Es pēc vakardienas esmu dzīva. Gandrīz. Vagars teica "braucam pavizināties". Pa Siguldu - jā, jauka vizināšanās.
Pirmo vilcienu nokavējām, atpakaļceļā iebraucām tirgū un sapirkāmies zemenes un ķiršus - uzņēmām enerģiju pirms īstās braukšanas. Arī uz otro vilcienu knapi paspējām [pēdējais, kurš mums derēja, lai paspētu izbraukāties un laicīgi paspēt uz pēdējo vilcienu no Siguldas].
Diezgan drīz pēc startēšanas [un pēc gara, stāva nobrauciena] atklāju, ka man aizmugurējo ratu var vnk izņemt laukā. Bez piepūles. Tad nāca lielais DH posms, uzsēdies uz velo un vnk laidies lejā pa visstāvāko [vissakņaināko, vislīkumaināko] nogāzi, kādu jebkad esmu redzējusi. Es nonesu velo [jo nostumt praktiski nav iespējams, tad labāk uzreiz sēdies zemē un šļūc], bet vagars nobrauca 1.5x, no puses ar savu, no augšas ar manu velo. Man nāca smiekli, kā viņš lēnām šļūc lejā, bet pati zinu, ka man rokās spēka nepietiktu, lai spētu noturēt bremzes [nemaz nerunājot par meistarības trūkumu]
Aplūkojām pāris jaukus skatus, piebraucām pie Velnalas, un tad izrādījās, ka jābrauc augšā. Viņš ir traki ļauns, pirms katra līkuma jaukā balstiņā - "nu, Tu domā, ka jau viss??".. Uzbraucot augšā, kājas trīc, elpas nav, par laimi, man vēl bija puspudele ūdens, izdzēru vienā paņēmienā.
Pašās beigās, pie Mazās alas, kad uzmanība jau bija atslābusi, uztaisīju asu līkumu uz slidena koka tiltiņa, pārbaudot, kā īsti strādā ķivere [blīkšķis labais!]. Caurums elkonī, kā arī atdauzīju tieši to pašu vietu, ko pirms kāda laika ar skrituļslidām. Jaunatklātais smaguma centrs. Un tad mani uzvilka lielajā Siguldas kalnā... Kilometrs pret kalnu [zīme pirms tam - 11%]. Bļaustījos un lamājos ne pa jokam, brīžam gandrīz sāku pinkšķēt, jo visas maliņas sāp no kritiena, auksti, nogurums vājprātīgais.. Uzbraucot līdz galam, man jau viss bija pilnīgi vienalga. Siguldā pavadījām apmēram 2h30min.
Tā rūdījās vārguļi.
Īsti neatceros, kā atbraucu mājās pēc izkāpšanas no vilciena..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru