Tā nu, sestdien nospēlējušies volejbolu un futbolu pludmales smiltīs, sadzērušies vīnu un izsmējušies tā kārtīgi, vakar braucām uz Mazsalacu. Trase no 1. reizes atšķirīga, bet bildēs redzētais man patika. Kamēr visi "lielie" brauc XC čempionātā Ozolkalnā, tikmēr pārējie, tie, kuriem kopvērtējums svarīgs vai citi iemesli, ņemas pa Mazsalacu.
Startā, protams, visi lien priekšā, bet, tā kā man ir zināma galvenā konkurente Iveta, kurai pagājušo reizi pārāk viegli atdevu 3. vietu, tad es nekur īpaši nesteidzos - priekšā vēl 40+ km, viss var mainīties. Sākumā visi brauc barā, tāpēc pat nepamanu posmu pret kalnu, ar kuru dusmīgi strīdos 2. aplī. Un patiešām - ja 1. apli nobraucam +/- barā, pat netālu pirms apļu maiņas/finiša līnijas esam vairāki kopā, tad, kā pirmsfiniša kalniņi izreto bariņu, tā arī 100% visu 2. apli nobraucu viena - ne mani apdzen, ne arī es kādam paeju garām. Pirmajā aplī vairākos kalniņos ātrumi nesaslēdzas, palaižu garām savu konkurenti, bet pamanos paturēt viņu acīs un dubļu posmā apdzenu. Man dubļos nesanāk iebraukt gar maliņu, nākas testies pa taisno iekšā, un tas laikam atmaksājas, jo tur nebija ne akmeņu, ne sakņu, ko vajadzētu asi apbraukt - tikai sparīgi jāmin, lai tiktu cauri. Otrajā aplī izbraucu pa šķietami vieglāko/sausāko ceļu, bet tur nākas pat ielikt kāju pie zemes, lai nenoveltos ar seju tieši dubļos. Trasē ir 2 mazas upītes, kurām izbraucot cauri, kurpēs ielīst patīkami vēss ūdens. Tā vispār, lai arī rīta pusē smidzināja, virs galvas karsta saule, labi, ka pārsvarā jābrauc pa mežu. Otrajā aplī, kad akurāt nav jābēg no sekotājiem, garie, taisnie posmi garlaicīgi, liekas, ka visu laiku pretvējš, grūti mīties, kā arī esmu tik piekususi, ka ne visu laiku skatos uz kokiem ceļa malās - brīžam bail, ka esmu aizbraukusi par tālu, un nu būs jāgriežas atpakaļ. Par laimi, tā nenotiek. Mani gandrīz noķer, kad apstājos pie vīra, kam pārtrūkusi ķēde. Par abiem noņemam manu velosomiņu, kurā aši atrodu instrumentu maciņu, iegrūžu rokās un jau sēžos uz velo, viņš vēl paspēj mani kārtīgi iestumt. Pie nākamā līkuma Iveta jau vairs nav redzama. Izbraucot no meža dažus km no finiša, priekšā redzu meiteni, kas stāv ceļmalā, redzams, ka taisās kāpt atpakaļ uz velo. Pajautāju, vai viss ok, nopriecājos, ka vēl vienu esmu apdzinusi. Nedaudz izbrīna tas, ka meitene, lai arī redzami svaiga, nemaz nemēģina man tikt līdzi, bet jāminas cik spēka, nav laika domāt. Pretī, protams, vējš. Pirms finiša burtiski pēdējā kilometrā organizatori ir atraduši taciņu gar stāvu krauju [lietainā laikā liela daļa braucēju attaptos daudz zemāk, grāvī], 2 apaļiem akmeņiem bruģētus kalniņus, stāvu nobraucienu un vienu kalnu, kurā, ja pareizi sapratu, esot uzbraukuši tikai 2 cilvēki. Finišā, protams, arī jābrauc tieši kalnā. Viss. Dzeramā pudele, kuru izdzeru tukšu [savējo piebeidzu 5km pirms beigām, nospriedu, ka nav ko taupīt], man tiek pienesta putra. Otrajā aplī neuzbraucu tikai (hehe) 3 kalniņos, par to milzīgs gandarījums, pirmajā gan stūmos krietni vairāk. Šoreiz bruģētais kalniņš likās pasaka, pagājušo reizi laikam mani paņēma uz izbrīnu. Sagaidu sekojošās meitenes, viņu tādā vienā bariņā šķiet pārāk daudz, kaut kas "nerīmējas". Viena no viņām tūlīt ceļ skaļu protestu par to, ka meitene, kurai pabraucu garām pirms finiša, esot kaut ko nogriezusi, jo visas jau drīz pēc starta esam viņai pabraukušas garām. Arī Iveta, kas man šodien bija galvenā "apdzenamā", saka, ka īsti tīrs kaut kas neesot. Rezultātus fiksējošais puisis saka, lai neuztraucamies, jo viņa tāpat nebūs kopvērtējumā - nebija piedalījusies 1. posmā. Punktus gan čakarē. Nomazgājos zem krāna, rokas, kājas dubļos, bet šī laikam ir pirmā gonka, kur nekritu, braucu pietiekami prātīgi. Apskatamies apkārt, parunājamies, un apbalvošana. 3. vieta, nepazīstu. 2. arī ne. Dūša sašļūk, jo zinu, ka mani un Ivetu nevajadzētu šķirt vairāk par 1 vietu, un tad mani izsauc kā pirmo.. Interesanta sajūta, tā kā neticas nedaudz, ka man priekšā nebija nevienas no manas grupas [iepriekš kārtīgi izpētīju, kas tad vēl manā grupā taisās startēt]. Kopvērtējumā esmu viņai garām, bet, tā kā joprojām izskatās, ka nav godīgi, tad man nav milzīga apmierinājuma. Abas pārējās meitenes uz pjedestāla tā arī neuzkāpj, stāvu viena pati, pagrozos un kāpju nost. "kaitīgā meitene" pēc brīža jau redzama ar šampi rokās, interesanti.. Apmaldīties nav grēks, visi apmaldās [un momentā atceros, kā rogainingā 6h vietā reiz no meža izlīdām pēc 12h]. Ir parādījušies rezultāti, 2. aplī viņa ir iebraukusi 4min pēc manis, kā 5. visā grupā. Nu nu...
43km, 2h27.
Pēc finiša - neko saldu. Gribu gaļu, gaļu, gaļu un kko skābu/sāļu. Twitterī izteicu domu, ka varētu ražot pulverus ar žāvētas gaļas garšu, tādiem būtu piekrišana :) pārtraucot viens otru pļāpājam par trasi, braucam atpakaļ uz Valmieru, veikalā čipsi, skābas končas, ābolu sula, mājās ar aplausiem tiek sagaidītas kotletes ar makaroniem. Mieeeegs. Galva dulla, vakarā pastaigājam pa svaigu gaisu, un atkal mieeeeeeeegs :)
dažreiz jācīnās līdz galam
AtbildētDzēst