2012. gada 2. apr.

Kā "es ar kājām uz Ogri"* pa bezceļiem devos, 31marts2012


* -  frāze no Hospitāļu ielas dziesmiņas "Par pogu"

Šonedēļ man ir tā laime [vai posts] rast atbildi uz sakrālo jautājumu "vai ir dzīve pēc maratona?". Pagaidām neizskatās PĀRĀK traki - kustos pati saviem spēkiem, svētdienas vakarā noskrēju 2km līdz vilcienam, bet nu jau rodas uzmācīgas domas par "atskriešanos". Katrā ziņā ne sliktāk kā sajūta pēc 10km pa asfaltu.

Ziemā diezgan cītīgi minot pedāļus, nobraucu velo "līdz kliņķim", var teikt, ka galīgi nekustināmā stāvoklī. Ņaudiņas ņau, tāpēc sariktēju balto zirgu pavasara guļai, bet pati pārmetos uz skriešanu, pēc iespējas variējot treniņu veidus. Pirmdien ar Krišjāni gandrīz netīšām pieveicām pusmaratonu - sākotnējais uzstādījums "skrienam, kamēr krītam" skanēja pabaisi, un Biķerniekos patiešām arī nožāvos, tomēr, tā kā Krišjānis nekrita ne lūdzams, pusīte "kabatā" (un man, pateicoties nesenai mutes palaišanai par tēmu "nemūžam. Varbūt tikai tad, ja noskriesi pusmaratonu", laikam jābrauc kāds SEB posms). Pa vidu paskrēju vēl, un radās doma, sestdien dodoties uz Ogri, kādu gabaliņu arī noskriet - ceļš tāpat gar sliedēm, sak, apniks un Salaspilī vai Saulkalnē sēdīšos vilcienā. Taisnību sakot, es ZINĀJU, ka līdz Ogrei sanāk ~43km (un bezkaunīgi pat biju saplānojusi maršrutu), bet uz patiešām visiem 42-43km, uz MARATONU(!!!) diez ko neiespringu , jo, nu, godīgi sakot, baigi skaļš vārds. Cilvēki trenējas, noskrien ne vienu vien pāri kurpju, treniņprocesā izēd pudu sāls, pateicoties elektrolītu dzērienu sastāvam, nosaldē degunu ziemā un apdedzina plecus vasarā, bēg no suņiem un izoperē visus meniskus pēc kārtas. Ko ta' es, man patīk skriet.


Salādēju dziesmiņas un pāris audiogrāmatas pleijerī, somā salēju zaļo tēju ar citronu un medu, noslēpu vienu banānu un kabatā iebēru dažas dateles. Maršrutu sazīmēju tā, lai pēc iespējas mazāk sanāk skriet pa asfaltu. Centrā smidzināja, bet Krustpils ielas dabūju lietu tieši sejā, un jau baidījos, ka nu tik būs slikti (patiešām slikti esot bijis tiem, kuri ap to laiku no Siguldas mājās braukuši), bet nekā - pie Getliņiem lietus beidzās, un laiks pamazām sāka skaidroties. Austiņās klausījos "Trīs vīri laivā", un pretīmnācēji neizpratnē raudzījās, kā es muļķīgi ķiķinu un brīžam iesmejos skaļāk. Traucēja garāmbraucošās mašīnas (uuuuun kravas vilciens), kā arī manas angļu valodas zināšanas, izrādās, nav nemaz tik spožas, tādēļ brīžam "pazaudējos" stāstījumā, tomēr ceļš līdz Salaspilij (20km, 2h09min) pagāja nemanot.

