Lidošanas mācības Garkalnē, 27okt2011

30. oktobrī Garkalnē notika krosa čempionāts. Tā kā sevi neuzskatu par baigo profu, tad nemaz nedomāju piedalīties - tikai pirms tam aizbraukt apskatīties, kas tas īsti ir - čempionāts. Izrādās, tas nav tā kā 10km stadionā, kad tikai sabrauc ātrāki skrējēji un uzvarētājs finišē ātrāk kā sētas mačos.
Ja salīdzina Garkalnes un Baložu krosa kalniņus, tad var teikt tā - cik man Baloži likās briesmīgi, 1. reizi nopietni iebraucot mežā (2. reizi dzīvē ar klipšu pedāļiem), tik tagad "patīkama" bija Garkalnes trase, kad nu jau savu pirmo sezonu esmu nobraukusi. Kalniņi augšā pārāk gari un stāvi (tās gan varētu būt sekas arī tam, ka ne visai godīgi un pietiekami trenējos), lejā vienkārši stāvi. Un visur smiltis, saknes un sūnas vienā putrā. Protams, es pirms tam lasīju, ka "tur jau nekā nav", "var nobraukt īzī pīzī", "bērnu trase", "aizbrauciet paskatīties, kā jābrauc Eiropā", utt., bet tas neatturēja mani, minoties uz trasi, paklusām skaitīt lūgšanas un pielabināt velo.

Aizbraucot galā, redzam veselu baru bērnu un pieaugušo, kas aktīvi iemēģina trasi, organizatori izdara pēdējos labojumus, un man prieks, ka neesam vieni paši meža vidū. Iesēžamies astē bariņam, kas godīgi izbraukšot visu trasi. Pirmajā kalniņā es elšu un pūšu, bet vienīgo skādi nodara sūnas, pa kurām brīžam slīd. Nobrauciens. Uzbrauciens, kurā es ar pirmo reizi netieku augšā - tikai pēc tam, kad atrodu apbraukšanas iespēju "mīkstajiem". Īstie vīri - uz pusi jaunāki (un vieglāki..) par mani - minas augšā pa taisno. Vēl viens tāds, kurā es netieku augšā ne sitama, šaurs, stāvs, starp koku un piekalnīti, saknes krustām šķērsām.. Visi labumi vienuviet. Garš kāpums, kurā es 1. aplī laimīga un lepna tieku augšā, otrajā vairs ne, apstājos pusceļā un bezspēkā uznāk raudiens. Un tad nobrauciens, pa kuru jātiek lejā vienā gabalā, vēlams, kopā arī ar velo, un vēlams - kontaktā ar zemi ir tikai velo riepas, nevis ķivere, seja, utt. Pirmajā aplī nosacījumi tiek izpildīti, otrajā - ne tik ļoti, vienā brīdī jūtu, ka paceļos gaisā, diemžēl neatceros, vai apmetu salto, vai tomēr ne (jābrauc vēlreiz, citādāk nebūs ko mazbērniem stāstīt..).

Atjēdzos garšļaukus, iespējams, joprojām ar ieklipsētām kājām, mežonīgas sāpes krūtīs, sajūta tāda, it kā ar visu spēku ar ribām vai nu uz stūres, vai aizšļūcu pa zemi. Paelpot nevar, nāk laukā tikai tāda dīvaina gārgšana, redzēt neko neredzu. Novērotāji no malas apgalvo, ka man esot asinis pa muti tecējušas, acis plati vaļā, seja netīra, skats vnk pa rubli. Par laimi, zobi vietā, acis nav izdauzītas, seja tikai virspusēji noskrāpēta, zilumu redzamās vietās nav.. Ķivere izglāba dzīvību, jo visās mazākajās spraugās sadzītas sūnas, izskatās, ka arī ar galvu sitos pret zemi un vēl pašļūcu nedaudz. Velo aiz riepas sabrāztas sūnas, skaists astotnieks. Dzimusi laimes krekliņā. Protams, tie nav lauzti kauli un zaudēta samaņa, finišs reanimācijā (pati saviem spēkiem aizbraucu mājās) vai kaut kas tik pat nelāgs, bet ar kaut ko jau jāsāk..

Pusotra nedēļa garām, tā arī nesaprotu, ir vai nav smadzeņu satricinājums, jo it kā ar galvu viss kārtībā, bet sestdienas Siguldas tūres laikā man, pa grambām kratoties, galva tomēr sāpēja. Ej nu saproti.. Zilumi arī lēnām pazūd, seja, cik jau nu viņa smuka bija pirms kritiena, tik arī tagad (tas nav tā kā "dakter, vai es pēc tam varēšu spēlēt klavieres?"). Bet no stāvākiem kalniņiem ar neskaidri redzamu reljefu gan raustos. Uzskatīsim to par treniņu sastāvdaļu - trenējamies krist.