pārāk atklāti par Carnikavas velobraucienu, 27maijs2012

Tā kā tā arī neatradu transportu uz Mazsalacu, kaut biju jau samaksājusi dalības maksu (un 15+ Ls par ceļu nebiju gatava izmest), svētdien devos tepat uz Carnikavu, uz Carnikavas piejūras tautas riteņbraucienu.  http://www.sports.carnikava.lv/
Reku svētdienas vakara pēcfiniša emocijas.

Carnikavas velobrauciens bija tāda konfekte!!!! kalniņi un kalni, daudz stumšanās, sakņaini nobraucieni ar neieklipsētām kurpēm, dzīšanās pakaļ un bēgšanas.... un apmaldīšanās. tā arī nesapratu, vai tā bija vai nebija mana vaina, bet es braucu tur, kur man parādīja. trase muļķīgā veidā veido cilpu, un mani tur iesūtīja vēlreiz, kopā ar meitenēm, kas kāpj lejā, kalnu jau ieraugot vien.. ātri sapratu, ka nav labi, bet pa to laiku mana stabilā 1.-2. vieta pakāsta, jo garām bija aizbraukusi vēl viena meitene. un labi ka tā, ka tikai viena..
aa, un es trasē ēdu. apēdās 4 vīģes, kas bija aizbāztas aiz šortu apakšmalas - velošortiem ir tāda gumijota maliņa, nekas nekrīt laukā. un ērti.

Aizbraucām arī uz turieni un atpakaļ (30km katrā virzienā), gonka sanāca 22km - šodien kopā 82km velobaudas! :) es tajā dakšā esmu samīlējusies, varētu gultā ņemt līdzi.. jūt katru nelīdzenumu, viss notiek tikai tad, ja es pati strādāju, paceļu, nolaižu, pārlecu, nedrīkst palaisties uz to, ka amortizators izvilks. man ļoti, ļoti patīk, bet roku muskuļi ar laiku pieradīs.

Kristapa līkumu izbaukšanas skolas absolvents ar sarkano diplomu

Rezultāti
22km, finiša laiks 1h11min43sek,
3. vieta grupā no 18 meitenēm, no Ievas 5min17sek
46. vieta distancē no 110 finišējušajiem, no Krišjāņa atpaliku 19min5sek (izņemot mūs, 18 meitenes S elites grupā, pārējie visi - jaunāki vai vecāki puiši). Jāsaka, ka sacensībām bija pārsteidzoši liela atsaucība tieši no meiteņu puses - parasti tajās, kur es braucu, meitenes ir patiešām DAŽAS (šeit bija pieteikušās vēl 10 - 9 no tām neatbrauca, viena - noķēra DSQ, nav ne jausmas, par ko) 

S elites pjedestāls, atsevišķi apbalvoja arī Carnikavas labākās meitenes

Bet nu, kad eiforija noplakusi, gribas būt godīgai pašai pret sevi. Gaidu puvušas olas un tomātus.
Sagribējās uzrakstīt, kā svētdien bija patiesībā. Bija NENORMĀLI grūti. Es nevaru izturēt, ka redzu, ka cilvēks man priekšā vnk vizinās, bet es liekos ārā, jo tad ir sajūta, ka nemūžam nenoķeršu. Smagi. Elpas trūkst, kājas kāpumos deg. Nolekt nav labāk, jo paskriet nevar - ļimst ceļgali, bet augšstilbi vispār izmetami. Visu laiku prātā doma - štrunts par pirmo, es varu būt arī otrā, nekas nenotiks, ja atlaidīšu. Nekas nenotiks, ja mani noķers arī trešā, jo pjedestāls ir pjedestāls. Tāda vājuma sajūta, ka vemt gribas. Gribējās izstāties, gribējās mājās, gribējās NEbraukt, jo "kur es atkal esmu iepērusies, nu priekš kam man šito vajag?????", biju nikna, ļoti, ļoti nikna un ļoti, ļoti, ĻOTI nelaimīga. Varētu pat teikt, ka man ļoti, ļoti nepatika braukt. Sīkie mirklīši - jā, bet ne vispār, ne visu vairāk kā stundu mocīties. Daudz runāju ar sevi, klusītiņām brēcu, jo tas ļoti, ļoti palīdz saņemties.

Vienīgo motivāciju dod adrenalīns nobraucienos un asajos līkumos, kurus izņēmu visus, NEVIENA kritiena, ātrumi slēdzās perfekti, bremzējās perfekti (ar db es noteikti būtu kaut kur likusies), dakša perfekta, jaunais velo PERFEKTS. Tās saknes nobraucienos - bez komantāriem, nav lielākas laimes par uzelpu pēc veiksmīgi izgriezta mikrolīkuma vai pārlektas bedres [un tas nenotiek tikai prātā - būtu interesanti paņemt kameru kādreiz līdzi un pafilmēt, jo runāju un nopūšos es daudz..]. Šoreiz vājais posms izrādījos es, un tas, patiesībā, mani apmierina. Pati vainīga, nevis "ķēde, ātrumi, sēdeklis, jo citādāk, citādāk pavisam noteikti es vinnētu". Es vienkārši biju vājāka.
Raudāju un krieviski [bet ne tikai] lamājos, kad mani aizsūtīja nepareizajā virzienā, jo tā jau biju izpumpējusies līdz pēdējam, jau tā biju dusmīga uz sevi, ka viņa brauc ātrāk, un tad vēl viens idiots [excuse my french, esmu gatava personīgi atvainoties konkrētajam tiesnesim par šiem vārdiem, ceru, ka, kad atgriezos, lai prasītu, kur tad īsti bija jābrauc, neko nejauku nepateicu] uzskata, ka esmu gliemezis, nevis otrā braucēja. Bet mani saniknot nevajag, nē, nē, jo pēc tam, nesoties uz finišu, uztaisīju dažas tādas situācijas, kur apdzenamajiem visi mati uz ķermeņa mierīgi varēja ne tikai nosirmot, bet arī izkrist, apdzīšana bīstamās vietās, nebija spēka uzbrēkt, lai lasās malā. Un joprojām esmu dusmīga uz organizatoriem par to, ka trase veidoja cilpu - kā viņi to iedomājās, m? Nāk pirmie no cilpas ārā, ātrums nežēlīgs, šķērsām iet nedaudz lēnākie, bet arī nevājā ātrumā. Kuram priekšroka, kurš dos ceļu, kur sarkanā zīme STOP?

Man gribējās pierādīt, ka "visu ziemu trenējās pie Eduarda" var būt vienlīdzīgi ar "visu ziemu prieka pēc rija sniega šļuru džekiem aiz muguras", aizbraucu uz turieni ar mērķi viņu vinnēt, iebāzt maisā un parādīt, ka braukt naktī, sniegavētrā uz Siguldu ar Krišjāni "jo man patīk braukt" var būt līdzvērtīgi treniņiem. Nezinu, kurā brīdī es nofeiloju - vai 2 nedēļas bez brīvdienām strādājot, stāvot kājās uz flīžu grīdas un skrienot riņķī, vai regulāri ejot pēc pusnakts gulēt un ceļoties ap 7iem, vai neko nedarot pēdējā laikā, vai arī slikti bija tas, ka nesliktā ātrumā aiz un blakus Krišjānim aizbraucu līdz startam ar velo. Vai tas, ka es atkal esmu uzaudzējusi masu līdz stulbiem 79kg. Aizbildinājumi, aizbildinājumi.. Vai arī viņa tiešām ir stiprāka - un, visu cieņu, Ieva IR stipra. Nemāku salīdzināt, jo SEBus nebraucu, bet Renāte saka, ka kopš pagājušā gada ir ļoti, ļoti uztrenējusies - ir jābūt "iekšām", lai mērķtiecīgi trenētos, es gļēvi slēpjos aiz apziņas, ka tik pat labi varu neko nedarīt, jo "es taču netrenējos". Tā ka, Ieva, ja Tu lasi - ķiveri nost Tavā priekšā! :) Tas, kas notiek manā galvā, ir tikai un vienīgi mani tarakāni :)

Neliels pierādījums, ka es ne tikai riju smiltis, bet arī nedaudz pabraucu priekšā. Nebija prātīgi darīts.