Pastāvēju pie stacijas, apēdu banānu un padzēros, vērojot, kā pienāk un Ogres virzienā atiet vilciens. Spēka daudz, temps patīkams, tāpēc skrēju tālāk, un pat atradu veikalu, kurā nopērkamas baterijas, uzlādējos arī pati - izrādās, bauda turpmāko 10km garumā maksā vien 21sant - pārtikas produkts, kas garšas un konsistences ziņā atgādināja sacietējušu gotiņkonču, tā arī skrēju un pa mazam gabaliņam zelēju. Tieši pirms apvedceļa kartē iezīmēts ceļš, kas dabā vairāk izskatījās pēc vairākām dziļi iebrauktām risēm taisni pāri laukam - man ļoti paveicās, ka tumšs palika burtiski uzreiz pēc apvedceļa šķērsošanas, nevis līdz tam, jo nu es vismaz redzēju tos dubļus, nekas, ka PĒC iekāpšanas tajos. Uzliku Hospitāļu ielu, un kā viena no pirmajām sāka skanēt dziesmiņa ar tekstu "..es ar kājām uz Ogri..". Gana atbilstoši, un, ja nopietni, ilgi jo ilgi man tā dziesma jau bija skanējusi galvā, un tāpēc pat virsrakstā viņa ir tikusi. Saulkalnē ceļš tieši gar staciju ir dubļains un iet caur vistumšāko mežu. Nezinu, kā viņi tur ikdienā staigā, kad rītos tumsa, tumsa, tumsa, un nekas vairāk. Neomulīgi. Parēķināju, ka līdz Ogrei vēl gabaliņš ir, bet esmu stipri pāri pusei - ja tagad padošos, tad, lai noskrietu pilnu maratonu, būs jāmēģina vēlreiz.. Tā kā esmu slinka bez gala, skrēju vien tālāk. Nu jau bija pavisam satumsis, toties debesis noskaidrojušās, un no mugurpuses spīdēja spoža Mēness pusīte. Jā, atzīstos, pēc Saulkalnes brīžam pārgāju soļos, bet ne tā, kā parasti skrējienos, kad aizelsusies centos pierunāt sevi "aizskriet līdz tam un tam krustojumam, un tad varēšu paiet pāris soļus", spēks bija, nogurums nevienā acī, bet gluži vienkārši skriešana jau bija līdz kaklam - nu cik var vienā ritmā kustināt kājas? Turklāt skriet blāvā mēnessgaismā pa peļķainu zemes ceļu nav baigā medusmaize, negribējās neplānoti samērcēt kājas. Pagājušajā vasarā ar velo biju izbraukusi maršrutu posmā Ogre-Saulkalne, tas krietni atviegloja orientēšanos brīvā dabā, pēc grāvīšiem, ķērpjiem un kā tik vēl ne. Iepriekš kartē biju noskatījusi celiņu pār laukam, gar mājām, taisni uz Selēku ezeru, tomēr uz vietas ceļš neizskatījās pēc ceļa, drīzāk pēc dubļuvannas - skrēju vien tālāk, ar līkumiņu, bet tomēr pa jēdzīgu ceļu. Tad, absolūti meža vidū sagadījās 2 nelaimes vienlaicīgi - izbeidzās gan pleijera baterija, gan piena našķis. Kabatā sameklēju pēdējo bateriju, un centos nomainīt, tomēr nekā, neskan ne sitams, ne lūdzams. Absolūts klusums, mēness caur koku zariem, tik-tikko samanāms meža ceļš, pavasaris smaržo no katra kukurznīša, koka stumbra un peļķes, un es pat jutos pagodināta, ka tur varu skriet. Garām ezeram, garām izcirtumam, kur vasarā sapinu Jāņu vainagu ķiverei, garām dīķim.. Vienā no krustojumiem tā īsti nebija skaidrs, kur tālāk, un mani no nokļūšanas Ikšķilē (un bonus-kilometriem, kas varbūt aizvilktu līdz pat 50km summā) pasargāja prožektors, kas Ogres estrādē ik nedēļas nogali caururbj naksnīgās debesis. Ogre=Bermuds, par laimi vai diemžēl. Pēkšņi uz ceļa uzlīda vairāki cilvēki, kas, iespējams, izbrīnījās tik pat ļoti. Bet varbūt ne. Pāri Tīnūžu-Ikšķiles ceļam, un karjeru labirints klāt. Dūru taisni gar malu, it kā ceļš ir, tikai pēkšņi priekšā gadījušos grāvi nācās šķērsot pa apšaubāmas kvalitātes sprunguļu tiltiņu. Nomierināja abās pusēs samanāmi velo riepu nospiedumi - tātad nav tik traki, te ir bijuši cilvēki. Un -bums! - asfalts! pieliecos un pataustīju ar roku, jo meža vidū ko tādu bieži nevar atrast. Labs asfalts mētājas nevis uz ceļa, bet Zilajos kalnos pie karjeriem. Man bija daži kilometri smagām pārdomām - pārbaudīt, vai arī pēc 40km noskriešanas man joprojām ļoti patīk Zilie kalni, vai arī skriet apkārt. Nenožēloju, ka, kaut arī pēdējiem spēkiem, skrēju pāri. Mežā, tumsā ir kaut kas tāds, kā dēļ nepieciešamības gadījumā var atdot, piemēram, pēctreniņa tunci. Vai ko tik pat svarīgu. Vietā, kur sadalās ZK skrējiena trases, es patiešām pamanījos uzskriet augšā, bet pa otru pusi lejā neriskēju, pārāk viegli izdotos izmežģīt visas potītes, kas vien man ir, tāpēc lēnām un prātīgi nosoļoju, izmantojot iespēju un piezvanot mammai, un paziņojot, ka bērns pārrodas mājās, lai zīmē plakātus un pūš balonus ieslēdz boileri. Šķita, ka pēc tāda skrējiena karsta duša būtu pašā laikā. Tālāk jau naksnīgs skrējiens pa Ogri (visus kokus apzāģējuši, nelieši), skrēju pa asfaltu un pusotra kilometra garumā kājas nomocīju tik pat, cik visā pārējā gabalā. Viiiiiss!! :) Pirmais jautājums - kur velo?, ar domu, vai priekšnamā. Nē, velo nav. Kā ta' tu tā, no vilciena skrēji? ko, pag, nē? no Rīgas? nu beeeeeeeeidz.. :) tomēr jā, un vēlāk sazīmēju endomondo maršrutu.

Apmierinājums un tāda "nu pag, tiešām? maratons? tas bija TAS maratons?" sajūta. 44km, skriešanas laiks 4h50min, maratona laiks 4h38min. Plus ~15-20min, kas  tika pavadītas "zaļo pieturu" pauzēs, veikalos un Salaspilī, gremojot banānu. Ēdu daudz. Griķus, griķus, sieru, griķus, zivi... Kazas sieru, kaut kādu parasto sieru, pūdēto sieru. Vēl griķus. Nakts vidū māsas recovery pulveri un vēlreiz sieru. Aizmigu ap 4-5 uz rīta pusi. Nav noguruma, nekas nesāp, vienkārši nenāk miegs.
No rīta cēlos, vēlos, un joprojām nekas nesāp, tikai neliels sagurums. Agnese iet uz baseinu (soļošana atstāta novārtā, pēc apjomiem šķiet, ka viņa taisās pārkvalificēties par peldētāju), mani ņemšot līdzi - esot jāatsildās. Nopeldēju kilometru, pēc tam pusstundas laikā izsēdējos/kārtīgi atsildījos tvaika pirtī un saunā. Pēcpusdienā jau bija pavisam labi, pat saņēmos nomazgāt siltumnīcā otrā stāva istabā logus (pa visu sienu, nu kur tas der???).
Viens man ir pavisam noteikti skaidrs - ja kā dāvanu vientuļai sievietei man pasniegtu dalību NRM, es skaļi nobrēktos "Runčuk, nemūžam!". 5h asfalts, asfalts un viens vienīgs asfalts? Paaaaaldies par kūkām, pat ja tās būtu meduskūkas. Vēlreiz 5h mežā? To var, jā. Pēc kāda laiciņa.
Bet vispār - baigi labi, es teiktu, baigi labi! :)

5 komentāri:

  1. 6. oktobrī brauksi līdzi uz Somijas 86km?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. nene, tai nedēļas nogalē ir 4 pasākumi tepat LV (Baloži, Zilo kalnu fināls, Līdzsvars un Xrace velo) UN mana dzimšanas diena, man ir daudz variantu, ko darīt tepat :)

      Dzēst
  2. Iedvesmojoši! Patika arī kā aprakstīts! :)

    AtbildētDzēst
  3. Forši, forši. Ku ta nu maratons, apsveicu ar ULTRU!

    AtbildētDzēst
  4. Nu trakā meitene! :) Diez, skriet pašai bija vismaz tikpat jautri kā mums lasot! :)

    AtbildētDzēst