā [lai arī pa ūdeni nodzīvojāmies, šķiet, lielāko daļu laika, tas tomēr nav TAS], ka, ja man sagribēsies es tūlīt pat varēšu pagulēt, un nevis kaut kad uz velo stūres.
 |
| Zīriņi pēc finiša mazgā kājas |
No Laumas paņemto guļammaisu neizmantoju, tomēr tas man bija lielisks stimuls braukt, jo zināju, ka, iespējams, kad tiksim bāzē, varēšu ieritināties siltumā. Brīžam šo sajūtu tik ļoti spēcīgi vizualizēju, ka patiešām momentā aizmigu... uz velo. Mirgojošā sarkanā gaismiņa noderēja, piesēju pie ķiveres un ceru, ka tas palīdzēja ieraudzīt mani un pa miegam neuzskriet virsū.
Biju gaidījusi, ka finišā būs nespēks un nespēšana pārspļaut pār lūpu. Noteikti nebija mazuma piegarša, tomēr pēc tam, kad biju veiksmīgi iesākusi dušu rindu un nomazgājusies, sajūta bija diezgan dejojoša, ne vairs kas sāp, mīkstajās čībiņās tulznas nejūt, par muskuļu sāpēm vispār nav ne runas. Uz brīdi aizmirsās, ka aiz muguras 43h [no starta līdz finiša, ieskaitot atpūtas pauzes] un daudzi jo daudzi kilometri. Tāpat brīnums, ka iztiku bez traumām, jo tajā nakts veloposmā mierīgi varēja nosisties. Biju gaidījusi, ka pasākums būs skarbāks. Jā, skarbāku es pati viņu varēju padarīt, ierodoties pietiekami satrenējusies, lai varētu arī tā kārtīgi uzskriet. Bet peldēšanas posmi iepriekš redzētajā plānā izskatījās trakāki, tāpat velo. Miegs nenāk, tāda viegla eiforija. Aizejam paēst, tur mūs uzreiz sagaida un nosēdina pie galda. Es, laikam jau pēdējo diennakšu maz-ēšanas rezultātā, savu porciju nespēju notiesāt, vairāk gribas dzert, dzert, dzert..no finiša līdz pat vakaram iztukšoti 6l šķidruma.
8. vieta 8 komandu konkurencē, mums vēl iedeva sodu 2 posmos par neatrastu 1kp [veloleģenda 1. naktī] un neatrastu nevienu kp [kāju posms 2. naktī no rīta].. gribēt var daudz ko, bet diez vai es biju pelnījusi, ņemot vērā "perfekto" fizisko un organizatorisko sagatavotību. bet bija labi!! bija ĻOTI, ĻOTI labi!!!!!!!!! komanda super, konkurenti izpalīdzīgi un nepārspējami, organizatoriskajai daļai es nespēju piesieties NEKUR. tiesneši starpfinišos bija fantastiski un smaidīgi, pajokojās un uzmundrināja, kaut paši diez vai dabūja pagulēt tik daudz, cik gribētos. Ar kāru aci vien nopētīju 1. rīta laivošanas punktā guļammaisā ietinušos stāvu..
režīma ziņā jūtos gatava Rīgas xrace un pēc tam uzreiz 12:30 velobraucienam Mazsalacā.
p.s. nocietusies pēc ātruma, vakar biju izbraukāties ap Ķīšezeru [man 54km, vidējais 17.5, nez, kur Reinis dabūja tādus ciparus]. 3h laikā ar mani notika viss tas, no kā es baidījos tās 43h - novēlos tā, ka tagad kliboju, elkonis arī sāp, kompānija pat piedāvāja braukt tālāk pa šoseju, pārplēsu ķēdi un sačakarēju ātrumus. vēl tikai kaut kur riepa jāpārdur.. bet brauciens bija traki labs! :)
varbūt man reiz taps piedots ;)
AtbildētDzēstUhh! Stāsts pamatīgs! Un Tev tik tiešām [tāpat kā man] biedē komandas ar Dacītēm!
AtbildētDzēstBet izturēji pati godam!
Es arī noteikti kādu [laikam te arī jāsaka 1] reizi gribu uz savas ādas izjust 44 h!
Vēlreiz super!
Maija
nežēlīgi... es jau sen būtu kāda grāvja malā atlūzusi :D paldies par rakstiņu, bija gan par ko pašausmināties, gan par ko pasmieties :) Un lieli malači,ka izturējāt līdz galam! :)
AtbildētDzēstEs gan no 24 h, bet man grūtākie likās peldus un riteņi, oi oi oi , dibens tulznās , es apbrīnoju Tavu izturību un azartu, ko varēja just cauri rakstam, super:)
AtbildētDzēstman gluži tulznas nebija, bet, tā kā braucu ar velošortiem un peldēšanas dēļ viņi arī nedaudz samirka, tad pamperam malas sāka rīvēties, un arī pēc tam grūti braukt/iet. ar ģērbšanos baigi jāpiešaujas, pieredze, pieredze...
AtbildētDzēst