2013. gada 1. jūn.

xRace tautas klase Mazsalacā, Garmin komandas piedzīvojums

Labi, nu.. Tā nu es pavisam netīšām esmu tikusi pie labas komandas LARam. Ieberziens, čaļi nopietni, izskatās, ka nebūs nekāda ķēmošanās ar atpūtām, vvz kādām brīvdienām. Vēl šodien nebijām lāga finišējuši, kā jau treniņplāns sastādīts.

Bet par tēmu - bija ļoti interesanti. Protams, xrace tautas klasē tāds bliežamais gabals, nav laika domāt, knapi apskaties uz karti un mauc - tikko sāc domāt, tā citas lidmašīnas pajoņo garām. Pirms starta ar leikoplastu pielīmēju odometru, un man nācās skatīties uz cipariņiem, kas brīžam pārsniedza 30. Pa labiem, tomēr meža ceļiem. 

Startā interesants uzdevums, kurā uzreiz neiebraucām (ok, uz komandu viena karte, un tur tāda burzma..), tādēļ stratēģija totāli nepareiza, zaudējām dārgo laiku. Skrien un, pilsētā atrodot bildīšu objektus, savelc attiecīgi līnijas kartē un noskaidro KP atrašanās vietas. Labi, izretošanās notikusi, sākās velo posms ar tiem pašiem nelaimīgajiem 30km/h, kurā sadzinām ellīgi daudz komandu - uz grantenes rindiņā šāvāmies garām tā, ka man no laimes gandrīz asaras bira. Daži KP pa ceļam, vienā manējie dīvaini ilgi uz stigas kavējās, bet nu nekas. Man ir laiks sakārtot nomestos velo kā īstā veloparkā, saskaitīt nākamā posma punktus un izdomāt pašai savu stratēģiju. Visam fonā, krustām šķērsām pāri un no apakšas - KARSTUMS. Jūtu, ka sistēmā ūdens jau pavisam maz, pudelē uz velo jau puse cauri - bet trasē tikai pusotra stunda. Mazgāju seju notekgrāvī. Ūdens brūns, purvs visriņķī, bet galvenais, ka vēss. Piebraucam pie karjera, kur, akdies, akdies, uz galdiem daudz vēsa isostar, rupjmaize un vispār viss ir forši. 

Kāju posms ar uzdevumu paņemt 8 no 10 KP, no kuriem katram ir sava vērtība - reālā summa ir 55, bet mums jāpaņem tie, kuri kopā dod 45p. Aerofoto karte, kas sākumā šķiet nereāli liela, bet mums ir labs gids, un man atliek tikai tikt līdzi. Ar līdzi tikšanu kāju posmos man vienmēr ir problēmas, it īpaši reljefainā apvidū. Dibens par smagu. Nekas, ir uzdevums, strādāsim. Posma sākumā redzējām iepriekš noskatīto Impro komandu, kas 1. posmā līderos, bet viņiem iet daudz ātrāk, un tūlīt jau ne miņas. Ātrs, pagarš veloposms līdz sac. centram pa karti, kurā daži fragmenti apgriezti kājām gaisā. Paātri tiek "iebraukts", kartes saliktas kopā, un braucam. Speciālais uzdevums finišā, atpakaļ pilsētā - 4min jākrāso vimpelītis, un laiks noteikti domāts, lai izlasītu, kas jādara laivu posmā. Mēs esam īpaši attapīgi, tāpēc ar noteikumiem pēc tam iepazināmies gaitā, mēģinot savienot airēšanu un lasīšanu. Neviena karte, par laimi, nepeldēja. Pārskrējiens uz laivām, es cenšos tikt līdzi. Pff. 

