Xrace Cēsīs, gari, smagi, bet ar laimīgām beigām, 9jūl2011

Pēc Dobeles posma man uzrakstīja Mārtiņš un jautāja, vai es gribētu startēt sporta klasē. Padomāju. Piekritu. Un Brāziens 3. reizi pieteicās startam, 3. reizi viņiem jauna meitene līdz. Izvēlīgi tie vīrieši... Ar Mārtiņu 1x bijām xc.lv foruma treniņā apkārt Ķīšezeram, ar Artūru diemžēl nesanāca, bet, kā izrādījās, nekas netika zaudēts.

Piektdien vakarā izbraucām no Rīgas un jau pēc neilga brīža ēdām pirmsstarta vakariņas Mārtiņa "ārpilsētas villā" Priekuļos. Lai arī par startu nedomāju, nakts likās gara jo gara, mežs visriņķī, un svaigais gaiss tā vien prasās tikt ievilkts dziļi, dziļi caur visām porām. Un nakts vidū suns ielec blakus, grib, lai viņu samīļo. Ceļamies ap pus8iem, brokastis, kravāšanās, un jau pirms 9iem esam Cēsīs uz kapteiņu sanāksmi. Izrādās, ka nav vis tik vienkārši, ar velo jābrauc uz netālo Ninieri, lai 10:00, atskanot starta saucieniem, lektu ezerā.

Peldēšana. Pirmajā posmā jāapmeklē 3 bojas, jāiepīkstinās un jāiegaumē skaitļi, kas rakstīti uz bojām. Pirmsstarta nežēlīgie jociņi par to, ka kopā būs jāsaliek sos telefons, uz kuru zvanīt nelaimes gadījumā. Tiem, kam atmiņa švaka, tiem.. lai Dieviņš stāv klāt. Glābšanas vestes obligātas, pirmo reizi peldēšu šādi apģērbusies, un Mārtiņš savāc pēc skata mazākās vestītes. Kas notiek, ja 120 cilvēki vienlaicīgi iebrien ūdenī un kuļas uz aptuveni 100m no krasta iestiprinātu boju un tik pat vienlaicīgi cenšas iepīkstināties stacijā? Milzīgs juceklis notiek. Es ar zobiem un nagiem turējos pie bojas, jo paniskas bailes  no tā, ka kāds uzliks smagu roku uz pleca un noiešu pa burbuli. Kliegšana, bļaušana, un to cilvēku, kam tiešām izdodas atzīmēties, ir maz, pie tam viņi nemaz netiek laukā no centra, jo nemitīgi kāds spiežas virsū. Pēc kāda laika piepeld tiesneši un saka, ka pirmajā pietiks ar vnk iegaumēšanu, lai peldam uz nākamo. Par laimi, esmu pareizajā virzienā, un veicīgi vicinu rokas un kājas. Pie otrā punkta viss notiek organizēti, visi stājas puslīdz glītā rindā un godīgi atzīmējas. Trešais/pēdējais, un esmu laukā. Puišu vēl nav, saprotu, ka viņi palikuši cīkstēties par atzīmēšanos, paņemu kartes un aši ģērbjos. Pēc neilga laika atskrien arī Artūrs ar Mārtiņu, izlemjam braukt pa lielāku ceļu nedaudz ar līkumu, un aiziet!

Score-O. Veloparkā jau pārāk daudz velosipēdu, man bail paliek, ka esam pēdējie, tagad pēc rezultātiem izskatās, ka gandrīz tā arī ir. Ezerā uz bojām bija skaitļi, un, tos ievietojot izteiksmē, iegūstam mežā atrodamo punktu skaitu. Katram KP ir vērtība 1..5, kopā jāsavāc 25, turklāt par katru +/- 1 punktu pienākas 10 soda minūtes. Jau pie ezera izdomājuši, kur iesim, duram mežā iekšā. Pirmais viegls, vienīgi līdz tam jārāpjas lejā no ārkārtīgi stāva kalna. Uz nākamo ejam kaut kā interesanti pa taisno, nonākam ezeriņa krastā. Ezeriņš ir caurbrienams, pamatne interesanta, un laikam pēc kājas apsaldēšanas pirmo reizi ar kurpēm tik droši vazājos pa ūdeni. Tikai soma jāpaceļ, lai nesamērcējas. Brienam pāri. Divreiz. Nākamais pašā kartes malā, nav labi, nav labi. Tiešai tā es teicu, kad ar saviem velošortiem un numura krekliņu bridu cauri nātrēm precīzi manā augumā. Pašai kauns, bet brīžam sāku čīkstēt, ko Mārtiņš, iepriekš lūgts mani nežēlot, veiksmīgi apklusināja. Atrodam. Nākamie nav caur nātrēm, es neprotestēju. Pēkšņi tiek sarēķināts, ka mums jau ir 3 punkti par daudz, neliela panika meža vidū, bet - kas izdarīts, izdarīts, tomēr šo faktu bieži jo bieži pieminam. Ja kāju posmā iečekojāmies kā 12., tad nu ir pagājušas 2h, un no posma izejam kā 34., tai brīdī to varēja nojaust pēc atlikušo velo skaita. Blakus komandai iedod 30min sodu par to, ka mežā nav bijusi līdzi aptieciņa, mums ar somu viss ok.

Tālāk velo leģenda, kur uz lapas ir daudz mazu kartīšu ar krustojumu attēliem, kuros bultiņa rāda pareizo virzienu, bet skaitlis zem kartes - attālumu līdz nākamajai mazajai kartītei. Sākumā man tiek iedalīta attāluma mērītāja loma, tomēr pēc garāka kāpuma, kura galā es vairs nekādus ciparus neatceros, puiši saprot, ka viss jādara pašiem. Es, bēdīga un nedaudz piekususi, tik minu līdz. Pārsvarā nekādas milzīgas maldīšanās nenotiek. Pēc garāka kāpuma uz Cēsu pils parku esam jau 24.vietā, sāk līt lietus. Mārtiņš sašauj bultas, un mūs palaiž tālāk, jābrauc uz Ozolkalnu, uz virvju posmu. Ceļā līst jau pamatīgi, viss ūdens, kas uz ielām, nonāk man tieši sejā, visi dubļi, kas uz zemes ceļa, arī.

Virves. Tā kā pagājušo gadu biju Siguldas Mežakaķī, no virvēm man nav bail, galvenais ir pieāķēties, un nekur īpaši tālu nokrist nevar, un, par laimi, man to neizdevās pārbaudīt. Pirmais nelielais posmiņš visiem kopā bez stiprinājumiem, tad mūs "apģērbj" un palaiž katru savā trasē. Mūsu komandā meitenes ir vārgais dzimums, es eju "FUN", kas patiešām arī izrādās fun, ja vien ne bailīgā nolaišanās, kuras beigās trases atbildīgajam tomēr izdodas noķert manus 80kg + paātrinājuma rezultātā iegūto svaru. Puišiem ir jautrāk, Artūrs saka, ka esot bijis jālec lejā no vairāku metru augstuma, un interesanta trīšu sistēma lecienu tomēr nobremzē. Man neļauj atpūsties, jāskrien tālāk.

Orientēšanās. Apvidus – Ozolkalns. Paskatoties uz reljefu, man aukstas kājas, jo pār koku galiem var gandrīz vai jūru redzēt. Tikai aiz ielejas nākamais kalns priekšā, un pieļauju, ka tajā jārāpjas augšā. Mūsu draugi no Triatel komandas un Strēlniekiem mūs neatstāj vilkiem par barību, mēs arī īpaši necenšamies atpalikt, un cilpojam cauri visiem brikšņiem. Pēkšņi man kaut kas iekož pirkstā. Artūram kājā. Meitene aiz muguras arī neapmierināta. Bites tās nav, bet kaut kas tik pat sāpīgs, vēl pēc ilgāka laika aprunājam "kaujas rētas". Tomēr - štrunts par bitēm, bet tās mazās eglītes... Jāatvainojas par atkārtošanos, bet ložņāt pa tādu mežu tik trūcīgi ģērbušamies cilvēkam kā man nepavisam nav interesanti. Nebija spēka neko apzvērēt, bet es droši vien būtu 101.reizi nosolījusies vairāk šādā paskatā mežā nelīst. Saule īpaši nekarsē, bet varbūt tādā biezoknī to vienkārši nejūt, toties visādu kukaiņi gan pa brīdim pielido pabaroties. Apkārt tik daudz melleņu, ka sirds lūzt skatīties, tomēr nav spēka pieliekties - var vienīgi, rāpjoties kalnā, izlikties, ka atbalsties ar rokām pret zemi - jā, tieši tik stāvs tur bija. Mārtiņš ir savā elementā, ik pa brīdim man uzbrēc, lai kustos ātrāk. Sadusmojos un slāju arī, kožu mēlē, lai nelamātos pretī. Artūram arī kaut kas nepatīk, bet laikam jau arī viņš saprot, ka kaut kā no meža laukā jātiek. Man karti ļāva neņemt līdzi, nav ko domāt. Uz posma beigām kartē atzīmēts dzirdināšanas punkts, un tā nu, kuram pietiek spēka, nometas ceļos pie jaunieceltās dievības Strautiņa. Es arī pa kluso, lai Mārtiņš neredz, ka atpalieku, ūdens tik patīkami ledaini auksts, ka uz brīdi visas sāpītes azmirstas. Un tad atkal ar eglītēm kā ar rīvi pār visām rētām... Mežā, ejot kalnā augšā un ripojot lejā, un to atkārtojot neskaitāmas reizes, esam pavadījuši praktiski 2h, par 20min ilgāk kā MIX uzvarētāju komanda, toties viņi nav čammājušies pirmajā kāju posmā. Vairākas reizes gan uzreiz pēc tam, gan, pieļauju, joprojām, tiek atkārtots, ka bez Triatel puišiem mēs joprojām [un "joprojām" nozīmē patiešām JOPROJĀM] meklētu kādu punktu. Esam uzrāpušies līdz 20. vietai no 40 komandām, un ir JĀMIN cik spēka. A spēka ta nava. Mani aizdzen pārvilkt kurpes [kaut kā izskatās, ka es vienīgā braucu ar velokurpēm, bet mana jaunizveidotā ticība neļauj braukt ar velo bez klipšiem. Kā uzsēdos pavasarī, tā tikai apmēram 3x esmu "grēkojusi", braucot ar parastajām kurpēm... ar klipšu pedāļiem], atpūsties neļauj, pasēdēt neļauj, padzerties no organizatoru isostar glāzītēm neļauj. Apēdu pēdējo želeju, papīrīti noglabāju somā [braucam zaļi!] un stiepju velo laukā no parka.

Veloposms līdz finišam. Draudzīgo komandu trijnieks saglabājas, sarunājam vajadzīgo punktu un braucam.. Braucam.. Un kalns lejup. Es tā pasmejos par pretībraucošajām komandām, sak, minieties, minieties, un pati izspiežu līdz 67km/h, citi arī priecājas kā mazi bērni :) Lejā redzam, kā, punktu paņēmuši, aizbrauc konkurenti, kurus viegli var pazīt - mums nepatīk neviena komanda, kura brauc mums pa priekšu un kurā ir kaut 1 meitene. Punkts atrodas caurtekas vidū - lai neveidotos sastrēgums, pa vienu galu jālien iekšā, pa otru laukā. Tikko bija karsta saule, bet te iekšā tik patīkams vēsumiņš, un ūdens ap un iekš kurpēm skalojas... Un tad jau par mums smīn nākamie lejupbraucēji, jo, izrādās, jāvelkas atpakaļ augšā. Minam, minam, un, kad es domāju, ka jau pietiks varbūt, puiši saka - "reku, pirmais līkums..". Ieraugu Tomu ar komandu, esmu šokā, jo šķiet, ka viņiem būtu jau jābūt finišā, bet viņi tik laižas no kalna lejup. Tomēr, tā kā šī bija izvēles distance, uz to paļauties nedrīkst. Vienalga - štrunts par vietām, man tajā vietā dzīvība tika izkūpināta, es tik minu, minu, un nekustās tas divriteņu lopiņš uz priekšu!!!!! Artūram spēka daudz, viņš mani stumšus uzstumj kalnā, es, kaunu rīdama, minos, cik pašai spēka. Praktiski panākam meiteni ar sarkanajiem matiem, kura sāka braukt, kad mēs nobremzējām lejā un līdām iekšā trubā. Viņa kalna augšpusē stumjas, tomēr komandas biedri jau priekšā, pieļāvu, ka aizvilks ātri vien. Abas puišu komandas vēl cīnās. Man, protams, atpūsties diez ko neļauj, nolemjam būt ļauni un atstāt viņus meža zvēriem, paši aizbraucam uz priekšu. Pēc pagrieziena redzu, ka meitene joprojām min sparīgi, bet uz priekšu neiet, saku, ka jāsaņemas, jo viņa plīst. Saņemamies un nākamo punktu, kas arī nosacīti kalniņā, paņemam pirmie. Pa granteni pāri 25km/h [akdievs, man vēl ir tik daudz spēka?], iebraucam pilsētā, atkal ceļš lejup, bet tas ir vājprātā mānīgi. Vēl viena caurteka, kam cauri var tikt vienīgi rāpojot uz ceļgaliem. Caur apglumējušu, apaugušu trubu. Iespējams, es sūdzējos par to, bet vispār ūdens patīkami auksts. Pieļauju, ka "skaidrā prātā" tur pat tuvumā nelīstu, bet tai brīdī jau biju tik piekususi, ka paņemtu punktu, lai arī kur tas atrastos. Man saka, ka VISSSSSSS!, un es, naivā, arī noticēju. Finišs atrodas kalna galā, stikla kalna galā, kurā pēdējiem spēkiem, ar zobiem iekrampējoties stūrē, jāuzvelkas augšā. Atkal nāk palīgā Artūrs, kuram tas, izskatās, nesagādā nekādu piepūli, un mani stumj.

Finišs. Iepīkstinamies, viss beidzies, bet īsti nesaprotu, kas notiek. Pilnīgi vienalga, kura vieta, kāds rezultāts, un pilnīgi vienalga, kas notiek apkārt. Redzu Tomu, atpazīstu meitenes no stiprajām komandām, cilvēku tik daudz, ka šķiet - mēs pamatīgi kavējam. Pirms starta saplīsa mans uzticamais pulkstenis, un tāpēc var teikt, ka laimīgie laiku neskaita. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka pēdējo kalnā braukšanas veloposmu mēs nobraucām/uzbraucām un Artūrs mani iestūma finišā kā 5. no visām 40 komandām, tai starpā ne tikai jauktās, bet arī vīru un pat divas dāmu komandas. Mārtiņš, kuram matemātika stiprā puse, izrēķina, ka esam apmēram piektie [tai brīdī man tas bija stipri vienalga, kaut divdesmit piektie], ejam uz busu nolikt velo, nobildējamies kā laimīgie finišētāji, uzģērbju smuko, Laumas dāvāto Ventspils maratona kluba kreklu, ko bija plānots vilkt zem numura krekla [daudz vairāk viņš neaizsegtu, arī bez rokām], un ejam uz ēšanas pusi. Satiekam Katrīnu, viņa izskatās pārāk laimīga pēc finiša, šķiet, ka viņai derētu pamēģināt sporta klasi :) un tad eeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeest. Gribu gaļu. Neko citu, bet, lūdzu, tonnu gaļas. 7h esmu pārtikusi no želejām [jo ne uz ko citu nebiju spējīga paskatīties, doma, ka kaut kas būs jākošļā, man uzdzina nelabumu] un dažāda sastāva šķidrumiem, tagad kā svētība nāk kotlete ar skata pēc pieliktiem kartupeļiem un salātiem. Un ūdens ar iekšā peldošiem ledus gabaliņiem... Paradīze zemes virsū un vēl tālāk. Salīdzinot ar Dobles posmu, es tiku pie ēšanas nevis naktī, jau mājās, bet tūlīt pēc finiša. Muskuļi trīs, atslābināties nav iespējams, dakšiņu pie mutes pacelt nav iespējams, pie tam par to visu nāk smiekli. Mēs esam dzīvi un pie tam finišējuši, un man par to liels prieks. Artūrs atzīstas, ka piekusis bijis tikai pāris vietās. Neģēlis. Kaut kā apēdam visu uz šķīvja salikto, ejam prom, jābrauc mājās. Pārāk daudz netīrumu savilkts no visiem purviem, mežiem un notekcaurulēm, gribas uzvilkt normālas drēbes. Eju meklēt rezultātus, gribas tos cipariņus redzēt, Artūrs iet ģērbties, Mārtiņš pazūd runāties ar meitenēm.. Un pēkšņi saka, ka mums 3.vieta, esot jāiet uz apbalvošanu. Pirmo reakciju neatceros, iespējams, tas īsti "neaizgāja", jo nevienā, pat vismazākajā apziņas stūrītī nevienu pašu mazāko sekundīti es nedomāju par kaut ko tādu. Prātā 30 sarēķinātās soda minūtes par pārsniegtajiem punktiem rogaininga posmā [izrādās, matemātikas skolotājam par īstu pārbaudījumu izvēršas arī skaitīšana līdz 25, kad nostaigātas 2h, un par laimi, tas tika rēķināts pēc visu ieplānoto punktu paņemšanas], tāpat atceros grūto mīšanos pret kalnu, vazāšanos pa mežu.. Un izrādās, ka Artūrs mūs, manā personā, ir aizstūmis līdz pjedestālam. Triatel un Strēlnieku puišiem vēlreiz paldies! Viena pati nemaz nedomāju kāpt uz pakāpiena, meklēju Artūru, ko redzēju aizejam mašīnas virzienā, tad parādās ārkārtīgi izbrīnīta seja, un divatā jau uz pjedestāla drošāk. Uzlec šokēts Mārtiņš, saka, ka dzirdējis nav, bet ieraudzījis, kā mēs tur divi stāvam, un trijatā taču vēl jautrāk :) Pirmās 2 komandas apsteigt būtu nepieklājīgi, no Gandra komandas atpaliekam par 25min, no pirmajiem, Isostar, stundu un 25, un man no abu komandu meitenēm ir bail un respekts pret viņām. Nedod dievs, sastapties distancē vai pēc finiša pie ēdamgalda skatīties kopā uz vienu gaļas gabalu – es atdotu daudz nespirinoties. Toma komanda, kura gan iebrauca pirms mums, ir dabūjusi muļķīgu sodu par nepaņemtu punktu peldēšanā, kā man stāstīja, nav pareizi saprasti sacensību gaitā mainītie noteikumi [pirmo punktu grūstīšanās ezera vidū dēļ atļāva nepaņemt, bet laikam trūkst atzīmes arī otrajā]. Atceros klibošanu iekš Mona-X Ropažos pirms gada un to, ka viņam ārkārtīgi nepatīk zaudēt.. Laikam man jāpierod priecāties par to, kas ir, nevis jādomā, kā būtu, ja nebūtu, lai arī šai gadījumā es gan teorētiski, gan praktiski zinu, ka komanda ar nosaukumu Komanda ir daaaaaaaaaaaaaaaaaaudz spēcīgāka par mums. Vienkārši. Tā gadījās. Gadījās tik ļoti, ka mēs braucām mājup kā apdullušas mušas, joprojām īsti nesaprasdami, kas noticis, zvanījāmies, Mārtiņš bakstīja burtus twitterī, un vispār - priecājāmies. Ļoti. Villā nomazgājāmies, un es teiktu, ka man tas bija gandrīz vēl grūtāk un sāpīgāk kā līst caur mazajām eglītēm. Mazgāšanās pēc brišanas, secīgi, pa nātrēm, asām ūdenszālēm, nātrēm, krūmiem, asām, nokaltušām eglēm, nātrēm un atkal eglēm, ir elles radījumu izdomāta un notiek 4 ļoti svarīgos etapos - ūdens siltuma Pareizā atrašana, saskrāpētās miesas samitrināšana, dušas želejas uzklāšana [ļaujam, lai dubļi un asinis atmiekšķējas] un noskalošana. Visu pavada klusa īdēšana vai skaļāki brēcieni, atkarībā no izvēlētās darbības piemērotības. Jā, un lai tas nešķistu pārāk maigi, pēc tam ir arī jānoslaukās un jāapģērbjas. Mission impossible. Un es pat vairs nečīkstu par tulznām.. Sametam mantas busā, paši saspiežamies priekšā un braucam. Pa ceļam stopētāji no Fonofesta uz Rīgu, jūtamies kādam parādā par šīsdienas veiksmi, tāpēc paņemam 4 meitenes, pirms tam, ak vai, ak vai, sakārtojot busu. Parunājamies, Artūrs ik pa brīdim uzvaroši plātās ar rokām, meitenes aizmieg, un tad jau Rīga klāt. Mājas. Pati nejūtos spējīga 4.stāvā uzstiept velo un mantas. Sasmērēju rētas ar balvās dabūto Silvanola ziedi, mēģinu gulet, bet neguļās nemaz, vairākas reizes skrēju uz ledusskapi pēc saldētiem zirnīšiem un liku uz kājām, saldējošo želeju nelikās prātīgi smērēt virsū. No rīta pirmais, ko apskatīju, bija diploms - ja nu tomēr tā nav taisnība...

6h59min45sek, 3.vieta 19 jaukto komandu konkurencē, 11. no 40 visā Sporta klasē.