Hehe, mana nakts Magnētu nevainība ir zaudēta! Nu arī es sevi skaitu pie tiem stilīgajiem, kas stundiņu tumsā, mežā ir pavadījuši... Vieni, ar savu karti un kompasu. Un lukturīti, kuram, kā izrādījās 10min pirms finiša, ir arī spēcīgais režīms ne tikai kartes-knapi-saskatāmais.
Dažbrīd visai dīvaina sajūta, jo parasti naktī es vai nu aizmiegu uz velo [2. naktī. Pirmajā tikai rādās visādas dumjības], vai arī eju kādam nopakaļus. Tagad vienai jātiek galā. Tu apmaldies, nesaproti, kurā bedrē no kartē piedāvātajām esi tikko iegāzies, kompass īsti negriežas uz pareizo pusi, utt. Visādas figņas. Bet interesanti. Tā nelielā bailīte piedod asumu. Tas jau nekas, ka apmēram kilometru katrā virzienā ir lielās šosejas, kurām pāri nevar pārkāpt tāpat, starp citu, bez fakta konstatēšanas. Pie viena no KP pārsteidzu pati sevi, jo gribējās izlīst uz lielā ceļa un čāpot uz finišu, jo nu jau pat ar visu kompasu nesapratu, kur atrodos, un karte sastāv no vienām vienīgām bedrēm. Saņēmos un atradu. Otrs blondīņizgājiens - skatos kompasā un kaut kā nav skaidrs, kāpēc viņš nerāda, kur jāiet. Tikai Ziemeļus..
Daudz cilvēku, dažs pieskrien no mugurpuses, un liekas, ka nu tik būs, viss mežs gaišs. Vienam frīkam bija ta ne lākturis, bet kaut kas milzīgs rokās nesams noteikti. Un, kamēr vēl nebiju atklājusi sava lukturīša "otro elpu", pie manis pienāca tante, kurai lukturis pavisam švaks - maza, oranža gaismiņa vien palikusi, un nopriecājās, ka ne viņa viena tāda. Par laimi, viņa neredzēja manu smuko gaismiņu, jo tad viņa noteikti būtu apbižojusies.
10min pirms finiša man zvanīja Ilze, kas jau bija atradusi ~3x vairāk punktus nekā es, finišējusi, saģērbusies, papļāpājusi un izdomājusi, ka vajag man uzzvanīt - ja nu es esmu uzkārusies starp 3 priedēm. Nē, mīļā, es te ORIENTĒJOS, ja!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru