xRace tautas klase Mazsalacā, Garmin komandas piedzīvojums

Labi, nu.. Tā nu es pavisam netīšām esmu tikusi pie labas komandas LARam. Ieberziens, čaļi nopietni, izskatās, ka nebūs nekāda ķēmošanās ar atpūtām, vvz kādām brīvdienām. Vēl šodien nebijām lāga finišējuši, kā jau treniņplāns sastādīts.

Bet par tēmu - bija ļoti interesanti. Protams, xrace tautas klasē tāds bliežamais gabals, nav laika domāt, knapi apskaties uz karti un mauc - tikko sāc domāt, tā citas lidmašīnas pajoņo garām. Pirms starta ar leikoplastu pielīmēju odometru, un man nācās skatīties uz cipariņiem, kas brīžam pārsniedza 30. Pa labiem, tomēr meža ceļiem. 

2012 vasara/rudens. bildes un šķipsniņa rakstzīmju.

Gribējās rakstīt gari, par katru pasākumu uzreiz pēc tam.. Bet patiesībā varu pateikt vienu - 2012. gada vasara ir pavadīta, dzenoties pēc kā netverama, tā arī nespējot to nedz saprast, nedz noķert. Nemiers.

pārāk atklāti par Carnikavas velobraucienu, 27maijs2012

Tā kā tā arī neatradu transportu uz Mazsalacu, kaut biju jau samaksājusi dalības maksu (un 15+ Ls par ceļu nebiju gatava izmest), svētdien devos tepat uz Carnikavu, uz Carnikavas piejūras tautas riteņbraucienu.  http://www.sports.carnikava.lv/
Reku svētdienas vakara pēcfiniša emocijas.

Carnikavas velobrauciens bija tāda konfekte!!!! kalniņi un kalni, daudz stumšanās, sakņaini nobraucieni ar neieklipsētām kurpēm, dzīšanās pakaļ un bēgšanas.... un apmaldīšanās. tā arī nesapratu, vai tā bija vai nebija mana vaina, bet es braucu tur, kur man parādīja. trase muļķīgā veidā veido cilpu, un mani tur iesūtīja vēlreiz, kopā ar meitenēm, kas kāpj lejā, kalnu jau ieraugot vien.. ātri sapratu, ka nav labi, bet pa to laiku mana stabilā 1.-2. vieta pakāsta, jo garām bija aizbraukusi vēl viena meitene. un labi ka tā, ka tikai viena..
aa, un es trasē ēdu. apēdās 4 vīģes, kas bija aizbāztas aiz šortu apakšmalas - velošortiem ir tāda gumijota maliņa, nekas nekrīt laukā. un ērti.

Aizbraucām arī uz turieni un atpakaļ (30km katrā virzienā), gonka sanāca 22km - šodien kopā 82km velobaudas! :) es tajā dakšā esmu samīlējusies, varētu gultā ņemt līdzi.. jūt katru nelīdzenumu, viss notiek tikai tad, ja es pati strādāju, paceļu, nolaižu, pārlecu, nedrīkst palaisties uz to, ka amortizators izvilks. man ļoti, ļoti patīk, bet roku muskuļi ar laiku pieradīs.

Kristapa līkumu izbaukšanas skolas absolvents ar sarkano diplomu

Kā "es ar kājām uz Ogri"* pa bezceļiem devos, 31marts2012

* -  frāze no Hospitāļu ielas dziesmiņas "Par pogu"

Šonedēļ man ir tā laime [vai posts] rast atbildi uz sakrālo jautājumu "vai ir dzīve pēc maratona?". Pagaidām neizskatās PĀRĀK traki - kustos pati saviem spēkiem, svētdienas vakarā noskrēju 2km līdz vilcienam, bet nu jau rodas uzmācīgas domas par "atskriešanos". Katrā ziņā ne sliktāk kā sajūta pēc 10km pa asfaltu.

Ziemā diezgan cītīgi minot pedāļus, nobraucu velo "līdz kliņķim", var teikt, ka galīgi nekustināmā stāvoklī. Ņaudiņas ņau, tāpēc sariktēju balto zirgu pavasara guļai, bet pati pārmetos uz skriešanu, pēc iespējas variējot treniņu veidus. Pirmdien ar Krišjāni gandrīz netīšām pieveicām pusmaratonu - sākotnējais uzstādījums "skrienam, kamēr krītam" skanēja pabaisi, un Biķerniekos patiešām arī nožāvos, tomēr, tā kā Krišjānis nekrita ne lūdzams, pusīte "kabatā" (un man, pateicoties nesenai mutes palaišanai par tēmu "nemūžam. Varbūt tikai tad, ja noskriesi pusmaratonu", laikam jābrauc kāds SEB posms). Pa vidu paskrēju vēl, un radās doma, sestdien dodoties uz Ogri, kādu gabaliņu arī noskriet - ceļš tāpat gar sliedēm, sak, apniks un Salaspilī vai Saulkalnē sēdīšos vilcienā. Taisnību sakot, es ZINĀJU, ka līdz Ogrei sanāk ~43km (un bezkaunīgi pat biju saplānojusi maršrutu), bet uz patiešām visiem 42-43km, uz MARATONU(!!!) diez ko neiespringu , jo, nu, godīgi sakot, baigi skaļš vārds. Cilvēki trenējas, noskrien ne vienu vien pāri kurpju, treniņprocesā izēd pudu sāls, pateicoties elektrolītu dzērienu sastāvam, nosaldē degunu ziemā un apdedzina plecus vasarā, bēg no suņiem un izoperē visus meniskus pēc kārtas. Ko ta' es, man patīk skriet.

Griķu diētas nedēļa. Ne ļoti īss pārskats.

Pagājis apmēram mēnesis, kopš sākām runāt par griķiem, un nedēļa, kopš nosvērāmies un es pirmo reizi pirms gulētiešanas gribēju "kaut ko apēst", bet sapratu, ka tā vis nevarēs. Ka būs jāiztur.

Cilvēki. 5 pustraki velosipēdisti un viņiem līdzīgie - mēs ar Renāti aizstāvējām sieviešu tiesības būt vājām, bet ne tik ļoti, lai padotos 8. marta priekšā, Andris, Dzintars un Toms pārstāvēja civilizācijas vīrišķo daļu. Pustraki, jo ar veselu prātu jau neviens nedēļu neēdīs tikai griķus ar piedevām, nepārtraucot trenēties. Toms gan uzreiz pateica, ka ēdīs arī visu ko citu, vienīgi ēdienkartē iekļaus griķus, nevis, piemēram, kartupeļus. Neliels spoileris - viņš pazaudēja procentuāli visvairāk kilogramu.

Par metodēm. Griķi + dārzeņi garšai, tēja, kafija. Man gan maltīte pamatā bija aptuveni 1:1 griķi ar dārzeņiem, gan sautētiem, gan svaigiem. Pagatavošanas veids - jebkāds, neesam raw-food piekritēji, bet var arī apliet un noturēt nakti ūdenī. Pamēģināju - ēdami, tomēr es pēc tam viņus vēl uzvārīju, man patīk silts ēdiens. Dārzeņi - izmantoju sīpolus, ķiplokus, tomātus, cukini, ķirbi, kāpostu, burkānus - dārzeņus, kuros nav īpaši daudz cukura. Tomēr cukuru velobraukšanas un skriešanas dēļ vajag, to izjutām uz šosejas. Trešdien, skatoties filmu, apēdām pa pus-avokado, nedēļas laikā 5 āboli. Tika apēsts 1.1kg griķu, pēdējā porcija vēl stāv ledusskapī. Pagatavošana - patiešām dažādi, vārīju arī griķu-kāpostu-sīpolu zupu. Šī NEBIJA populārākā internetā atrodamā griķu diēta, kurā atļauts ēst griķus un kefīru, ar variācijām.

Daugavas veloekspedīcija, 11feb2012

11. februārī bariņš smaidīgu un saulainu velosipēdistu devās ekspedīcijā pa Daugavu Ķekavas virzienā (nav mums rados dullais Dauka, otrā virzienā, jūras malu nebraucām meklēt). Kā mums gāja un kas no tā visa sanāca, īsumā var skatīt video -

novembris - decembris 2011

varētu pat teikt, ka beidzot ir tik daudz darāmā, ka ierakstīt nav laika.. par visu pēc kārtas, sākot ar novembri..

Lidošanas mācības Garkalnē, 27okt2011

30. oktobrī Garkalnē notika krosa čempionāts. Tā kā sevi neuzskatu par baigo profu, tad nemaz nedomāju piedalīties - tikai pirms tam aizbraukt apskatīties, kas tas īsti ir - čempionāts. Izrādās, tas nav tā kā 10km stadionā, kad tikai sabrauc ātrāki skrējēji un uzvarētājs finišē ātrāk kā sētas mačos.

tumšais Magnēts Berģos, 5okt2011

Hehe, mana nakts Magnētu nevainība ir zaudēta! Nu arī es sevi skaitu pie tiem stilīgajiem, kas stundiņu tumsā, mežā ir pavadījuši... Vieni, ar savu karti un kompasu. Un lukturīti, kuram, kā izrādījās 10min pirms finiša, ir arī spēcīgais režīms ne tikai kartes-knapi-saskatāmais.

Dažbrīd visai dīvaina sajūta, jo parasti naktī es vai nu aizmiegu uz velo [2. naktī. Pirmajā tikai rādās visādas dumjības], vai arī eju kādam nopakaļus. Tagad vienai jātiek galā. Tu apmaldies, nesaproti, kurā bedrē no kartē piedāvātajām esi tikko iegāzies, kompass īsti negriežas uz pareizo pusi, utt. Visādas figņas. Bet interesanti. Tā nelielā bailīte piedod asumu. Tas jau nekas, ka apmēram kilometru katrā virzienā ir lielās šosejas, kurām pāri nevar pārkāpt tāpat, starp citu, bez fakta konstatēšanas. Pie viena no KP pārsteidzu pati sevi, jo gribējās izlīst uz lielā ceļa un čāpot uz finišu, jo nu jau pat ar visu kompasu nesapratu, kur atrodos, un karte sastāv no vienām vienīgām bedrēm. Saņēmos un atradu. Otrs blondīņizgājiens - skatos kompasā un kaut kā nav skaidrs, kāpēc viņš nerāda, kur jāiet. Tikai Ziemeļus..

Daudz cilvēku, dažs pieskrien no mugurpuses, un liekas, ka nu tik būs, viss mežs gaišs. Vienam frīkam bija ta ne lākturis, bet kaut kas milzīgs rokās nesams noteikti. Un, kamēr vēl nebiju atklājusi sava lukturīša "otro elpu", pie manis pienāca tante, kurai lukturis pavisam švaks - maza, oranža gaismiņa vien palikusi, un nopriecājās, ka ne viņa viena tāda. Par laimi, viņa neredzēja manu smuko gaismiņu, jo tad viņa noteikti būtu apbižojusies.

10min pirms finiša man zvanīja Ilze, kas jau bija atradusi ~3x vairāk punktus nekā es, finišējusi, saģērbusies, papļāpājusi un izdomājusi, ka vajag man uzzvanīt - ja nu es esmu uzkārusies starp 3 priedēm. Nē, mīļā, es te ORIENTĒJOS, ja!

XRace sezonas īstais noslēgums - 4h velorogainings Tērvetes mežos, 1okt2011

Sestdienas rītā, pēc tam kad pusi nakts biju pavadījusi, vannā mazgājot velo, lāpot drēbes un kārtojot mantas, cēlos pus7os un bija jābrauc uz Tērveti - xRace sezonas oficiāli-neoficiālais noslēgums ir klāt! 4h velorogainings Tērvetes mežos un pļavās, un man bija skaidrs, ka puiši netaisās tāpat vien pabraukāties.
Zvanot Mārtiņam, mana pirmā frāze bija "nestāsti, ka guli, jo es tevi jau draugos redzēju". Pagājušo reizi viņš diezgan smalki mani iznesa cauri :)

Gabaliņu pirms Jelgavas apdzenam mašīnu ar 4 velo uz jumta, un man izskatās, ka Katrīna lepni sēž priekšējā beņķī. Sazvanāmies, un izrādās, ka jā. Paspēju vien pateikt, ka re kā, jau turpbraucot viņus apdzenam, kā Mārtiņš iegriež Jelgavā iekšā. Katrīnas komanda brauc apkārt, un, tā kā cauri visai pilsētai mūs sveicina sarkanie luksofori, tad startā mēs ierodamies pēc viņiem. Tāpat kā finišā dažas stundas vēlāk. Bet nē, Katrīna bija līdzjutējos, paveikt smago darbu - mīt pedāļus, viņa sūtīja savus puišus. Mums par 1 līdzjutēju vairāk :)

Saņēmām numurus. 13, nez, uz laimi vai nē, bet fotogrāfs solīja, ka bez starpgadījumiem laukā no meža netiksim..