Laivās izrādījās, ka Gaujas XXL uzvarētājs airē tā, ka man nav ne mazākās nojēgas, kā stūrēt; tur gāja tādos tempos, ka airi čut no rokām nerāva laukā. Apjēdzos, un airējām mēs abi, jo kaut kāds spēks rokās tomēr ir, Reinis piestūrēja. Pa ceļam Salacas krastos jāmeklē gleznainu skatu bildītes, no kurām jāizsecina nākamā kāju posma ņemamo KP daudzums un paši punkti. Bija interesanti, pats uzdevums tika lasīts skaļi vairākas reizes, kamēr pa visiem sapratām. Laukā no laivām, kopā ar komandu, kas mūs apdzina, kamēr es tur mēģināju stūrēt. Iebļaujam pretējā klintī "kas ir mana sieva?", iečekojamies KP, un fiksi mežā. Čaļu komanda aizdeso pa priekšu, tad piestāj apdomāties. Uz nākamo KP viņi iznāk kaut kur no krūmiem, paņem un iet atpakaļ. Mēs, savukārt, paņemam un laižam tālāk pēc azimuta. Manējie gan saka, ka nākošais KP nepareizi nolikts, bet man izdevās pamanīt iebristo sliedi (uzvarētāji gan tāpēc ir uzvarētāji, ka viņiem to sliedi nevajag, tomēr iet tādam baram no muguras ir diezgan parocīgi). Līkums pa mežu, un, paldies Dievam, ceļš uz finišu taisni lejā no kalna. Asfaltiņš, čill, es paspēju nobildēt vīrus, kam nav grūti nomaukt visu nakti un vēl nākamo dienu, vēl nakti un vēl, bet 4h sprints viņus nedaudz nogurdina. 

Man iedarbojās nočieptā high5 želeja ar kofeīnu (labi, ka iso, jo ūdens ir tikai Salacā, sistēma sen jau ne tikai tukša, bet noteikti arī izžuvusi), iedancoju finišā. Koaaaaaaa? Viss? 4h20min. Tāds neliels wtf, bet, ņemot vērā, ka ir nereāli karsti, un distancē esmu izdzērusi krietni pāri 3l šķidruma, un vienalga ir dikti par maz, tad nu, šodienai pietiks. Atdodam identus, nav sodu, jipijēeeeeeeee! :)) Tā bija nelaime, kas mani vajāja visu iepriekšējo sezonu, kad tur, kur es nesāku psihot (Valkā), sportā no pjedestāla pāris reižu bijām 45min soda attālumā tieši sīku neuzmanības kļūdu dēļ.. Apskatāmies, ka koka medālis ir mūsējais. Mani klusie sapņi ir piepildījušies - nezaudējam nevienai meiteņu komandai (jo uzvarētājas ienāca pirms mums, bet kaut kur pa ceļam norāva 5min sodu), kā arī paši esam tīri kā stikliņi, bez sodiem, bez neuzmanības kļūdām.. Jauki. Ejam nomazgāt velo un savākt mantas, un finišā ieskrien čaļi, kuri mūs bezkaunīgi apdzina laivās. Es neko, es viena joprojām sēdētu meža vidū un klusi šņukstētu :D Bet dušās jau, protams, siltais ūdens vairs pat nav auksts - viņa vienkārši nav nemaz, duša žēlīgi pil. Mums priekšā 9 vīru un 3 mix komandas - tātad tas ir tikai loģiski, komforts ir balva par uzvaru. Aukstais ūdens uztaisa restart, un visas vietas, kur mute kalta, bija grūti, nevarēju paskriet... Tas viss tiek noņemts kā ar roku. Ir vienkārši LABI!!!!! un pusdienas ar 2 ēdieniem vispār kaifs.. Tur ir zupa ar lociņiem un GAĻA!!!! Pavisam noteikti esmu plēsējs, īpaši pēc kaut kā tāda. 

Koka medāļi uz pjedestāla netiek dalīti, un īsto ceremonijā tāpat būs daudz skatītāju - izvēlamies steigties atpakaļ mājās. Pa ceļam veikals, kurā uz saldējumu pat negribas skatīties - graužu čipsus. Izsvīsts ne pa jokam, ja vajadzētu raudāt, noteikti piebērtu pilnu sālstrauku. Vienīgais, kas mani tagad uztrauc - pēc 11h jādodas ceļā pirmajā pusoficiālajā komandas treniņā.....

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru